Uzrunājot sirdsapziņu

Dailes teātra izrāde “Leopoldštate” ne tikai aicina neaizmirst ebreju tautas traģisko likteni nacistu režīma laikā, bet netiešā veidā tas ir arī aicinājums neaizmirst katram savus senčus, savu dzimtas vēsturi, kas daudziem latviešiem arī ir bijusi dramatiska, atzīst priesteris Juris Jalinskis. Piedāvājam KrodersLV lasītājiem iepazīties ar priestera pārdomām pēc izrādes noskatīšanās.
Manuprāt, “Leopoldštate” ir klasisks iestudējums ar veiksmīgu režisora, aktieru un citu skatuves mākslinieku darbu. Jau pats sākums – Ziemassvētku gaidīšanas aina mani ievadīja patīkamā noskaņā, kas noteikti daudzām ģimenēm nav sveša. Protams, arī izrādes noslēgums bija ļoti spēcīgs, un tas noteikti uzrunāja daudzus. Citās izrādēs man dažreiz izdodas vairāk saskatīt paralēles ar aktuāliem šodienas notikumiem un procesiem, bet šajā iestudējumā tas gandrīz izpalika. Pie sevis tikai padomāju, ka ne tikai pagātnē, bet arī šodien apgriezienus var uzņemt tāda ideoloģija, kuras dēļ cieš vispirms ģimene kā tāda un reizē arī visa tauta.
Izrāde aicina neaizmirst ebreju tautas traģisko likteni nacistu režīma laikā. Netiešā veidā tas ir arī aicinājums neaizmirst katram savus senčus, savu dzimtas vēsturi, kas daudziem latviešiem arī ir bijusi dramatiska.
Holokausta tēma joprojām ir aktuāla, no visdažādākajiem aspektiem raugoties. Mēs, kas šodien dzīvojam 21. gadsimtā, personīgi neesam atbildīgi par pagātnes noziegumiem pret ebreju tautu, tomēr daudzi jūtam, ka mums līdzi velkas ne tās labākās domas par pagātni, un tās bieži ir piesātinātas ar nepatiku un aizdomām. Tāpēc no mums ir atkarīgs tas, cik mēs ļausim savu atmiņu dziedināt, lai antisemītisma vēsture varētu izbeigties. Tieši tāpēc varam būt pateicīgi lugas autoram Tomam Stopardam un visiem, kas palīdzējuši šo tēmu no jauna aktualizēt, turklāt darot to bez naida un atriebības kāres.
Nav noslēpums, ka mūsu un ebreju tautas attiecību vēsture vēl joprojām ir sāpīga. Bieži mums ir grūti šim tematam pieskarties. Daļēji to var izskaidrot psiholoģiski, jo bojāgājušo priekšā izdzīvojušie bieži jūtas vainīgi. Bet vai esam patiešām vainīgi? Šie un citi ebreju un latviešu attiecību jautājumi ir jāatstāj vēsturnieku un citu speciālistu ziņā.
Draudzība starp tautām var balstīties vienīgi uz patiesības un taisnības pamata. Un patiesība ir tāda, ka tauta kā kopums nav atbildīga par noziegumiem pret citu tautu. Šāda atbildība gulstas uz atsevišķu noziedznieku, organizāciju vai interešu grupu pleciem. Jebkuram noziegumam, vai tas būtu individuāls vai masveida, vienmēr būs savi atbildīgie. Uz viņiem ir jānorāda, un viņi ir jāsauc pie atbildības. Līdz ar to ir nepatiesi teikt, ka, piemēram, latvieši, lietuvieši, igauņi vai ukraiņi ir sadarbojušies ar nacistiem, kā to bieži dzirdam sakām no mūsu austrumu kaimiņiem. Tāpēc šeit gribētu izteikt pateicību lugas programmas autoriem par vēsturiskā konteksta skaidrojumu, pieskaroties arī tā laika Latvijas situācijai.
Pirms Otrā pasaules kara arī Latvijas pilsētās, ciematos un laukos līdzās latviešiem dzīvoja daudzi ebreji. Viņu klātbūtne bija ierasta un normāla lieta. Nacistu okupācijai sākoties, liela daļa šo cilvēku, arī ne bez atsevišķu latviešu līdzatbildības, tika sadedzināti krematorijās vai aprakti masu kapos. Viņu vienīgā vaina bija tā, ka viņi bija ebreji. Tieši uz šo traģisko faktu ir jākoncentrē galvenā uzmanība, nevis jāatsaucas uz tā laika dažādām politiskām, ekonomiskām, reliģiskām vai sabiedriskām domstarpībām.
Tāpat nebūtu arī pareizi atsaukties uz šodienas Izraēlas valdību, kas bieži rīkojas netaisnīgi attiecībā uz Palestīnas iedzīvotājiem. Tā ir pavisam cita – politiska problēma, un tā nekādā ziņā nav sasaistāma ar holokausta upuriem. Atbildību par holokaustu nevar uzvelt arī vācu tautai. Lai arī reizēm mēdz runāt par kolektīvo atbildību, taču no morālā un sirdsapziņas viedokļa atbildīgas vienmēr ir atsevišķas personas, pat ja to skaits mērāms tūkstošos. Būtu arī pilnīgi nevietā spriest, kurš totalitāro režīmu laikā ir vairāk cietis – mēs vai viņi. Šādi spriedelējumi aizvaino Dievu. To daudzo miljonu dažādo tautību mocekļu priekšā visatbilstošāk ir klusēt un lūgties.
Ebreji tika nolemti iznīcībai kā tauta. Tas viņiem visvairāk sāp. Cita iemesla nebija. To noliegt nav pieļaujami, un mums pienākas cienīt šīs viņu sāpes cerībā, ka arī citas tautas izprot latviešu traģisko likteni.
Kā jau minēju, daudzi jautājumi ir jāatstāj vēsturnieku ziņā, taču tīri cilvēciski būtu ļoti vēlams, lai mēs, latvieši un ebreji, fokusētos tieši uz abu tautu piedzīvoto traģēdiju komunistu un nacistu okupācijas laikā, izvairoties no asiem un agresīviem komentāriem, kas tikai liecinātu, ka ar mūsu pagātnes un tagadnes sirdsapziņu vēl nav viss kārtībā. Tāpēc gribētos pazemīgi cerēt, ka izrāde “Leopoldštate” var palīdzēt sirdsapziņai kļūt tīrākai.
Manī kā katoļu priesterī šī luga rosināja pārdomas arī par kristietības un mūsu ticības saknēm. Vērojot izrādē ebreju reliģisko svētku ainu ar macas laušanu un citātiem no Svētajiem Rakstiem, vēlreiz apzinājos, cik garīgi tuvs ir jūdaisms un kristietība. Patiesība ir tāda, ka jūdaisms ir avots, no kura dzimst mūsu kristīgā ticība. Ja jau Jēzus un Viņa apustuļi bija ebreji, tad visam būtiskākajam, kas piemīt kristietībā, ir ebreju saknes. Vēlākā kristietības attīstība, kuru ietekmēja grieķu un romiešu kultūra, ir un paliek tikai otršķirīgs faktors salīdzinājumā ar jūdaismu un tā vēsti. Tāpēc cieņas trūkums – un kur nu vēl naids pret ebreju tautu, no kuras cilvēka miesā nāk Kristus, Jaunava Marija un apustuļi, – būtu vislielākais apvainojums pret pašu Dievu. Šai sakarā Jānis Pāvils II skaidri norādīja, ka antisemītisms ir grēks pret Dievu. Tāpat, uzrunājot ebreju kopienu, viņš reiz sacīja: “Kā apustuļa Pētera pēctecis es apliecinu ebreju tautai, ka katoļu Baznīca pauž dziļas skumjas sakarā ar naidu, vajāšanām un dažādām antisemītisma izpausmēm, ko ebrejiem nācās piedzīvot no kristiešiem, neatkarīgi no vietas un laika, kad tas notika.”
Izrādē vairākkārt pieminēta “apsolītā zeme”. Kristietībā tā var būt Palestīna, Madagaskara vai jebkura cita vieta uz zemes, jo ar Jēzus atnākšanu ikviens cilvēks kļūst piederīgs izvēlētai tautai, un zeme, uz kuras viņš dzīvo, kļūst par apsolīto zemi. Tomēr kā jūdiem, tā kristiešiem viena konkrēta ģeogrāfiska vieta virs zemes ir neaizstājama, jo tā to ir vēlējies Dievs. Tāpēc ar cerību gribas novēlēt, lai garīgais skatījums uz Svēto zemi mums palīdz nolikt malā cilvēciskās domstarpības un nesaskaņas, tiecoties pēc tā, kas kalpo patiesam mieram.
“Ak, zeme svētā – tev ir īpaša vieta manī! Tieši tāpēc nevaru pa tevi staigāt – varu vienīgi nomesties uz ceļiem. Jo tu esi satikšanās vieta.” (Karols Vojtila)