30. septembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tika atklāts četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”.

Svinīgo festivāla karogu pacelšanu ieskandināja džeza kvartets “Korāde”, un uzrunās tika godināts šī festivāla galvenais patriarhs – Eduards Smiļģis. Neizpalika arī šī gada jubilāru – režisoru Pētera Pētersona, Māras Ķimeles un Mihaila Gruzdova – cildināšana. Par to, ka festivāla gadā netrūkst svētku, liecina arī fakts, ka uzreiz pēc alternatīvās teātra gada balvas “Zelta muša” nomināciju paziņošanas sekoja horeogrāfes Olgas Žitluhinas veidotā laikmetīgās dejas izrāde “Blaumaņa bareljefs”, kas veltīta Rūdolfa Blaumaņa 160. jubilejai. Pēc ikgadējās festivāla atklāšanas tradīcijas – zupas ēšanas Smiļģa mājas dārzā – sekoja topošo dramaturgu lugu lasījumi, un vakara izskaņā skatītāji baudīja režijas studenta Ralfa Liepas veidoto Pētera Pētersona lugas “Mirdzošais un tumši zilais” skatuves versiju, kura savu pirmo un līdz šim vienīgo iestudējumu piedzīvoja 1987. gadā Dailes teātrī. Turpinājumā LKA Drāmas un teksta studiju 2. kursa studentu reportāžas no “Patriarha rudens” atklāšanas dienas. 

Pirmā diena. 30. septembris

Festivāls var sākties!

Ketija Jurčenko: Ieskanoties džeza kvarteta “Korāde” (sastāvā – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa aktiermākslas studenti un viņu muzikālie kolēģi) pavadījumam, pelēcīgos mākoņus LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja pagalmā nomainīja rudenīga saule. Pasākuma apmeklētājus ar savu ražas pienesumu patīkami pārsteidza 1. kursa dramatiskā teātra aktieri un režisori, kas visnotaļ rotaļīgā atmosfērā, mušīgai dūkoņai skanot, paziņoja šī gada teātra balvas “Zelta muša” nominācijas, par kurām visa festivāla laikā iespējams nobalsot “Patriarha rudens” norises vietās. Svētku uzrunās LKA rektore Rūta Muktupāvela, prorektors mākslinieciskās jaunrades darbā Dāvis Sīmanis, Skatuves mākslas katedras vadītāja Līga Ulberte un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš sveica festivāla dalībniekus, kuru studiju procesā vai tā noslēgumā tapušie darbi šogad tiek izrādīti publikai, kā arī skatītājus, kas bija ieradušies, lai atzīmētu četrpadsmitā festivāla atklāšanu un apmeklētu pirmos festivāla programmas pasākumus.

Ilvita Liepiņa: Sajūtu, kā lietus lāses viegli sāk dancot uz mana degungala. Labi, ka tomēr uzvilku lietus mēteli. Drīz vien attopos tramvajā, kas ripo uz LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, vēroju lāsītes rotaļājamies nu jau uz transporta logiem un priecājos, ka deguns paliek neizmantots to rituāliem. Ienākot muzeja teritorijā, “mākslotājus” (šķiet, ka tāda vārda nav, bet tas īpaši piestāv akadēmijas studentiem, vai ne?) sagaida muzeja direktora Jāņa Siliņa plašais smaids, kurš klusi čukst, lai neviens nekur pēc atklāšanas nepazūd – būšot zupa! 

Ripinu kastaņus plaukstās (lūdzu, dāvini draugiem kastaņus!), līdz sagaidām muzikālās skaņas, kas pavada akadēmijas rektores Rūtas Muktupāvelas un pēcāk arī Jāņa Siliņa, Dāvja Sīmaņa un Līgas Ulbertes uzrunas. Pāris mirkļi, un no koku paēnām nāk laukā pirmā kursa aktieri un režisori, kas turpmākos četrus gadus Indras Rogas gādībā  dzīvos, piedzīvos un jutīs “Zirgu pastā”. Daudzi no klātesošajiem šajā brīdī pirmo reizi redz jaunos studentus, tādēļ visas acis, kas ir paslēpušās muzeja teritorijā, pavēršas topošo aktieru un režisoru virzienā. Studenti, apģērbti melnos legingos un pieguļošos kreklos, turpina līst, rāpot laukā no savām “alām”, reizē arī dūcot “dzzzzz”. Kādam rokās paslēpies arī, piemēram, kāposts vai kāds cits dārzenis. Viņi ložņā arī starp skatītājiem, līdz nonāk pie karoga masta. Jā, šķiet, ka “Patriarha rudens” ir rituāls, kas izraisa pieskārienu īstajam. Tad tiek sagaidīti trešā kursa aktieri un režisori, kuriem ticis, nebaidos teikt, gods pacelt mastā festivāla karogus, bet jaunāko aktieru performance tikmēr turpinās. Jā, karogi tiek pacelti, un pieļauju, ka kilometra rādiusā apkārtējie cilvēki dzird mūsu skaļos saucienus un svilpienus. Jā, šie ir svētki!

Pa vienam no viegli dūcošā, ložņājošā bara, kas atgādina zirnekļus, izlien kāds jaunais aktieris vai režisors, lai paziņotu alternatīvās teātra gada balvas “Zelta muša 2023” nominantus. Šogad var balsot par “Gada izrādi, kuru mēs nesapratām”, “Gada meistaru, kurš zina, kā vajag”, “Gada patiesību”, “Gada dialogu ar locekli” un “Gada mērķtiecīgāko karjeru”, kurā es gribētu, lai uzvar Mārtiņš Meiers, kurš “viens pats tēlo kori un strādā trīs darbavietās”, vai arī Juris Žagars, kurš “cer uz Krilovu”, Viesturs Kairišs, kurš “cer uz sevi”, un Dramatiskā teātra muzikālo aktieru tālākizglītības kurss, kurš “cer uz bakalaura grādu”.  

“Blaumaņa bareljefs”

Ketija Jurčenko: “Patriarha rudeni” atklāj horeogrāfes Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas izrāde “Blaumaņa bareljefs” – veltījums dramaturga Rūdolfa Blaumaņa 160. jubilejai. Idejas autors Jānis Siliņš pirms performances joko, ka tā tapusi gluži kā pēc viņa pasūtījuma. Skanot komponista Henrija Poikāna mūzikai un Mārtiņa Eihes, Māras Ķimeles, Elmāra Seņkova un citu latviešu teātra režisoru balsīm, laikmetīgās dejas mākslas 3. kursa studenti iedzīvina mūžīgos Rūdolfa Blaumaņa pasaules raksturus, ļaujot tiem mijiedarboties savā starpā un aicinot skatītājus tuvoties to dvēseles dziļumam. Izrādes kompozīcija sastāv no desmit balss ierakstiem, kuru atskaņošanas brīdī dejotāju kustība ir piesaistīta sienas plaknei un vizuāli līdzinās ciļņiem, kas atklāj Blaumaņa tēlu iekšējos pārdzīvojumus, turpretī ar zemi saistītā kustība simboliski atspoguļo viņa būvēto zemnieku pasauli, kas mēdz būt vienlaikus traģiskuma un mīlestības pilna. 

Kustības plūsmā māksliniekiem veiksmīgi izdevies radīt ne vien raksturus no tādiem Blaumaņa darbiem kā “Indrāni”, “Pazudušais dēls”, “Skroderdienas Silmačos” u.c., bet arī iespaidu par pašu Blaumani un viņa mīlestību pret cilvēkiem, kas atspoguļojas autora spējā iemūžināt sabiedrībā sastopamus sociālos un psiholoģiskos portretus, kuri savu aktualitāti nav zaudējuši arī mūsdienās. 

Ilvita Liepiņa: Pēc atklāšanas ceremonijas namatēvs Jānis Siliņš festivāla dalībniekus un skatītājus aicina muzejā, kur ceļā uz zāli var sastapt festivāla programmiņas, kas sasēdušas uz palodzes un gaida, lai kāds tās paņemtu rokās, vēlāk ieliktu plauktā vai zem gultas, bet pēc pāris gadiem atrastu un atcerētos dzīvo. 

Zālē sagaida laikmetīgās dejas izrāde “Blaumaņa bareljefs” – veltījums Rūdolfa Blaumaņa 160 gadu jubilejai. Jāņa Siliņa ideju realizējusi horeogrāfe Olga Žitluhina kopā ar laikmetīgās dejas mākslas trešā kursa studentiem. Programmiņa vēsta, ka horeogrāfes iecere ir veidot kustību, kas piesaistīta sienas plaknei un vizuāli atgādina ciļņus, vienlaikus, turoties tuvāk pie zemes, tā simbolizējot Blaumaņa uzbūvēto zemnieku pasauli. Darbs iezīmē raksturus, kā arī dažādus tēlus, kas tiek izcelti caur kustību. Nepārspīlēju – visu izrādes laiku plaši atvērtām acīm skatos uz skatuvi. Vēroju notiekošo, bet šķiet, ka pazūd redze, jo pēkšņi jūtu arī savus pirkstu galus pieskaramies skatuves grīdai, kas kļuvusi par Blaumaņa bareljefu. Paralēli notiekošajam uz skatuves tiek atskaņotas režisoru Mārtiņa Eihes, Jura Joneļa, Pētera Krilova, Māras Ķimeles, Indras Rogas, Elmāra Seņkova, Jāņa Siliņa un Ināras Sluckas balsis (ieraksti ir no dažādām intervijām) – viņu interpretācijas par Blaumaņa darbiem un to patiesumu, kas slēpjas aiz vārdiem.

Jā, es vēl neprotu profesionāli pamanīt, vai dejotājam ir pareizi nostiepta kāja vai pēda, bet, iespējams tas šoreiz nav būtiski. Rādītājs ir tas, cik ļoti skatītājs spēj sajust un savā ķermenī piedzīvot to, ko sniedz radošā komanda. Dejotāji liek skatītājam būt klātesošam, un šķiet, ka uz to aicina arī Blaumanis. 

Jauno dramaturgu lugu lasījumi I 

Ketija Jurčenko: Dirty Deal Teatro zālē izskan triju topošo dramaturgu darbi, kas sarakstīti iepriekšējā mācību semestrī, esot vēl tikai 1. kursa studentiem, LKA docētāju un dramaturgu Jāņa Baloža un Ivo Brieža vadībā. Viencēlienu skatuviskie lasījumi tapuši īpaši “Patriarha rudenim”, autoriem sadarbojoties ar 3. kursa dramatiskā teātra aktiermākslas un režijas studentiem režisora un pedagoga Elmāra Seņkova pārraudzībā.

Aleksandra Barona lugas “LUX 604” lasījums Agates Marijas Bukšas režijā un Edija Klievēna, Rūdolfa Sprukuļa un Matīsa Ozola izpildījumā ļauj ieskatīties jaunu mākslinieku dzīves atskurbinošajā realitātē, uzdodot jautājumus – vai iespējams aizrauties ar jaunu pasauļu radīšanu mākslā, ja reālā ikdienas pasaule šķiet kā spēle par dzīvību un nāvi? Cik atbildīgi esam par savu līdzcilvēku pasaulēm, un kā esam spējīgi tās ietekmēt? 

Mariannas Stasivas lugas “Kauli un āda” lasījuma režiju veidojis Elmārs Seņkovs. Uz skatuves aktieri Zanda Krēsliņa un Olafs Putrālis ļauj ielūkoties kāda visnotaļ disfunkcionāla, bet komiska pāra attiecībās, kurās šķietami nejaušas un pārpratumiem pilnas situācijas pāraug aizvainojošos pārmetumos, kā arī verbālā un pat fiziskā vardarbībā. Zāli piepilda smiekli, vērojot pāra neveiksmīgos mēģinājumus komunicēt, taču izrādes beigās tiek atgūta cerība par viņu spēju pārkāpt pāri savam lepnumam un aizspriedumiem, lai veidotu kopīgus mērķus ģimenes labā. 

Austras Litaunieces lugas “Vera” lasījums Nellijas Spūles režijā, piedaloties Kristam Jēkabsonam, Polīnai Čerņenokai un Matīsam Kučinskim, stāsta par pusaudžu draudzību un mīlestību, kuras vārdā tiek pārkāptas pat trakākās robežas. Taču vai tā tiešām drīkst? Cik tālu esam gatavi iet, nebaidoties par savas rīcības sekām? Tie ir nopietni jautājumi, kurus ar bērnišķu rotaļīgumu un jauna cilvēka šaubām par apkārtējās vides diktētajiem noteikumiem risina lugas varoņi.

“Mirdzošais un tumši zilais” 

Ketija Jurčenko: Jaunais režisors Ralfs Liepa Pētera Pētersona simtgadei veltījis viņa lugas “Mirdzošais un tumši zilais” iestudējumu, kas vēsta par mākslinieka ceļu uz sevi un patiesumu, ko tas pieprasa. Lugas rakstīšanas procesā Pēteris Pētersons bija iedvesmojies no savām atmiņām par Eduardu Smiļģi un citiem Smiļģim veltītiem materiāliem. Pirmajā un līdz šim vienīgajā šīs lugas iestudējumā 1987. gadā Dailes teātrī autors, kurš pats bija arī režisors, runāja gan par savām, gan Eduarda Smiļģa sāpēm un grūtībām attiecībās ar teātri. Pētersona lugas iestudējums trīsdesmit sešus gadus vēlāk ļauj uzdot jautājumu par to, kāda ir šī brīža māksla un vai mēs kā skatītāji un mākslinieki tai nenodarām pāri. 

Mirdzošie meli un tumši zilais patiesums, kas mijas ar bailēm, atklāj skatītājam Pētersona pasaules tēlus – tie cenšas saprast savu vietu ikdienas dzīvē un uz teātra skatuves, kura jau ilgi gaidījusi kādu, kas tai ticētu ar bērnišķīgu rotaļīgumu. Kā lugas un izrādes galvenais varonis – Kristapa Kristera Ozola spēlētais Daniēls. Viņš tik ļoti mīl skatuvi, ka nosauc to savā vārdā, taču nav gatavs to pieņemt, kad tā sāk mainīties. 

Izrādes mākslinieciskajai komandai diezgan veiksmīgi izdevies notvert svētnīcas sajūtu, ko ar skatuvi saista lugas autors. Īpaši tā jūtama ainās, kurās skatuve tiek rādīta naktī. Tā ir noslēpumaina un vilinoša – vienlaikus gan bijību, gan kaisli radoša. No parastas koka dēļu grīdas tā pārtop par sievieti, kas pieprasa cieņu un mīlestību. Izrādes noslēgumā redzama spēcīga aina, kurā iestudējuma aktieri – 3. kursa studenti Kristaps Kristers Ozols, Evelīna Priede, Elizabete Milta, Agate Marija Bukša, Tomass Ralfs Ābolkalns, Rūdolfs Sprukulis un Rodrigo Struka – mazgā savu spēles grīdu, ļaujot festivāla apmeklētājiem reflektēt par to, ar kādām kurpēm paši kāpjam uz skatuves un kādas attiecības ar to izvēlamies veidot. 

Ilvita Liepiņa: Zālē ir klaja tumsa, kas savā ziņā apžilbina un, iespējams, aicina kaut ko noprast. Izrādes sākums šķiet haotisks, bet, iespējams, tāds ir mans (un tavs) prāts, kurš ir ticības meklējumos. Pētera Pētersona luga “Mirdzošais un tumši zilais” ir iestudēta tikai vienu reizi – 1987. gadā. Toreiz izrādi režisēja pats lugas autors, atklājot savas sāpes par teātra un savu pasauli. Ņemot vērā šo faktu, režijas students Ralfs Liepa, izvēloties šo lugu, sev un citiem uzstādījis augstu latiņu, un to es dziļi cienu. 

Izrādes programmiņa vēsta, ka iestudējums ir par aktieri un režisoru, kurš zaudējis jebkādu ticību savai mākslai un tomēr rod iedvesmu sākt no jauna. Skan klišejiski, un pirmais iespaids, neredzot izrādi, ir gaužām stereotipisks: “Vēl viena izrāde par nabadzīgo mākslinieku, kuram nekas nesanāk.” Prieks, ka tikai izrādes programmiņa liek tā domāt (kas, iespējams, bijis apzināts solis), jo izrāde, kā jau iepriekš minēju, parāda haosu, kādā dzīvo ne tikai mākslinieks, bet, iespējams, visa sabiedrība. 

Izrādē ir daudz simbolu, un īpašākais man šķiet spogulis, kurš “tikai” kā rekvizīts novietots skatuves labajā pusē un kurā it kā nejauši ik pēc brīža ieskatās izrādes varoņi. Iespējams, izrādes tēli tajā redz patiesību, ko nevēlas redzēt, tādēļ to cītīgi cenšas notīrīt. Jā, gan spogulis, gan grīda tiek īpaši tīrīta, bet par kādu cenu? Simboliski šķiet arī tas, ka tiek izmantota visa telpa, arī skatītāju rindas, un kam telpa kalpo, kur tā ved un ko varonis ar šo mākslu (kas manī vai apkārt) dara ŠODIEN. Skatoties izrādi, rodas jautājums – ar ko es cīnos? Ar sevi vai pasauli? Iespējams, es pats SEV kāpju virsū un spēlēju uz sevis (kā izrādē saka Evelīnas Priedes spēlētā Grīdas mazgātāja: “Kāp un spēlē uz manis!”). Režisors veikli spēlējas ar skatītāju – brīžiem izrāde tiek “apturēta”. Bet kas patiesībā ir tas, kas tiek apturēts? Kas ir tā ticība, kuru tēli meklē? 

Skatoties izrādi, ik pēc mirkļa skricelēju savās piezīmēs citātus un dažādus vārdu salikumus. No aktieriem īpaši vēlos izcelt Agati Mariju Bukšu Severīnas lomā – kad aktrise runā, zālē ienāk dzīvība. Arī Rūdolfu Sprukuli kā Zeltmirdzošo kori – tas, kā viņš spēj piedzīvot katru lomu, ir cienījami. Kāds no izrādes varoņiem saka: “Tavs teātris sadega!” Savukārt jaunais režisors Ralfs Liepa šajā ugunī atrod ticību mākslai.

Otrā diena. 1. oktobris

Jauno dramaturgu lugu lasījumi II

Ketija Jurčenko: Festivāla “Patriarha rudens” otrajā dienā izskan vēl triju jauno dramaturgu viencēlieni, kas sarakstīti iepriekšējā mācību semestrī, esot vēl tikai 1. kursa studentiem, LKA docētāju un dramaturgu Jāņa Baloža un Ivo Brieža vadībā. Arī šie lasījumi veidoti īpaši “Patriarha rudenim”, autoriem sadarbojoties ar 3. kursa dramatiskā teātra aktiermākslas un režijas studentiem režisora un pedagoga Elmāra Seņkova pārraudzībā, bet norises vieta šoreiz ir Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zāle.

Elzas Vildaus lugas “Magluba” lasījums Elmāra Seņkova režijā iznācis nudien garšīgs un noteikti atbilst savam nosaukumam (magluba – tradicionāls Tuvo Austrumu ēdiens, ko pasniedz, trauka saturu apgriežot otrādi). Nejauša Aleksandra Briča, Tatjanas Gurēvičas un Sergeja Smikova spēlēto raksturu satikšanās Beirūtas Dahija rajonā izvēršas par dienu ilgu nopratināšanu, kurā no pretējām vidēm nākušie cilvēki ir spiesti uzticēties cits citam par spīti viņu atšķirīgajai izcelsmei un nesaderīgajiem pasaules uzskatiem, lai ilgtermiņā spētu piepildīt savus sapņus. Tomēr brīdī, kad uz spēles tiek likta dzīvība, brīvība un savas kopienas drošība, priekšplānā izvirzās varoņu patiesā vēlme – būt pieņemtiem.

Režisors Rodrigo Struka kopā ar aktieriem Dārtu Cīruli un Ričardu Murānu uz skatuves iedzīvina Artrītu – Jāņa Golubova lugas “Vecais, mūžīgi neaizmirstamais!” tēlu, kas ieradies, lai atrunātu galveno varoni – Edija Klievēna spēlēto Ralfu – no slepkavības veikšanas. Asins zvēresti, sparinga mači, šovs, kuram jāturpinās par spīti visam, un episki lubeņu lasījumi piedūmotā istabā izklausās pavisam jautri, bet kas īsti slēpjas aiz Artrīta, kas vienlaikus ir gan daļa no Ralfa, gan neatkarīga, cilvēka formu ieņēmusi būtne ar savu identitāti? Kā atbrīvoties no slimības nastas? Cik ilgi ar to var spēlēt spēles, līdz tas kļūst neizturami? Tie ir jautājumi, ko savā darbā uzdod jaunais dramaturgs Jānis Golubovs. 

Loretas Kalniņas luga “Strazdi aronijās” vēsta par sadursmi starp trīs dažādām paaudzēm un divām ilgstoši konfliktējošām ģimenēm, kuras rezultātā tiek zaudētas mājas. Nellijas Spūles režija un Endīnes Bērziņas, Santas Breikšas un Polīnas Čerņenokas aktierspēle ļauj skatītājiem ielūkoties dienā, kad kādas ģimenes vecmāmiņai Vandai Saulkrastos nākas pamest savu māju, kas zaudēta tiesas prāvā. Bet kas īsti ir mājas? Kas tās padara par savām? Mantu izvākšanas un krāmēšanas procesā klusumu un aizvainojumu, kas gadiem ilgi krājis putekļu kārtas, beidzot nomaina atklātība un spēja pateikt to, kas iepriekš palicis nepasacīts, jo, ja vairs nav māju, ko zaudēt, tad nav žēl arī par strazdiem, kuri saēdušies zaļas aronijas un nodirsuši lieveni.  

Ilvita Liepiņa: Jauno dramaturgu lugu lasījumi II notiek Latvijas Nacionālajā teātrī. Šie ir lieli svētki mūsu kursam – pirmie publiskie lugu lasījumi. Kāpjot lejā uz pagrabstāvu, satieku vairākus kursabiedrus ar ziediem rokās un satraukuma pilniem, plašiem smaidiem. Klausīties lasījumus ir jocīgi, jo beidzot es sadzirdu vārdus kļūstam dzīvus – tie vairs neeksistē tikai mūsu Word dokumentos vai skricelējumos saburzītās lapās un piezīmju kladēs, bet atdzīvojas uz skatuves. Lasījumu laikā arī pierādās, cik nozīmīgs ir aktieris un viņa balss, lai teksts skatītājā atdzīvotos, cik daudz nozīmē režija, kas spēj izcelt konkrētos burtu salikumus un aicina skatītāju tiem pieskarties. 

Lasījumus atklāj Elzas Vildaus luga “Magluba” Elmāra Seņkova režijā. Lasa Aleksandrs Bricis, Tatjana Gurēviča un Sergejs Smikovs. Luga ir traģikomisks viencēliens par trīs svešiniekiem Beirūtā Ramadāna laikā. Vai svešs esmu es tev vai sev? Par to ar mani runāja luga. Režija šķita pārdomāta – radošā komanda bija  iedziļinājusies un izpētījusi Tuvo Austrumu kultūru, lai Elzas luga tiešām nokļūtu viņas aprakstītajā zemē. Audio, gaismas un rekvizīti tika izmantoti trāpīgi. Brīžiem gan šķita, ka ne visi aktieri bija iedziļinājušies tekstos, kaut lomu sadalījums šķiet ļoti atbilstošs. Teksts, īpaši sākumā, ik pa laikam kādam aizmirsās, tika sajaukts, kurā brīdī kas notiek. Ar laiku gan lasījums “iespēlējās”, un kopumā bija iespējams pieskarties vārdiem un sajust tos sevī. Par to – paldies! 

Turpinājumā ir Jāņa Golubova lugas “Vecais, mūžīgi neaizmirstamais!” lasījums Rodrigo Strukas režijā. Lasa Dārta Cīrule, Edijs Klievēns un Ričards Murāns. Luga vēsta par slimību, kas, iemiesojusies cilvēka izskatā, ieradusies atrunāt slimības ieskauto Ralfu no slepkavības. Klausoties lasījumu, sajust sevī gan slimību, gan slimības pārņemto ir reizē bailīgi, jocīgi un īpaši. Par to paldies jāsaka gan lugas autoram, gan aktieriem un režisoram. Rodrigo Struka ir pievērsis uzmanību katrai detaļai, tādējādi liekot skatītājam noslēgumā sajust arī sevi kā slimību pašam sev. Lasījumā ir gan dejas, gan gaismu reivs, gan šāvieni. 

Noslēgumā ir Loretas Kalniņas lugas “Strazdi aronijās” lasījums Nellijas Spūles režijā. Lasa Endīne Bērziņa, Santa Breikša un Polīna Čerņenoka. Šis lasījums ir sirsnīgs un skatītājam liek gribot negribot domāt par saviem iekšējiem klusumiem ģimenē. Vēlos izcelt Endīni Bērziņu, kura izspēlēja un nolasīja vecmāmiņas lomu tieši tā, kā biju iedomājusies, lasot Loretas lugu. Režisore Nellija Spūle trāpīgi un asprātīgi spēlējas arī ar scenogrāfijas elementiem un rekvizītiem, izjūtot lugas autores radīto teksta telpu. Sajust un saprast, kas patiesībā ir otra cilvēka aizvainojuma iemesls, ir būtiski. Lugu lasījumi pierāda, ka dramaturgu burtiem ir jānokļūst uz skatuves – citādi nedrīkst! Paldies par to radošajai komandai!