Berlīnes teātra dienasgrāmata. I daļa

Vācijas teātris ir pazīstams ar savu ekspresīvo, liberālo, politisko dabu. Latvijā esmu pietiekami bieža teātru apmeklētāja, lai varētu teikt, ka apjaušu žanrus, stilus un mākslinieciskos paņēmienus, kādos izrāžu veidotāji strādā. Noteikti esam diezgan progresīvi un eiropeiski, jo arī pie mums radītas izrādes spēj izcīnīt plaša mēroga atpazīstamību (neskaitāmās JRT izrādes, kas kādreiz brauca tūrēs pa visu pasauli, Dailes “Rotkho”, kas to dara šobrīd), tomēr pārslēgties uz Berlīnes teātriem ir kā iekāpt aukstā ūdenī.

Pirmkārt, klasiskākajos teātros, piemēram, Berlīnes Vācu teātrī (Deutsches Theater) auditorijas vairākums ir pensijas vecumā. Pieņemu, ka seniori vai vismaz daļa no tiem šeit dzīvo pietiekamā pārticībā, jo biļetes noteikti nav lētas. Modernākos teātros, piemēram, Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz, par kuru netrūkst “tā bija labākā izrāde, ko esmu redzējis” stāstu arī Rīgas kultūras aprindās, ir daudz jaunu cilvēku un studentu; tāpat kā daudzos citos Berlīnes teātros, arī šeit studentu biļetes ir pavisam lētas – divu vai trīs kafiju cenā, tāpēc teātri ir iespējams apmeklēt daudz.

Otrkārt, Rihards Vāgners, Bertolts Brehts, Pīna Bauša – Vācijas skatuves mākslu visos laikos caurvijuši cilvēki, kas veidojuši tās vēsturi un gaitu visā pasaulē, un katrs no viņiem atstājis savu nospiedumu. Teātrim šeit ir liela loma visos sabiedrības procesos, īpaši politiskajos. Tā ir vieta, kur ar izrāžu palīdzību var manipulēt ar sabiedrības domu telpu un izcelt svarīgo. Dominē izrādes par patērētājsabiedrību un kapitālismu, dzimumu līdztiesību, atstājot attiecību drāmas un vieglas komēdijas maliņā.

Visbeidzot aktieru spēles stils un izrāžu vizualitāte krasi atšķiras – aktieri strādā pārspīlējumos, ko man, ja es to redzētu kādā Latvijas izrādē, gribētos saukt par “slimīgu jūsmu”, kostīmu mākslinieki un scenogrāfi nevairās no krāsām, piepildot ar tām skatuvi un līdzinoties pašas pilsētas – Berlīnes spilgtajai un košajai estētikai. Te jāsāk izvaicāt parastais un pierastais – mēs paši, arī es, sevi esam ielikuši pelēkās tautas rāmī un ar ziemeļniecisku pietāti izturamies pret visu, kas ir izaicinošs. Bailes no nezināmā. Tas ir saprotami – cīnoties par neatkarību, esam iemācījušies glabāt un sargāt savu kultūru tik ciešā tvērienā, ka citu kultūru vēsmām nereti nepietiek vietas.

Mans Berlīnes piedzīvojums iesākās ar Konstances Makras (Constanze Macras) izrādi “Nākotne” (The Future) Volksbühne teātrī. Pasaules mēroga auditorijai viņa nupat kļuvusi tuvāk pazīstama ar to, ka piedalījusies filmas “Nabaga radības” (Poor Things) veidošanā kā horeogrāfe. Izrādi “Nākotne” viņa iesākusi veidot Covid pandēmijas laikā un tajā meklē veidus, kā runāt par laiku – tiešā un pārnestā nozīmē. Deja kā transs, kurā pazust, izrāde – lekcija, atgriešanās laikā, kā arī ieskatīšanās nakotnē.

Desmit dažādu nacionalitāšu un etnisko piederību dejotāji pārskrien pāri ārkārtīgi blīvam dramaturģiskajam materiālam, kuram izsekot nav viegli. Sarežģīti termini, atsauces uz citiem darbiem, simboli – lai pētītu visus izrādes slāņus, nepietiek ar vienu noskatīšanās reizi. Kustību valoda ir biedējoši aizraujoša, arī scenogrāfija un kostīmi ļauj vaļu fantāzijai, tomēr lekcijas formāts šķiet nedaudz uzmācīgs un pārlieku tiešs. Nākotnes un pagātnes sadursme iezīmēta viscaur, netrūkst arī provokatīva kailuma, taču grūti spriest, ko tieši režisore centusies pateikt.

Turpinājumā – Berlīnes Vācu teātra (Deutsches Theater Berlin) izrāde “Hildensāga. Karalienes drāma” (Hildensaga. Ein Königinnen drama). Ferdinanda Šmalca mūsdienīga, no sievietes skatpunkta pārrakstīta Nībelungu sāga. Skatuve pieder Islandes valdniecei Brunhildei, kurai gan oriģinālajā Nībelungu sāgā, gan šajā tās versijā jāpiedzīvo pazemojums un seksuāla vardarbība. Atšķirība gan šoreiz ir tāda, ka viņa ieņem karotājas un slepkavas lomu, lai meklētu veidus, kā atriebties. Izrāde noteikti liek uzdot jautājumu – vai feminisma diskursā, kurā mēģinām tikt vaļā no dusmīgo feministu tēla, ir vajadzīga tik aukstasinīga varone? Bet – vai pasaulē ir kāds cits veids, ja ne zobens pret zobenu; un vai sievietēm, kas vēlas tikt uztvertas nopietni, jāsāk izturēties tāpat kā vīriešiem?

Režisors Markuss Bothe (Markus Bothe) un scenogrāfe Katrīna Froša (Kathrin Frosch) pirmā cēliena galma peripētijas risina uz lielas gredzenveida ripas, bet otro, asinsizliešanas cēlienu, pie kādas milzu ķirzakas skeleta. Kostīmi ir koši un atjautīgi; slavenā pūķu kāvēja Zigfrīda lomā ir Janeks Maudrihs (Janek Maudrich), kuram ir mūsdienīgs T-krekls ar uzrakstu dragon slayer ^[1], kamēr Svenjas Līsau (Svenja Liesau) Brunhilde ir tērpusies no sieviešu matiem darinātā tunikā, kas apsieta ar bizes jostu – liktens dieva dāvanu, kas sniedz viņai pārcilvēcīgu spēku. Nopietnas tēmas izdevies risināt traģikomiskā ietvarā.

“Jā, nekas nav labi” (Ja nichts ist ok) Volksbühne teātrī ir mākslinieciskā vadītāja Renē Poleša (René Pollesch) atvadu izrāde. Viņš ir neskaitāmu izrāžu dramaturgs un režisors, bijis Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz teātra mākslinieciskais vadītājs no 2021. gada līdz pat savai aiziešanai mūžībā šī gada februārī. Pēdējā izrāde ir tapusi sadarbībā ar aktieri Fabianu Hinrihu (Fabian Hinrichs), kurš ir piedalījies arī citos Poleša darbos, piemēram, 2012. gada izrādē “Kill your darlings! Streets of Berladelphia”. Teātra mājaslapā atrodamajā aprakstā par izrādi “Jā, nekas nav labi” kā režisori norādīti gan Polešs, gan Hinrihs.

Uz skatuves ir kāda tipiska vidējā slāņa dzīvojamā privātmāja, neliels dārza baseins un milzīgs akmeņu krāvums. Mierīgo idilli brīžiem pārtrauc projekcijas ar kara ainām. Kā noskaidroju no kādas darbam pietuvinātas dramaturģes, māksliniece Anna Vībroka (Anna Viebrock) scenogrāfiju patiesībā veidojusi kādai nenotikušai operas izrādei, taču režisoriem tā iepatikusies, un tālāk tikusi pielāgota šim darbam. Prātīgs veids, kā neļaut saražotajiem materiāliem iet zudumā.

Aktierim ir dota visa teātra skatuve vienam, tā ir monoizrāde, kurā viņš raiti maina lomas, spēlējot visus trīs mājas iemītniekus – Paulu, Klaudiju un Stefanu. Viņi meklē veidus, ka saglabāt līdzsvaru šajā nestabilajā pasaulē. Balansējot starp viegliem jokiem un smagām pārdomām, pusmūža krīzi, attiecību problēmām un kariem, kas notiek visapkārt, izrādes veidotāji jautā, vai tas ir grēks – šādos apstākļos priecāties un smieties.

“Ofēlijai ir talants” (Ophelia’s Got Talent) ir pēdējā laika visaprunātākā Berlīnes izrāde. Provokatīvākā. Un ir, par ko runāt. Tā izaicina gan mākslinieču un skatuves tehnoloģiju fiziskās robežas, gan vispārpieņemtos sabiedrības standartus. Sarunas par sievietēm notiek, lūkojoties caur ūdens prizmu. Sākumā – talantu šovs par godu slavenajai slīkstošajai Ofēlijai. Ir gan žūrija, gan cirka cienīgi, drosmi apliecinoši akrobātikas triku numuri, kuri notiek bez drošības tīkliem – dalībnieces ir atbildīgas par risku, kādam sevi pakļauj, un liek aizturēt elpu arī vērotājiem. Šī izrādes sadaļa nemanāmi saplūst ar izklaidējošām jūrnieku dejām, grupveida orģiju ar helikopteru un traumatiskiem personīgās pieredzes stāstiem par izvarošanu un anoreksiju.

Gandrīz visu izrādes laiku cits pēc cita tiek lauzti iestagnējuši stereotipi – mākslinieces ir kailas, un gluži neticami, cik ātri pie tā var pierast! Vairākas no viņām ir “ar īpašām vajadzībām” –  kustību traucējumiem, dauna sindromu – un parāda, cik spēcīgas, pievilcīgas un iedvesmojošas viņas ir, līdzīgi kā Klēra Kaningema izrādē “Četras kājas labi”, kas bija skatāma 2023. gada “Homo Novus” festivālā.

Izrādes režisore Florentīna Holcingere (Florentina Holzinger) ir pārvērtusi skatuvi milzīgā, sirreālā ballītē, nepārtraukti šokējot auditoriju. Līdzīgu ceļu, pētot sievietes lomu mūsdienu pasaulē, gāja arī Iveta Pole, radot pagājušā gada “Spēlmaņu nalts” laureāti – izrādi “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”. Dzirdot stāstus par izrādi “Ofēlijai ir talants”, gaidīju, ka izmantotie paņēmieni būs pašmērķīgi, taču darbs mani patīkami pārsteidza; trakās darbības ir kļuvušas par Florentīnas Holcingeres leksiku, ar kuru pastāstīt iedvesmojošus un svarīgus stāstus.

Izaicināt pierasto ir grūti, taču ļoti nepieciešami, lai augtu un attīstītos. Uzdot neērtos jautājums, aiztikt sarežģītās tēmas. Tikai tā var piekļūt teātrim, kas maina pasauli.

Turpinājums sekos