Ekspresintervijas ar Baltijas Drāmas foruma un ANTS (Association of Nordic Theatre Scolars/ Ziemeļvalstu Teātra pētnieku asociācijas) konferences dalībniekiem par Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) rīkotās starptautiskās skates un “Spēlmaņu nakts” izrāžu skates iespaidiem.

Novembra sākumā Rīgā norisinājās Baltijas Drāmas forums un Ziemeļvalstu Teātra pētnieku asociācijas (ANTS) starptautiskā zinātniskā konference, kuras dalībnieki bija pašmāju un ārvalstu teātra pētnieki. Paralēli BDF/ANTS konferences pasākumiem ekspertiem bija iespēja apmeklēt arī ikgadējās Latvijas Teātra darbinieku savienības rīkotās skates programmas izrādes. Pēdējā BDF/ANTS konferences dienā daži no ekspertiem tika uzrunāti ekspresintervijām, lai apkopotu priekšstatu par viņu jauniegūtajiem latviešu teātra iespaidiem.

Ketija Jurčenko: Vai varat pastāstīt par savu iepriekšējo pieredzi ar latviešu teātri?

Hedi-Līsa Tome (Hedi-Liis Toome), Igaunija: Esmu apmeklējusi Baltijas Drāmas forumu aptuveni no 2003. gada. Domāju, ka vairāk vai mazāk esmu pazīstama ar latviešu teātri. Esmu šeit bijusi festivālos un pašas performancēs. Kad biju daļa no teātra festivāla organizētājiem Igaunijā, mēs divas reizes uz to uzaicinājām Alvi Hermani ar viņa veidotajām izrādēm, tā ka man ir bijušas dažādas saistības ar latviešu teātri.

Kāds ir jūsu iespaids par to?

Savā ziņā sarežģīts. Ja spriežu pēc tā, ko esmu redzējusi šonedēļ, tad jāatzīst, ka neesmu pārāk pārsteigta, bet, protams, tas ir arī, ņemot vērā, ka režisora Lukaša Tvarkovska  izrādi “Rotkho” (Dailes teātris – red.) redzēju jau ziemā. “Rotkho” man šķita ļoti interesanta un grandioza izrāde latviešu teātra telpā. Vakar redzēju Alvja Hermaņa izrādi “Žižeks un Pītersons” (“Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” – red.) Jaunajā Rīgas teātrī. Manuprāt, tas, ko JRT dara šobrīd, ir ļoti mainījies, salīdzinot ar to, ko tas darīja pirms desmit vai piecpadsmit gadiem.

Kura no šīs nedēļas izrādēm jums visspilgtāk palikusi prātā?

Domāju, ka tā tomēr bija “Žižeks un Pītersons”. Iespējams, ka mana atbilde būtu bijusi “Rotkho”, ja to skatītos šonedēļ. Redzēju arī Matīsa Budovska izrādi “Dziesmu svētki” (Liepājas teātris – red.) un Kristīnes Vītolas izrādi “Žažda sbitsa” (“Willa teātris” – red.).

Kā minētie darbi sasaucas ar to, kas šobrīd notiek Igaunijas teātrī?

Latviešu teātrī vienmēr ir mācējuši izmantot lielo skatuvi. Igaunijā ir manāma mazāka ļaušanās riskēt lielajā skatuves formā. Arī scenogrāfija jau kopš pirmsākumiem ir bijusi joma, kurā no latviešiem varam mācīties, jo jūsu tradīcijas salīdzinājumā ar Igauniju ir senākas. Iespējams, ka, runājot par alternatīvām performancēm, igauņu teātris ir nedaudz attīstītāks, lai gan šovakar Rīgas cirkā mēs redzēsim “Initium” producēto izrādi “Malleus Maleficarum”, par kuru man ir augstas gaidas. Šajā izrādē piedalās arī igauņu māksliniece Jete Loona Hermanis. Domāju, ka šī izrāde varētu līdzināties alternatīvajām un performatīvajām izrādēm, ko šobrīd var redzēt Igaunijā.

Vai redzētajās izrādēs bija iezīmes, kas jūs ieintriģēja?

Esmu redzējusi diezgan maz darbu, lai atbildētu, bet šķiet interesanti, ka šogad un pagājušogad Igaunijā esam redzējuši vairākas izrādes bez vārdiem, kur pārsvarā ir tikai kustība vai mūzika. Šķiet, ka tas, ko vakar redzēju izrādē “Žažda sbitsa”, bija tam ļoti līdzīgi. Ja domā par šo izrādi, kā arī “Žižeku un Pītersonu” un varbūt pat “Rotkho”, tad šķiet, ka uz teātra skatuves ir aktuāla filozofiskā diskusija. “Žižeks un Pītersons” ataino divus cilvēkus, kas dalās labējās un kreisājās idejās, ideoloģijās. Izrādes “Žažda Sbitsa” fonā skan filozofiskas pārdomas, kurām es īsti nevarēju izsekot, jo, tā kā nerunāju krieviski, nevarēju izlemt starp subtitru lasīšanu un aktieru vērošanu, bet sajutu, ka tiek uzdots jautājums par to, ko nozīmē būt cilvēkam. Protams, arī  “Rotkho” ar tēmu par mākslas kopiju un oriģinālu ir idejas, kas pastāv mūsu sabiedrībā. Iespējams, tieši teātris ir vieta, kur varam runāt un prātot par šīm tēmām, kuras, skrollējot Facebook ierakstus, būtu palikušas nepamanītas. 

Signija Joce: Vai šī ir jūsu pirmā saskaršanās ar Latvijas teātri?

Džeimss Nikola (James Nicola), Ņujorka, ASV: Šī ir pirmā reize, kad esmu Latvijā, un es vienmēr esmu ļoti dziļi aizkustināts, redzot, kā šis mākslas veids, kas man personīgi tik daudz nozīmē, izaug no ļoti atšķirīgas kultūras. Saknes ir citā augsnē, tāpēc tas zied citādi. Tas mani bezgalīgi fascinē un noved pie tā, ka stundām ilgi pavadu laiku vietnē Google, pētot Latvijas valsts vēsturi, cilvēkus, valodu un visu pārējo. Man šķiet, ka mākslinieki ir glabātāji, īpaši mūsdienās – viņi glabā sajūtu par to, kas ir mūsu kopiena, kādi ir mūsu rituāli. Viņi ir tie, kas uztur mūs dzīvus. Tāpēc es iemīlu katru reizi, kad sēžu tumšā telpā un vēroju.

Kāds ir šis pirmais iespaids?

Šī ir bijusi patiesi iedvesmojoša pieredze. Es esmu pateicīgs, ka mani uzaicināja iepazīt šo brīnišķīgo teātra tradīciju. Runājot par teātra estētiku, mani patiešām pārsteidz tas, ka tās centrā ir aktieris. Un tad režisors, kurš ir nākamais; turpretī es nāku no kultūras, kurā galvenā loma ir dramaturgam un visi pārējie ir sava veida kalpi. Šejienes sistēma šķiet kolektīvāka labā, pareizākā veidā.

Kas ir jūsu spilgtākie iespaidi no redzētā?

Eksplozīvākais (tas būtu tas vārds, ko es labprāt lietotu) droši vien ir “Rotkho”. Daļēji tāpēc, ka tas ir par to, kas mēs esam Amerikā. Tas ir vēl viens prieks, ierodoties šādā vietā; var iegūt perspektīvu tam, kā es dzīvoju, redzot to no kāda, kam ir pilnīgi cita uztvere un ieskats. Tā ir liela bagātība. Arī režija ir viena no labākajām, ko esmu redzējis. Esmu redzējis daudz ukraiņu darbu, kas man ir dramaturģiski pazīstamāki. Ārkārtīgi emocionāli, traumatiski un spēcīgi, katarsi rosinoši. Ir jūtams, ka tie ir novērojumi par kaut ko, ar ko man nav daudz tiešas saistības, tāpēc es gūstu mazliet konkrētāku informāciju, pieredzi. Tas, ka varam runāt par karu, vardarbību un brutalitāti Ukrainā, reizē ir arī metafora par mūsu sugu, jo šie notikumi varētu būt jebkurā vietā uz šīs planētas, jebkurā laikā tūkstošiem gadu garumā. Šī pieredze lēkā turp un atpakaļ starp interesantu atklāsmi par konkrēto situāciju, kas vienlaikus kļūst metaforiska. Ziniet, es šodien esmu redzējis četras izrādes, sākot no plkst. 11:00, un es nevaru iedomāties labāku laika pavadīšanas veidu, kā sēdēt teātra krēslā un skatīties uz skaistiem, pārsteidzošiem darbiem. Pat ja kaut kas man nepatīk, es mīlu šo procesu.

Signija Joce: Kas ir jūsu spilgtākie iespaidi Latvijas teātrī?

Knuts Ove Arntcens (Knut Ove Arntzen), Norvēģija: Dažas izrādes man šķita interesantas, jo tajās vienlaikus tika runāts gan par skaisto, gan monstrozo, briesmīgo – tā ir sava veida kategorizācija, kas mani interesē; tāpat arī folklora, saknes. Man jāsaka, ka viesizrāde no Tallinas, ko redzējām Ģertrūdes ielas teātrī – “Ēdenes detaļa” – bija ļoti pretrunīgi vērtējama; “Pārcēlāja” (Dirty Deal Teatro – red.) bija ļoti intīma un kā uz smalkas robežlīnijas, tā man šķita interesanta. “Rotkho” bija pats labākais no redzētā, tā bija lieliska pieredze. Un šovakar redzēju “Malleus Maleficarum”. Izrādes tēma bija ļoti interesanta, arī tas, ka tā iestudēta cirkā, tai ir riņķveida uzbūve; izrādē arī iezīmējās monstrozitāte un tāds kā rituālisms, tomēr tehniski – ne pārāk labs izpildījums, manuprāt.

Ketija Jurčenko: Pastāstiet par savu pieredzi ar latviešu teātri pirms šīs nedēļas!

Pirko Koski (Pirkko Koski), Somija: Esmu redzējusi vecākas Alvja Hermaņa izrādes. Pirms aptuveni divdesmit gadiem bija sanācis apmeklēt arī Latvijas Nacionālo teātri.

Kuras izrādes apmeklējāt šīs nedēļas laikā?

Redzēju Matīsa Budovska izrādi “Dziesmu svētki” un Lukaša Tvarkovska “Rotkho”.

Kā redzētais atšķīrās no somu teātra?

Varbūt maldos, bet šķiet, ka aktierspēlē iespējams pamanīt sava veida tradīciju. Nezinu, vai tas ir precīzi, bet šķita, ka tā bija Staņislavska ietekme.

Vai bija kaut kas, kas jums tajās šķita pārsteidzošs?

Nedomāju, ka bija kaut kas, kas man sagādāja īpašus pārsteigumus, jo nācu uz izrādēm informēta. Man bija iespēja izlasīt par to, ko redzēšu. Izrādē “Dziesmu svētki” es izbaudīju  veidu, kādā tika pasniegta tēma. Tā tika apskatīta no dažādiem skatpunktiem. Dziesmu svētki man ir ļoti dārgi, tādēļ varēju tos saistīt ar savu pieredzi. Esmu tos apmeklējusi trīs vai četras reizes, tādēļ varēju saprast sajūtas, kas radās izrādes laikā. “Rotkho” nebija kaut kas, ko es iepriekš nebūtu redzējusi, bet, iespējams, tādēļ tas nešķita tik pārsātināts. Manuprāt, tajā bija laba aktierspēle. Tas, ka izrādē bija daudz projekciju un kameras varēja pietuvināties aktieriem, palīdzēja redzamībai tik plašā zālē. Paši izrādes elementi nebija nekas jauns, bet veids, kādā tos izmantoja, bija man iepriekš neredzēts.

Vai izrādēs pamanījāt kādas tēmas, kas šķita aktuālas?

Izrādē “Dziesmu svētki” es pamanīju ideju par dažādi situētiem cilvēkiem. Viņu attieksmi veido dažādi elementi. Tu vari būt kaut kas, bet tas nenozīmē, ka tas ir viss, no kā sastāvi. Šādas idejas noteikti ir kaut kas, ko var novērot ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs.

Signija Joce: Pastāstiet par šajā nedēļā Latvijas teātrī gūtajiem iespaidiem un redzētajām izrādēm!

Miša Tvičins (Mischa Twitchin), Londona, Lielbritānija: Izrāde “Rotkho” bija milzīga, episka. Ļoti, ļoti iespaidīga. Un tā ir pilnīgi radījusi savu teatrālo pasauli, kurā es biju trīs stundas. Tas bija ļoti spēcīgs iespaids un pieredze. Manuprāt, ļoti interesanti bija arī “Dziesmu svētki”. Tur parādījās spēja atrast teatralizētu līdzekli, lai noturētu debates, kas citādi būtu raksts avīzē vai kaut kas tamlīdzīgs; taču viņi to atrisināja kā jauku izgudrojumu, tikšanos, kas domāta tam, lai cilvēki debatēs kaut ko atklātu par savu nostāju. Nezinu, vai tā joprojām ir aktuāla problēma, bet acīmredzot tā rezonē arī Igaunijā un Lietuvā, un tas savukārt mūs noved pie nacionālās vienotības idejas, kura atrod izpausmi festivālā.

Signija Joce: Kas jums paliks atmiņā pēc Latvijas teātra skates?

Anderss Orns (Anders Öhrn), Stokholma, Zviedrija: Protams, dažas izrādes man patika vairāk nekā citas. Apjomi un izpausmes dažādība ir patiešām iespaidīga, tāpēc esmu mazliet pārņemts. Es jau iepriekš esmu bijis Rīgā, taču šī ir mana pirmā reize kā skates dalībniekam. Manuprāt, no “Rotkho” izrādes es nekad nespēšu aizbēgt, tā ilgi saglabāsies kādā ķermeņa daļā. Var mēģināt izrādīt kaut kādu pretestību, bet tas nav iespējams – izrāde pārņem skatītāju.

Ketija Jurčenko: Kāda ir bijusi jūsu līdzšinējā pieredze ar latviešu teātri?

Darija Davidoviča (Darija Davidovic), Šveice: Man šķiet, ka esmu redzējusi dažus darbus teātra festivālos. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ pieteicos konferencei – lai redzētu kādus vietējos teātra darbus un labāk iepazītu latviešu teātra vidi. Esmu studējusi Vācijā un Vīnē, vairāk esmu pazīstama ar vācvalodīgo teātri un bijušās Dienvidslāvijas teritorijas uzvedumiem, bet darbi no šī (Baltijas – red.) reģiona man ir kaut kas pilnīgi jauns.

Kas ir jūsu spilgtākie iespaidi no redzētā?

Redzēju Ingas Tropas izrādi “Pārcēlāja”. Tā man bija iepriekš nebijusi teātra pieredze, jo es nekad neesmu gulējusi uz muguras izrādes laikā, nekad neesmu bijusi tik relaksēta. Iespējams, ka tas var izklausīties savādi, ņemot vērā izrādes saturu. Darba pamatā bija smaga tēma. Godīgi sakot, vienā brīdī aizmigu, bet tad pamodos. Iedomājos, ka tas pat varētu būt bijis iecerēts.

Vai izrādē “Pārcēlāja” pamanījāt kādas mūsdienu tendences? Tēmas, kas kļūst aktuālas arī citviet pasaulē?

Nezinu, vai izrāde ir balstīta patiesos notikumos, bet man radās iespaids, ka tā varētu būt autobiogrāfiska vai balstīta kāda fikcionāla cilvēka pieredzē. Manuprāt, šis kļūst arvien… nevēlos teikt trendīgāk, jo šim vārdam kāda iemesla dēļ var būt negatīva pieskaņa. Varētu teikt, ka izrādes, kas balstītas viena cilvēka personīgajā stāstā, ir jauna izmaiņa teātra vidē.

Šobrīd strādājat Šveicē. Vai darbā saskatījāt kādas līdzības vai atšķirības no tur ierastā teātra?

Atceros, ka izrāde bija ļoti fokusēta uz tekstu, tajā nebija performatīvu darbību. Man nekad nav bijusi šāda pieredze citās valstīs. Zinu dažādus stāstniecības paņēmienus teātrī, bet manā pieredzē tie parasti ir kādā veidā saistīti ar performatīvām darbībām. Šoreiz fokuss bija pavērsts uz mani, klausīšanos un tekstu – tas man bija jaunums. Skatītāju novietojums bija kā cita veida imersīvais teātris. Domāju, ka tā arī ir sava veida līdzdalība, jo guļot ir iespēja aktīvi klausīties, aizmigt, pamosties, atgādinot sev, ka esmu teātra izrādē. Man tas ir jauns imersīvā teātra veids.

Ketija Jurčenko: Kā jūs raksturotu savu pieredzi ar latviešu teātri līdz šim?

Ulla Kallenbaha (Ulla Kallenbach), Dānija; Norvēģija:  Tā ir neeksistējoša. (Smejas.)

Tātad šonedēļ guvāt savus pirmos iespaidus?

Jā, šī ir arī mana pirmā reize Rīgā.

Kuras izrādes jums ir izdevies apmeklēt šīs nedēļas laikā?

Patiesībā man ir bijusi iespēja apmeklēt tikai režisora Matīsa Budovska izrādi “Dziesmu svētki”, kas ir interesanti, jo tikko konferencē runājām par nacionālismu un kāds minēja, ka dāņi un zviedri būtu diezgan pārsteigti par izskanējušo. Izrādi redzēju kopā ar dažiem saviem kolēģiem. Mums radās iespaids, ka kaut ko līdzīgu Dānijā mēs nekad neredzētu. Domāju, ka tā bija ļoti laba izrāde. Biju patīkami pārsteigta par aktieru ansambli.

Varbūt prātā ir palikuši kādi specifiski izrādes brīži?

Biju iepriecināta par muzikalitāti dialogā. Vērojot aktierus, svārstījos starp klausīšanos viņu balsu saspēlē un sekošanu līdzi subtitriem.

Vai, izņemot jau iepriekš pieminēto nacionālo izrādes tematiku, pamanījāt arī kādus citus motīvus, kas jūs ieinteresēja?

Man šī izrāde bija par balsīm, kuras tiek sadzirdētas, un balsīm, kuras savā starpā mijiedarbojas. Arī par mākslu, kas var tikt saistīta ar komūnu. Man šķita, ka izrāde bija ļoti izklaidējoša, tajā bija daudz humora.

Vairākkārt uzsvērāt izrādes muzikālo aspektu. Vai tas šķita kā kaut kas neierasts no iepriekš redzētā?

Dažreiz to esmu novērojusi Vācijas teātros un Lielbritānijā, bet tieši šīs izrādes muzikalitātes smalkums un dialogi ir kaut kas, ko neesmu pieradusi redzēt uz skatuves.

Jau pieminējāt, ka piedzīvotais ir diezgan atšķirīgs no tā, ko iespējams redzēt Ziemeļvalstīs. Vai pamanījāt arī kādas līdzības?

Manuprāt, gan jā, gan nē. Es teiktu, ka samērā reti var redzēt aktieru ansambļus, kas spēlētu tik muzikāli, kā arī tik piezemētu dialogu, ko pieredzēju. Dāņu teātris šobrīd ir nedaudz intensīvāks un provokatīvāks, bet es tāpat ļoti izbaudīju izrādi.

Signija Joce: Pastāstiet par šajā nedēļā Latvijas teātrī gūtajiem iespaidiem un redzētajām izrādēm!

Roberts Fāls (Robert Falls), Čikāga, ASV: Šis ir mans pirmais brauciens uz Latviju. Patiesībā tas ir arī mans pirmais Baltijas valstu apmeklējums, tāpēc mana sākotnējā pieredze bija tāda kā vispārēja darba absorbēšana, kas, protams, ietver klasiskas interpretācijas. “Sapnis vasaras naktī” Nacionālajā teātrī bija pirmā izrāde, ko es redzēju. Vēlāk “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” Jaunajā Rīgas teātrī, kas, manuprāt, bija patiešām fascinējoša; redzēju arī vairākas mazo, neatkarīgo teātru izrādes. Nupat redzēju izrādi “Drama Queen” (Dirty Deal Teatro – red.) –  patiešām interesants, personisks stāsts ar jaunu perspektīvu. Ļoti talantīga jauna izpildītāja. Ziniet, es šobrīd vienkārši absorbēju pasauli. Un tā ir tāda kā mazliet pārņemoša, jo, protams, ka tas ir Latvijas teātris, bet mēs esam arī šajā neparastajā brīdī, kad Ukraina, kas ir tepat kaimiņos, it kā karājas pāri visam; liekas, ka Krievija un Ukraina it kā mazliet ielūkojas daudzās šajās izrādēs. Tā ka man tā tiešām ir pieredze, kurā mācos.

Olivers Čanovskis (Oliver Chrzanowski), Berlīne, Vācija: Latvijā esmu bijis vairākas reizes un esmu redzējis pāris jūsu, iespējams, slavenākā režisora – Alvja Hermaņa – iestudējumus. Skate man ir iespēja redzēt, kas vēl ir iespējams Latvijas teātra skatuvēs, jo esmu no vairākiem draugiem dzirdējis, kas ir latvieši. Un īpaši pēdējos gados ir parādījies daudz jaunu lietu, daudz jaunu iniciatīvu. Tāpēc, kad saņēmu ielūgumu uz skati, biju ļoti priecīgs, ka man būs iespēja tik īsā laikā redzēt tik daudz dažādu iestudējumu ne tikai no lielajiem Rīgas teātriem, bet arī no citiem mazākiem vai reģionālajiem teātriem – braukt šeit katru otro nedēļu nebūtu pārāk draudzīgi maciņam. Pagaidām dažādība ir bijusi diezgan liela. Domāju, ka šis ir tas brīdis, kad var gūt pirmo priekšstatu par to, kas īsti notiek, un tad kontaktēties un redzēt, kas cilvēkus Latvijā interesē teātrī un kurp viņi var doties tālāk. Tas ir dialogs, kas var sākties.