Piezīmes par Latvijas teātra skati 2023. I daļa

Mūsdienu kontekstā atmiņas fenomens visvairāk saistās ne ar godbijīgu atmiņu saglabāšanu, bet ar kariem – dažādi traktējamās pagātnes, personību un pat teritoriju dēļ. Gandrīz katrs objekts, kas veltīts piemiņai, piedāvā nevis mierīgu skatījumu uz faktu, bet gan jautājuma zīmes: kas bija līdz tam, kādā valodā atmiņas pierakstītas, kā tas saistīts ar tagadējo situāciju un kāpēc mums tas jāzina? Primārā reakcija ir nevis interese, bet gan pretestība kā neuzticēšanās gandrīz visam. It kā pretošanās veiktu pašsaprotamu vēsturisko pārmaiņu funkciju, cenšoties neatzīt faktu, ka pirms šodienas bija vakardiena, bet pirms tās – vēl iepriekšējā diena, gadi un laikmeti. It kā mēs nezinātu, ka nemitīgi bradājam pa atmiņām.

Rīgā organizētais Baltijas Drāmas forums un Latvijas teātra izrāžu skate necerēti piedāvāja tieši šo skatpunktu – un ne tikai pateicoties izrādēm, bet varbūt pat vairāk pateicoties ēkām. Izrādes fiksē šodienu, vietas – vēsturi, tādējādi kļūstot par cieņas apliecinājumu no tagadnes vakardienai, par atskaites punktiem un izcelsmes zīmēm. Vairākas izrādes notika zālē pie paša latviešu teātra patriarha, aktiera un režisora Eduarda Smiļģa, viņa mājā ierīkotajā Latvijas teātra muzejā, – tur [blakus ēkā] jau vairākus gadus atrodas neatkarīgais teātris Dirty Deal Teatro, kas iestudē mūsdienu dramaturģiju un mums [Lietuvā] vislabāk pazīstams ar režisora Valtera Sīļa vārdu. Rīgas Krievu teātris, kaut dibināts cariskajā Krievijā 1883. gadā, no 2006. gada pieņēmis Mihaila Čehova vārdu, tā pagriežot laiku atpakaļ uz viņa darbības sākumu Rīgā – Čehovam teātra foajē atvēlēts stūrītis ar apšaubāmas vērtības skulptūru, iekārtota arī neliela ekspozīcija, kas iepazīstina ar mākslinieku (redzam, ka 1932. gadā Rīgā viņa atveidotais Hamlets vizuāli neatšķiras no tajā pašā gadā Kauņā Andrjus Olekas-Žilinska (Andrius Oleka-Žilinskas) atveidotā – kā gan citādi, ja Čehovs strādāja paralēli abos teātros). Savukārt Dailes teātrī pirms izrādes iespējams apskatīt divas izstādes – maketus un rasējumus, kas attēlo padomju Rīgas modernismu (to reprezentē arī pati teātra ēka), un fotogrāfijas, kas veltītas režisora un dramaturga Pētera Pētersona 100. jubilejai. Ar šo žestu palīdzību tiek izrādīta cieņa pagātnei un vērotājam atgādināts, ka tādas izstādes pasen bijušas arī Lietuvas teātros.

Kopējās atmiņas

Tomēr izrādes atgriež šodienā, un ir interesanti redzēt, kas nominēts galvenajai latviešu teātra balvai “Spēlmaņu nakts”.

Liepājas teātra dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce piedāvā palūkoties uz tautas saknēm un tagadni caur Dziesmu svētku fenomenu. Latviešu Dziesmu svētku translācija Lietuvas televīzijā radīja daudz sajūsmas saucienu, bet strīdi par to mērķi un nākotni kaimiņus satrauc daudz vairāk nekā mūs. Izrādē “Dziesmu svētki” (režisors Matīss Budovskis) nejauši vienā telpā sanākušie dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji sadalās divās nometnēs un atkarībā no argumentiem migrē starp tām. Tēzes par svētku nepieciešamību ir diezgan vienkāršas un ideālistiskas: svētki stiprina tautiskumu, turpina tradīciju, vieno tautu un valsti. Negaidītā priekā par svētkiem dalās dejotājs – viņi svētkos atbrīvojas no amatierisma, jo ir svarīgi precīzi nostiept kāju, izpildīt grand battement un plié. Pret svētkiem izskan materiālistiskāki argumenti: lielā svētkiem paredzētā nauda varētu tikt novirzīta aizsardzībai, sociālajām vajadzībām, izglītībai un tamlīdzīgi. Un cik bērnu noģība, cik no viņiem dzīvoja sliktos apstākļos? Turklāt – svētkos visi dzer, tas ir dzērāju festivāls! (Patiešām, pēc izrādes parunājot ar teatrāļiem, argumenti atbalsojas, jo svētkiem paredzētā nauda veido lielu daļu valsts kultūras budžeta; dejā kļūst arvien izteiktāka virzība uz precizitāti, turklāt Deju svētki radušies kā padomju piedeva jau pastāvošajiem tautas dziesmu svētkiem).

Taču dramaturģija dziļāk šos virspusējos argumentus neiztirzā, izrādē sociālos tipus īpaši necenšas atklāt ne tērpi, ne uzvedība, aktieri izvairās gan no detalizēta naturālisma, gan norobežošanās – izlīdzoties ar atturīgu pusaktierspēli. Atskanot frāzei, ka koris atspoguļo visas tautas ekstātisko noskaņojumu, un to vēl papildinot ar Freida psihoanalīzi, negaidīti rodas jauka sirreālistiska pieskaņa, kad pēc skaistas kora dziesmas pretinieki apskaujas un viens dalībnieks metas dejot ar abstrahētu skulptūru; [tas] man atgādina, teiksim, Remigija Midvika (Remigijus Midvikis) stilizēto tautas dižgaru galeriju – un tas liecina par vēl vienu mūsu tautu kopīgo elementu.

Vēl viena atmiņas daļa ir arī kopīgās tautu traumas. Čehova teātra izrāde “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (režisore Laura Groza) balstīta Sandra Kalnietes, bijušās Latvijas ārlietu ministres, atmiņās par savu mammu un pašas dzīves pirmajiem gadiem Sibīrijā. Trimda, centieni izdzīvot, nāves, atgriešanās Latvijā, otrā trimda... Šajā tautu traģēdiju virtenē sižeti atkārtojas, un paliek jautājums, kāda būs izvēlētā forma un iecerētā stāsta jēga: akcentēt traumu un tās ietekmi uz tagadni, izstāstīt stāstu nezinātājiem, atgādināt par pārestībām kara fonā vai atklāt vēl kādu citu motīvu?

Pieci cilvēki punktuāli izspēlē visu personāžu galeriju, un stāsts tiek vēstīts spilgtās epizodēs, gluži kā šķirstot fotoalbumu. Taču gan aktierspēlē, gan režijā nav izdevies izvairīties no klišejām, straujām melodramatiskām vai traģiskām, simtām reižu redzētām epizodēm – kopējai estētikai tas it kā piestāvētu. Tomēr tas aktualizē arī pie mums radušos “Sibīrijas industriju”, t.i., stāstus par trimdu, kas iesaiņoti skaistās un ērtās komiksu paciņās. Uz skatuves dominē spīdīgi materiāli, uzpūstās mūsdienu virsjakas, krievu karavīri staigā pelēkās stilizētās uniformās, iekļautas dažas mūsdienu reklāmu vai TV šovu parodijas, skan skaists džezs, – estētiski Sibīrija var izskatīties kā jaukas brīvdienas, kas atstāj iespaidu uz pusi dzīves. Vizuālā daļa ļoti kontrastē ar stāsta traģiskumu. Stāsts tiek nodots patiesi labi, tikai tajā trūkst – nesaku “ciešanu”, bet kādas jēgas, ko izvēlēties. Lietojot precīzu mūsu teātra fenomena raksturojumu, – stāsts tiek iesaldēts fosilijā. Mēs to redzam, varam tai pieskarties, bet gadu gaitā no tās esam attālinājušies, un tā vairs neaizkustina. Tikai finālā izskan, ka Sandra Kalniete bijusi tā ārlietu ministre, kura parakstīja līgumu par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Dzīves režisētā atlīdzība par pārestībām.

Individuālās pieredzes

Laika distance personīgajām atmiņām vēl ir par īsu, bet tādu pieeju jau izvēlējusies ukraiņu aktrise Sofija Meļņikova, kura no savām atmiņām kopā ar režisoru Valteru Sīli radījusi izrādi “Drama Queen”. Tas ir stāsts par piedzīvoto vardarbību un identitātes meklējumiem, un tas tiek vēstīts caur ekrānā redzamajām telefona sarakstēm, fotogrāfijām un aktrises izpildītajām dziesmām. Politiskā atbrīvošanās sakrīt ar dzimumbrīvību, un tās savstarpēji savijas. Astoņi kopdzīves gadi ar Ukrainas krievu, psiholoģiskais spiediens un ignorēšana beidzās līdz ar 2022. gada invāziju, bumbas paātrināja gan attiecību beigas, gan mēģinājumus meklēt citu ceļu, lai, šausmās sastinguši, nesēdētu mājas pagrabā. Bet emigrācija uz Latviju atnes kaislīgas attiecības ar Latvijas krievieti, un atkal atkārtojas tā pati vardarbība – nerunāt ukraiņu valodā, mājās nedziedāt, paklausīt. Personīgās, intīmās attiecības savijas ar tautas un politisko notikumu aspektiem, taču pati māksliniece šo ideju neizvērš, drīzāk noraidot sakarību starp politisko tautu un katru atsevišķu personu. Viņa, aktrise/izpildītāja, sevi raksturo kā tādu, kurai piemīt glābējas komplekss un kurai nepieciešama “kontrolēta vardarbība” – un tāda diagnoze it kā visu attaisno, kaut arī vispirms prātā nāk pašcieņas un personīgo robežu problēma. Karš notiek arī viņā pašā, iepriekš minētā dilemma savieno šīs divas plaknes: viņa saprot, ka ļauties kaislībai nozīmē nodot tēvzemi! Aktrise izrādi beidz ar izsaucienu “Putin huilo!”, bet izskatās, ka tā ir tikai pagaidu pietura, un nav zināms, cik apzināta ir šī neatkarība. Šķiet, tāds ideāli performatīvs sižets varētu tikt turpināts pēc mēneša vai gada cita pieturā, ar vēl vienu fāzi, ar vēl vienu personīgā seriāla epizodi.

Aktrise Inga Tropa, piedzīvojusi stāvokli tuvu nāvei, mēģina to izstāstīt šūpuļdziesmā “Pārcēlāja” (arī Dirty Deal Teatro). Šūpuļdziesma, jo 40 skatītāji tiek saguldīti saliekāmajās gultās, bet aktrise kā pasaku tante tumsā sāk stāstīt vīzijas, kas viņu piemeklējušas Meksikas džungļos. Vispār – ir riskanti mēģināt pārstāstīt tādu pieredzi, tam vajadzīgs atbilstošs vārds un teksts, nemaz nerunājot par attiecībām ar klausītājiem. Šajā gadījumā teksts bija reti prasts, pārsātināts ar pseidofilozofiskām atziņām par “būšanu vienotam ar pasauli”, “visuma sajušanu” un citu maģisko patētiku un simboliem. To vēl vairāk noplicināja teatrālie skaņu ieraksti un mēģinājumi ilustrēt garīgās vīzijas ar lāzera stariem un spoguļu atspulgiem (pēc dažām minūtēm kaimiņos tas tika novērtēts ar skaļu krākšanu). Tikai beigās vēstījums par vardarbību bērnībā un piedzīvotajām šausmīgajām traumām bija tās konkrētas lietas, kas ļāva saprast iemeslu šai aktrises autorterapijai. Tikai palicis jautājums – ko te darīt klausītājam? Tomēr jaunā forma – gultas teātris – visai sekmīgi var tikt lietots kā vēl viens interesants teātra paņēmiens. To parasti izmanto bērni diendusas laikā vai naktīs nometnēs, stāstot šausmu stāstus, bet pat viņi rada attiecības ar klausītājiem un skaidrāk izvirza mērķi – biedēt vai iemidzināt. Šoreiz autorei bija svarīgi vienkārši izstāstīt stāstu.

Turpinājums sekos...