Radošuma gara vadīts
Galvenais ir radošais process un darbība – tā vienā teikumā raksturojams aktieris un režisors Matīss Budovskis. Vairākus gadus darbojies kā neatkarīgais aktieris, iestudējis savu pirmo izrādi, ar šo sezonu Matīss nonācis jaunā radošas darbības posmā, izmēģinot profesiju kā štata aktierim Latvijas Nacionālajā teātrī un paralēli uzsākot studijas Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju maģistra programmā.
Kāda ir tava pēdējā laika mīļākā grāmata?
Pēdējā laikā lasu daudz, galvenokārt specifisku literatūru, kas saistīta ar konkrētām lietām, profesionālo literatūru. Taču mīļākās grāmatas man ir nemainīgas – Džeroma Deivida Selindžera “Jaunie cilvēki” un Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”. Protams, šobrīd daudz jālasa studijām.
Kā nonāci pie idejas studēt Rakstniecības studiju maģistra programmā Liepājas Universitātē? Kas bija tava motivācija?
Sākotnēji maģistra līmenī gribēju studēt režiju, bet skaidrs, ka studijas jebkādā formātā ir diezgan grūti apvienot ar darbu. Liepājas teātrī man bija iespēja iestudēt izrādi (Rasas Bugavičutes-Pēces lugu “Dziesmu svētki” – E. O.) bez režisora izglītības, kā arī esmu saņēmis vēl piedāvājumus režisēt. Sapratu, ka gribu iegūt maģistru jomā, kas ir tuva teātrim, bet tajā pašā laikā apgūt ko jaunu. Tā nosliecos par labu Rakstniecības studijām. Biju dzirdējis daudz labu vārdu no saviem kolēģiem, kas ir jau absolvējuši vai vēl paši studē šajā programmā, tā nonācu tur.
Vai studijās šobrīd ir konkrēts plāns padziļinātāk apgūt kādu jomu, piemēram, dramaturģiju?
Šobrīd man ir plāns studijas beigt ar uzrakstītu lugu, bet temats pagaidām vēl ir pilnveides procesā. Mani interesē arī visa veida akadēmiskās zināšanas, ko var iegūt šajās studijās, sākot no darba ar lielu teksta apjomu un beidzot ar pašu radošo procesu. Rakstīšana ir sarežģīta un piņķerīga darīšana, laikam gribas kaut kādu papildu impulsu, lai varētu to darīt.
Apsveicu ar “Spēlēju, dancoju” pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī! Kādas sajūtas pēc pirmizrādes?
Paldies! Šis darbs ir pabeigts un sācies jau nākamais. Pagāja divas dienas – viena bija skolas diena, otra brīvdiena, un tad Nacionālajā teātrī uzsākām darbu pie nākamā režisora – Matīsa Kažas, tā ka ir bijusi diezgan ātra pārslēgšanās uz nākamo iestudējumu. Šī būs Matīsa Kažas debija teātrī – izrāde sauksies “Maigā vara”, dramaturģisko materiālu rakstījis pats Matīss kopā ar Elzu Ružu. Iestudējumā tiks izmantoti ekrāni, video projekcijas. Izrādei piesaistīts Aleksandrs Grebņevs, kas kopā ar Matīsu ir strādājis pie filmām kā operators.
Pie kā tu vēl patlaban strādā?
Tā kā šobrīd man ir studijas, plānoju arī nākamo sezonu. Tas principā paģēr gatavošanos un domāšanu. Nākamo sezonu plānoju režijas zīmē, viens no iestudējumiem plānots rudens sākumā Liepājas teātrī.
Tātad plāno vairāk strādāt režijas virzienā?
Šobrīd man ir divas lietas, uz kurām koncentrējos – pabeigt studijas un debitēt uz lielās skatuves kā režisoram. Tagad esmu štata darbinieks Nacionālajā teātrī, ar parakstītu līgumu uz gadu. Nav noslēpums, ka piekritu Elmāra Seņkova aicinājumam strādāt Nacionālajā teātrī, bet šobrīd viņa tur vairs nav, līdz ar to jāskatās, kā veidosies manas attiecības ar teātri.
Liepājas teātra raidieraksta “Pīpētavas sarunas” janvāra epizodē runājāt par darbu teātra štatā un par frīlancera pieredzi. Toreiz teici, ka tev sava rakstura dēļ būtu grūti strādāt štatā, bet ar šī gada vasaru esi štata aktieris Nacionālajā teātrī.
“Pīpētavas sarunu” ieraksta laikā jau zināju, ka parakstīšu līgumu uz vienu sezonu, tikai vēl nezināju, vai varu to atklāt publiski. Godīgi sakot, nekas nav mainījies. Vēlos pamēģināt, kā tas ir, jo kā aktieris aktīvi darbojies teātrī pēc studijām tā īsti neesmu – tādā mērā, ka būtu jauniestudējums pēc jauniestudējuma. Katru sezonu ir bijis vismaz viens darbs, kur piedalos kā aktieris, bet pārsvarā esmu darījis ļoti daudz dažādus darbus – strādājis gan kā dramaturgs, gan kā režisora asistents, gan kā aktieris.
Šī sezona man ir pilnīgā aktiera zīmē – jauniestudējumi ir cits pēc cita. Un tieši to man gribējās izmēģināt – saprast savus spēkus, pārliecināties, vai to varu izdarīt.
Kā tev radās spēja strādāt šajās trijās teātra profesijās – aktiera, režisora un dramaturga?
Tikai aiz intereses par teātri. Izrāde jau nevar tapt bez nevienas no šīm komponentēm. Tāpēc mani interesē viss par un ap radošo procesu. Esmu priecīgs, ka man ir bijusi šāda iespēja un uzticība no režisoriem, kuri man ļāvuši iesaistīties procesos, kas neskar tikai aktiera darbu. Lai gan mūsdienās līnija, kurā sākās aktiera, režisora, dramaturga darbs un kurā beidzas, ir ļoti šaura, tas viss saplūst kopā. Šobrīd daudzas izrādes top kā komandas darbs. Līdz ar to kā māksliniekam man ir svarīgi darboties plašāk, radošāk. Tad arī kļūsti pieprasītāks un ir vieglāk izdzīvot tirgū.
Bet vai šī saplūsme nerada haosu?
Radošo procesu pārsvarā vada režisors, viņš izvēlas komandu, ar kuru strādāt, aktierus. Tāpat par visu radošo procesu ir atbildīgs režisors. Un tas ir viņa lēmums, vai viņš ļauj vai neļauj pārējiem iesaistīties, kādi ir šie nosacījumi. Pat pilnīgi brīvā atmosfērā, kur visi iesaistās, ir jābūt tam vienam, kurš tur grožus un vada procesu no dienas uz dienu, lai kopā nonāktu pie kopīga rezultāta. Protams, ja katrs spēlētu, kā grib un ko grib, tad beigās sanāktu absolūts haoss. Par šo haosa savākšanu atbildīgs ir režisors.
Vai pats sevi centies definēt – esi režisors, aktieris vai dramaturgs?
Tam pieeju diezgan profesionāli. Kad strādāju pie Elmāra Seņkova izrādes “Spēlēju, dancoju”, tagad arī pie Matīsa Kažas “Maigajā varā”, esmu aktieris, nekādā veidā nemēģinu iejaukties ne režijas, ne citos procesos. Kaut kādai hierarhijai radošajā procesā ir jābūt, tas ir tikai normāli, un šobrīd šajā procesā esmu aktieris. Par režisoru laikam vispār nevarētu saukties, jo man vajadzētu iestudēt vismaz piecas izrādes, lai bez ironijas varētu teikt, ka esmu režisors, bet te kādam laiciņa ir jāpaiet. Taču tajā brīdī, kad veidoju izrādi, esmu režisors.
Ja atkāpjamies atpakaļ pagātnē, kā nonāci pie režijas?
Ceļš režijā sākās jau studiju laikā, kad manam kursam bija uzdevums žūrijai prezentēt ideju par izrādi, un tad piecas vai sešas no tām apstiprināja, tika piešķirta stipendija, no kuras veidot iestudējumu. Par savu izrādi “Dzērājs” (pēc Hansa Falladas romāna, 2018. – E. O.) saņēmu “Patriarha rudens” balvu (festivāla režijas skates galveno balvu – Pētera Pētersona petrolejas lampu – E. O.) Tas bija pirmais impulss režijā. Tad arī domāju, ka gribētu kaut ko tādu studēt. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas Elmārs Seņkovs paņēma mani kā režisora asistentu Liepājas teātra izrādē “Šekspīrs”, triloģijas pirmajā daļā. Tur asistējot sapratu, ka man tas patīk arvien vairāk. Elmārs man deva diezgan daudz iespēju strādāt vienam pašam ar aktieriem, kad viņš nebija uz vietas Liepājā. Tālāk sekoja triloģijas otrais iestudējums “Grimmi”, kur man piedāvāja būt par dramaturgu un asistentu. Aktieriem arī patika, kā strādāju. Un tad jau Liepājas teātris man piedāvāja iestudēt izrādi pašam. Tā ka tas nebija tā, ka mani uzaicināja no zila gaisa. Plus vēl Liepājas Universitātē strādāju ar aktierkursa studentiem, kas tagad ir jaunie Liepājas teātra aktieri. Ceturtajā kursā viņiem pasniedzu aktiermeistarības praktiskās nodarības priekšmetā "Objektu teātris", jo pats esmu absolvējis Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursu.
Kā bija strādāt ar topošajiem aktieriem?
Principā viņi bija mani vienaudži. Katrā gadījumā bija ļoti interesanti. Mums gāja labi, process tika novadīts veiksmīgi. Kā pēc tam atzina arī paši studenti, bija izveidojusies laba un draudzīga atmosfēra, tajā pašā laikā saglabājot distanci pedagogs-students. Distance ir vajadzīga, lai process veidotos auglīgs. Vēl divus gadus strādāju Rīgas Doma skolā, pasniedzu stundas akadēmiskajiem dziedātājiem, bet to vairs nedaru, jo strādāju štatā Nacionālajā teātrī.
Kur smelies enerģiju un motivāciju šim visam?
Ja jūtu, ka tas nekādā veidā nenoder profesionāli, tad parasti to nedaru, bet, ja jūtu, ka tas kaut kā var palīdzēt nākotnes darbā, tajā, ko gribu sasniegt un darīt, tad to daru un spēju menedžēt. Ar laika menedžmentu man veicas labi. Tagad ar Nacionālā teātra grafiku ir mazliet grūtāk, jo liekas, ka vairs nekontrolēju savu laiku. Taču pirms tam spēju vienā nedēļa salikt laikus dažādās pilsētās, pat valstīs. Organizēšana ir viena no lietām, ko man patīk darīt. Tas arī sagādā gandarījumu un sniedz papildu enerģiju, jo apzinos, cik daudz varu paspēt izdarīt.
Tu esi strādājis arī Liepājas teātrī, līdz ar to mazliet triviāls jautājums – vai ir atšķirība starp strādāšanu galvaspilsētā un provincē? Un kā ir ar repertuāra teātri un projektu teātri – vai ir atšķirība?
Es pats nāku no Jaunkalsnavas Madonas novadā, līdz ar par Liepāju kā par provinci neesmu domājis. Drīzāk teiktu – kūrorta pilsēta. Bet, runājot par teātri, sajūtu līmenī Liepājas teātris asociējas ar daudz lielāku piesaisti darbam, droši vien tāpēc, ka te distances līdz mājām visiem aktieriem ir mazākas, nav arī sastrēgumu, dzīve nav tik steidzīga un mokoša, kā tas ir Rīgā, izveidojas tāds kā intīmāks darba process. Rīgā ne vienmēr ansambli izdodas noturēt uz vienas sajūtas, jo pēc mēģinājuma visiem ir jāskrien un jādara vēl desmitiem citu lietu, kas ir tikai normāli un cilvēcīgi. Liepājā ir saķere ar ansambli, un līdz ar to veidojas šis vārds “ansamblis”, kas ir redzams arī ļoti daudzās Liepājas teātra izrādēs.
Režisora priekšrocība ir strādāt dažādos teātros un pārvietoties. Jo skaidrs, ka katrā teātrī vide ir nedaudz citādāka. Ja ilgstoši uzturies vienā cilvēku grupā, tad skaidrs, ka gaiss sāk smakt un paliek grūti kaut ko veidot, uzticēties, rodas dažādi konflikti.
Būšana vienā vietā ir kā ar stāvošu ūdeni – tas saduļķojas. Līdz ar to man patīk arī frīlanca gars, kur vari pārvietoties, mainīt kolektīvus un strādāt dažādi.
Bet šobrīd man ir sava vieta grimētavā (Nacionālajā teātrī – E. O.), kur esmu kopā ar Raimondu Celmu un Egonu Dombrovski. Man nekad nav bijusi sava grimētava ar grimētavas biedriem – un tā ir tāda laba un jauka sajūta. Tev ir sava telpa ar savu galdu, savu skapīti un lieliskiem kolēģiem. Tas ir kas tāds, ko sen nebiju izjutis, un tas ir patīkami.
Tad varētu teikt, ka repertuāra teātrim ir šī piederības sajūta?
Jā, noteikti. Piederības sajūtu nevar iegūt, visu laiku pārvietojoties. Tā reizēm ir ļoti būtiska. Un, iespējams, reizēm tās trūkst brīdī, kad esi frīlancā. Šobrīd šis man ir kaut kas īpašs. Piederība vienai vieta. Vai tas kaut kā ietekmē radošo procesu? Nezinu. Jāskatās.
Tas noteikti atkarīgs no personības, ja ir vēlme pēc piederības, piezemētības?
Jā, protams, katram savs. Man šī piederības sajūta ir savai ģimenei. Nemēģinu to kompensēt vai atrast kaut kur citur, teiksim, darbā. Man nav tik svarīga piederība vietai, bet šobrīd to izbaudu.
Tad var teikt, ka ir atšķirība starp projektu un repertuāra teātri?
Noteikti. Ir dažādas atšķirības. Atkal – tas ir ļoti atkarīgs no komandas. Repertuāra teātrī ir citi noteikumi – pirmkārt, nevajadzētu iestudēt tādu izrādi, kas var tikt nospēlēta vienu vai divas reizes un tad tiek noņemta nost ar lieliem zaudējumiem. Protams, repertuāra teātrī ir jādomā par skatītāju, par to, lai cilvēki nāktu uz konkrēto mākslas produktu. Taču par skatītāju var domāt dažādi, jo bieži vien skatītāji, tajā skaitā es, iet uz izrādi un nezina, kas ir vajadzīgs no šīs izrādes. Mākslinieciskās grupas uzdevums ir izdomāt, kas skatītajam ir vajadzīgs, un to piedāvāt, gatavojot profesionālas un gudras izrādes.
Kāda, tavuprāt, šobrīd ir situācija Latvijas teātra vidē? Kā tu to raksturotu no savas kā aktiera perspektīvas?
Piemēram, aktieru staigāšana – tā notiek ik pa laikam. Manuprāt, ir labi, ja aktieris vēlas pamēģināt spēlēt citā teātrī. Mēs katrs esam dažādi, mums ir savi iemesli. Esmu ļoti priecīgs par Valmieras teātri, kam ir izdevies saglabāt savu jauno aktieru kursu. Manuprāt, tas ir ļoti liels ieguvums Latvijas teātra videi. Valmierā vispār ir ļoti forša trupa, tāpēc novēlu viņiem noturēt savus aktierus. Arī Liepājā ir jaunie aktieri, kuri darbojas. Īstenībā arī teātrim ir jādomā par saviem aktieriem. Ja tam ir svarīgi šie cilvēki, kas, piemēram, aiziet, tad ir jādomā un jāmēģina noturēt viņus. Lai varētu teikt, ka notiek lielas pārmaiņas, tām būtu jānotiek Ministrijas līmenī. Jā, iekšienē notiek izmaiņas, bet sezona turpinās, tiek plānota nākamā. Es kā skatītājs droši vien lielas pārmaiņas nejustu. Kas attiecas uz lietām, kas varēja notikt un nav notikušas, – tādā ziņā pārmaiņas ir.
Tavuprāt, teātrim vajadzētu būt “savai sejai”?
Manuprāt, jā! Var būt tādas teātra vienības, kas vienkārši veido dažādas izrādes, bet tad tas kļūst par projektu teātri. Savukārt lielajiem teātriem ir nepieciešams mākslinieciskais vadītājs, jo bez tā nav iespējams izstrādāt vienotu teātra kursu, pa ko virzīties. Nedomāju, ka mākslinieciskajam vadītājam vajadzētu strādāt līdz pat viņa mūža beigām. Tam būtu jāmainās un jārotē, lai kaut kā uzturētu krusu un veidotu teātra identitāti. Tas piesaistītu vairāk skatītāju, jo būtu tā viena lieta, ar kuru saista teātri. Neveidotos situācija, ka teātris piedāvā daudzus savā starpā nesaistītus iestudējumus, bet es kā skatītājs zinu, uz ko eju. Skatītājiem varbūt nepatiks redzētais, bet teātris būs apjautis, kādā veidā runāt ar skatītāju. Svarīgi arī, lai šis veids nebūtu infantils, garlaicīgs vai patētisks.
Apmeklējot teātri, gribas apzināties, ka ar mani mēģinās veidot gudru diskusiju un piedāvās ko jaunu, pat ja tas nepatiks un to nepieņems. Primāri radīt to sajūtu, ka skatītājs nebūs vīlies gaumes ziņā.
Mākslinieciskais vadītājās ir tas, kas veido šo gaumes izjūtu, līdz ar to viņš ir vajadzīgs. Viņš ir atbildīgs par procesiem, kas notiek teātrī. Teātra identitāte var mainīties, to es nenoliedzu. Tas pat ir labi. Piemēram, tie var būt pieci gadi, vismaz kā direktora termiņš līdz nākamajām vēlēšanām. Tas ir gana ilgs posms, lai izveidotu identitāti, pārbaudītu, vai tā strādā. Šī, manuprāt, būtu laba sistēma.
Kādi ir tavi personīgie tālākie radošie plāni? Vai vari pastāstīt sīkāk?
Pēc Elmāra Seņkova “Spēlēju, dancoju”, kurā spēlēju Zemgu un Resno velnu, nākamā izrāde būs Matīsa Kažas “Maigā vara”, kas tiks iestudēta Jaunajā zālē. Vēlāk pie taps izrāde “Garderobisti” pie Paulas Pļavnieces, pie Klāva Meļļa – “Marats/Sads”, kas būs Lielās zāles iestudējums. Vēl man būs jāielec bērnu izrādē “Pinokio piedzīvojumi”, kuras iestudēšanas laikā asistēju režisoram Reinim Suhanovam. Spēlēšu Jāņa Āmaņa vietā.
Ieskatoties nākamajā sezonā – esmu uzaicināts piedalīties nākamā gada Valmieras Vasaras teātra festivālā. Šis gads festivālā būs veltīts pieaugušajiem. Tāpat spēlēsim bērnu izrādi “Briesmīgi priecīgas lietas”, ko iestudējām šajā vasarā, un šīs pašas komandas sastāvā veidosim arī jaunu izrādi, klāt pieaicinot komiķi Rūdolfu Kugrēnu un Janu Ļisovu no Nacionālā teātra. Aktieru skaits kļuvis lielāks, bet mūsu četru aktieru kodols (izrādes “Briesmīgi priecīgas lietas” ansambli veido Agris Krapivņickis, Elizabete Skrastiņa, Igors Šelegovskis un Emīls Krūmiņš – E. O.) ir palicis nemainīgs. Ar mums turpinās strādāt arī māksliniece Marta Treine. Iecere ir izrādi veidot baznīcā. Tas būs iestudējums par Noasa šķirstu. Pēc tam rudenī plānā ir Liepāja, kur kopā ar dramaturgu Klāvu Melli veidosim oriģināldarbu. Šī būs mana režijas debija lielajā zālē.
Vai ir kāds “lielais mērķis” teātrī, ko tu gribētu īstenot?
Laikam skaļi vēl negribu teikt, gribu, lai piepildās. Bet tuvākais mērķis, ko novēlu sev, ir pabeigt Rakstniecības studiju maģistra programmu. Ja to izdarīšu, tad būšu soli tuvāk savam lielajam mērķim.
Kā tev liekas, kā teātris Latvijā varētu veidoties tuvākajā nākotnē, piemēram, pēc desmit gadiem, un kā sevi tajā saredzi?
Manuprāt, viss būs kārtībā. Mums ir pilns ar lieliskiem aktieriem, režisoriem, māksliniekiem, komponistiem, teātra kritiķiem, kas uzmana procesus. Domāju, ka pēc pieciem, desmit gadiem vajadzētu ienākt jauniem režisoriem, jo režisoru trūkst, tieši jaunajā paaudze. Vidējā paaudzē ir spilgti režisori, bet mana vecuma un jaunākā paaudze – kaut kur viņi slēpjas. Principā šajā jomā kaut kam vajadzētu mainīties. Arī dramaturgu ir tik, cik viņi ir, un viņi ir tik aizņemti tieši tā iemesla dēļ, ka viņu nav vairāk. Tieši tas pats ir ar scenāristiem, kuru vidū arī ir kaut kāds ļoti interesants iztrūkums.
Teātri ļoti daudz ietekmē notikumi pasaulē. Daudz mainīja kovids, piemēram, to, ko un kā mēs skatāmies teātrī. Varbūt kaut kādā ziņā esam aizmirsuši to, kā tas bija, kas droši vien ir normāli, jo turpināt par to runāt būtu dīvaini. Gribētu teikt, ka teātris paliks dzīvs tāds, kāds tas ir. Domāju, ka roboti neaizvietos aktieri vai dramaturgu, jo uz teātri ejam, lai skatītos dzīvu cilvēku pieredzi. Dažreiz, protams, ir interesanti paskatīties arī uz robotu, tomēr katru izrādi to negribētu redzēt. Teātris būs dzīvs arī pēc desmit gadiem!