Diāna Kaijaka

Režisore, DT starptautisko projektu vadītāja

Atrast svaigus nozīmes slāņus

Saruna ar režisoriem Tītu Ojaso un Eni-Līsu Semperi rubrikā “Theatricum Balticum”

Latviešu skatītājiem Tīta Ojaso (Tiit Ojasoo) un Enes-Līsas Semperes (Ene-Liis Semper) vārdi visvairāk varētu asociēties ar teātri NO99 (2005-2019), kas arvien tiek atzīmēts kā neparasts fenomens ne tikai Baltijas, bet arī plašākā kontekstā.

Diāna Kaijaka: NO99 joprojām tiek izcelts ne tikai ikonisko iestudējumu dēļ, bet arī kā piemērs ideālismam attiecībā pret teātra mākslu – vai šobrīd, reflektējot par šiem uzstādījumiem sev un teātrim, jūsu darba metodes pēc teātra NO99 slēgšanas ir kādā veidā transformējušās vai manījušās?

Ene-Līsa Sempere: Mans ideāls ir darīt kaut ko tādu, kas mani kā skatītāju aizkustina. Tādā ziņā mana pieeja nemainās – veidojot uzvedumu, es cenšos atrast jaunas iespējas, kā parādīt skatītājam daudzslāņainu attēlu un situācijas. NO99 pamatā bija trupa, kas uz skatuves spēja maksimāli saspēlēties un saprata mūsu mākslinieciskos centienus, tā sakot, no pusvārda. Iestudēšana jaunā vietā neizbēgami prasa laiku, lai iepazītu vietējos aktierus. Tādā gadījumā mēģinājumos strādājam dubultīgi – taisām daudz vingrinājumu un improvizācijas, lai beigās nonāktu līdz materiālam.

Jūsu izrādēm piemīt gandrīz hipnotizējoša vara, kas, liekas, nāk no fiziskās enerģijas un lādiņa, kuru jūs spējat atrast aktieros. Tāpat jums bija ļoti interesants kastinga jeb aktieru atlases process – lielākā daļa režisoru izvēlas aicināt aktierus uz sarunu vai lasījumu, kamēr jums bija intensīva pāris dienu meistarklase, kas prasīja arī lielu fizisko atdevi no aktieriem. Kas ir tās lietas, kuras jūs meklējat aktieros šādā procesā? Un kā tas ietekmē jūs darbu, strādājot ar pilnīgi jaunu aktieru sastāvu?

E-L.S.: Katra cilvēka fiziskā enerģija ir atšķirīga. Mēs būvējam savu iestudējumu ar konkrētiem cilvēkiem. Nav divu identisku aktieru, ikkatra enerģija un skatuviskā klātbūtne ir unikāla. Līdz ar to šejienes aktieru atlases darbnīca bija nepieciešama, lai saprastu vietējās trupas būtību, redzētu šos cilvēkus darbojamies vienā telpā, sadarbojoties. Tā kā mūsu iestudēšanas procesos vienmēr liels uzsvars ir uz ķermenisko, tad, protams, izvēloties aktierus, pievērsām uzmanību arī šim līmenim.

Tīts Ojaso: Jautājumā jau ir ieslēpta atbilde. Ja galarezultātā būtisku lomu ieņem aktiera fiziskā klātesamība un izteiksmes bagātība, tad acīmredzami šis aspekts jāņem vērā jau pašā sākumā. Protams, laika gaitā esam atlasījuši aktierus arī, balstoties uz pārrunām, tomēr kopā mēģinājumu zālē noturēt kaut ko darbnīcai līdzīgu ir daudz efektīvāks veids. Vārdi “kastings” un “aktieru atlase” paši par sevi ir nedaudz maldinoši. Trupas veidošana jau ir divpusējs process – mēs parādām, kā mēs strādājam, un, ja aktieriem tas der, tad viņi arī zina, kam gatavoties. Var jau pārrunāt šo un to, bet būtu taču nepatīkami, ja viena vai otra puse tikai mēģinājumu procesā atklātu, ka plānotā darba metode tomēr neder.

Brīžiem tas, ko mēs meklējam, ir – lai aktieris savā darbībā būtu saistošs. Mums ir saistoši, ja aktieris uzdrošinās saplūst ar darbību un vienlaikus plānot uzdevumu no dažādiem skatpunktiem, inscenēt sevi uzdevumā. Labs aktieris vienmēr atradīs oriģinālu līdzsvaru starp vairākām vienlaicīgām prasībām, lai tās strādātu viņa labā. Labs aktieris pielāgojas.

Vienlaikus, nav ko slēpt, pusotra vai divu mēnešu laikā, kas ir ierastais mēģinājumu procesa ilgums, jaunus darba paņēmienus pilnībā neapgūsi. Parasti pēc veiksmīgas sadarbības ir sajūta, ka tagad un šeit vēlos virzīties uz priekšu, turpināt ar tiem pašiem cilvēkiem vēl skaidrāk un gudrāk. Dažreiz tas arī izdodas.

Vienā no mēģinājumiem jūs jokojāt, ka viens no jums dod priekšroku paradoksiem, kamēr otram labāk patīk ainās iepīt humoru. Vai varat nedaudz vairāk pastāstīt par savu partnerību, kopīgi iestudējot?

E.-L.S.: Gluži kā toreiz mēģinājumu zālē, Tīts drīzāk ir tas, no kura nāk galējais spēks un enerģija aktieru iedarbināšanai, kamēr es nodarbojos ar koncepciju un iestudējuma struktūru.

T.O.: Mūsu darbs visā procesā ir savstarpēji diezgan savijies. Pie tik liela iestudējuma laika trūkuma dēļ jāstrādā paralēli, tā ka dažkārt savā starpā sadalām ainas un mēģinām divās zālēs paralēli.

Vai varat vairāk pastāstīt par vizuālo valodu, kuru izmantojot savās izrādēs? “Meistarā un Margaritā” liela nozīme ir video, kā arī viscaur iestudējumā izmantotas neskaitāmas atsauces uz mākslas darbiem un ikoniskiem attēliem no popkultūras un dokumentālām fotogrāfijām. Vai šādu darba paņēmienu var uzskatīt par jūsu rokrakstu?

E.-L.S.: Attēlu izmantošana ir darba paņēmiens, kas palīdz man kā režisorei pastiprināt skatuvisko realitāti. Tāpat arī īsākā laikā publikai sniegt vairāk informācijas, radīt sarežģītākus rakstus. Mēs, cilvēki, esam fiziskas būtnes. Tas nozīmē, ka viens otru vispirms uztveram ar ķermeni un tikai tad ar valodu. Fiziskais impulss ir ātrs, valoda jeb verbālā komunikācija ir lēna. Un attēls ātrāk sasniedz ķermeni. Līdz ar to es šos attēlus izmantoju savā ziņā kā paralēlu komunikācijas metodi, kas man palīdz ātrāk sasniegt mērķi. Tā dēvētais “apturētā brīža” vai “apturētās kustības” fenomens mani kā mākslinieci interesē jau ilgstoši, tādēļ gadu gaitā esmu izveidojusi personisku arhīvu, kurā ir simtiem attēlu. Šajā kolekcijā ir gan mākslas darbi, gan fotogrāfijas no reālām situācijām, kuras, ievietojot dažādos kontekstos, varu radīt arvien jaunus nozīmes slāņus.

Šobrīd Latvijas – un īpaši Dailes – teātrī ir aktuāla diskusija par video izmantošanu izrādes – šo paņēmienu uz skatuvēm redzam arvien biežāk. Kāds ir jūsu skatījums uz teātra un kino saplūšanu izrādēs? Vai jūsu darbā video ir vairāk vizuāls elements vai drīzāk instruments darbā ar aktieriem?

E.-L.S.: Esmu mūsdienas attēlojoša māksliniece, un videokamera man ir viens no daudzajiem darba piederumiem. Savos iestudējumos video esam izmantojuši jau gadiem. No vienas puses, tā ir iespēja vēlreiz sakoncentrēt realitāti, no otras puses, tādējādi var vadīt skatītāja uzmanību vēlamajā virzienā. Protams, aktieriem šāds darbs ir īsts izaicinājums, jo skatītājam tiek rādīti kadri noteiktā secībā, līdz ar to katrā izrādē vienlaikus jāizpilda gan saturiskie, gan tehniskie kritēriji. Tomēr rezultāts parasti attaisno šo laikietilpīgo sagatavošanās darbu.

Vai jums ir svarīgi, ka skatītāji spēj “nolasīt” visas vizuālās atsauces, kas parādās izrādē? Piemēram, režisors Pīters Grīnevejs ir teicis, ka “vizuālā lasītprasme” mūsdienu sabiedrībā ir piedzīvojusi sakāvi teksta priekšā – vai jūs tam piekristu?

E.-L.S.: Man attēlu “valoda” parasti šķiet efektīvāka par ierasto valodu tieši tādēļ, ka attēlus uztveram dziļākā, intuitīvā līmenī. Tā nav viktorīna, kurš atpazīs kuru gleznu, bet vēlme, ievietojot šos attēlus jaunā kontekstā, atrast svaigus nozīmes slāņus.

Kāda ir jūsu pieredze, strādājot Dailes teātrī? Vai redzat būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar teātra vidi Igaunijā? Kāda ir bijusi jūsu līdzšinējā pieredze, strādājot ārzemēs un saskaroties ar valodas barjeru mēģinājumos?

T.O.: Šejienes mēģinājumu process bija tik intensīvs, ka ārpus Dailes teātra iestudējumiem nekur citur nepaspējām aiziet, līdz ar to nemāku neko vairāk teikt par Latvijas teātra ainavu. Spriežot pēc Dailes aktieriem, līmenis ir ļoti augsts, jo vairāki šajā trupā esošie, gadu gaitā sastaptie aktieri ir neapstrīdami starp labākajiem.

Tallinā nav nevienas tik lielas skatuves kā Dailē. Un, lai gan liela skatuve slēpj sevī vairākas problēmas, sevišķi finansiālas, tomēr tā ir izspēles vieta, kas prasa pilnīgi unikālu valodu. Tādēļ Latvijā prasme uzvest lielizmēra dramatizējumus ir nedaudz augstākā līmenī. Pirms desmit gadiem Igaunijā ļoti demokrātiski tika nolemts sākt dalīt naudu starp visiem, kas vēlas taisīt teātri. Dabiski tā rezultātā radās mazu interesantu projektu pārpilnība, bet tas ir pasliktinājis teātra mākslu, kas vienlaikus konsolidē lielu skaitu cilvēku. Bet, kā jau dzīvē notiek, ir lietas, kas svārstās šurpu turpu, bet citas neatgriezeniski mainās.

E.-L.S.: Agrāk esam strādājuši vācu, krievu un somu valodas vidē. Šīs reizes pieredze bija interesanta tieši tādā ziņā, ka uz skatuves skanošo valodu mēs paši nesaprotam. Agrāk tādas situācijas nav bijis. Un šajā “pazudis tulkojumā” procesā joku bija gana, bet, par laimi, pamazām spējām izķert kļūdas. Protams, darbs svešvalodā prasa vairāk spēka. Konkrētajā gadījumā mēģinājumu valoda bija angļu, bet režisoru teksta grāmatā viss teksts bija paralēli gan igauņu, gan latviešu valodā. Tomēr, tā kā šis darbs ir ļoti intensīvs, tad noteiktas vietas latviešu valodā bija vienkārši jāiemācās no galvas.

Šī jums ir atgriešanās pie “Meistara un Margaritas” – kāda ir sajūta, iestudējot materiālu vēlreiz, un vai šī bija arī iespēja to interpretēt no jauna?

E.-L.S.: Pirmo reizi ar šo materiālu strādājām pirms pieciem gadiem Vīnes Burgteātrī. Toreizējais iestudējums bija veiksmīgs, bet uzskatu, ka šoreiz nonācām dziļāk. Laikam ejot, rodas jauni kontekstuāli redzējumi, kas nākuši par labu šejienes iestudējumam.

Daudziem cilvēkiem “Meistars un Margarita” ir ārkārtīgi tuva un nostalģijas apvīta grāmata – nereti darbs, kas izlasīts pusaudžu gados un kļuvis par paraugu izcilai literatūrai. Vai atceraties savu pirmo satikšanos ar šo grāmatu un pirmos iespaidus? Vai tie gadu laikā ir mainījušies, un kas jūs pamudināja šo darbu dramatizēt? Vai šī brīža konteksts ir mainījis to, kuras no tēmām izrādē ir izvirzītas priekšplānā?

T.O.: Es to pirmo reizi izlasīju, iespējams, kaut kad agrā pusaudža vecumā. To man ieteica mana māsa, kura ir kaislīga lasītāja. Pusaudža gados Maskavas anekdotes un Begemota piedzīvojumi, protams, ir vissaistošākie. Lasot es parasti kļuvu viegli frustrēts, kad atkal sākās tas Pilāta stāsts.

E.-L.S.: Pārrakstot romānu par lugu, svarīgākais ir atrast momentus, kurus uz skatuves var dramatizēt. Es biju ļoti laimīga, kad atklāju, ka Pilāta izcelšanai priekšplānā brīdī, kad viņš pasludina Jēzus nāves spriedumu, ir tik liels dramatisks potenciāls. Daudzas lietas, kas iedarbina lasītāja fantāziju, lasot grāmatu, uz skatuves nevar atkārtot. Esam centušies atrast pašu būtiskāko, notvert romāna kodolu un parādīt ne tikai “kā tas viss notika”, bet drīzāk “kāpēc tā notika”.

Mēģinājumu process mēdz būt pilns stresa, un šoreiz tas bija īpaši intensīvs – kas, ņemot vērā jūsu saspringto darba grafiku un izaicinājumus, jūs šajā skrējienā iedvesmo un ļauj rast prieku?

E.-L.S.: Mēģinājumos vienmēr ir brīdis, kad uz skatuves esošā realitāte pirmo reizi sāk ieņemt formu. Kad visi telpā esošie pirmo reizi saprot radītā materiāla “valodu”. Tas ir brīdis, kā dēļ mēs strādājam un kas mani vienmēr no jauna spēcina. Protams, arī cilvēki. Darbs ar šejienes aktieriem ir bijis ļoti iedvesmojošs, un man ir sajūta, kas tas ir bijis abpusēji.

T.O.: Jau tikai doma vien, ka no rīta var doties uz darbu un satikt lieliskus aktierus, uzticīgu tehnisko komandu, ka pastāv šis laiks un vienošanās, sniedz prieku. Prieks ir arī kaislīgi un pašaizliedzīgi kādu epizodi vai detaļu slīpēt tik ilgi, līdz pazūd laika izjūta, vai nakts vidū ar Eni-Līsu apspriest iespējamo scenārija attīstību, un, kad atveras jaunas perspektīvas, atkal no rīta ar prieku steigties uz teātri… Ja nebūtu prieka, tad tik smagu darbu nedarītu.

No igauņu valodas tulkojusi Katri Aivare