30. septembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tika atklāts četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”. Piedāvājam iespēju izsekot festivāla notikumiem caur divu LKA Drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentu acīm.

Sestā diena. 5. oktobris

“Ei, jūs tur!”

Ketija Jurčenko: Viljama Sarojana lugu “Ei, jūs tur!” “Zirgu pasta” Karamazovu zālē iestudējusi režisore Nellija Spūle. Tas ir stāsts par kādu neveiksmīgu spēlmani, kas nonācis cietumā, jo sapinies ar precētu sievieti. Uz skatuves redzam spēlmaņa atveidotāju Matīsu Kučinski, kurš visu izrādi pavada, ar vienu roku piesiets pie virves, kas iekārta griestos. Viņa kustību diapazons ir ierobežots gluži kā viņa spēlētajam varonim cietuma kamerā. Brīdī, kad uz viņa izmisīgajiem kliedzieniem atsaucas Veltas Birzes spēlētā Emīlija, kura cietumā strādā par pavāri, spēlmanī parādās brīvības cerība. Abus varoņus vieno ilgas pēc mīlestības. “Esmu vientuļš kā vilks,” saka spēlmanis. Savukārt septiņpadsmit gadus vecā Emīlija, kaut atrodas brīvībā, nekad nav saņēmusi komplimentus par savu izskatu un visu nopelnīto naudu atdod tēvam, ļaujot skatītājam noprast, ka atrodas vecāku kontrolē. “Neko man šeit neuztic!” viņa kliedz, jo uz nakti cietumā ir aizslēgti pat skapīši ar slotām. Viņai neviens līdz šim nav ticējis. Vai pirmais tiešām būs spēlmanis, kas tikpat labi varētu viņu tikai izmantot, lai tiktu brīvībā?

Intriģējoši ir vērot abu aktieru mijiedarbi. Dialogos par kopīgajiem sapņiem un plānā par abu pārvākšanos uz Sanfrancisko skatītājos vēl raisās šaubas par spēlmaņa patiesajiem motīviem attiecībā pret jauno meiteni. Taču izrādes gaitā aktieru ķermeņu valoda ļauj noprast, ka varoņus saista kas vairāk par brīvības sapni – starp abiem esošais mirklis. Jāpiemin arī aktieru fiziskā izturība brīžos, kuros pāris skrien viens otram pakaļ, vārtoties pa zemi un karājoties virvē, bet beidzot arī nonākot viens otra rokās, kas liecina par pieaugošo uzticību un atbalstu abu starpā. 

Režisores vēstījums par spēju atdot visu savu dzīvi viena brīža dēļ šķiet drosmīgs mūsdienu kontekstā, kad savstarpējo attiecību veidošana šķiet mazsvarīgāka un trauslāka cilvēka individuālo vēlmju priekšā, tomēr izrādes varoņu dzīves apstākļi liecina, ka tiem tāpat nav daudz ko zaudēt. “Vai patiesi atbrīvojošais laimes mirklis ir tā vērts?” vaicāts izrādes programmiņā. Domāju, ka iestudējuma varoņu atbilde būtu – jā. 

“Vienrocis no Spokānas”

Ketija Jurčenko: Angļu dramaturgs Mārtins Makdona ir pazīstams ar savu melno humoru. Viņa lugu “Vienrocis no Spokānas” Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts” uzvedis režisors Edvīns Klimanovs. Skatuve iekārtota viesnīcas numuriņa stilā. Tajā ir gulta, galdiņš, krēsls un logs, kas ved uz avārijas kāpnēm. Izrādes galvenais varonis – Ričarda Murāna spēlētais vienrocis Kārmaikls – cer, ka pēc desmit gadus ilgiem meklējumiem viņš beidzot būs atradis savu vilciena nobraukto roku. Taču Kristapa Kristera Ozola un Polīnas Čerņenokas spēlētais pārītis, kas apņēmies roku atrast, izrādās avantūristi, kuri gribējuši tikai piepelnīties, bet tagad ir spiesti cīnīties par savu izdzīvošanu šī dīvainā un visai nelīdzsvarotā vīrieša viesnīcas numuriņā. Stāstā klātesošs ir arī Aleksandra Briča spēlētais portjē Mervins, kurš savā pēdējā apcietinājumā vaino Tobiju no avantūristu pārīša. Aktieru tēlojumā jūtamas asa sižeta kino filmu iezīmes – dramatiski skatieni tālumā, pret skatītājiem vērsti monologi, kas rada tuvplāna sajūtu, un neparedzamas kustības. 

Viena no spilgtākajām lugas īpašībām ir Mārtina Makdonas darbiem raksturīgie dialogi, kas izceļas ar necenzētu leksiku, rasistiskiem epitetiem un melno humoru. Dialogi izrādē skan dzīvi un ne vien piešķir stāstam asumu, bet arī uzjautrinošā veidā atklāj galveno varoņu sarežģītos raksturus. Režisora Edvīna Klimanova asprātību pierāda izrādes fināls, kurā dzirdam angļu rokgrupas Cutting Crew dziesmu I just died in your arms tonight, lai gan par spīti saspīlētajai kulminācijai te neviens tā arī nenomirst. Un, pat ja nomirtu, tad pie vainas būtu vienas, nevis divu roku īpašnieks.

Vainas apziņas un piedošanas tēma iestudējumā atklājas netipiskos notikumos un nestandarta varoņos, un tieši tas izrādi padara gan izklaidējošu, gan domas raisošu.

Filmu skate III

Ilvita Liepiņa: Pie “Splendid Palace” ieejas durvīm pulcējas “Patriarha rudens” trešās filmu skates apmeklētāji – viņu acīs, šķiet, ir krasi dažādas sajūtu krāsas. Kādam tās ir rūpju pilnas, jo, iespējams, rādīs drauga vai ģimenes cilvēka pirmo filmu (un, pat ja otro vai trešo, par savējiem vienmēr ir jocīgs satraukums), bet kādam silta prieka piepildītas. Studentu filmas “Splendid Palace” – tas taču ir LIELS notikums, vai ne?

Filmu skati atklāj Dāvis Sīmanis ar vārdiem: “Smiļģis nav mūsu Patriarhs!”, iezīmējot festivāla dažādību. Jā, katrai mākslai Patriarhs ir cits, un tas nav slikti. Turpinājumā tiek pasniegta roze filmu režisoriem, un uzrunu noslēdz LKA Nacionālas filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa vārdi: “Patīkamu skatīšanos!”

“Balto kuģu sirdis” Edgara Kaupera režijā aicina nokļūt sapnī jeb citā realitātē. Filma stāsta par kādu pusmūža vīrieti – Andra Keiša atveidoto Filipu, kurš atgriežas dzimtenē, vientuļā salā ar bāku, kur palicis saimniekot viņa brālis, Jēkaba Nīmaņa Arvīds. Filips, pirms daudziem gadiem burtiski aizbēdzis, lai veidotu mūziķa karjeru, tagad atgriežas, lai rastu jaunu dzīvību savai mākslai – sarakstītu jaunu hītu, tomēr tas nenāk tik viegli, kā cerēts. Ar laiku brāļi atkal satuvinās un vienā naktī saraksta dziesmu. Man šī filma ir par atgriešanos. Skatoties jūtu, ka tā aicina uz mirkli apstāties un paskatīties, no kurienes nāku. Lai gan filmas temats nav viegls, tas dod sajūtu, ka man ir laiks, tāpat kā sapņos, kad bieži šķiet, ka laika ir pārpārēm. Filmas notikumi ir asprātīgi, un zālē skan smiekli, tomēr es uzdodu sev jautājumu, vai jautrību rada filma kopumā vai tikai pieredzējušie aktieri. Un kā būtu, ja aktieri būtu citi. Kadri ir dzīvības pilni, un dramaturģiskais koncepts strādā. Filma skatītāju aicina vismaz uz brīdi pamest ikdienišķo realitāti jeb, kā ekrānā saka Andra Keiša Filips: “Ja atnāk mūza, es nevaru griezt sīpolus!”

“Katastrofa” ir Daniila Silova filma, kas veidota, iedvesmojoties no reāliem Latvijas politiķiem un viņu teiktā. Filma aicina sekot līdzi Laura Dzelzīša spēlētajam politiķim Kārlim Preisam – Latvijas Saeimas deputātam, kurš kādu dienu attopas milzīgā publiskā skandālā savu komentāru dēļ. Pēc vienas kļūdas seko nākamā, līdz politiķis attopas viens – bez ģimenes un karjeras. Filma ir bagāta ar humoru un komiskiem notikumiem, tomēr fināls liek saprast, ka aiz jokiem slēpjas kas dziļāks. Politiķi pārliecinoši spēlē Lauris Dzelzītis, kadri ir kvalitatīvi, un šķiet, ka filmas lielais mērķis ir likt katram indivīdam un sabiedrībai kopumā paskatīties uz sevi no malas. 

Dāvja Gaujas filmā “Dusa” notiek laupīšana un neplānota slepkavība. Anotācija vēsta, ka filma tapusi pēc piezīmēm no tikšanās ar vienu no notiesātajiem. Darbs ir īss (aptuveni desmit minūtes) un melnbalts, kas piešķir sajūtu, ka slepkavība notiek ātri un paslēpjas cilvēka tumšajā zemapziņā. Tomēr jāatzīst, ka man kā skatītajai pietrūka konteksta, lai izprastu filmas ieceri un visu uz ekrāna notiekošo. 

“Slima suņa murgi”, kas pieteikta kā absurda traģēdija, Ķīnas Tabakas režijā vēsta par kādu vīrieti – Krišjāņa Salmiņa Reksi, kurš pēc avārijas pusi dzīves pavadījis paralizēts, eksistējot tikai mātes dēļ. Pēc mātes nāves vīrieti pārņem smaga depresija, un viņam nākas meklēt eksistēšanas iemeslu un  cauri murgiem un iztēles “bedrēm” rast iemeslu pastāvēt un būt. Jāatzīst, ka, neizlasot filmas anotāciju, es, iespējams, nesaprastu konkrētos sižeta notikumus. Tomēr pati filmas režisore pirms skates uz Dāvja Sīmaņa jautājumu, par ko ir filma, atbildēja, ka tā ir vienkārši jāskatās un jābauda. Filmā ir lielisks skaņu celiņš, un redzētais liek domāt par haosu savā zemapziņā. Ainas ir dažādas, piemēram, mūziķis bez galvas, cilvēka seksualitātes meklējumi u.c., bet aktieri ekrānā nerunā, informācija tiek nodota ar subtitru palīdzību. Zīmīgi, ka ainā, kurā komentēts, ka “Reksis raud aizvien skaļāk”, pazūd arī mūzikas celiņš – ir klajš klusums. Droši vien parādītie notikumi ne katram skatītājam šķistu pieņemami, bet domāju, ka tieši tas ir viens no režisores mērķiem, proti, izaicināt.

Skati noslēdz Betijas Zvejnieces filma “Jaunības eksperti”, kas ir dzīvības pilna un pieskaras patiesajam un vienkāršajam. Pieci divdesmitgadnieki, kas tiecas pēc autentiskas pieredzes, vasaras sākumā ievācās lauku mājā, kura ir daudzu, daudzu grāmatu “apdzīvota”. Romantizējot jaunību un brīvību, viņi nokļūst realitātē, no kuras tik ļoti baidās. Lomās – Elizabete Milta, Ričards Murāns, Mārcis Broks, Agate Marija Bukša un Guntis Kurišs. Audioceliņā tiek izmantots kāds pirmās personas stāsts par notiekošo, kas veidots dzejprozā. Varoņu sarunas dažbrīd gribas pierakstīt blociņā, kas kinozāles tumsā paslēpies kaut kur maisiņa dziļumos. Mārča Broka spēlētais varonis saka: “Ja man jāmirst, gribu mirt jauns, kaut kur pļaviņā!” Vēlāk seko vārdi: “Kāpēc nātres ziedot nedzeļ?” un “Nāvei nav ne vainas…”. Runā ne tikai konkrētie burtu savienojumi un sižets, bet arī aktieru dzīvās acis.  Par to jāsaka arī paldies operatoram Aivaram Šaicānam. Vienā no filmas pēdējām ainām aizkadra teksts stāsta: “Šorīt mēģinājām klusēt – daudz nepateiktu vārdu. Šodien mēģināšu uzrakstīt dzejoli, bet diez vai sanāks.” Jā, atrast un tajā pašā laikā pazaudēt. Tas, kam lemts pazust, ir jāpieraksta – pat, ja nesanāk. Turpinājumā ir aina ar milzīgu grāmatu kaudzi. Vai tur sakrājies nepateiktais? Bet filmu noslēdz frāze: “Nezinām, ko iesākt, tādēļ pagriežam skaļāk!” Paldies Betijai Zvejniecei un radošajai komandai par iespēju attapties pie īstā.

Septītā diena. 6. oktobris

“Ivonna, Burgundijas princese” 

Ilvita Liepiņa: Vitolda Gombroviča luga Ralfa Liepas režijā ir par kādu dīvainu, jocīgu būtni Ivonnu, kura negaidīti uzrodas kādā karaļvalstī un izjauc tur izstrādāto kārtību. Šī būtne ir īsta, bet, šķiet, neviens no karaļvalsts nav saticis kādu, kurš ir patiesi dzīvs. Tomasa Ralfa Ābolkalna Princis un viņa draugs, ko spēlē Olafs Putrālis, ir ar melni uzkrāsotiem nagiem, princim ir tīkliņu “zeķubikšu” motīva dizains uz rokām, uz sejām abiem draugiem ir minimāli tetovējumi. Satiekot Lindas Kalniņas Ivonnu, princis viņā “it kā” iemīlas. Skan vārdi: “Jūs kā sarkana lupata provocējat mani!” un “Viņa mani tik ļoti kaitina, ka es viņu precēšu!” Šī dīvainā būtne liek princim ieraudzīt pašam sevi un rakņāties savos iekšējos “dubļos” un grēkos. 

Visi varoņi izrādē rīkojas un izturas pārspīlēti un mākslīgi, lai parādītu, ka cilvēks bez īstuma un patiesuma ir gaužām neīsts. Ivonna izraisa pārmaiņas ne tikai princī, bet arī pārējos – Evelīnas Priedes un Sergeja Smikova karaļpārī un Santas Breikšas kambarkungā. Cenšanās iemīlēt, jo “mani mīl” ir spēlēšanās ar sevi. Vārdi, kas meklē īsto un patieso: “Viņa nav nemaz tik neglīta, viņas eksistencē ir kaut kas bēdīgs!” Iekšējo pretrunu apzināšanās: “Es nevaru viņu nicināt, ja viņā iekšā tieku mīlēts!” un “Ar viņu var darīt visu, ko grib – būt dusmīgs, cinisks –, jo viņa mani mīl!” Brīžiem skatuves gaismas liek justies kā murgā, no kura nespēj pamosties un nesaproti, kas ir un nav īsts. Trāpīgi, ar apzinātu pārspīlējumu izmantoti rekvizīti, piemēram, pūkaina rozā princešu dienasgrāmata un pildspalva. 

Nogalināt otru, lai noslēptu savus iekšējos grēkus un bailes. Apzināties savu nežēlību. Izrāde noslēdzas ar vārdiem: “Jātiek galā ar to klusumu” un sevis aprakšanu. Jā, reizēm cilvēks netiek galā ar to, kas notiek viņā pašā, tādēļ neatliek nekas cits, kā aprakt to pavisam.  

Astotā diena. 7. oktobris

Diskusija “Nākotnes festivāls”

Ketija Jurčenko: Domās par to, kādu iztēlojamies nākamo – piecpadsmito “Patriarha rudeni”, pēdējā festivāla dienā Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts” norisinās LKA profesores, Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistra programmas direktores Zanes Kreicbergas vadītā diskusija “Nākotnes festivāls”. Tās dalībnieki ir LKA mācībspēki – festivāla “Patriarha rudens” direktore un galvenā producente Kristīne Freiberga, režisors un aktiermeistarības pedagogs Elmārs Seņkovs, režisors un prorektors mākslinieciskās jaunrades darbā Dāvis Sīmanis, rektore Rūta Muktupāvela, Skatuves mākslas katedras vadītāja Līga Ulberte, dramaturgs, režisors un pedagogs Kārlis Krūmiņš, kā arī viens no festivāla dibinātājiem – Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš. 

Pirms dalībnieki ļaujas domām par to, kāds izskatītos nākotnes festivāls, mirkli kavējamies atmiņās par festivāla pirmsākumiem un to, kāds tas izskatās šobrīd. Rektore Rūta Muktupāvela uzsver, ka festivāls ir spējis noturēt savu aktualitāti arī cauri pandēmijai un kariem. Viens no festivāla dibinātājiem un idejas autoriem Jānis Siliņš atgādina, ka sākotnēji tas ir bijis jauno režisoru un aktieru festivāls, kas vēlāk pārtapis par skatuves mākslas festivālu, bet šobrīd pazīstams kā skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls, savā programmā ietverot arī filmu mākslinieku darbus.

Līga Ulberte uzskata, ka šim festivālam ir stilīgākā balva Latvijā – unikāla petrolejas lampiņa no dramaturga un režisora Pētera Pētersona kolekcijas. Festivāla pirmais laureāts Kārlis Krūmiņš dalās atmiņās par to, kā pēc “Patriarha rudens” palielinājies viņa izrādes “Svētceļnieks” apmeklētāju skaits, bet Elmārs Seņkovs atzīst, ka studiju gados, rādot savus darbus uz festivāla skatuves, viņu aizkustinājis fakts, ka darbus skatījušies un vērtējuši arī nozares profesionāļi.

Īpaši šobrīd, kad teātru repertuāros un kino festivālos redzam lielu ārzemju režisoru darbu pieplūdumu, ir svarīgi sniegt platformu, kurā jaunie pašmāju mākslinieki var sevi apliecināt un ļauties eksperimentiem.

Tas noved pie nākamā diskusijas temata – kāds īsti ir festivāla mērķis? No vienas puses, tam ir svarīgi iezīmēt jauno mākslinieku tapšanas procesu, iepazīstinot ar to arī sabiedrību. No otras puses, būtiska ir arī Kristīnes Freibergas atzīmētā sadarbība starp māksliniekiem un iekšējo tīklu veidošanās, kas studiju darbā reizēm paliek novārtā. “Teātris ir sintētiska māksla,” uzsver Jānis Siliņš. Iespējams, ka nākotnes festivālam jāpulcē ne vien Latvijas Kultūras akadēmijas, bet arī Latvijas Mākslas akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti, vienuviet ļaujot mijiedarboties dramaturgiem, režisoriem, aktieriem, scenogrāfiem un komponistiem. Elmārs Seņkovs izsaka domu, ka “jauni mākslinieki piesaista arī jaunu auditoriju”. Tie ir mākslinieku draugi un ģimenes locekļi, kuri, iespējams, citādi nebūtu kļuvuši par festivāla apmeklētājiem un kuri ar savu klātbūtni ne vien pauž atbalstu, kas nepieciešams jaunajiem māksliniekiem, bet arī sniedz tiem iespēju izveidot savu auditoriju. 

Lai gan daudz jau ir paveikts, ir skaidrs, ka arī turpmāk būs jāturpina iesāktais. Telpu kapacitāte, piederības sajūta festivāla dalībniekos un apmeklētājos, sadarbības iespējas ar profesionālajiem teātriem – tie ir izaicinājumi, kas prasīs papildu pūliņus, taču, citējot Dāvi Sīmani: “Nav jābaidās no ambīcijām!”

“Patriarha rudens” noslēgums un apbalvošanas ceremonija

Ketija Jurčenko: Džeza mūzikas pavadījumā “Zirgu pasta” Karamazova zāli piepilda viesi. Tā ir apgaismota zilā krāsā, pie griestiem karājas disko bumba, un no divām skatuves malām krīt krusteniski gaismu stari. Nepaiet ilgs laiks, līdz vietu pie mūzikas instrumentiem, kas novietoti uz skatuves platformas, ieņem 3. kursa dramatiskā teātra aktiermākslas studenti, kuri tērpušies īsteni roķīgos tērpos un saulesbrillēs. Tomēr viņu uzkavēšanās uz skatuves nav ilga, jo ballīti izjauc vakara vadītāji – Nacionālā teātra aktieris Uldis Siliņš, kurš iejuties mākslas aizbildņa Apolona tēlā, un topošā aktrise Zanda Krēsliņa, kura sevī iemieso auglības un vīnkopības dievu Dionīsu. Arī izpalīdzīgās bakhantes ir ieradušās, un ceremonija var sākties! 

Tiek atklāts upurēšanas altāris, kas izskatā ļoti līdzinās runas tribīnei. Pie tā izskan festivāla noslēguma uzrunas un pateicības rektores Rūtas Muktupāvelas, prorektora Dāvja Sīmaņa, festivāla “tēva” Jāņa Siliņa un “Patriarha rudens” direktores Kristīnes Freibergas izpildījumā. Arī pats Eduards Smiļģis tiek iedzīvināts video projekcijā un uzrunā svinīgā pasākuma viesus.

Izskanot šī vakara bundzinieces un bakhantes Dārtas Cīrules un Ulda Siliņa duetam dziesmā “Cik maz mēs viens par otru zinām”, operators Valdis Celmiņš un režisore Marta Elīna Martinsone pasniedz festivāla filmu žūrijas balvas, kuras iegūst:

Režisors Juris Jonelis kopā ar Jāni Siliņu pasniedz teātra žūrijas balvu festivāla labākajai aktrisei – Evelīnai Priedei. Savukārt Nacionālā teātra direktors Māris Vītols pie upurēšanas altāra simboliski upurē ārzemju režisorus un ar festivāla labākā aktiera titulu apbalvo Tomasu Ralfu Ābolkalnu, kura kursabiedri Kristaps Kristers Ozols un Matīss Kučinskis par godu kolēģa atzinībai izpilda ugunīgu repu, iesaistot arī skatītājus.

Pēc lampas piesaukšanas rituāla ar vārdiem “Aizdedziet petrolejas lampu!” uz skatuves pienākusi kārta kāpt festivāla patronesei Kārinai Pētersonei, kura paziņo, ka Pētera Pētersona petrolejas lampiņa šogad – Pētera Pētersona simtgades gadā – nonāks pie režisora Ralfa Liepas par izrāžu “Mirdzošais un tumši zilais” un “Ivonna, Burgundijas princese” iestudējumiem. 

Maza skatuves scenogrāfijas maiņa, un altāra priekšā izaudzis granātābolu koks, kas simbolizē asiņaino un ugunīgo 2022./2023. gada teātra sezonu. Tiek paziņoti teātra antibalvas “Zelta mušas” laureāti:

Kad granātābolu koka raža novākta un balvas sadalītas, tad pienācis laiks svētku kūkai un laureātu sumināšanai.