Margarita Zieda

Teātra zinātniece, JRT Literārās daļas vadītāja

Anthropolis – Cilvēku pilsēta

Bija vērts doties uz Hamburgu, uz Deutsches Schauspielhaus teātra maratonu “Anthropolis”, lai redzētu savām acīm, kā tieši tagad mainās vai mēģina mainīties mūsdienu teātris Vācijā.

Saliekot kopā visus savā rīcībā esošos spēkus, lai rautos ārā no ironiskā postdramatisma, dekonstrukcijas un performatīvā hibrīdpurva, kurā tas iestrēdzis vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Lai mēģinātu atkal no jauna atvērt citu sarunas mērogu. Pa šo laiku ir uzaugušas nu jau vairākas režisoru paaudzes, kas cita veida teātri nemaz nepazīst un turpina atstrādāt sen jau rutīnā nomirušos, kādreiz agrāk likās, tik svaigos un iespējām bagātos paņēmienus. Kas reiz tika noskatīti Franka Kastorfa nu jau pasen vadītajā Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz, holandiešu, beļģu performatīvajā piedāvājumā vai kā Latvijas kontekstā – vēl Kirila Serebreņņikova izveidotajā “Gogoļa centrā” Maskavā. Divu šo teātru dabā vairs nav, taču to reiz atrastā stilistika, kas šiem māksliniekiem palīdzēja izteikt laika garu, turklāt tieši savā telpā, turpina klejot pa skatuvēm kā zombiji pa Eiropu. Nedzīvi, jo nav izauguši no tagadnes laika. Un tas pārsteidz – šis milzīgais teātra veidotāju daudzums, kuri ir pārstājuši ieklausīties savā laikā un producē reizēm pilnīgi grandiozas formas vītnes, aiz kurām mājo tukšums. Forma tik bieži netiek meklēta satura izteiksmei, ar kuru ir iekšēja vajadzība dalīties ar līdzcilvēkiem, bet darināta pati par sevi. Pēc iespējas mūsdienīgākā izskatā.

Pandēmija, plaisājošā daba un cilvēku dzīves izdzēsošie kari, kuru klātbūtnē dzīvojam visi mēs, ir būtiski izmainījusi mūsdienu pasaules sajūtu. Tik jocīgi, ka lielākā daļa teātri veidojošo to nav sajutuši, turpinot vecās spēles, kas tikai izskatās mūsdienīgas. Un visdīvainākais ir tas, ka pavisam jaunie režisori pat nemaz nemēģina atbrīvoties no šī tuneļa skatiena. Bet labticīgi iet šajā tunelī iekšā kā vienīgajā iespējamajā teātra radīšanas veidā. Un paradoksālā veidā jauniem, svaigiem spēkiem turpina būtībā vecišķu teātri, kas tikai vairs pašiem liekas laikmetīgs. Tā droši vien varētu turpināt mūžīgi, ja vien Vācijas skatītājam tas viss reiz nepiegrieztos. Un cilvēki masveidā nedotos prom no teātra uz koncertzālēm, kino, atpakaļ pie draugiem un sarunām, kam ir sakars ar viņiem pašiem un dzīves izjūtu. Vērts padomāt, kas tad ir tas, kas atrodams koncertzālēs un kinoteātros, bet teātrī vairs ne.

It kā liktos, kas tad vainas tam mūsdienu teātra veidam, tā jau šodien visur strādā, un jāslēdzas tik klāt. Sāku jautāt tiem saviem vācu draugiem un paziņām, ar kuriem vēl pirms pandēmijas varēju sarunāt kopīgu teātra izrāžu noskatīšanos, bet tagad kopā ejam tikai uz koncertiem un labām filmām, – kāpēc teātris viņus vairs neinteresē. Un dīvainā veidā saņēmu vienojošu atbildi no atšķirīgu profesiju pārstāvjiem – žurnālistiem, fotogrāfiem, kinorežisoriem, vēsturniekiem, politologiem, aktieriem (!) –, ka viņi teātrī jau labu laiku nesajūt vairs pilnīgi neko. Viņos kā cilvēkos, kas skatās teātra izrādi, iekšā nenotiek pilnīgi nekas. Kamēr no koncertzālēm un, skatoties labas filmas, tu izej atpakaļ dzīvē citādāks. Tevī kaut kas notiek. Un tas šķietami tik racionālajā Vācijā, kur milzīgā cieņā aizvien ir bijis tieši intelektuālais darbs. Jā, bet ko tad mēs šodienas teātrī tādu jaunu uzzinām, ko neesam jau izlasījuši daudz nopietnākos pētījumos vai dzirdējuši nopietnās konferencēs? Un kāpēc jāskatās vienas un tās pašas vizuālās miskastes, kas ceļo no vienas skatuves uz otru un ir samaināmas vietām?

Uzreiz gan jāpasaka, ka tā runā skatītājs, kas nav mākslas kritiķis. Mākslas kritiķus joprojām interesē darba strukturālās uzbūves rafinētība, formveides, jaunas vītnes diskursa attīstībā un citi smalkumi, kas atkal “parastam” cilvēkam, aizejot uz teātri, galīgi nav nekāda mēraukla. Un starp šīm šķērēm tad arī dzīvo mūsdienu teātris.

To visu vērojot, problēmai sāk pieslēgties paši teātri. Tā rudenī tikšanos ar skatītājiem bija sarīkojis Minhenes Kammerspiele teātris. Kādreizējā vācu teātra Olimpa, kur nokļūt bija katra aktiera sapnis, zāles pēc ilggadīgiem diskursīviem meklējumiem bija iztukšojušās tādā mērā, ka beidzot bija jāsāk domāt, kam tad tas teātris ir domāts? Minhenes Kammerspiele teātru vadītāju tikšanās ar skatītājiem sākās sešos vakarā un turpinājās līdz pusnaktij. Saruna tika straumēta internetā teātra portālā nachtkritik.de, un tai pieslēdzās cilvēki no dažādām Vācijas pilsētām, lai izteiktu savu viedokli. Piedalīties sarunā gribēja ļoti daudz skatītāju. Notiekošo atreferēja viens no lielākajiem vācu laikrakstiem Süddeutsche Zeitung. Šai tēmai būtu vērts veltīt atsevišķu rakstu, jo par to raksta jau pat vācu politiskais žurnāls Der Spiegel, kā vienu no problēmām izvirzot milzīgo dilentatisma uzplaukumu teātros, kas piesedzas ar postdramatisko konceptuālo domāšanu, tajā pašā laikā demonstrējot katastrofālu profesionālu nevarību.

Beidzot problēmai ir pieslēgušies arī kultūržurnālisti un vācu teātra kritika. Lēnām, bet aizvien pamanāmāk un pamanāmāk rakstot par to, par ko vakar vēl nevienam prātā nenāca rakstīt. Un sarunā iesaistoties arī praktiķiem, pašiem teātra veidotājiem. Ļaujot ienākt profesionālo sarunu telpā tādiem pavisam skaidriem paziņojumiem, kādi melns uz balta lasāmi vācu teātra žurnāla Theater heute 2023. gada decembra numurā – postdramatiskais teātris ir sevis izsmēlis, un tas ir vērojams jau pēdējos piecpadsmit gadus.

No šīs strupceļa sajūtas ir attīstījies Hamburgas Deutsches Schauspielhaus teātra maratons “Anthropolis”, kas tulkojumā nozīmē “Cilvēku pilsēta” un kurā apvienojas piecas pēc grieķu mītiem un traģēdijām attīstītas izrādes. Veselu gadu teātris bija strādājis pie šī gigantiskā uzveduma, šoruden ceļu pie skatītājiem aizsākot vienai izrādei aiz otras un novembrī, decembrī, aprīlī un maijā dodot iespēju noskatīties tās koncentrētā veidā – piecas izrādes trijās dienās. Pretī paņemot no skatītāja dzīves laika deviņarpus stundas.

Karina Baiere (Karin Beier), kura ir šī projekta ieceres autore un īstenotāja, pieder tieši tai režisoru paaudzei, kura ir piedzimusi laikā, kad teātris ar ironijas un dekonstrukcijas instrumentiem pievērsās jebkurai tēmai, jebkurai sarunai, jo tikai tā strādāt skaitījās laikmetīgi. Tāds bija arī viņas teātris, ar ko viņa izstrādāja savu vārdu, līdz ieguva līderes tiesības – vadīt teātri. Vispirms Ķelnē, tad Hamburgā. Deutsches Schauspielhaus Hamburgā pieder lielākajiem un svarīgākajiem Vācijas teātriem ar 1192 skatītāju vietām.

Bet skaidrības labad tomēr ir jāpasaka, ka pašos savas darbības pirmsākumos Karina Baiere strādāja pavisam citādāk. Varētu teikt – pat pretēji tam, kas bija aizsācies teātra modē. Padziļināti studējusi anglistiku, viņa savā zaļajā jaunībā Ķelnē nodibināja teātri, kas iestudēja Šekspīra lugas tajā valodā, kādā autors tās bija sacerējis. Ne pārtulkotas ikvienam vidējam skatītajam saprotamā vieglajā versijā. Tieši pretēji – viņa veda skatītāju iekšā sarežģītajā un ne tik vienkārši saprotamajā teātra teritorijā. Bet tieši tāpēc interesantajā. Vismaz tiem cilvēkiem, kurus interesē saprast nesaprotamo, ja tajā ir ielikta jēga.

Karinas Baieres “Anthropolis” ir dzimis no mākslinieces iekšējās nepieciešamības likt skatītājam reiz atkal sajust teātra spēku. Un viņa kopā ar vācu dramaturgu Rolandu Šimmelpfenigu (Roland Schimmelpfennig) sāka pārskatīt grieķu teātra atstāto mantojumu. Viņu radītais “Anthropolis” atver skatienu uz Eiropas civilizācijas dzimšanas laiku un ļauj sajust tās tuvojošos norietu, apvienojot vienotā stāstā 2500 gadus senus tekstus – Aishila, Sofokla un Eiripīda traģēdijas. “Anthropolis” atritina varmācības un atriebes karu spirāli, no kuras nerodas un nerodas izeja. Dramaturgs Rolands Šimmelpfenigs ir pēc iespējas centies skatītājam pietuvināt antīko materiālu tādu, kāds tas ir, padarot mūsdienīgāku pašu valodu un aizlāpot dažus caurumus stāstos, bet nerakstot pāri aktuālos karotāju zemju nosaukumus, kuros šodien notiek tieši tas pats, kas vēstījumos iz Eiropas kultūras sākotnes.

Intervijā laikrakstā Frankfurter Allgemeine Zeitung Karina Baiere dalās savās pārdomās, kāpēc šodien ir vērts pievērsties grieķiem: “Mēs dzīvojam satricinošu krīžu laikā. Un tas man liekas nopietns iemesls atgriezties pie pašiem pamatjautājumiem un strādāt ar visbūtiskākajām tēmām. Un te labs palīgs ir atskats antīkajā laikmetā. Ir vērts pajautāt, vai mūsu apgaismotās, modernās dzīves pamati tomēr nav ieplaisājuši. Vai mēs neesam iracionālāki, nekā mēs paši to gribētu? Un no kurienes nāk šī iracionalitāte? Aishila, Sofokla un Eiripīda laiks ļoti līdzinās mūsējam, jo novieto apskates centrā tieši cilvēku. Mani fascinē grieķu varoņu ambivalence, kas šodienas cilvēkos sēj nemieru, jo mēs mīlam viennozīmīgas atbildes. Skatītājam pašam ir jātiek skaidrībā ar cilvēka paradoksālajām iekšējās pasaules šķautnēm, kas atklājas viņa acu priekšā. Grieķu lugas ir sarežģītākas par Šekspīra rakstītajām. Tajās nav viennozīmīga ļaunuma, kā, piemēram, “Ričardā III”. Grieķu tēli ir pretrunīgi, un šodienas skatītājam tas nav patīkami, jo gribas harmoniju, ļaujot skaidri atšķirt melno no baltā. Un .. šīs lugas labāk par citām ļauj ieraudzīt un pētīt varas un varmācības mehānismus.”

Karinas Baieres “Anthropolis” mēģina atgriezties pie Eiropas teātra pirmssākumiem – saknēm, avotiem. Un pie sarunas mēroga. Bet tas, kā atceramies, notika lielajās dimensijās – uz zemes notiekošo konfrontējot ar to pasauli, kas ir virs mums, ap mums, kas ikdienā nav redzama, bet kuras ietekmi cilvēks nevar noliegt. Un, pat ja viņš to noliedz, tad nav ilgi jāgaida, lai pārliecinātos par kaut ko citu. Senajiem grieķiem debesis nebija tukšas, tajās mājoja Dievi, tās bija atskaites spēks. Arī viņu teātra spēles norisa zem atvērtām debesīm, pulcējot līdz pat 17 000 skatītāju. Latvijā joprojām līdzīgi notiek Dziesmu svētki, un ir pamats aizdomāties, kāpēc interese par tiem neatslābst, kamēr agrāk tik pilnajos teātros nereti sestdien un svētdien vairs nenotiek izrādes.

Tieši šajā “Anthropolis” maratonā tik skaidri var ieraudzīt, kādas problēmas mūsdienu teātrim sagādā tas, par ko tik reti kāds runā, proti, par pašu mākslinieku pasaules redzējumu. Grieķu traģēdijas bez augstākiem spēkiem vienkārši “nestrādā”, Dievus atcelt nevar. Bet vai tie Dievi tur vēl ir? Un kā šo saiti atjaunot? Ar ironizēšanu un pasmiešanos par šo tēmu noteikti ir par maz.

“Anthropolis” iestudējumā Dievi nav atcelti, bet izrādes veidotājiem nav bijis arī īsti skaidrs, kā par tiem un ar tiem šodien sarunāties. Tāpēc, kā asprātīgi raksta laikraksta Die Zeit recenzents, viņi ņem skatītāju aiz rokas tur, kur tas atrodas, nē – tur, kur tam, izrādes veidotājuprāt, šodien vajadzētu atrasties.

Vismaz divas izrādes “Anthropolis” veidotājiem ir vajadzīgas, lai izironizētos par grieķu tēliem un stāstiem, lai izsmietos. Un tik savādi ir skatīties uz dīvaino neatbilstību starp to, kas notiek uz skatuves, un uz cilvēkiem skatītāju zālē, ko pirmajā vienkopus spēlēto izrāžu maratonā pārsvarā veidoja vecākā paaudze. Piecas teātra biļetes ir finansiāli dārgs pasākums, un arī pati interese par grieķiem tādā laika izvērsumā lielākoties mājo cilvēkos, kuri vēl skolās ir guvuši cita līmeņa izglītību un ar grieķu Dieviem, varoņiem un mītiem vienkārši ir uzauguši. No šī skata punkta uz skatuves vērojamais teātris liekas infantils un jēgpilni sarunāties vairs vispār nespējīgs. Un tad tomēr lēnām sāk notikt neticamas lietas. Teātris sāk kūņoties ārā no saviem tukšajiem smiekliem, sāk mēģināt cilvēkiem uz skatuves iedot apjomu un sarunas tēmai – mērogu. Un jau trešajā izrādē, kas saucas “Laios”, uz skatuves vairs nav ne divdesmit taiko bundzinieku, ne dzīvu zirgu, bet ieslēdzas patiess spēks. Aktrise Līna Bekmane (Lina Beckmann) uz skatuves ir viena pati pret vairāk nekā tūkstots skatītājiem. Viņai talkā nenāk video, viņai palīgos nenāk sejas pietuvinājumi milzīgajā skatuves mutē. Un viņai ir jātransformē šī situācija “viena pret skatītājiem” uz “viena ar skatītājiem” tikai ar aktiermākslas spēkiem.

Līna Bekmane, kura vēl vakaru pirms tam izsmīdināja skatītāju līdz dionīsiskam skurbumam, piedāvājot nogaršot aizvien jaunus un jaunus vīnus, kas bija sakrāmēti ratiņos, un zāle šim piedāvājumam atsaucās ar lielu entuziasmu, aktrise, kura pati dzēra piedāvāto vīnu lielām glāzēm, maisot sarkanos ar gaišajiem un vēlreiz ar sarkanajiem, līdz vairs nebija skaidrs, kā cilvēka saprāts vēl joprojām turas ķermenī, izrādē “Laios” beidzot atbrīvojas no teātra veidotāju pāri stāvošās pozīcijas pār senajiem grieķiem un dodas iekšā nopietnajā dimensijā, kas šajā gadījumā nozīmē – uzsāk ceļu pretī savai nāvei.

Izrāde “Laios” ir vienīgā fikcija, tā izstāsta to, kas nav saglabājies līdz mūsdienām atnākušajos grieķu tekstu fragmentos, rekonstruējot no lauskām stāstu par valdnieka Oidipa tēvu – Laios. Par to, kas notika līdz tam, pirms Oidips satika savu tēvu un nogalināja to, nezinot, ka nogalina savu radītāju. Tas ir stāsts par dzīvi līdz nāvei, par kuru mēs neviens nezinām, kad katram tā pienāks.

Izrādes scenogrāfs Johaness Šics (Johannes Schütz) skatuves dziļumā ir ievietojis metāliski pelēku, rūsas iegrauztu gigantisku plāksni. Uz skatuves sarindojis grieķu maskas ar kliedzienā, ekstāzē atvērtajām mutēm. Un novietojis vērša ķermeni, tādu butaforisku mulāžu, nogrieztu līdz pusei. Lai atceramies iemīlējušos Dievu Zevu, kurš nolaupīja skaisto valdnieka meitu Eiropu un, pārvērties Vērsī, pārpeldēja jūru ar viņu uz muguras. Izrādes pēdējā daļā uz skatuves mētāsies vairs tikai vērša skelets. Dieva kauli.

Izrāde “Laios” ir aktiera – stāstnieka spēka triumfāls apliecinājums. Deviņdesmit minūšu garā monologā Līna Bekmane iziet cauri daudzām perspektīvām, skata punktiem, minējumiem, iespējamībām, no neitrāla, teju vai brehtiski atsvešināta stāstnieka pārtopot aizvien dzīvākā, aizvien sarežģītākā, aizvien pretrunīgākā cilvēkā, kura iekšējā pasaule veras vaļā bezgalīgā daudzveidīgumā un atveras dziļumā. Šī viena cilvēka izrāde noslēdzas ar stāvovācijām, ko nespēja panākt abas iepriekšējās ar it kā nesalīdzināmi lielāku “līdzekļu” investīciju.

Bekmanes stāstnieces uzņemtais lidojuma augstums vairs neatslābst “Anthropolis” turpmākajās daļās, neatkrītot atpakaļ ironijā, jokos. Caur Eiropas civilizācijas sākuma stāstiem esam saslēgušies ar visīstāko šodienu. Maratona ceturtajā daļā runa ir par miera noslēgšanu starp diviem brāļiem, kuri ir aizsākuši savstarpēju iznīcību nesošu karu. Atkal un atkal viņus nosēdina pie mierizlīguma galda. Atkal un atkal viņi met viens otram sejā argumentus, un abiem ir taisnība. Un mieru noslēgt nav iespējams, jo tik daudz jau ir iznīcināts, ka tas vairs nav piedodams un ir jāatriebj. Un atkal viņi sēžas pie mierizlīguma galda, un atkal notiek vārdu cīņa, lai nosvērtu taisnību vienā pusē, un atkal tas nav iespējams. Un tik ilgi, cik ilgi tas nebūs iespējams, tiks nogalināti un nogalināti, un nogalināti cilvēki.

Tikmēr līķi klāj zemi, un tos neviens vairs nesteidzas apglabāt. “Anthropolis” noslēdzošā daļa ir “Antigone”, stāsts par cilvēku ar nesatricināmu iekšējo likumu kodeksu, ko nekādi laicīgās varas pasludinātie likumi, pat ja tie draud ar nāvi, nespēj ietekmēt. Viņas pasaules kārtības izpratne liek aprakt brāļa līķi, kas izmests apēšanai kraukļiem un suņiem un ko ar likumu ir aizliegts apbedīt. “Antigone” ir protests pret izjaukto Dievu kārtību. Un Karina Baiere to bija nolēmusi veidot kā neprātīgu, līdz galējām robežām izkāpinātu, plosīgu performanci. Aktrisei Lilitai Štangenbergai (Lilith Stangenberg) tiešām arī darbojoties ar mežonīgu atdevību, pārtopot teju dzīvniekā.

Un tad, kā vēlāk privāti pastāstīja viens no izrādes aktieriem, pašiem kļuva skaidrs, ka ar performanci tomēr ir par maz. Izrādes svars, neskatoties uz aktrises grandiozo psihofizisko atdevību, ir par vieglu. Tika iesaistīti vēl aktieri, kas izrādē mēģina ar neprātīgo protestētāju stāties dialogā, bet kļūst acīmredzams, ka jelkāda civilizēta saruna ar savās sāpēs un savā taisnībā ieslēgto mežonīgo performeri ir vienkārši neiespējama. Un negribēti iznāk diskreditēt vēl pašu Antigoni. Maratona noslēdzošā daļa nespēj līdz galam tikt ar šo uzdevumu galā – kā parādīt pasauli, kurā ir izjaukta dievu ieliktā kārtība? Kā skatītājam teātrī ļaut to sajust?

Ja grib gūt priekšstatu par mūsdienu teātra izteiksmes līdzekļu arsenālu visā izvērsumā, tad pilnīgi pietiek noskatīties šīs piecas izrādes. Jo tajās, šķiet, ir apkopots viss iespējamais – no stand-up līdz performancēm un beigu galā līdz aktieru teātrim. Visas teātra formas te aplūkojamas vienkop. Un ir skaidri ieraugāms, ka ir pilnīga bezjēdzība šodien izcelt kādu no tām kā mūsdienīgāku.

Skatoties “Anthropolis”, jautājums šodien izvirzās pavisam cits. Ne par vecām vai jaunām formām, kādas lietot, lai atdzīvinātu uz skatuves traģēdiju, bet kā saslēgties ar tās būtību? Ar to, kamdēļ tas teātris savulaik vispār tika radīts un rādīts skatītājam? Tā mērķis taču bija katarse. Cilvēka dvēseles attīrīšanās, teātri skatoties. Un to nevar panākt ar informāciju deviņu stundu garumā, ka kari un nespēja no tiem izrauties ir pavadījuši cilvēkus no civilizācijas pirmsākumiem līdz šodienai. Un to nevar panākt arī ar visu mūsdienu teātra formu izrādīšanu. Bet kā izsist tos griestus, kuros ir iestrēdzis mūsdienu teātris? Kā atdzīvināt saikni ar debesīm, ļaujot to sajust arī skatītāju zālē sēdošajiem?

Un tomēr paldies Hamburgas teātra veidotājiem. “Anthropolis” ir patiess mēģinājums izrauties no horizontālas soļošanas pa visiem zināmām takām. Un mūsdienu teātra ainavā tas ir ļoti, ļoti daudz. Jā, nule kā tapis zināms – kritiķu žūrija “Anthropolis” trešo daļu “Laios” ir izraudzījusies šīs sezonas ievērības vērto Vācijas, Austrijas, Šveices izrāžu desmitniekam skatei “Theatrtreffen Berlin”, saceļot diskusiju vētru, vai šo maratonu var un drīkst jaukt ārā pa daļām. Tikmēr Hamburgas skatītājs, ņemot vērā to, ka katru no “Anthropolis” izrādēm var noskatīties arī atsevišķi, ir jau izpircis visas biļetes vienīgi uz “Laios”. Uz vienas aktrises teātri.

Šosezon “Anthropolis” maratona veidā vēl ir iespēja noskatīties 12., 13., 14. aprīlī un 24., 25., 26. maijā Hamburgas Deutsches Schauspielhaus. Vairāk šeit.