Viedokļraksts par teātra prakses un kritikas attiecībām

Kontekstam

Kroders.lv lūdza, lai uzrakstu savas pārdomas par teātra kritiku, jo ieskatīja, ka būtu jāatsaucas uz Alvja Hermaņa izraisīto sociālo tīklu viļņošanos. Tās, proti, viļņošanās, sauso atlikumu var formulēt kā pārmetumu Latvijas teātra kritiķiem par profesionālisma trūkumu un vēl šādiem tādiem nāves grēkiem. Atzīšos, ka pēc savas iniciatīvas tematam, kuru rosinājusi kara cirvja vicināšana sociālajos tīklos, diez vai būtu ķērusies klāt kaut vai tāpēc, ka spriedze starp teātra veidotājiem un izrāžu apskatniekiem ir sena kā pats teātris. Tā nenovēršami mēdz samilzt un atkal atslābt, jo – mākslinieks un kritiķis ir ne tikai savstarpēji cieši saistītas, bet arī antagonistiskas profesijas. Pēc definīcijas.

Ja ļauts atgādināt hrestomātisku piemēru no 20. gadsimta pirmās puses, franču režisoru apvienība “Četru kartelis” uz kritiķu draudiem nerakstīt par “karteliešu” avangardiskajiem iestudējumiem reaģēja ekstrēmi: Nerakstīsiet?! un nevajag arī, mēs turpmāk teātrī jūs iekšā nelaidīsim un savu izrāžu publicitāti veidosim paši. Konflikti nāk un iet, bet teātri turpina iestudēt un kritiķi turpina rakstīt. Pat ja savstarpēja nesaprašanās aizved līdz režisora centieniem trāpīt netīkamajam recenzentam ar suņa ekskrementiem un vēlme izvest kritiķus “skaidros ūdeņos” kļūst tik stipra, ka pārtop izrādē, kā liecina Margaritas Ziedas intriģējošais ieskats vācvalodīgā teātra festivāla “Theatertreffen 2024” norisē ( Kroders.lv, 20.06.24). Starp citu, šo rindu autores atmiņa joprojām glabā pusaudzes gadu iespaidu par Pētera Pētersona izrādi “Filma top” (1966), kur Vija Artmane spēlēja vīzdegunīgu kino kritiķi. Aktrise šajā lomā nepārprotami un “ar garšu” parodēja žurnāla “Māksla” nodaļas redaktori – šarmanto, prasīgo teātra un kino kritiķi Maiju Augstkalnu, ko varēja atpazīt gan uzvedības stilā, gan tumšo matu elegantajā sakārtojumā un raksturīgajā dzimumzīmītē uz zoda.

Kritikas kritika

Nedomāju, ka kritikas kritika būtu lieka. Kritiku pat ļoti vajag apspriest. Bet ne tāpēc, ka mākslas praktiķi un teorētiķi kārtējo reizi “sagājuši ragos”. Par kritiku būtu jārunā tā acīmredzamā iemesla dēļ, ka teātris nemitīgi mainās un līdz ar to mainās arī kritika. Esam taču vienā iejūgā. Par kritiku jārunā arī tāpēc, ka modernās tehnoloģijas, digitalizācija, dzīvas, reālas diskusijas pārcelšanās uz sociālajiem tīkliem un, protams, mākslīgais intelekts atstāj ietekmi, ar kuru tiek saistītas tik diametrāli pretējas prognozes kā  kritikas nāve vai atdzimšana jaunā veidolā. Tieši šādi apsvērumi, šķiet, impulsējuši Līvijas Pilderes (Dūmiņas) lietpratīgi veidoto teātra kritiķu aptauju un kritikai veltīto materiālu kopu žurnālā “Teātra Vēstnesis”(2/2024), kur viedokļiem apmainās dažādu paaudžu kritiķi. Kam citam gan spriest un lemt par kritikas uzdevumiem, iespējām un perspektīvām, ja ne pašiem kritiķiem. Teātra viedoklis par kritiku, protams, ir vērā ņemams un prātā paturams, bet – tieši tāpat kā mākslinieks nepārtaisīs izrādi saskaņā ar recenzenta ieteikumiem, ja tādi būtu (kas pārtaisīs – tas nav mākslinieks), arī kritiķis nesāks rakstīt tā, kā to vēlas teātris (kas sāks – tas nav kritiķis). 

“Kritika” un “krīze” ir vienas cilmes vārdi. Grieķu krinein nozīmē nošķirt, nodalīt. Krīze iezīmē pavērsiena punktu, piemēram, slimības gaitā, izdarot nošķīrumu starp dzīvību un nāvi. Savukārt kritikai jāizdara nošķīrums starp mākslu un nemākslu, starp “labi” un “slikti”. Lai to paveiktu, ir nepieciešams īpašību komplekts, ko mēdz apzīmēt ar vārdu “profesionālisms”. Pieredze rāda, ka tiklab teātra mākslinieki, kā kritiķi ik palaikam no pilnas sirds pārmet pretējai pusei profesionālisma trūkumu. Jādomā – ne vienmēr nepamatoti, bet mēdz būt arī tā, ka “neprofesionālisms” tiek lietots kā segvārds kam citam. Teātris aiz tā visbiežāk paslēpj īgnumu par nepietiekami cildinošu vērtējumu, recenzents – savu neizpratni par izrādes ieceri.    

Glumais zutis – profesionālisms   

Vārdu cilmi jeb etimoloģiju skaidrojošās vārdnīcas vēstī, ka latīņu pro + fiteor nozīmē publiski pasludināt, atklāti, godīgi atzīt. Tātad profesionālis ir cilvēks, kurš spēj pārliecinoši izpausties publiskajā telpā. Savukārt “profesionāls” ir īpašības vārds ar divām pamata nozīmēm: atbilstošs augstiem standartiem profesijā, ja ar to saprotam nodarbošanos, kas pieprasa īpašu treniņu vai apmācību mākslā vai zinātnē, un tāds, kuram darbošanās šajā nozarē ir iztikas avots. Otro nozīmi Latvijas kontekstā, vismaz saistībā ar teātra kritiku, šķiet, nav jēgas apspriest, jo kritika nav maizes darbs nevienam apskatniekam. Bet par pirmo nozīmi der palauzīt galvu. Kā izpaužas augstie standarti? Pēc kā var noteikt – ir vai nav profesionāli? Kādi ir profesionālisma kritēriji? Jebkurā nozarē, tostarp teātra kritikā.  

Izpalīdzīgā gūgle profesionālisma kritērijus “izmet” uz datora ekrāna bez vilcināšanās – kompetence, zināšanas, apzinātība, integritāte, cieņa, emocionāla inteliģence, piemērotība, uzticēšanās saviem spēkiem. Nav, ko iebilst, ne arī piebilst, tomēr vispārinājumus izdarīt ir gaužām riskanti, jo katram vispārinošam secinājumam uz līdzenas vietas var atrast kādu izņēmumu. Piemēram, akadēmiska vai profesionāla izglītība ir pat ļoti svarīga, tomēr tā negarantē ne mākslinieka, ne kritiķa spēju darboties profesijā. Ir cilvēki ar labu teātra izglītību, kuri teātrī nestrādā, un ir cilvēki bez atbilstošas izglītības, kuri pieredzes un mērķtiecīgas pašizglītošanās rezultātā veiksmīgi atrod sevi režisora, aktiera vai kritiķa profesijā.

Par spīti gūgles izpalīdzībai priekšstats par to, kas ir profesionālisms, var šķist pagalam nenoteikts. Glums kā zutis, tas slīd laukā no definīcijas murda. Tomēr pāris mezgla punktus, bez kuriem nu nekādi nevar iztikt, varbūt ir iespējams satvert. Nozares profesionāli nešaubīgi raksturo prasme lietot amata rīkus, sapratne par to, no kādiem ķieģeļiem un kādā secībā tiek būvēta izrāde, loma vai recenzija. Neatkarīgi no tā, kādā ceļā iegūta – akadēmiski izglītojoties vai praktiskās pieredzes uzkrāšanas ceļā –, amata prasme ir drošākā ieejas karte profesijā. Tieši no šīs prasmes būs atkarīgs, vai izrādes/recenzijas vēstījums uztvērējam būs nolasāms.

Vēl viens svarīgs profesionālisma kritērijs ir prognozējamība. Arī diletantam savu reizi var palaimēties iestudēt spožu izrādi vai uzrakstīt izcilu recenziju, bet profesionālis, kurš pārvalda amata rīkus, kuram piemīt apzinātība un spēja kontrolēt savu sniegumu, zem jūras līmeņa (cerams!) nenolaidīsies nekad.

Liriska atkāpe

Labi atceros savu apmulsumu 1990. gadu sākumā, kad sabruka PSRS. Prieku par atgūto brīvību apēnoja ekonomiskā krīze. Grūti laiki bija pienākuši arī teātrim. Ne tikai tāpēc, ka bija jādomā, kā izvilkt dzīvību, bet arī tāpēc, ka šķita – apdraudētas kļūst divas teātrim svarīgas profesijas – režija un kritika. Maskavas teātra institūts jeb GITIS, neapspriežot padomju režīma īstenotos ideoloģiskos uzstādījumus, tomēr bija izglītības iestāde, kura garantēja plašas zināšanas un stabilus profesionālos pamatus. Varu atzīties, ka vietējo spēku gatavībai nodrošināt profesionāli labi “apkaltus” kadrus sevišķi lielas ticības nebija, un par to, ka bažas bija pārņēmušas ne tikai šo rindu autori, liecina publikācijas teātra presē.

1992. gadu “Teātra Vēstnesis” iesāk ar kritiķu aptauju. Uzdotie jautājumi gan nav par kritiku, bet par teātri. Atbildēs dominē tādi vārdi kā “neziņa”, “haoss”, “pelēcība”, “apjukums”. (1/1992) Padomju impērija ir sabrukusi, teātris zaudējis savu aizliegtās patiesības teicēja un kritiķis – šīs patiesības atšifrētāja lomu. Teātrim klājas slikti, kritikai – tāpat, un abu attiecībās iestājies kārtējais konfrontācijas brīdis. Kas tālāk? Tagad mēs to zinām, bet tobrīd nebija ne jausmas. Tālab nākamajos numuros publicētajās kritiķu pārdomās – šoreiz jau par savu profesiju – skan rekviēmiskas notis. “Mūsu laiks ir pagājis,” uzskata Edīte Tišheizere: “Teātris mūs izspļauj, jo mēs nespējam tam sniegt profesionālu, smalku un taktisku vērtējumu”. (2/1992) Silvija Freinberga runā par kritiķa mazvērtības sajūtu un sliktā cilvēka kompleksu, kritiķim “graujot teātri, kas pašlaik jau tā tikko turas kājās”. (3/1992) Normunds Naumanis, kā allaž, provocē un aicina kritiķus mācīties pārliecinoši melot. (4/1992) Šo rindu autorei liekas, ka Latvijas toreizējā teātra praksē kritikas vietu nosaka priekšstats par tās piederību apkalpojošai sfērai. (5/1992) Īsi sakot, paveras visnotaļ apokaliptiska aina.  

Bet grūtības un mokošas sociāli ekonomiskas transformācijas mudina mobilizēties. Aizvadītie trīsdesmit gadi rāda, ka Māra Ķimele un Pēteris Krilovs ir izaudzinājuši režisorus, kuri ne tikai prasmīgi iestudē izrādes, bet arī ir gatavi uzņemties atbildību un kļūt par teātra vadītājiem. Savukārt teātra kritikā no pārrāvuma paaudžu pēctecībā palīdzējis izvairīties Silvijas Radzobes īstenots, kā tagad pieņemts teikt, solo projekts. Talants un fenomenālas darba spējas plus milzīga aizrautība un mīlestība pret pedagoģisko darbu ļāva Silvijai Latvijas Universitātes paspārnē izglītot vairākus kritiķu kursus. Viņas radītā un vadītā programma, pārvarot birokrātiskus un administratīvus šķēršļus, praktiski no nulles sagatavoja veselu plejādi rakstīt, analizēt un dažādos žanros izpausties spējīgu kritiķu. Atsevišķu indivīdu līmenī kompetences līmenis un māka lietot amata rīkus var atšķirties, bet, aptverot lauku kopumā, nav šaubu – tieši Silvijai jāpateicas par to, ka šodien Latvijā varam runāt ne tikai par kritiķiem, bet par teātra kritiku kā vienotu profesionālu “lielumu” – cunfti, kuru pēdējos gados papildina Līgas Ulbertes audzēkņi no Latvijas Kultūras akadēmijas. Turklāt gan teātra veidotāju, gan apskatnieku pusē palaikam pievienojas kāds Rietumos izglītojies vai praktiskās pieredzes apgūšanas ceļā profesijai piepulcējies “kadrs”.   

Neapstrīdama realitāte  

Kā šodienas (postdramatiskā?) teātra situācija, kurā skatītājs kļuvis gan par izrādes līdzautoru, gan par vērtētāju, turpmāk ietekmēs profesionālo kritiku, var vien minēt. Viena lieta gan ir skaidra – diletantisma draudi, par ko Edīte Tišheizere raizējās jau 1992.gadā, šodien vairs nav tikai draudi. Diletantisms ir neapstrīdama realitāte. Konstatējot: “Sabiedrība ir pieņēmusi, ka teātra kritika ir gribēšanas lieta, nevis profesija,” Edīte diletantisma draudus toreiz saskatīja potenciālā izglītības kvalitātes kritumā, kas neļauj ietiekties aktiermākslas dziļumos, atklāt stilu un žanru likumības vai analizēt sarežģītu un daudzplākšņainu izrādes veselumu. Šodien tādi smalkumi vairs nav dienas kārtībā, jo sociālie tīkli ļauj izrādes vērtēšanas un apspriešanas procesā piedalīties ikvienam, kas to vēlas. Turklāt – ļoti operatīvi: jau izrādes norises laikā 21. gadsimta teātra skatītājs savus iespaidus bez filtra un aiztures var nopludināt tīmeklī un saņemt sava “burbuļa” tūlītēju atbalstu. 

Kvalimetrija

Šādos apstākļos profesionāla kritika uzlūkojama drīzāk kā nišas produkts, pret kuru teātra veidotāji nereti izturas ar aizdomām un neuzticību, sak, no izrādes “plauktiņa” kritiķis izņem ne gluži to, ko izrādes veidotāji tajā ielikuši. Bet recenzija ir ne tikai pēdas, kas ved pie faktiem, izrādes jēgas un estētisko principu sapratnes, vienlaikus tā ir arī šķērslis, kas traucē izrādei piekļūt, jo recenzija rāda nevis autentisku izrādi, bet to, kā skatuves darbu ieraudzījis recenzents. Recenzija no jauna definē iestudējuma saturu (cilvēkus, lietas, notikumus – visu, ko izrādē redzam paši savām acīm) un veido priekšstatu par to, ko vispār nespējam saredzēt.   

Citiem vārdiem sakot, recenzijas autors alias kritiķis ir “ierīce”, kuras rādījumi nevar nodrošināt tiešu pieeju mākslas darbam (to var nodrošināt tikai pats mākslas darbs), bet varbūt var radīt potenciālajam lasītājam – izrādes skatītājam – apjausmu par mākslinieka veikuma saturisko, emocionālo un estētisko kvalitāti. Starp citu, tehniskajās zinātnēs ir tāda nozare – kvalimetrija, kas nodarbojas ar objekta vai procesa kvalitātes mērīšanu. Kvalitāte mēdz būt mainīgs “lielums”, bet diez vai pie tās kāpumiem un kritumiem būs vainojama ierīce. Kaut gan – nevar izslēgt arī tādu situāciju, ka māksliniekam vai skatītājam liekas – ierīce ir “sagājusi dēlī” un tai nevar uzticēties. Iespējams, ka tā arī ir, un tad neko darīt – jāliek bojātā pie malas un jāizmanto cita.

Var atviegloti nopūsties

Atgriežoties pie jautājuma par Latvijas kritiķu “cunftes” profesionālismu – līdzīgi kā savulaik Māra Zandera alter ego – pans Kleksis – redzēju sapni, ka ne tikai Jaunais Rīgas teātris Alvja Hermaņa personā, bet arī citi teātri ar kritiķu darbu neesot apmierināti. Ja tā, var atviegloti nopūsties. Tas liecina, ka ar profesionālismu viss ir kārtībā – kritiķi nenodarbojas ar reklamēšanu, mārketingu vai teātra patmīlības apglaudīšanu. Pretējā gadījumā gan būtu jāsāk satraukties.