30. septembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tika atklāts četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”. Piedāvājam iespēju izsekot festivāla notikumiem caur divu LKA Drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentu acīm.

Ceturtā diena. 3. oktobris

“Rīt būs labāk” 

Ketija Jurčenko: Nav noslēpums, ka festivāls “Patriarha rudens” ir svētki, kas jāsvin. Par to, kas mēdz notikt otrpus svinību durvīm brīžos, kad mūzika par skaļu, cilvēki par apnicīgu un nepieciešams ievilkt kādu dūmu vai tieši pretēji – svaigu gaisu, izrādē “Rīt būs labāk” stāsta dramatiskā teātra aktieru trešā kursa studenti Tomass Ralfs Ābolkalns, Elīna Bartkeviča, Velta Birze, Aleksandrs Bricis, Agate Marija Bukša, Santa Breikša, Dārta Cīrule, Polīna Čerņenoka, Tatjana Gurēviča, Krists Jēkabsons, Elza Rūta Jordāne, Edijs Klievēns, Zanda Krēsliņa, Matīss Kučinskis, Elizabete Milta, Ričards Murāns, Kristaps Ozols, Evelīna Priede, Olafs Putrālis, Sergejs Smikovs un Rūdolfs Sprukulis kursa vadītāja Elmāra Seņkova režijā. 

Izrādes rašanās pirmsākumi meklējami jau pirmā studiju kursa gadā, kad aktieri rūpīgi strādāja pie etīžu veidošanas. Veiksmīgākās epizodes, kas izturējušas pilnveides procesu un laika pārbaudi, šobrīd veido izrādes kompozīciju. Tikpat krāšņi un daudzveidīgi kā pašas etīdes ir arī tajās sastopamie tēli – skolēni, studenti, striptīzdejotāji, cilvēki ar kustību traucējumiem, laucinieki, vecmeitu ballītes dalībnieces, cilvēki, kas izdzēruši par maz vai, tieši pretēji, nav spējuši izsekot līdzi savam alkohola patēriņam, un, protams, arī policisti, kas izrādes laikā sargā jautrības līmeni telpā. 

Ballītes atmosfēru rada gan otrpus durvīm skanošā mūzika, kuras repertuāru sastāda pašmāju un ārzemju reps, pops, džezs u.c. mūzikas žanri, gan spilgtās neona gaismas un daudzveidīgie tērpi, kas mainās, pieskaņojoties ballīšu apmeklētājiem. Izrādes laikā vērojam vairākas atzīšanās jūtās, neskaitāmus strīdus, jaunas iepazīšanās un negaidītas atkalsatikšanās. Sarunas notiek privātmāju pagalmos, kāpņu telpās, ārpus kluba, guļamistabā, u.c. ikdienišķās vietās, ko vērojam nakts aizsegā. 

Lai gan komiskuma un asprātības izrādē netrūkst, tā mudina domāt par sabiedrībā aktuālām tēmām – vardarbību, seksualitāti, vēlmi iederēties, dažādiem attiecību modeļiem, saskarsmi starp atšķirīgu vecumu, subkultūru un nacionalitāšu pārstāvjiem. Zīmīgas šķiet izrādes beigas, kurās viss aktieru ansamblis visdažādākajos ampluā iznācis uz ielas, lai kopīgi vērtos svētku uguņošanā. Atšķirībā no atsevišķu izrādes varoņu ballītēm, kas beidzas ar frāzēm “Visi pazūdiet!” vai “Ātri prom!”, finālā skatītājos tiek radīta cerība par cilvēku spēju tomēr sanākt kopā. Un tieši šāds svinību noslēgums ir labs iemesls nākamās ballītes sākumam. 

Ilvita Liepiņa: “Patriarha rudens” ceturtajā dienā skatītājiem ir iespēja piedzīvot aktieru trešā kursa veidoto izrādi “Rīt būs labāk” Elmāra Seņkova režijā. Izrāde tapusi no studiju procesā veidotām etīdēm, kas rezultējušās divu stundu garā izrādē, kurā piedalās viss kurss: Tomass Ralfs Ābolkalns, Elīna Bartkeviča, Velta Birze, Aleksandrs Bricis, Agate Marija Bukša, Santa Breikša, Dārta Cīrule, Polīna Čerņenoka, Tatjana Gurēviča, Krists Jēkabsons, Elza Rūta Jordāne, Edijs Klievēns, Zanda Krēsliņa, Matīss Kučinskis, Elizabete Milta, Ričards Murāns, Kristaps Ozols, Evelīna Priede, Olafs Putrālis, Sergejs Smikovs un Rūdolfs Sprukulis.

Iestudējuma programmiņa “runā”, ka, ierodoties ballītē, tu ceri, ka izdosies atbrīvoties vai sastapt kādu mierinājumu, tomēr viss kļūst pārāk skaļš, tu vairs nedzirdi ne sevi, ne citus. Jā, izrādē ir iespējams sadzirdēt un piedzīvot daudz trokšņa, tomēr tā ar mani runā arī par klusumiem cilvēkā. Otrpus durvīm, aiz skatuves, notiek ballīte, kurā tiek sajusts daudz – kādam, iespējams, pirmā atzīšanās jūtās, nezinot, kas tās īsti ir, bet kādam citam pārmērīga alkohola lietošana. Tomēr svarīgākais ir patiesums un cilvēcīgums. Skatītājs spēj ieraudzīt sevi, piemēram, piecpadsmit gadu vecumā. Vai tajā vecumā es un tu nebijām īstāki?

Izrāde ir asprātīga un skatītājam visnotaļ saistoša. Īpaši vēlos izcelt ainu, kurā Aleksandra Briča un Sergeja Smikova spēlētie policisti pārmeklē skatītājus, meklējot kabatās narkotiskas vielas. Konkrētajā izrādē “vainīgais” skatītājs izrādās dramaturgu students Jānis Golubovs, kura luga pirms dažām dienām izskanēja lasījumā Latvijas Nacionālajā teātrī. Policisti Jāņa kabatā it kā atrod narkotikas (kas skatītājam īsu brīdi liek domāt, vai šī aina tiešām ir iestudēta) un jau grasās viņu aizturēt, bet pēc brīža tomēr Jāni atbrīvo, jo atpazīst viņu kā Artrītu (tēls Jāņa radītajā lugā!). Jā, šis tiešām ir trāpīgi un asprātīgi.

“Rīt būs labāk” ir par mēģinājumiem sadzirdēt sevi skaļumā, kuru, iespējams, veido ne tikai apkārtējie, bet arī es pats. Jā, rīt taču būs labāk, vai ne?

“Aizsācēji un iesācēji” 

Ketija Jurčenko: Horeogrāfes Ramonas Galkinas profesionālās doktorantūras studiju noslēguma jaunrades darbs – laikmetīgās dejas izrāde ar spēles elementiem “Aizsācēji un iesācēji” savu pirmizrādi piedzīvojusi šī gada martā, bet šobrīd priecē “Patriarha rudens” skatītājus koka ēku renovācijas centrā “Koka Rīga”. 

Ierodoties dzirdama Laimas Jansones mūzika, kas skanēs arī visas izrādes garumā. Dejas laukums pirmajā stāvā iezīmēts ar pelēku pārklājumu, uz kura jau iesildās dejotāji. Laukumu divās daļās sadala divpadsmit baltu, garu papīra lokšņu siena. Vienā pusē atrodas “aizsācēji” – Olga Žitluhina, Ilze Zīriņa, Inga Raudinga un Vilnis Bīriņš –, kuri ar savu darbību 20. gadsimta izskaņā aizsākuši laikmetīgās dejas kustību Latvijā un ārpus šī projekta individuāli darbojas kā horeogrāfi, pedagogi un dejotāji. Otrpus baltajai papīra sienai redzami arī “iesācēji”: Dita Andersone, Poļina Filippova, Lelde Kuzņecova, Lauris Limbergs, Anna Marija Puķe un Rūdis Vilsons – Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas programmas 3. kursa studenti jeb 7. paaudze. Skatītāji atrodas otrā stāva balkona zonā un izrādes laikā var brīvi pārvietoties. 

Izrādes programmiņā minēts: “Izrāde ir kā spēle, kurā nav jābūt uzvarētājiem vai zaudētājiem, kurā katram ir savs spēks un izaicinājums, spēle, kur visi iesaistītie savā daudzveidībā vai līdzībā ir viens otra turpinājums, atbalsts, papildinājums, ierobežojums, izaicinājums, atskaites punkts vai iedvesmas avots.” Spēle var sākties! Izrāde ir sadalīta sešās epizodēs, kur katra tiek apzīmēta ar skaitli no viens līdz seši, un vienā beigu epizodē, kas programmiņā nav minēta. Dejotājiem metot metamos kauliņus, katrā no laukuma pusēm tiek izlozēts viens skaitlis. Abām pusēm vienojoties, tiek noteikta epizode, kuru abas dejotāju grupas izpildīs paralēli, bet vispirms uz vienas no papīra loksnēm tiek uzrakstīts izlozētais skaitlis un tam piesaistītās epizodes nosaukums. Pēc katras epizodes lapa tiek norauta, tādā veidā radot sienā robus, kuri vēlāk izgaist pavisam, savienojot abas dejotāju grupas spēles.
Epizodē “Metronoms (Tumsa/ Stress)” redzamas gan asas un straujas kustības, kas pakļaujas ritmiskās mūzikas pavadījumam, gan brīži, kuros ritms tiek izjaukts ar līganām atkāpēm un pauzēm, radot pretestības sajūtu. Aizdomājos par to, kurš no kustību veidiem apzīmē nosaukumā piesaukto tumsu/ stresu. Iespējams, ka abi – gan centieni apslāpēt iekšējos impulsus, pakļaujoties noteiktai ritma kārtībai, gan centieni atrast sava ķermeņa ceļu telpā, kad tas izgājis ārpus mūzikas ritma.

“CV tīkls” priekšplānā izceļ katra dejotāja individuālā ceļa sākumu dejas pasaulē. Ar to tiekam aicināti iepazīties izrādes programmiņā. Saskatāmas gan tautas dejām, gan baletam līdzīgas kustību kombinācijas. Brīžiem manāmi arī sporta deju soļi un vairāku stilu elementi, kas satiekas uz vienas deju grīdas, lai vienotos kopīgā mijiedarbē. “Deja, kas asinīs” līdzinās rituālam, kur dejotājiem ir iespēja atklāt to dejas veidu, kas visizteiktāk “plūst viņu asinīs”.

Katra mākslinieka kustībai ir atšķirīga intensitāte un plašums. Dažādajiem dejas ceļiem krustojoties, tiek radīta raiba dejas aina, ko varētu pielīdzināt krāsainai mozaīkai vai izkaisītiem puzles gabaliņiem, kas piederīgi vienai gleznai, lai gan ir atšķirīgi.

Epizodē “Dueti ar “kopsaucēju” dejotāji ļaujas kustībai kopā ar mainīgiem partneriem. Duetu uzmanības centrā ir ne vien katra pāra spēja vienoties kopīgā ritmā un kustības plūdumā, bet arī skatiens, kas veido kontaktu starp partneriem. “Paldies”/ “Viens augstāk par zemi” laikā “aizsācēji” un “iesācēji” izpilda uzdevumu, ko devusi otra grupa. Ātri vien kļūst skaidrs, ka “aizsācējiem”, kuru kustībās vērojams maigums un rūpes, ticis uzdevums “Paldies”. Dejotāji ļaujas apskāvieniem un iedrošinošiem glāstiem. Turpretī otrpus dejas grīdai “iesācēji” atbalsta viens otru tīri fiziski – izpildot dažādus pacēlienus un noturot kādu no grupas dalībniekiem virs zemes. Savukārt epizode “Cits caur citu” iezīmē atšķirības abās dejotāju grupās. “Iesācēji” savā starpā saspēlējas un ir jūtama viņu kolektīvās esības enerģija, turpretī “aizsācēju” kustībā ir redzams mākslinieku individuālisms, kas arī ļaujas kontaktimprovizācijai, bet tomēr saglabā savu “es”, it kā izplūstot partnerim cauri. 

Kad visas epizodes ir izdejotas un papīra siena nojaukta, abas paaudzes izkaisās pa dejas grīdu un ļaujas mijiedarbei ar otru grupu. Ir skaidrs, ka vērojam dažāda veida uzdrīkstēšanās. Uzdrīkstēšanos mācīties no tiem, kas paši vēl mācās. Uzdrīkstēšanos būt starp tiem, kas jau daudz ir sasnieguši. Uzdrīkstēšanos būt kopā un radīt, iedvesmojoties citam no cita. Dejā redzami kustību atkārtojumi no iepriekšējām epizodēm, kas plašajā dejas telpā iegūst jaunu nozīmi. Horeogrāfei Ramonai Galkinai veiksmīgi izdevies atspoguļot katra dejotāja individualitāti un spēju saplūst ar kolektīvu, iedvesmojot skatītājus ikdienā darīt to pašu.

Filmu skate I

Ilvita Liepiņa: “Patriarha rudens” ceturtajā dienā skatītāji beidzot piedzīvo pirmo audiovizuālās mākslas bakalaura un maģistra programmas studentu filmu skati – arī es to visnotaļ gaidu. Ievadvārdus saka režisors un LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš ar rozēm rokās, kuras vēlāk pasniedz filmu režisoriem. Līdz ar Jāņa Putniņa vēlējumu “Patīkamu skatīšanos!” skatītāji nokļūst filmu kadros. Šis ir sajūtām pilns notikums filmu komandām – redzēt savus darbus uz lielā ekrāna skatītāju pilnā zālē. Kaut arī ne visas filmas ir pabeigtas – kādai, piemēram, vēl nepieciešami montāžas uzlabojumi –, tas netraucē.

Pirmā filma ir Renātes Saulītes “Brūces paraugs”. Lomās Alise Dzene, Ilze Liepa, Mārtiņš Liepa, Agris Krapivņickis un Kārlis Freimanis. Filma vēsta par jaunas meitenes mēģinājumiem izmukt no vecāku mājām laukos, kurās starp viņas vecākiem pastāv alkohola atkarības un līdzatkarības attiecību dinamika. Kadri ir pārdomāti, skatītājs spēj noķert galvenā tēla sāpes un aizvainojumu, tomēr brīžiem rodas jautājums, vai katra filmas aina tiešām sniedz skatītājam režisores iecerēto domu, piemēram, aina, kur meitene filmas sākumā ziemā peldas ledainā ūdenī. Jā, kadri ir estētiski, bet kādēļ skatītājam redzēt tieši šo, ja filmas garums jau tā ir limitēts, līdz ar to ierobežota arī laika iespēja parādīt iecerēto? Šī un citas ainas sākumā parāda meiteni, bet ne ģimenes attiecības, kuras, šķiet, centrā cenšas izvirzīt filmas režisore. 

“Siltumnīca” ir esejas filma, kas skatītāju gribot negribot ieved katra paša iekšējos dziļumos. Režisors, scenārija autors, operators un montāžas režisors ir Uģis Olte, savukārt komponists ir Reinis Sējāns. Filma veidojas no dažādām fotogrāfijām un balss. Kā atklāj programmiņa, tā ir “vingrinājums vienai balsij, dažām atmiņām un siltumnīcai, kas ir slieksnis starp divām pasaulēm”. Atmiņas reizēm ir tā ieaugušas un iesakņojušās cilvēkā, ka grūti izšķirt, kas ir patiesība. Filma ir īpaši estētiski baudāma, tā skatītāju ierauj sevī un liek parakņāties tajās atmiņu grāmatās un papīros, kas paslēpušies dziļākajos prāta nostūros. Filmas skaņu celiņā brīžiem ir zīmuļa skricelēšanas skaņa – iespējams, skatītajam tas liek domāt par savām atmiņu piezīmēm. Ko radošā komanda grib pateikt? Iespējams, ka bez savām saknēm tu un es patiesībā neesam nekas. 

Edvarda Mikāla filma “Pazudušo mantu birojs” pieteikta kā komēdija un “fantastika”. Lomās Jana Ļisova un Ritvars Logins. Kā rakstīts anotācijā: “Ludis attopas liftā un ir pilnībā zaudējis atmiņu. Viņš ir spiests noskatīties informatīvu video, kas vēsta, ka viņš ir miris un drīz nonāks pēcnāves uzgaidāmajā telpā, kur viņam kādu laiku nāksies pavadīt vienam, līdz pēdējais cilvēks, kas Ludi atceras, būs par viņu aizmirsis.” Tomēr, liftam atveroties, sagaida kas pavisam citāds. Arī es kā skatītājs sajūtu cilvēciskās bailes tikt aizmirstai. Vai bez atmiņām cilvēks pastāv? Filmas ainas brīžiem nav reālistiskas, piemēram, kadri, kurā abi varoņi brauc tramvajā – tramvaja iekšpuse un skats caur logiem ir tikai imitācija, un tikai filmas pēdējos kadros parādās reāls tramvajs. Skatītājam tas liek domāt par to, cik liela vara ir cilvēka atmiņai un fantāzijai. Iespējams, cilvēks tik ļoti vēlas būt piedzīvojis konkrētu notikumu, ka kādā brīdī iedomātais kļūst par “atmiņu”. Finālā izskan vārdi: “Ludvig, vai tu varēsi mani aizmirst?”, kas aicina domāt arī par cilvēka eksistences nozīmi vispār. Varbūt es pastāvu tikai kā otra cilvēka atmiņas?

Amandas Grīnbergas filma “Pagaidām” ir par attiecībām starp sevi un otru cilvēku. Filmas programmiņā klāstīts: “Laura un Gustavs abpusēji nolemj pārtraukt četrus gadus ilgās attiecības, taču, kad Gustava izvākšanās prasa divas nedēļas, pāra dzīvoklis kļūst par metaforisku uzgaidāmo telpu, kurā abi cenšas saprast, vai iet atpakaļ, no kurienes nākuši, vai tomēr doties tālāk.” Lomās Dārta Cīrule un Krišjānis Strods. Kadri ir pārdomāti, tie atklāj katra tēla iekšējo pasauli, par ko, protams, jāsaka paldies arī lomu atveidotājiem. Laura ārkārtīgi vēlas, lai par viņu uztraucas, rūpējas un kaut nedaudz mīl, bet rīkojas pretēji tam, kas ir trāpīgs dramaturģisks paņēmiens. Īpaši saista ainas, kurās meitene ir reivā – šķiet, ka tas ir varones iekšējais stāvoklis. Kādā mirklī Gustavs Laurai jautā, ko tad viņa patiesībā vēlās, un meitene atbild, ka nezina. Iespējams, Laura vairāk kāro būt mīlēta, nekā mīlēt otru. Man filma ir par atgriešanos pie sevis. Jauns cilvēks attiecību laikā reizēm pazūd otrā – svarīgākais ir spēt atrasties. 

Līnas Braunas veidotā “gleznas ekranizācija” “Pienzupa” ir visnotaļ sajūtām pilns darbs. Kā teikts programmiņā: “Viņš ielej katlā ūdeni, pieliek sāli un uzvāra. Viņš kāpj verdošā ūdenī un vāra tik ilgi, kamēr ir gandrīz mīksts. (..) Lai izvairītos no piena plēves, turpina maisīt.” Lomās Jēkabs Okonovs un Mārcis Pauls Pārups. Filma katru skatītāju aizsūta uz viņa vecmāmiņas virtuvi pie piena zupas šķīvja, kur bērns spēlējas ar piena plēvi. Arī viens no filmas tēliem rotaļājas ar piena plēvi bļodā – šķiet, tā ir atgriešanās sevī un vienkāršībā. Skatoties filmu, viscaur ir sajūta, ka esi krāsa, kas ar otu tiek gleznota uz audekla. Šī filma ir sajūtu spēle, kas aicina just. 

Katrs no “Patriarha rudens” filmu skates darbiem aicina skatītāju piedzīvot režisoram būtisko, un to es cienu. Paldies radošajām komandām!