No Velnu rijas līdz anšlusam
Pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālais un Dailes teātris publikai izrādīja pirmos jaunās sezonas iestudējumus. Divi tik atšķirīgi un tik ļoti gaidīti uzvedumi. Abi teātri jaudīgi atsākuši darbu, bet skatītāju domas par redzēto dalās – kamēr vieni slavē formu un vēstījumu, citi sūkstas par garlaicību.
Senais Rainis mūsdienu troksnī
Elmāra Seņkova režisēto izrādi “Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā teātrī dodos skatīties vēl pirms oficiālās pirmizrādes, kad 12. septembrī notiek iestudējuma ģenerālmēģinājums. Šķiet svarīgi pieminēt, ka man ar Raiņa daiļradi ir diezgan aukstas attiecības. Augstu vērtēju rakstnieka ieguldījumu gan latviešu literatūrā, gan valstiskuma veidošanā kā tādā, tomēr viņa darbi man nekad nav šķituši pārāk saistoši. Tāpēc uz izrādi dodos nedaudz nervozs. Bet šoreiz ne par Raini, bet gan par izrādi.
Kopumā jāsaka, ka pēc izrādes noskatīšanās jautājumu ir krietni vairāk nekā atbilžu. Izrādes ekspozīcijā skatītāji tiek ievilkti garā diskusijā par tādiem jautājumiem kā sievietes loma sabiedrībā, mākslas definīcija un citiem sociāli nozīmīgiem tematiem. Uz skatuves apspriestie jautājumi nenoliedzami ir svarīgi un aktuāli, taču rodas sajūta, ka aktieri par tiem runā runāšanas pēc. Proti, ja notiek diskusija, tad parasti tiek gaidīti kādi secinājumi. Bet šeit tādu nebija. Katrs izsaka savu sāpi, un izrāde turpinās. Tas savukārt rada jautājumu – kāda no tā ir jēga? Vai jēga ir izsmiet sociāli jutīgus jautājumus?
Grūti saprast arī motivāciju izrādē “iesaistīt” filoloģi, kura uzstājīgi labo dēla lietotos anglicismus. Joprojām netieku gudrs, kā tieši šie daži angliskie vārdi, kurus izsaka Matīsa Budovska Zemgus, un attiecīgi viņa mātes – Evijas Krūzes – iestarpinātie latviskojumi ieguļas mākslinieku komandas vīzijā.
Progresīva domāšana noteikti ir vajadzīga, īpaši teātrī. Klasiskais teātris arvien attīstās, un mūsdienīga pieskaņa izrādēm noteikti nav peļama lieta. Taču šeit jājautā: laikmetīgums laikmetīguma pēc? Analoģijā to var salīdzināt ar diskusiju starp Totu un Zemgus, spriežot par to, vai Zemgus radītais skaņdarbs ir vai nav uzskatāms par mākslu.
KrodersLV uzdevumā par izrādes atstātajiem iespaidiem aptaujāju arī vairākus skatītājus. Par neskaidrām niansēm man nepiekrīt skatītāja Zanda. “Šī izrāde ir nostrādāta līdz detaļām it visā – scenogrāfijā, režijā, tekstā, kustībā, mūzikā, gaismā, aktierspēlē –, un tas ļoti iepriecina, jo ir sajūta, ka skaties patiešām labu un profesionālu iestudējumu,” uzskata skatītāja. Viņas ieskatā Justīnes Kļavas teksts ir pilns ar atsaucēm uz mūsdienu kultūras un politikas norisēm, kas lugas tēmu padara pavisam aktuālu. Arī šeit mūsu domas dalās – varoņiem pamīšus runājot Raiņa leksiskajā stilā (kas vairāk parādās izrādes otrajā pusē) un mūsdienu valodā, vēstījums rada haotisku iespaidu. Taču piekrītu skatītājas Zandas vērojumam, ka Raimonda Celma, Artura Krūzkopa, Ulda Siliņa un Egona Dombrovska tēlojums ir ievērības cienīgs.
Mākslinieciskās komandas pieteiktā ideja un vīzija tika apspriesta jau sen. Protams, skatoties izrādi, domas neviļus aizplūst pie nesenajiem satricinājumiem paša teātra iekšienē. Režisors arī pats nav slēpis, ka lugā tiek atainoti viņa personīgie pārdzīvojumi. Māksla, īpaši teātris, ir reflektējoša. Tā neatraujami saistīta ar laicīgajām norisēm, jo tieši mākslinieku nebeidzamais pašrefleksijas process ir viens no galvenajiem mākslas attīstības dzinējiem. Taču šajā izrādē tas paslīd garām.
Spilgti “nolasās” tēma par nebeidzamo cīņu starp veco un jauno, kas izskan gan izrādes prologa diskusijā, gan pēc tam velnu rijā, gan pašā finālā. Tomēr mākslinieciskā komanda pēc izrādes stingri nosaka, ka tas nebija viņu primārais vēstījums, radot zināmu disonansi. Teātra mājaslapā lasāmajā izrādes pieteikumā [1] ir vesela virkne (retorisku?) jautājumu par mākslinieka galveno uzdevumu. Šķiet, izrādes uzdevumus nebija piedāvāt uz tiem atbildi, bet parādīt mākslas radītāja cīņu – pašam ar sevi, ar apkārtējo pasauli, ar dzīvi un likteni. Bet vai mākslai ir jāietekmē sabiedrība? Un – ja tā, tad ko tieši māksla vēlas ietekmēt? Varbūt tomēr jautājums ir par to, kurš pēc šīs ietekmes tiecas – māksla vai pats mākslinieks?
Pēc izrādes noskatīšanās palicis ļoti haotisks iespaids, jo uz skatuves trūkst harmonijas un saskaņas starp dažādiem izrādes elementiem. Tagad prātoju, ka varbūt tāds arī bijis mērķis. Līdzīgu viedokli pauž skatītāja Linda. Viņa uzsver: “Ievads bija diezgan izstiepts, nebija skaidrs – kāpēc, un man šķita, ka uz ievada rēķina zaudēja tēlu dziļums, raksturu attēlojums.” Linda norāda, ka viņai izrāde šķitusi diezgan virspusēja, neradot līdzpārdzīvojumu par tēlu likteņiem. Kā atzīst skatītāja, izrādes scenogrāfija un mūzika to padara baudāmu, tomēr iestudējuma vizuālais noformējums bijis ļoti līdzīgs “Pūt, vējiņi!” iestudējuma risinājumam – režisora iepriekšējai Raiņa lugas interpretācijai uz Nacionālā teātra skatuves: “Zelts, kāpnes kā centrālais scenogrāfijas objekts. Iespaidīgi, bet vairs nebija tāds pārsteiguma moments,” piebilst skatītāja.
Citās domās ir skatītāja Dace. Viņa uzsver: “Izrāde nav Raiņa “Spēlēju, dancoju” atstāstījums. Tā skatītājam prasa zināt sižetu, kontekstu un prasa domāt pašam.” Skatītāja atzīst, ka viņai izrāde patikusi, turklāt, viņasprāt, iestudējuma piedāvāto ideju, simbolu un metaforu dziļuma dēļ katrs tajā atradīs ko savu. “Manuprāt, izrāde ir drosmīga groteska no valsts kapitālsabiedrības puses par sistēmu, kurā pazūd – vai tiek pazudināta – kultūras/ latviešu nācijas eksistence,” stāsta Dace.
Ar Daci esam vienisprātis par Tota basģitāras simbolisko nozīmi: “Basģitāra, kuras skanējumu izrādē uztveru kā patstāvīgu līniju, man šķiet kā kliedziens sāpēs par bruģi, kas apaug ar asfalta sūnu, un sirdīm sārti košajām, no kurām nātres it visas izrauj,” piebilst Dace. Kopskatā, viņasprāt, Rainim uz Nacionālā teātra skatuves pēdējos gados nav klājies viegli, tāpēc viņa ar interesi gaida, kā veidosies režisora Seņkova iecerētā diskusija.
Traģiski likteņi ne tik traģiskā stāstā
Otrs lielais teātra notikums pagājušā nedēļā bija ilgi gaidītais sera Toma Stoparda lugas “Leopoldštate” iestudējums Džona Malkoviča režijā. Luga skatītājus izved cauri kādas ebreju ģimenes trīs paaudžu likteņiem. Šie ir divi diametrāli pretēji iestudējumi – kamēr “Spēlēju, dancoju” radošā komanda pieliek lielas pūles, tiecoties pēc laikmetīguma, “Leopoldštate” ir “tradicionāla” teātra izrāde – dažu gaumei, tostarp manai, iespējams, pat pārāk klasiska un vecmodīga.
Lai gan no izrādes negaidu novatoriskus režijas paņēmienus, šī ir viena no tēmām, par kuru vienmēr būs vērts skatīties kā iestudējumus, tā filmas, kā arī lasīt grāmatas un citādi izglītoties. 20. gadsimta norises ir viens no tumšākajiem laikiem cilvēces vēsturē, tāpēc uzskatu šādu stāstu stāstīšanu par īpaši svarīgu.
Pārtraukumā sastapto skatītāju viedokļi dalās. Kamēr no teātra aizplūst diezgan daudz cilvēku, citi stāsta, ka izrāde liekas interesanta. Skatītājs Kaspars atzīst, ka, viņaprāt, izrādē ir par daudz teksta, līdz ar to var viegli pazust: “Par daudz runāja, bija grūti koncentrēties, jo dialogi bija tik gari, ka doma pazuda kaut kur pa vidu, un tad bija grūti atkal pieslēgties,” stāsta skatītājs, kaut arī kopumā viņš uz izrādi raugās pozitīvi.
Atveroties priekškaram, uz skatuves pirmajā cēlienā redzama liela rosība. Lugas ekspozīcija skaidri iezīmē dažādo tēlu sapņus un cerības nākotnei – Hanna cer sastapt savu mūža mīlestību, Ludvigs cer kļūt par matemātikas profesoru, utt. Skatītāju acu priekšā notiek bezrūpīga Ziemassvētku svinēšana. Tai pa vidu pastarpināti tiek apspriestas Teodora Hercla idejas (cionisma pamatlicējs). Ģimenes galva uz to skatās noraidoši, jo atradis vietu starp Vīnes augstākajiem sabiedrības slāņiem. Šeit it kā iezīmējas zināms skaudrums: mēs, skatītāji, zinām, kas sagaida šo turīgo un cienījamo ģimeni; kamēr viņi pārspriež dažādas ikdienišķas lietas, skatītāji jau gaida neizbēgamo.
Tomēr izrādes sižets kustas ļoti lēni. Aktieri uz skatuves brīžiem darbojas pašmērķīgi. Piemēram, Kārļa Arnolda Avota Ludvigs mani mulsina ar uzspēlēto runas manieri, kas, iespējams, mazās devās būtu atbilstoša, taču šoreiz šķiet pārspīlēta, radot iespaidu, ka tēls tiek teju vai kariķēts; savukārt Meinarda Liepiņa Leo fināla ainā izskatās tik neieinteresēts atrasties savas dzimtas īpašumā, ka rodas jautājums: kāpēc tad viņš vispār turp devās, ja ir tik ļoti vienalga? Atveidotajiem tēliem trūkst substances, un nevienā brīdī nav iespējams sevi piespiest noticēt tam, kas notiek uz skatuves. Var redzēt, ka iespaidīgais 24 aktieru ansamblis cenšas (daži – pat pārcenšas), bet nepamet sajūta, ka trūkst režijas, kas no visiem uz skatuves esošajiem tēliem izveidotu vienojošu saturīgu ģimenes stāstu, un ka esmu ieradies uz izrādi, kur aktieri būtu mēģinājuši pa vienam.
Iespējams, jāiekrīt režisora, producenta Matīsa Kažas viedoklim, kurš izteicies: “Manuprāt, tā ir viena no tām Stoparda lugām, kuru varbūt interesantāk ir lasīt, nekā skatīties iestudētu.” [2] Bet izrādē ir arī atsevišķi brīži, kad var sajust dzīvību – kad teksts vairs nav tikai dažādu vārdu kombinācija, bet gan konkrētā tēla sajūtu izpausme. Īpaši spilgti tas iezīmējas brīdī, kad nacisti Mercu ģimeni izliek ārā no viņu dzīvokļa un pēkšņi uz skatuves parādās Grētla, kura “izbēgusi” no slimnīcas. Uz brīdi man patiesi liekas, ka noraugos, kā apjukusi un izmisusi sieviete alkst atgriezties mājās pie ģimenes. Diemžēl uz kopējā izrādes metrāžas fona šādu brīžu gan ir daudz par maz.
Nevajadzētu domāt, ka sūkstos par sliktu aktierspēli. Tā nebūt nav. Vitas Vārpiņas Grētla vai Lidijas Purpures Emīlija ir tikai daži lieliski aktierdarbi izrādē. Bet uz kopējā fona saturiski un aktieriski pietrūkst niansētas saspēles, kas skatītājiem parādītu, kā mainās ģimenes locekļu attieksme pret notiekošo; pret sevi un apkārtējiem. Izrādes vēstījums balstās uz smagnējiem tekstiem, kas izteikti ar pārsteidzīgu vieglumu, tādējādi neradot nedz līdzpārdzīvojumu, nedz iespaidu, ka noskatos uz ģimeni, kas saviem spēkiem mēģina izdzīvot cauri ārkārtīgi traumatiskajām 20. gadsimta norisēm. Tā vietā skatos uz aktieriem, kas saprot tēmas svaru, bet katrs to “iznes” pa savam, tādējādi katram no tēliem dzīvojot dažādās pasaulēs.
Ģimene bija, ģimene mainījās, un ģimenes praktiski vairs nav. Stāsts izstāstīts, var turpināt savas ikdienas gaitas un aizmirst par tikko redzēto. Bet lugas tēma ir tāda, kur tā nevajadzētu būt. Dodoties ārā no zāles, atmiņā neviļus ataust Valtera Sīļa Nacionālajā teātrī iestudētā izrāde “Svina garša”. Tēmas tik līdzīgas, bet sajūtas pēc izrādes – tik krasi atšķirīgas.
Līdzīgu viedokli izsaka skatītāja Diāna. “Kad lasīju aprakstu, domāju, ka man vajadzēs laiku, lai atietu no šīs izrādes,” norāda sieviete. Viņa ir radusi, ka pēc emocionāla vai citādi smagnēja darba izlasīšanas vai noskatīšanās vēl kādu brīdi pēc tam dzīvo ar tā raisītajām sajūtām. Diāna atsauc atmiņā Nacionālajā teātrī skatīto izrādi “Debesjums”, kuru “vēl ilgi nesa sevī”. “Neaizgāju prom ar sāpi sirdī, neaizgāju ar jautājumiem vai skumjām. Izrādes beigās bija vienkārši cilvēciski žēl. Pēc 20 minūtēm jau biju savā vecajā sajūtā,” secina skatītāja, piebilstot: “Man pirmajā cēlienā nebija līdz galam saprotams tas, cik emocionāli viegla bija izrāde.” Līdzīgu viedokli pauž arī Monika, kura saka: “Par daudz joku tik nopietnai tēmai.” Taču abas sievietes ir vienisprātis, ka beigas bijušas emocionāli piesātinātas un tas atstājis zināmu pēcgaršu. Taču arī Monika apstiprina, ka pēcgarša nav saglabājusies pārlieku ilgi un jau drīz pēc izrādes beigām viņa praktiski aizmirsusi par teātrī piedzīvoto un turpinājusi savas ikdienas gaitas.
Līdzīgās domās dalās skatītājs Pauls. “Luga faktiski ir kā lekcija par kādu dzimtu, ieskatoties gan ļoti senā vēsturē, gan pēdējā ceturtdaļgadsimtā, bet... redzot uz skatuves Dailes teātra lielisko komandu, kas tērpušies atbilstoši lugā pieteiktajam notikumam (ģimenes svinības, Ziemassvētku laiks utt.), man gribētos ko vairāk nekā saturisku atstāstu,” skaidro skatītājs. Pauls norāda, ka, viņaprāt, lugas iestudējumam trūkusi “režisora roka”, arī velkot paralēles ar “Svina garšu”. “Nacionālā teātra iestudētais iepriekš lasītā romāna “Svina garša” fināls izrādes beigās “ieblieza” ar slapju lupatu pa smaidošu ģīmi,” saka Pauls. Savukārt pēc “Leopoldštates” skatītājam esot daudz jautājumu. Viņš uzsver, ka pēc izrādes noskatīšanās nav skaidrs, cik laba un spēcīga ir šī luga. “Vai luga kā lekcija vai notikumu sauss atstāsts ir pareizais veids, kā runāt par vēsturi? Redzētais liek vairāk domāt par atsevišķiem domu graudiem un notikumiem ārpus vēstījuma no skatuves,” nosaka vīrietis.
Abi teātri sezonu sākuši jaudīgi. Redzētais liek domāt par Latvijas teātra vides attīstību kopumā. Ir prieks, ka teātri atrodas jaunu māksliniecisko virzienu meklējumos. Jāsaka, ka Nacionālajam teātrim šie meklējumi ilgst nu jau pāris gadu, bet tas neatlaidīgi turpina mēģināt aizsniegt to, ko, manuprāt, līdz šim vēl nav sasniedzis. Dailes teātris turpretī mērķtiecīgi turpina savu kursu, piesaistot arvien jaunus ārzemju režisorus. Kur šie meklējumi mūs aizvedīs nākotnē? Laiks vien rādīs.
Rakstīt atsauksmi