Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Latgale ir tuvu

Vasaras sākumā Latgales iedzīvotājus un viesus sagaidīja īsteni teātra svētki. No 5. līdz 8. jūnijam Daugavpilī notika "Teātra festivāls #3", kura programmu veidoja izrādes, kas izceļas gan ar neierastu formu, gan šim brīdim aktuālu un vajadzīgu saturu. Festivāla veidotāji bez izrādēm aicināja piedalīties arī teātra profesionāļu sarunās, uz kurām atskatās teātra kritiķe Dita Jonīte

Pārskatam par “Teātra festivālā #3” pieredzēto un dzirdēto apzināti esmu likusi virsrakstu “Latgale ir tuvu”. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un satraucošajiem 14. Saeimas vēlēšanu rezultātiem Latgalē teātra festivāla moto “Latgale ir tuvu” arī mums – teātra ļaudīm – būtu jāatkārto kā mantra. Mūsu visu drošībai svarīga ir gan stipra un pašapzinīga Latgale, gan kvalitatīvas kultūras pieejamība šajā reģionā.

Teātra loma vienotas valodas un kultūras telpas stiprināšanā un veidošanā. Diskusija #1

Nu jau kādus 30 gadus man pašai Daugavpils primāri saistījusies ar teātri. Kad 90. gadu beigās uzsāku studijas teātra zinātnes programmā Latvijas Universitātē, slavenie Pētera Krilova aktierkursi Daugavpilī, iestudējums “Velni” un “Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa”, kā arī pirmais “Homo Novus” festivāls jau bija apvijušies ar leģendām. Tātad arī reģiona teātris var būt vienotas kultūras telpas stiprinātājs. Diskusiju par iespējamajiem ceļiem šādas telpas veidošanā un izaicinājumiem, uzrunājot jaunu auditoriju (un nepazaudējot esošo), vadīja Maija Pavlova (producente), un tajā kā dalībnieki bija aicināti Liena Šmukste (aktrise un režisore), Valters Sīlis (režisors), Artūrs Dīcis (dramaturgs) un Oļegs Šapošņikovs (režisors).

Pirms noskaidrot to, kādā valodā vajadzētu vai nevajadzētu spēlēt teātra izrādes Latvijā, sarunas dalībnieki dalījās pieredzē ar reālo situāciju. Visi bija vienisprātis, ka primāri teātrim būtu jādomā par to, par kādām vērtībām tas vēlas runāt, jo valoda ir tikai instruments, ar kura palīdzību teātris mēģina aizsniegt un uzrunāt skatītāju. Katrā teātrī stratēģijas būs atšķirīgas: Daugavpils teātris ir reģionāls teātris, kas nozīmē to, ka repertuārs jāveido tieši tik raibs, lai konkrētajā reģionā uzrunātu gan cilvēkus ar dzimto krievu, latviešu vai latgaliešu valodu, gan dažāda vecumposma mērķauditoriju. Oļegs Šapošņikovs šo situāciju salīdzināja ar reģionālās slimnīcas funkciju, kurā jāpiedāvā plaša profila veselības aprūpe un pakalpojumi, un nav iespējams attīstīt, piemēram, specializētu kardioloģijas klīniku uz citu vajadzību un iespēju rēķina. Taču uzreiz šajā kontekstā Šapošņikovs uzsvēra arī “iesaiņojuma” nozīmi – skatītājs ir jāieinteresē teātra notikumā, izrādes formai un valodai jābūt tik saistošai, lai cilvēks vispār atnāktu uz teātri, un pēc tam iespējams arī diskutēt, vai izvēlētās tēmas un stāsti ir aktuāli, svarīgi un vajadzīgi. Arī dramaturgs Artūrs Dīcis piekrita, ka skatītājam primāri teātris jāpiedāvā kā interesants piedzīvojums.

Aizvadītie divi gadi vairākos teātros likuši pārvērtēt to, kādā valodā komunicēt ar skatītājiem. Daugavpils teātris savā ziņā uzskatāms par pionieri kopējas kultūrtelpas veidošanā – jau vairākas sezonas teātris lepojas ar to, ka viņiem ir viena trupa, nešķirojot “latviešu” un “krievu” aktierus, turklāt daudzos iestudējumos sastopams pat apzināts valodu mikslis – dažādās kombinācijas līdzās sadzīvo latviešu, krievu, latgaliešu un angļu valodas. Kā uzsvēra Šapošņikovs, “vienota sabiedrība nav mononacionāla valsts. Svarīgākais būtu, lai pati valsts ir vienota!”

Pieņemot, ka valodu varam apgūt tikai tad, ja to dzirdam un redzam ikdienā, skaidrs, ka arī tulkošana titros var būt labs palīgs. Tā nekādā ziņā nebūs izdabāšana, bet gan rokas padošana. Tam piekrita arī Artūrs Dīcis, kurš ir Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra dramaturgs, uzsverot: “Teātra mērķis savā ziņā ir reaģēt uz notikumiem. Piemēram, karš Ukrainā. Ja pēkšņi mūsu teātrī izrādes tiks spēlētas tikai latviski, tā auditorijas daļa, kuru mēs vēlamies uzrunāt, uz teātri vispār neatnāks. Uzskatu, ka mūsu pienākums ir rēķināties ar šo cilvēku vajadzībām, emocijām. Mums ir nepieciešams dzirdēt citam citu.”

Šajā kontekstā arī man negaidīts bija Maijas Pavlovas uzdotais jautājums Valteram Sīlim, zinot, ka Liepājas teātrī izrādes tiek spēlētas tikai latviešu valodā un tās diez vai aizsniedz tos, kam dzimtā un ikdienas valoda ir krievu. Kā teātrī ieaicināt, piemēram, Karostas iedzīvotājus? Sīlis uzsvēra, ka nav iespējams paļauties uz kaut kādām speciālām integrācijas programmām, taču ir arī ļoti grūti sabalansēt to, lai izrāde ir interesants piedzīvojums un reizē gan aizsniedz jaunus skatītājus, gan runā par aktuālo. Viņš arī atgādināja faktu, ka Liepājas teātrī krieviski runājošā auditorija ienāca, piemēram, viesojoties “Zelta maskas” izrādēm. Un vēl košāks bija Sīļa piemērs par daļu Rīgas krievu, kas savulaik regulāri devās uz “Zelta maskas” izrādēm Dailes teātrī, bet pat nenojauta, ka Rīgā ir arī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris.

To, ka par skatītāju ir jācīnās pat tādos gadījumos, kad, veidojot iestudējumu, par konkrētu mērķauditoriju īpaši padomāts, atzina arī Liena Šmukste. Uz viņas veidoto sajūtu teātra izrādi “Grāmata zīme” (2019) vājredzīgie nemaz tik aktīvi nenāca. Arī šiem cilvēkiem ir jāprot padot roka un ar auditorijas iesaisti jāstrādā vienmēr. Tāpat Šmukste kā labo praksi tam, kā sapludināt dažādu valodu telpas, minēja savu darbu Čehova teātrī – izrādē bērniem “Punktiņš, punktiņš, komatiņš...” (2024) aktrises apzināti spēlējas ar dažādu vienkāršu vārdu lietošanu abās valodās. Tikmēr Leļļu teātrī, kā zināja teikt Šmukste, uz izrādēm latviešu valodā savus bērnus ved arī tie vecāki, kas līdz šim bija izvēlējušies izrādes krievu valodā (starp citu, Latvijas Leļļu teātris kopš 2023./2024. gada sezonas izrādes spēlē tikai latviešu valodā).

Diskusijas dalībnieki vienojās, ka valodas izvēle nedrīkst būt kāds obligāts nosacījums, jo teātris ir māksla un otrs tevi pa īstam sadzirdēs tad, ja tu runāsi savā valodā, pilnībā pārvaldot to, ko saki, un esot saķerē ar savām jūtām. Vienlaikus jāatceras arī tas, ka tos cilvēkus, kas domā, ka Krievijā viss ir labāk, nespēsim pārliecināt arī tad, ja principiāli runāsim krieviski. Tāpēc svarīgi, ka ir vienota mākslas telpa, kurā labprāt ienāk un sarunā piedalās maksimāli visi, kurus tas kaut nedaudz varētu interesēt. Tāpat mums visiem svarīgi nekļūt par pūristiem, ļaut arī aktieriem runāt ar akcentu un ar kļūdām, dzirdēt citam citu, ieklausīties un saprasties – ar titriem, bez titriem, runājot tikai latviešu valodā vai visās valodās, kas Latvijā skan, spoguļojot mūsu raibo un daudznacionālo sabiedrību.

Kādas izmaiņas jāievieš, lai skatuves māksla nokļūtu pie bērniem un jauniešiem visā Latvijā. Diskusija #2

Uz diskusiju par problēmām tajā teātra teritorijā, kurā domājam par bērnu un jauniešu auditoriju, tika aicināti piedalīties Andra Rutkēviča (teātra kritiķe), Oļegs Šapošņikovs (režisors), Olita Jakovele (producente), Alma Kušķe (teātra producente) un Edgars Niklasons (režisors). Moderēt sarunu bija uzticēts man, Ditai Jonītei (dejas un teātra kritiķei).

Kopš 2018. gada Latvijā tiek realizēts unikāls projekts – kultūras programma “Latvijas Skolas soma” (LSS), kas ir milzīgs atbalsts skatuves mākslas un vispār kultūras pieejamībai bērnu un jauniešu auditorijā. Tomēr diskusijas dalībnieki norādīja uz to, ka tam nevajadzētu būt vienīgajam instrumentam, kā sabiedrībā veicināt kultūras patēriņu skolas vecumā. Protams, ar šīs programmas starpniecību liela daļa skolas vecuma bērnu varbūt arī tikai vienu vai divas reizes mācību gada laikā pieredz kultūras notikumus, taču mums, kultūras nozares cilvēkiem, jāmēģina aktivizēt arī sabiedrību kopumā piedzīvot profesionālo mākslu, neatstājot visu tikai uz valsts pleciem. Kā pamatoti atzīmēja Alma Kušķe, ir aplam paļauties tikai uz to, ka valsts ir gan pasūtītājs, gan arī nopērk mākslu (ar LSS starpniecību), jo cilvēkiem arī pašiem vajadzētu vēl aktīvāk pirkt un piedzīvot plašo kultūras norišu piedāvājumu.

Viens no virzieniem būtu koordinēts un aktīvs darbs reģionos – gan regulāri organizējot viesizrādes, gan nodrošinot iespēju aizbraukt un piedzīvot kultūras notikumus to oriģinālajās mājās (respektīvi, izrādes skatīties pašos teātros, kas ir kardināli cita pieredze, salīdzinot ar mazformāta mobilām viesizrādēm izglītības iestādēs). Svarīgas ir abas pieredzes. Taču, lai precīzāk formulētu kultūrpolitikas mērķus un uzdevumus, būtu nepieciešami dati par to, kuros novados un reģionos profesionālās mākslas piedāvājums ir pieejams un kur tas ir niecīgs, lai piedāvājuma pārklājums būtu izlīdzināts. Nepārvērtējama loma ir konkrētajiem cilvēkiem – kultūras norišu organizatoriem, skolotājiem, arī LSS piedāvājuma plānotājiem skolās un kultūras centros.

Bērnus un jauniešus teātris aizsniedz tikai tad, ja iepriekš attiecīgo izvēli ir izdarījuši vecāki un skolotāji. Tas nozīmē, ka teātriem mērķtiecīgi jāstrādā tieši ar pieaugušajiem. Latvijas Leļļu teātris piedāvā skolotājiem apmeklēt iestudējumus bez maksas. Lai iepazīstinātu ar piedāvājumu un palīdzētu izdarīt izvēles, Liepājas Leļļu teātris zvana skolām, Alma Kušķe kopā ar ASSITEJ [1] kolēģiem no nevalstiskajiem teātriem organizē izrāžu skates skolotājiem reģionos. To ir svarīgi darīt konkrētajā novadā vai valstspilsētā, jo katrā vietā sadarbības iespējas un kultūras dzīves organizēšana atšķiras.

Viens no šīs sarunas karstajiem jautājumiem bija, vai un kā izbraukuma situācijā mainās izrādes kvalitāte? Vienā gadījumā izrāde kropļojas tāpēc, ka mazformāta iestudējums tiek organizēts uz liela kultūras centra skatuves, citā – lielās formas izrādē uz mazas skolas skatuves puse no dekorācijas pat netiek izmantota. Vai sliktas kvalitātes izrāde kādam bērnam kā vienīgā satikšanās ar teātri būs mazāk vērtīga nekā nesatikšanās vispār? Daugavpils teātris, piemēram, paļaujas uz to, ka skolotāji vai vecāki paši atradīs ceļu uz teātri, jo mājaslapā visa informācija ir pieejama. Taču var piekrist teātra vadītājam, ka ne jau teātrim būtu jāpēta reģiona vajadzības un tas, kurā vietā un laikā ārpus teātra mājām tas būtu visvajadzīgākais. Te noderētu palīdzība no malas – koordinēta info telpa, un tālāk jau var domāt, kādas būtu izmaksas, konkrētos iestudējumus vedot ārpus pilsētas, un kādas, ja, piemēram, kaimiņpašvaldības organizētu transportu uz izrādēm teātrī, vienalga, vai tas būtu Rīgā vai reģionos.

Aktuāla un risinājumam grūti pakļaujama realitāte ir arī bērnu un jauniešu izrāžu sagatavošanai pieejamais finansējums. Kvalitatīvs piedāvājums (pat ja mobils) prasa arī nopietnus finanšu un cilvēkresursus. Ja valsts un pašvaldības teātros vismaz kāds procents ir iezīmēts arī jauniestudējumu radīšanai bērniem un jauniešiem, tad nevalstiskais sektors pamatā var pretendēt tikai uz Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursu finansējumu. Regulārajā konkursā ir milzīga konkurence, savukārt LSS mērķprogrammā prioritāte ir mobilitāte un integritāte mācību procesā, kas tomēr nav īsts teātris. Skaidrs arī, ka kvotas (tik un tik % kopējā konkursa finansējuma piešķirt bērnu un jauniešu izrāžu projektiem) nebūtu panaceja. Arī konkursu prioritāšu definējums automātiski neatrisinās jaunu, kvalitatīvu iestudējumu tapšanu.

Kā lielisku parādību vairāki diskusijas dalībnieki izcēla Bērnu un jauniešu teātra institūta aktivitātes Valmieras Vasaras teātra festivāla laikā, kur iespējams uzzināt daudz noderīga par konkrēto mērķauditoriju un darba specifiku, veidojot izrādes bērniem un jauniešiem. Klātesošie ar gandarījumu runāja par to, cik ļoti mainījies teātris – no didaktiska moralizētāja uz līdzvērtīgu sarunu biedru, kādam no praktiķiem prieku sagādā savā teātrī redzēt tieši ģimenes ar bērniem, citam ir prieks par to, ka teātris kļūst arvien pieejamāks cilvēkiem ar uztveres traucējumiem vai fiziskiem ierobežojumiem. Taču kopumā tika secināts, ka teātris var būt piedzīvojums jebkurā vecumposmā, tāpēc nepārtraukti jādomā par to, kā aizsniegt pēc iespējas vairāk bērnu un jauniešu.

Teātra kritika un pētniecība kā nozares sastāvdaļa. Diskusija #3

Festivāla trešajā diskusijā moderatores teātra kritiķes Andras Rutkēvičas vadībā teātra prakses pārstāvji Viesturs Kairišs (režisors) un Kristīne Veinšteina (aktrise) kopā skatuves mākslas teorētiķiem – kritiķi un žurnālistu Ati Rozentālu, kino zinātnieci Dārtu Ceriņu un mūzikas un teātra zinātnieci Laumu Mellēnu-Bartkeviču – mēģināja noskaidrot, vai praktiķi un teorētiķi ir antagonisti vai tomēr vienas ekosistēmas kritiski svarīgi elementi. Jau ievadā, protams, klātesošie vienojās, ka viens bez otra nevar iztikt. Taču būtiski, lai attiecību pamatā ir laba izglītība un vienota valoda, kādā teātra cilvēkiem sarunāties. Visu kopīgais mērķis ir saglabāt spēcīgu un atvērtu kultūras telpu. Tikmēr plašsaziņas medijos mākslas kritikai atvēlētā vieta arvien sarūk, kas nozīmē, ka telpa analītisku viedokļu apmaiņai kļūst ierobežotāka.

Režisors Viesturs Kairišs akcentēja nepieciešamību kopā ar teātra kritiķiem un zinātniekiem vispirms vienoties, kurp teātris patlaban virzās un kādā virzienā tam vajadzētu doties. Tas neizslēgtu to, ka par vienu un to pašu aktierdarbu vai izrādi parādītos arī diametrāli atšķirīgi viedokļi. Viesturs Kairišs uzdeva vairākus retoriskus jautājumus, tostarp – vai kritika kopumā izprot, ko teātris šobrīd mēģina darīt: “Vai mēs cīnāmies par vienu lietu – es nezinu. Es gribētu lielāku izpratni. Mums ir kaut kāda problēma ar izglītību – gan režijā, gan kritikā. Nevar teātris pastāvēt bez kritikas, bet vajag tādu kritiku, kas saprot, ar ko teātris nodarbojas.” Aktrise Kristīne Veinšteina piemetināja, ka arī viņai ir svarīga kritika: “Es vēlos no rakstiem izlobīt kaut ko tādu, ko varu paņemt sev.”

Teātra kritiķis Atis Rozentāls iebilstot uzsvēra to, ka nav tādas “vienas kritikas” – gan tāpēc, ka kritiķi ir dažādi, gan tāpēc, ka arī teātri Latvijā ir atšķirīgi, katrs ar saviem mērķiem, vajadzībām, mākslinieciskajām programmām un estētisko virzību. Taču viņš piekrita viedoklim, ka ar kritiķu izglītību zināmas problēmas pastāv. Tas, viņaprāt, saistīts ar vēsturisko teātra kritikas kursa izveidošanu savulaik Latvijas Universitātes Filoloģijas (vēlākajā Humanitāro zinātņu) fakultātē. Ideālā variantā skatuves mākslas kritiķiem būtu jāstudē Latvijas Kultūras akadēmijā, kopā ar aktieriem un režisoriem. Protams, būtu nepieciešami arī atbilstoši teorētiskie kursi, lai kritiķis spētu lasīt visus kodus. Bet Atis Rozentāls bija arī tiešs un, vēršoties pie Kairiša, teica: “Piedod, Viestur, es recenzijas nerakstu tev un tevi nemācīšu, kā tev jātaisa izrādes. Mans uzdevums ir uzrakstīt to, ko skatītājs var sagaidīt no tavas izrādes. Es arī aizstāvu pozīciju, ka, līdzībās runājot, “visiem ziediem pļavā ir vieta”. Latvijas kritikā nav neviena tāda, kas izrādes vērtētu, piemēram, tikai no dievturu pozīcijas vai atkarībā no tā, ko šī izrāde māca vai dod jaunatnei. Ja es, piemēram, aizeju uz komēdiju, tad nedomāju, ko šī izrāde dos Latvijas valstij. Es uz to eju kā normāls cilvēks, kas arī grib smieties, un tad analizēju, kāpēc bija vai nebija smieklīgi.”

Dzīvas diskusijas raisījās arī pēc Andras Rutkēvičas uzdotā jautājuma “vai kritikā ir iespējama objektīvā patiesība?”, uz ko emocionāli reaģēja Lauma Mellēna-Bartkeviča, atgādinot, ka viena objektīva patiesība patlaban iespējama tikai Ungārijā, Slovākijā, Ķīnā un tās pārņemtajā Honkongā, kur ir arī skaidri definēts tas, kāda ir “pareizā” un “nepareizā” interpretācija: “Mākslā vissliktākais ir vienaldzība un remdenība. Ja kritiku vērtējam kā remdenu, vai tad tas nav arī spogulis zināmai remdenībai pašā skatuves mākslā? Iespējams, ka kritika tagad ir mērenāka arī tāpēc, ka liberālismā vairāk var tikt izmantota iespēja paklusēt – lai nepasacītu kaut ko par daudz, lai kādu neaizvainotu. Mēs dzīvojam laikmetā, kad vienlaikus var pastāvēt dažādas perspektīvas, taču svarīgi ir spēt sarunāties.” Viesturs Kairišs turpināja: “Arī es piedomāju pie tā, ko un kā es taisu teātrī, kas, protams, uz skatuves samazina radikālismu. Bet kopumā es būtu par lielākiem asumiem. Esmu viens no asākās mēles īpašniekiem, to jau visi zina. Un es esmu no tiem, kam kritika ir veicinājusi izaugsmi. Man ir bijušas krīzes, kad esmu bijis gatavs visus nožņaugt, bet tad attapies, ka laikam tomēr pats esmu iestrēdzis un man ir jāmēģina iet tālāk. Taču būtu labi, ja kopējā procesā mēs tomēr spētu vienoties, kurā virzienā attīstāmies. Tad kontroversāli viedokļi būtu pat vēlami.”

Būtiska diskusijas daļa tika veltīta jautājumiem, kas saistīti ar dažādu lauku pārklāšanos – ar to, kā kino paņēmieni ienāk skatuves mākslā, kā Latvijas kultūrtelpā lēnām no “mazākā brāļa kompleksa” kūņojamies ārā un mēģinām droši sevi apzināties kā leģitīmu Eiropas kopējā procesa sastāvdaļu. Kritikā un teorijā lūzuma punkts bija 90. gadi, kad inerces pēc turpinājām pasauli dalīt “mēs un ārzemes”. Tagad, kā iezīmēja Lauma Mellēna-Bartkeviča, “arī mēs esam Rietumi un vairs nevaram attaisnoties, ka tas vai tas jau “darbojas” tikai lokāli. Arī lokālā kontekstā taisīti darbi nolasās! Jautājums tātad ir par kvalitāti, tehnisko instrumentāriju un skatītāju sagatavotību”.

Kino pētniece Dārta Ceriņa saka: “Mēs visi kopā domājam par skatuves mākslu. Un mēs visi kopā jau labu laiku esam Rietumu telpā. Tāpat arī es necenšos nodalīt, ko ikdienā daru – es gan darbojos gan teorijā, gan strādāju teātrī. Es redzu jēgu tajā, ka varu realizēt savas idejas, un nav īpašas nozīmes tam, tieši kurā jomā. Mūsu mērķis ir padarīt savu dzīvi interesantāku, aizraujošāku, kā arī mobilizēt skatītāju. Studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, mēs kopā ar visiem programmas pasniedzējiem īpaši nenodalījām teātri un kino. Tas, kurā jomā tālāk izvēlējies sevi realizēt, bija brīva tava izvēle. Diezgan daudz arī ceļojot pa festivāliem, sapratu, ka Latvijā līdzšinējā teātra kritikā tiešām spēcīga ir literārās tradīcijas klātbūtne. Kino kritiķiem nekad nebūtu jālasa kino scenārijs, lai uztvertu filmu. Kritiķis ir tāds pats skatītājs, tikai ar profesionālām iemaņām un lielāku skatīšanās pieredzi. Turklāt to, kā tu uztversi izrādi, izstādi vai filmu, vienmēr ietekmē arī subjektīvie faktori – gan viss tas, ko no rīta esi apēdis, vai tas, ka tikko esi sastrīdējies ar sievu… Tas ir milzīgs fenomenoloģiskais mākonis, kurā katrs dzīvojam, un tas nevar neietekmēt.” Dārta Ceriņa arī atgādināja par neseno Latvijas Kultūras akadēmijas un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta kopprojektu “Skatuves mākslas tekstu tulkojumu antoloģija”, kura mērķis bija saprast, kas Latvijas kultūrtelpas apziņā ir veidojis skatuves mākslas teorētisko bāzi, un ir acīmredzams, ka jaunāko teoriju tulkojumi ir tikai fragmentāri. Pat Hansa-Tīsa Lēmana “Posdramatiskais teātris”, kas ir tulkots gan igauņu, gan lietuviešu valodā, pilnīgu tulkojumu latviski vēl nav piedzīvojis. Taču bez teorijām mēs nevaram tieši tāpēc, ka pats skatuves mākslas notikums, par kuru reflektējam, ir gaistošs.

Nobeigums

Jau domājot par nākamo Teātra festivālu (cerams – Daugavpilī!), visās trijās diskusijās iezīmējās arī vairākas citas skatuves mākslā aktuālās tēmas, kuras būtu vērts iekļaut “darba kārtībā”. Lieliskas šogad izdevās sarunas ar skatītājiem pēc festivāla izrādēm, kas arī ir būtisks izziņas veids labākai teātra saprašanai. Vēl viens virziens, kurā festivālam vajadzētu attīstīties, būtu notikumi vai norises, kas ļautu satikties ar vietējiem māksliniekiem – sarunās, performancēs, semināros, atkal un atkal uzsverot to, cik svarīgi mums ir redzēt citam citu un iepazīties dzīvajā plānā. Un Latgale ir tuvu!