Piezīmes par amatierteātru festivālu “Rīga spēlē teātri 2024”

Par to, ka Rīgas amatierteātriem ir savs lojālais skatītājs, liecina fakts, ka 1. septembrī, kad kļuva pieejamas bezmaksas ieejas kartes uz festivāla “Rīga spēlē teātri” izrādēm mazajos spēles laukumos, tās tika zibenīgi izķertas, bet interesentu netrūka arī lielās zāles izrādēs.

Lai arī Rīgas amatierteātri ir ļoti atšķirīgi, tos vieno interese par kvalitatīvu dramaturģiju. Arī tad, ja materiāls ir komēdija, režisori saprot, ko ar to vēlas pateikt. Cita lieta, ka rezultāta kvalitāte var atšķirties, bet kopumā festivālā mēs redzējām darbus, kuros ieguldīts daudz enerģijas un emociju. Festivāls pašreizējā versijā ir uzskatāms par atlases posmu pirms reģionālajām amatierteātru skatēm, tāpēc tajā darboties bija aicināta komisija – teātra zinātniece Evita Mamaja, Rēzeknes Tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns un šī raksta autors.

Var sākt arī ar klasiku

Savulaik atteikšanās no Tautas teātra nosaukuma kā kvalitātes zīmes, iespējams, pavēra ceļu dinamiskākam amatieru kolektīvu attīstības procesam, taču savu statusu un tiesības piedalīties “pieaugušo” skatēs zaudēja skolēnu Tautas teātri, kas atgriezās tikai interešu izglītības apritē. Festivālā “Rīga spēlē teātri” piedalījās Rīgas skolēnu pils Kustību teātris, kuru žūrijai nebija iespēju virzīt tālāk amatierteātru reģionālajai skatei, jo tas ir, kā teikt, citas sistēmas ietvaros. Taču pats fakts, ka festivāla rīkotāji jauniešus uzņēma savā pulkā, ir apsveicams. Redzējām pavisam īsu, toties ļoti pārdomātu un nostrādātu Elvitas Maskalānes dejas izrādi “Atrasties”, kurā horeogrāfe modelē jaunu cilvēku attiecību stāstu. Turpinot mērķtiecīgu darbu, varbūt taps arī kāds pilnmetrāžas iestudējums, kas būtu interesanti.

Daudz skolas vecuma jauniešu vienuviet tradicionāli pulcē Rīgas kultūras un tautas mākslas centra “Mazā Ģilde” teātra studija “Vinnijs”. Režisores Inguna Gremze un Karīna Šišlo ir pierādījušas savu prasmi strādāt ar klasikas materiālu, tostarp gan Raiņa un Aspazijas lugām, gan Viljama Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, kas jau savulaik ir bijis studijas repertuārā un tagad iestudēts no jauna. Izrādei piemīt pārdomāta vizualitāte, īpaši poētisks ir tās sākums ar uzlecošo mēnesi. Ņemot vērā aktieru vecumu, Šekspīra luga pamatā nolasāma pasaku estētikā, kur, piemēram, viens no nozīmīgākajiem tēliem – Paks jeb Robins ir dubultojies, un tagad uz skatuves ir divi – gan Paks, gan Robins. Izrādē netrūkst asprātīgu atradumu un arī entuziasma, tomēr kolektīvu, kurš ikdienā mēģina diezgan lielā šaurībā, VEF kultūras pils lielā zāle, tēlaini izsakoties, aprija un sakošļāja – samērā liela daļa teksta skatītājus nesasniedza. Tomēr pats fakts, ka absolūti lielākajai daļai izrādes dalībnieku šīs ir pirmās lomas “Vinnija” iestudējumos, liek vēl un vēlreiz priecāties, ka tas notiek ar labas (un gana sarežģītas) dramaturģijas palīdzību.

Augstskolu teātros – ne tikai studenti

Festivālā redzējām divu augstskolu trīs kolektīvus. Visos tajos līdztekus pašreizējiem studentiem mēdz darboties arī jau pieredzējuši aktieri amatieri (ar ko šie teātri atšķiras no jau minētā “Vinnija”, kurā sastāvs ik pa brīdim nomainās radikāli). Tādējādi no studentu brīvā laika pavadīšanas pulciņiem šie amatierteātri jau sen ir pārveidojušies par tādām domubiedru kopām, kas sev izvirza visai augstus mākslinieciskus kritērijus. Augstvērtīgāko sniegumu no trim uzrādīja Latvijas Universitātes Studentu teātris, gan vistālāk atkāpjoties no priekšstata, ka šādā teātrī dominē jaunieši. Stefana Caneva intelektuālās drāmas “Sokrata pēdējā nakts” iestudējumā režisors Visvaldis Klintsons pats atveido arī Sokratu, bet cietumsarga lomā redzējām ilggadēju šī teātra aktieri Kasparu Kotānu, savukārt Ksantipes lomā – Anci Andersoni. Lakoniskā skatuves noformējumā uzsvars likts uz bulgāru dramaturga Caneva tekstu, kas mūsdienās izskan negaidīti aktuāli. Izrādes ass ir tieši precīza ideju sadursme, neizmantojot vienu no iespējām uzsvērt situācijas un tās atrisinājuma tuvību absurda estētikai. Tā ir nopietna ideju drāma, kas sagādā gandarījumu tad, ja skatītājs ir gatavs zināmai intelektuālai piepūlei.

Atšķirīga pieeja materiālam ir raksturīga Raimondas Vazdikas iestudējumiem RTU Studentu teātrī “Spēle”. Režisore rosina savus aktierus ļauties šķietami improvizētai spēles stihijai, kuras pamatā ir kāds literārs darbs, taču tas tiek brīvi interpretēts. Tā noticis arī šoreiz, izrādes “Īstā dzīve” pamatā liekot Luidži Pirandello lugu “Seši tēli meklē autoru”. Izrādē konfrontētas divas grupas – koši saposti aktieri un melnā tērpti lugas varoņi, kas meklē sava stāsta izstāstīšanas iespējas. Tomēr, izmantojot tikai pamata situāciju un sižeta ieskicējumu, netop īsti skaidrs, kāpēc tieši šis materiāls izmantots, jo mērķis acīmredzami ir bijis ļaut visam ansamblim atraisīti darboties, kaut arī samērā nelielās lomās, kas neprasa īpašu piepūli. Kolektīvā pilnīgi noteikti ir cilvēki, kuriem būtu pa spēkam komplicētāki uzdevumi. Vienlaikus varu atzīties, ka man šāds nedaudz haotiska, bet ļoti enerģiska studentu teātra modelis patiešām liekas studentisks pēc būtības, tāpēc simpātisks.

Otrs RTU studentu teātris “Kamertonis”, kurā režisore Ludmila Stančika iestudē izrādes krievu valodā, jau nosaukumā uztver savu introverto dabu. Festivālā parādītā Aleksandra Čaka prozas un daļēji arī dzejas kompozīcija “Sirds uz trotuāra” uzrādīja patiesu ieinteresētību par Čaka darbiem un vēlmi tos atklāt jūtīgi un emocionāli. Jā, var diskutēt, vai aktierspēles nedaudz izkāpinātā maniere ir vienīgais veids, kā atklāt Čaka pasauli, taču neapstrīdama ir ansambļa saliedētība un režisores prasme ar ābolu tēlu savienot savā starpā atšķirīgus tekstus.

Tradīcija un inovācija

Festivāla ievadā VEF teātris Bišumuižā parādīja septiņus gadus senu izrādi – Nikolaja Gogoļa “Precības”, ko komisija nevērtēja, bet tikai vārda tiesā nozīmē izbaudīja. Kad iestudējumu skatījos pirmoreiz bibliotēkas telpās pie Gaisa tilta, likās, ka aktieru spēles veids konkrētajai zālei ir pārāk skaļš, neatbilstošs telpas mērogam. Tagad izrāde ir ieguvusi tādu slīpējumu, ka šādi iebildumi vairs neradās, turklāt Bišumuižas telpas ir piemērotas šim reizē klasiskas kanonam atbilstoši, tomēr izkāpināti groteski interpretētajam materiālam.

Par klasiku varam uzskatīt arī Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazo princi”, kas izmantots par pamatu ansambļa “Rīgas pantomīma” uzvedumam “Zvaigznes, kas prot smieties”. Režisors Andris Apinis par uzdevumu izvirzījis kustības un gaismas mijiedarbību, un atsevišķās ainās, piemēram, pašā sākumā, rezultāts ir intriģējošs un aizraujošs. Tomēr izrāde kopumā ir samēra abstrakta, un, apzināti izvairoties no ilustratīvisma, uzsvars vienlaikus pārbīdās no satura uz formu samērā nosacītā mīmu un gaismas staru telpisko attiecību risinājumā. Respektīvi, par noteicošo kļūst konkrētu mizanscēnu loģika, nevis norišu atbilstība vai neatbilstība pamatmateriālam, kas gan pēc ieceres tiek respektēts. Vai vienkāršojot – tas nav stāsts par Princi, Rozi vai Lapsu, bet idejām, ko katra nodaļa pauž.

Viņš un viņa – kurš kuru?

Kamerizrādēs, kurās uzsvars likts uz vīrieša un sievietes attiecību tuvplāniem, ir svarīga savstarpējā saderība un prasme darboties dialogā, sadzirdēt un reaģēt. Divās festivālā redzētajās izrādēs šis uzdevums bija izpildīts ar atšķirīgām sekmēm. Režisores Edītes Neimanes interpretācijā “Vecpilsētas teātra” izrādē “Vēstules kā vārdu karnevāls” atdzīvojās dialogi no Džeroma Kiltija lugas “Mīļais melis”. Stellas Kempbelas un Džordža Bernarda Šova attiecību stāstā varbūt bija pat vairāk romantikas un maiguma nekā lugā un brīžiem radās vēlme pēc atskabargainākiem, kontrastainākiem raksturiem, vienlaikus atmaksājās režisores iecere galveno pāri papildināt ar otru, komentējošo, kas darbojas salīdzinoši atsvešināti – brīžiem pat vīrietis lasa sievietes tekstus un otrādi. Ir tapis inteliģents, jūtīgs iestudējums par cilvēkiem un laikmetu, kas ietekmē viņu likteņus.

Savukārt kultūras centra “Iļģuciems” amatierteātris “Rampa” režisores Ināras Čakstes interpretācijā rādīja samērā mazpazīstamu Anšlava Eglīša lugu “Māris un Baiba”, kuras āķis ir tajā, ka abus lugas varoņus sauc pavisam citādi. Intrigu neatklājot, tomēr jānorāda, ka noslēpuma uzturēšana, liekot skatītājiem minēt, kas īsti notiek, ir viens no aktieru uzdevumiem, un tas nav viegls. Nav iespēju ne atpūsties, ne atslēgties no nemitīgas partnerības, un izrādes veidotājiem vēl ir daudz slīpējama, lai šis attiecību stāsts iemirdzētos. Redzēju, ka “Rampa” tagad oktobrī paredzēto izrādi reklamē kā “vecmodīgu skeču” (mēs vēl skatījāmies “vecmodīgu komēdiju”). Domāju, ka tas nav gluži pareizi – luga ir gana apjomīga un izrāde nav nekāds skečs. Amizanti, ka visdzīvākā aina bija tad, kad partnere pārteicās un partneris viņu sāka labot – īsi uzliesmojušais strīds, izkrītot no autora rāmjiem, vienlaikus atsvaidzināja abu aktieru darbību, tā kļuva aktīva un spriega.

Gaumīgā izklaide

Vēl viens sarunas temats festivāla kuluāros bija režisora pašrefleksija par savu darbu – ja slavēts tiek iestudējums, kas tapis salīdzinoši viegli, rodas tāds kā rūgtums par to, ka līdzīgs vērtējums iepriekš nav saņemts par sarežģītāku materiālu un/vai inscenējumu. Te nu vienīgais padoms ir priecāties par katru atzinību arī tad, ja pašiem tā šķiet nākusi vieglāk. Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” teātra studijā “Haritas” Daces Liepenieces režijā tapis elegants Leldes Stumbres lugas “Burvīgie blēži” iestudējums. Ikdienā esam spiesti baidīties no dažādu blēžu mahinācijām, taču šādā materiālā ir iespēja smieties par cilvēku lētticību un blēžu izmanību, pārdodot gan Eifeļa torni, gan sapņu māju, kurā dzīvot pēc nāves. Iestudējums nemoralizē, bet rotaļīgi atklāj krāpšanas mehānismus. Jāuzteic aktieru ansamblis, kas spēj zibenīgi pārslēgties no viena stāsta uz citu. Un Ingas Balodes naivās, alkatīgās varones sejas izteiksmes pārvērtības, iztēlē skatot sapņu pili aizsaulē, ir vērts redzēt.

Pēc līdzīga principa veidots Pārdaugavas kultūras apvienības amatieru teātra “Piektais tramvajs” uzvedums “Četri stāsti par vienkāršiem cilvēkiem” pēc O’Henri darbu motīviem. Arī te vairākiem aktieriem ir vairākas lomas, un režisore Ligita Zaula (pati arī aktrise studijā “Haritas”) stāstīja, ka šo autoru izvēlēties mudinājuši tieši viņas vadītā amatierteātra “Piektais tramvajs” aktieri. Ja “Haritas” izrādē “saistviela” starp ainām ir dziesmas, O’Henri stāstu uzvedumā iestudētas dejas. Iestudējumā nedaudz jūtama prozas teksta pretestība inscenējumam, tomēr kopumā izrāde mērķi sasniedz – stāsti tiešām aizkustina.

Festivāla noslēgumā publiski izskanēja apņēmība nākamgad to rīkot jau kā starptautisku. Jebkura iespēja apmainīties pieredzē ar citu valstu domubiedriem ir svētīga, tāpēc novēlēsim, lai tiktu gūts Rīgas domes atbalsts un iecere īstenotos.