Šogad festivālā “Homo Novus” īpaši varēja redzēt kā vecumu, tā izcelsmes dažādību. Vai angļu valodas uztveršana par visiem saprotamu neliek daudziem palikt ārpus sarunas, īpaši vecākajai paaudzei, kuru, man liekas, ļoti gaidām šeit?

Man žēl par Jūsu tēvu

Skatoties Kimu Noublu, es nedomāju gandrīz nemaz. Es smējos, raudāju, ostīju, liekas, mazliet dziedāju līdzi balādēm vai varbūt tikai kaut kur galvā. “Šūpuļdziesmā maitētājiem” nav itin nekā vīzdegunīga vai elitāra. Tā droši var nepatikt un izraisīt riebumu vai tieši otrādi – patikt par spīti riebumam, bet tajā nav nekā kultūrvēstures kodiem aizslēgta. Pats Noubls intervijā [1] uztraucas, ka dažas vietas varētu latviešiem nepārtulkoties, bet tā nav. Domāju, ka pavisam vienlīdzīgā pieredzē esmu es, iedomātā astoņpadsmitgadīgā latviešu meitene pirmajā rindā, un tikpat iedomātais septiņdesmitgadīgais spāņu kungs tālākajā kaktā. Tā ir izrāde, kuras galvenais instruments ir cilvēks pats par sevi – viņa maņas, viņa pieredze un viss, ko no zemapziņas var izķeksēt īstajā brīdī šauti impulsi.

Skatoties Kimu Noublu, es nedomāju gandrīz nemaz. Stundu pēc Kima Noubla es domāju par maigumu, ko mušu kāpuros var ieviest mākslinieka rūpes par tiem, un par to, cik ātri puvušu zobu smaka var sākt likties mājīga. Es domāju par dalīto ekrānu, kurā Noubla tēvs un mamma šķietami dzied viens otram mīlasdziesmu, un kā tomēr dur tas Can you hear me? [2] mirušam adresātam. Es domāju par visām svešajām bērēm, kurās esmu bijusi ielūgta nevienam nezināmu iemeslu dēļ, un cik riebīgi parasti ir skatīties īstu tuvinieku sērās. Es domāju par darbu, ko pirms diviem gadiem daļēji Stradiņu pagalmā rakstīju par vēl nenotikušas nāves sērām. Tobrīd mani nepameta sajūta, ka tādējādi piesaucu ko nelabu, bet arī nevarēju apstāties, jo nezināju, ko citu ar tām darīt. Stūrgalvīgi gribu ticēt, ka mana “piesaukšana” nāvi aizbiedēja. Domāju par to, ka man, atšķirībā no Kima, paveicās, un es šo darbu varēju savam vecākam parādīt. (Toreiz gaidīju kādu lielu reakciju, bet saņēmu tikai: “Nu, interesanti”, kas man nejokojot pilnībā pierāda, ka mana atzīšanās mīlestībā tika sadzirdēta.) Es domāju par to, ka daļa P. Samuelsa vienmēr būs dzīva kosmosā, jo Kims viņu ir padarījis nemirstīgu. Tāpat ir paveicies arī vāverei un lapsām, kas var turpināt dzīvot caur Kimu. Un tēvam. Noubla izrādes sākumā teikto “Man žēl par Jūsu tēvu” gribas pavērst atpakaļ pret viņu pašu, it kā pasakot: “Man arī.”

Dienu vēlāk es domāju par kaifu, kuru citam māksliniekam sniedz redzēt septiņu gadu darbu (nemaz nerunājot par vairāku nedēļu dzīvošanu lapsu alās, kokos pie vāverēm un Londonas pazemē kā tikai daļu no tā), ieguldītu vienā stundu garā darbā. Mazliet vēlāk neadekvāti dusmojos par kārtējo rotējošā (nu, tā reizi divos gados jābūt) darba iestudējumu manas valsts teātrī.

Es dusmojos par robu, ko jaunā māksliniekā iecērt spēcīgas laikmetīgas pretstraumes trūkums vietā, kurā, tam piedzimstot, formējas gaume.

Es dusmojos par totālo atbalsta trūkumu tiem, kas tomēr stūrgalvīgi lauž ceļu, lai gan visi varenie, kam nav grūti, piemet pa jaunam šķērslim pie pirmās izdevības. Es domāju par Noubla nejušanos kā māksliniekam, jo iztika jāpelna citādi, un kaunu, ko tas nes, salīdzinoties ar tiem, kam “ir īsts darbs” [3]. Es domāju par visu frīku vientulību, par bezbērnību, atkal par nemitīgo atskaiti ar nezināmu sākumskaitli. Galu galā – par vāveri ar propelleru, kura laikam tomēr nebūs lidonis.

Un teju divas nedēļas vēlāk es varu domāt tikai par to, kā, sēžot kādā Pārdaugavas krogā, no trim dažādiem galdiņiem atnāk sarunas par “izrādi ar beigtajām vāverēm”, kas, par laimi, joprojām turpina nodarbināt mūs.

Savējo joks

“Rietumu saiedrībā” es nonācu ļoti ekskluzīvā ballītē. Apvienība “Gob Squad” ielūdza mani un vēl čupiņu citu manu Rietumu sabiedrības biedru noskatīties mūsu neticamajā progresā. No Ādama un Ievas līdz alu cilvēkiem, zelta laikmetam, Napoleonam un pirmās kameras izgudrošanai, tikai lai noskatītos pasaulē nepopulārāko video.

Atbruņo apvienības apgalvojums, ka šis vienkārši ir viens video, ar kuru viņi kaut kādā brīdī ir kļuvuši apsēsti un uztaisījuši no tā izrādi. Es varu tikai cerēt, ka tā ir patiesība un ka esmu ielaista šajā savējo jokā. Turklāt, ja paveicas noķert kādu no publikā sviestajām mantām, es varu vēl vairāk kļūt par savējo – nonākt starp video redzamās anonīmās ģimenes locekļiem.

Unikālā uz skatuves esošā trupa sastāv no četriem jau oriģinālās apvienības biedriem un septiņiem cilvēkiem “no tautas”. Monstrozā ģimene turas kopā pat ļoti labi – jaunpienācējiem ir iedots skaidrs uzdevums, un neliekas, ka kāds no tiem justos kaut kā īpaši neveikli. Ņemot vērā latviešu vispārējo nepatiku pret viņu iesaisti dažādos performatīvos darbos, man liekas, ka te nostrādā kāds pārējās ģimenes gādības moments.

Lai gan mēs neko neuzzinām par jaunākajiem ģimenes locekļiem (kas, iespējams, būtu pārāk liels spiediens uz tiem), mēs vismaz šķietami labi iepazīstam četrus oriģinālos trupas biedrus. Mēs uzzinām par viņu politiskajiem uzskatiem, gaumi, seksuālajām preferencēm, tajā pašā laikā savā galvā formējot savas atbildes. Galu galā – arī dažādus smieklīgākus vai skumjākus pašu īsto ģimeņu stāstus.

Kādā brīdī gan man nācās domāt, vai mēs visi esam ielaisti šajā ģimenē vienlīdzīgi. Visās vietās smiekli neizskan vienlīdz skaļi.

Domāju, vai kādi momenti daļai auditorijas nav smieklīgi, vai tomēr vienkārši netiek saprasti? Šogad festivālā īpaši varēja redzēt kā vecumu, tā izcelsmes dažādību. Vai angļu valodas uztveršana par visiem saprotamu neliek daudziem palikt ārpus sarunas, īpaši vecākajai paaudzei, kuru, man liekas, ļoti gaidām šeit? Un vai daudzo kultūras atsauču dēļ no šīs ģimenes netiek izslēgti tie, kas nav no kultūras pulciņa? Ja šis ir savējo joks, tad laikam tomēr utopiski gribētos, lai mēs visi esam savējie.

Kaudze, no kuras nolekt

Džaha Kū izrādē “Dzeguze” sarunājas ar mums, bet reizē arī ar trim augsta spiediena rīsu vārāmajiem katliem “Cuckoo” – citu par citu jaunākiem. Liekas, katram, kas ilgāku brīdi ir bijis prombūtnē, ir saprotama pieķeršanās kaut vienai lietai, kas tevi joprojām tur sasaistē ar “tavējiem”. Bet cuckoo šeit nav tikai tas vien.

Video montāža izrādes sākumā, neko pārlieku neskaidrojot, izstāsta, kā tieši Dienvidkorejas ekonomika ir nonākusi līdz tam punktam, kurā tā ir šobrīd, līdzīgi kā “Rietumu sabiedrība”, kas no cilvēces pirmsākumiem izaudzē stāstu līdz mirklim, kurā notiek izrāde. Tikai “Dzeguzes” laika atskaite sākas ar 1977. gadu, kad ASV augstsirdīgi sniedz Dienvidkorejai palīdzību 58 miljardu ASV dolāru formā un tālāk ved cauri pilsoņu personīgi centieniem parādu apmaksāt līdz pilnīgam mājsaimniecību un valsts bankrotam un bezdarbam.

Kā stāsta Džaha Kū, šobrīd ik pēc 37 minūtēm kāds Dienvidkorejā izdara pašnāvību. Visbiežākais iemesls ir spiediens strādāt, strādāt un strādāt, lai spētu nosegt ne vairāk kā savas pamatvajadzības. Zem lielā spiediena salūst arī Džahas bērnības draugs, kurš kādā dienā, nevienam neko nesakot, izlec pa sava dzīvokļa logu kā ļoti daudzi korejieši pirms viņa. Skan mūzika, ko Džaha sarakstījis pēc sava drauga nāves.

Man egoistiski nākas domāt par to, vai arī mēs neejam uz līdzīgu darba modeli. Es domāju par saviem mīļajiem, ražīgajiem un ļoti, ļoti nogurušajiem draugiem un to, cik tuvu, man nezinot, viņi ir bijuši kādam liktenīgam solim. Cik es? Naudīgais un varenais papucītis numur viens Īlons Masks filmā “Pēc darba” [4] saka, ka robotizācija mūs izglābs, jo, tā kā nebūs darba vietu, valstij vienkārši nāksies tās iedzīvotājiem nosegt pamata ienākumus. Kaut kas šajā spekulācijā mani ne visai pārliecina.

Džaha no “Cuckoo” spiediena iztvaicētajiem rīsiem veido perfektus ķieģelīšus, ko krauj stabilā kaudzē, no kuras tās krāvējam galu galā tomēr ir jānolec.