Piezīmes par Latvijas Leļļu teātra starptautisko konferenci “Laikmetīgais (leļļu) teātris. Kurp doties?”

2024. gada 3.-4. oktobrī kā viens no Latvijas Leļļu teātra 80. dzimšanas dienas svētku elementiem norisinājās laikmetīgā leļļu teātra konference, kas pulcēja lektorus – dažādu nozaru teorētiķus un praktiķus – gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Kopīgi tika aplūkotas dažādas aktualitātes un piedāvāti ceļi, pa kuriem meklēt jaunas idejas un fokusa zonas teātrī, kas top (konferences pamata mērķauditorija bija teātra radītāji). Lektoru mērķi bija daudzveidīgi – tā kā tie bija dažādu nozaru pārstāvji, tad lielākoties viņi dalījās pieredzes stāstos, kas varētu kalpot par iedvesmu kādam no klausītājiem, attīstot savu mākslas praksi.

Atklājot konferenci, Latvijas Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe pārfrāzēja slaveno Šekspīra citātu, vaicājot: “Nevis būt vai nebūt, bet kurp doties?”, ambiciozi paziņojot, ka laikmetīgajam leļļu teātrim ir svarīga vieta pasaulē; tam ir, ko teikt, un izteiksmes iespējas ir vēl plašākas nekā dramatiskajā teātrī. Latvijas Leļļu teātra pieredzes stāsts bija Tīnas Hercbergas izrādes “Interlellis-67” rekonstrukcija, ko paveikušas divas Latvijas Kultūras akadēmijas studentes. 1967. gadā Leļļu teātrī tapušais leģendārais iestudējums bija augstu novērtēta parodija par rietumu sabiedrību – leļļu teātra izrāde pieaugušajiem, kompozicionāli veidota kā televīzijas pārraide ar trim logiem – ekrāniem, kuros vienlaikus notiek darbība. Pavisam nesen šajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja “Leģendārā izrāde”, kurā izmantoti materiāli no “Interleļļa-67”, intervijām un pierakstiem, lai meklētu atbildi uz izrādes panākumu noslēpumiem.

Anna Ivanova-Brašinska (Somija), teātra režisore un mākslas vēstures un kritikas doktore, ievadīja sanākušos klausītājus tēmā, izvaicājot pierastos jēdzienus (kas ir lelle?) un norādot uz atšķirībām starp tradicionālo un laikmetīgo leļļu teātri. Uz jautājumu, kas ir lelle, atbilde ir jāmeklē katru dienu: ja rīks, tad kam? Bērnu spēlei vai rituālam? Viņa piedāvāja uz lelli skatīties kā uz tiltu starp mūsu un mitoloģisko pasauli; ziņnesi no vietas, kurā paši nevaram nokļūt. Tradicionālajā leļļu teātrī telpiskās attiecības ir skaidri definētas. Vadītājs ir kā Dievs, tas tiek slēpts, un lelle nezina, ka tiek vadīta, tā neuzdod savu esamību izvaicājošus jautājumus. 20. gadsimtā lelle sāk uzdot jautājumus, saprast, ka tiek vadīta, un arī aktiera uzdevums kļūst daudz sarežģītāks, veidojot lomu gan savam tēlam, gan lellei. Vai, kā Filipa Žentī (Philippe Genty) gadījumā, izdara pašnāvību, pārgriežot pati savus marionetes striķus. Vertikālais vektors kļūst par horizontālo, lelle un vadītājs ir vienā līmenī. Paradoksāli – mēs izmantojam lelles un objektus, lai teātrī paveiktu lietas, uz ko cilvēks nav spējīgs, taču mūs īpaši aizkustina mirkļi, kuros lelles ir cilvēcīgas.

Filosofiskās teātra saknes Platona alā aplūkoja filosofe un žurnāla “Tvērums” redaktore Sofija Anna Kozlova (Latvija). Te gan runa drīzāk par teātri un tā funkcijām sabiedrībā kopumā, nenodalot laikmetīgo un leļļu pasauli. Visos laikos šī mākslas forma ir funkcionējusi kā medijs, kurā sabiedrība iepazīst sevi. Platons arī kritizēja teātri, galu galā, ēnu teātra sadaļa alā, kuru cietumnieki ir spiesti skatīties (māņi un atspulgi no īstās, dzīvās pasaules) ir tās tumšajā bezdibenī; viņaprāt, teātrim vairāk jātiecas uz ikdienas emociju atveidi. Taču Sofija Anna Kozlova norādīja uz šīs daļas izglītojošo pusi – sniegt ēnām vārdu, saprast attiecības starp lietām un vārdiem, saprast lietu savstarpējās attiecības, un tad jau mēs varēsim atpazīt lietas, kad tās redzam pa īstam.

Dramaturģe Sodja Zupanca-Lotkere (Čehija), kura pasniedz koprades un objektu teātra dramaturģiju un vada maģistra studijas Prāgas Skatuves mākslas akadēmijā, stāstīja, kā var strādāt ar netradicionālu dramaturģisko materiālu. Pieminot Hansa-Tīsa Lēmana “Postdramatisko teātri”, teorētisko darbu, kurā pirmo reizi parādās tāda dramaturģija, kas ņem vērā krāsas, ritmu, gaismu –  daudz plašāk aptverot jēdzienu “darba kompozīcija” –, kļūst skaidrs, ka dramaturgu darbs postdramatiskajā teātrī kļuvis daudz sarežģītāks. Arī skatītāju lomai un vietai darbā ir svars. Sodja Zupanca-Lotkere strādā, izejot uz dialogu. Mākslinieks piedāvā ideju vai jautājumu arī tad, ja pats īsti nezina atbildi, un skatītājs ierodas domāt. Nav slepena ziņojuma, ko atšifrēt, drīzāk iesākts teikums, ko pabeigt. Tā ir liela atbildība, kas gulstas arī uz vērotāja pleciem. Viņa stāsta arī par to, ka nevar būt tikai intelektuāli analītiska pieeja, vajag sajust un domāt ar visu ķermeni un strādāt intuitīvāk, jo valoda limitē mūsu maņas. Vārdi nāk ar kulturālo uzslāņojumu, naivumu, klišejām, vienkāršošanu. Metaforas var iemiesot, piemēram, to, kā uztveram pasauli attiecībā ar savu fizikalitāti: augsts – nesasniedzams, zems – viegli pieejams, nesvarīgs, lēns – garlaicīgs.

Ar savu pieredzi performatīvajās mākslās dalījās režisors Žilvins Vingelis (Lietuva), vizuālā un objektu teātra veidotājs Išmaels Falke (Somija) un Rīgas cirka valdes locekle Māra Pāvula (Latvija). Uz cirku var skatīties kā uz leļļu teātra brāli; abas mākslas strādā ar objektiem un ir marginālākas nekā dramatiskais teātris, tāpēc saskaras ar līdzīgām attīstības, skatītāju un finanšu piesaistes problēmām. Rīgas cirka stāsts ir veiksmes stāsts, un Mārai Pāvulai, kura aktīvi virza laikmetīgā cirka attīstību Latvijā, darbiņš padodas. Žilvins Vingelis savā praksē strādā, izmantojot dažādas tehnoloģiskās inovācijas un jaucot medijus; šis ir lauks, kurā vēl ir daudz neatklātā, bet jau tagad ir skaidrs, ka teātrī nāk iekšā animatroniskie roboti, bet virtuālajā vidē var noderēt lelles un to vadītāji, kuru plašā kustību amplitūda palīdz ģenerēt tēlu kustības paplašinātajai realitātei. Išmaela Falkes darbi ir provokatīvi, politiski un emocionāli pielādēti. Viņš atklāj, kā objekti palīdz viņam runāt par provokatīvām tēmām, piemēram, Izraēlas-Palestīnas konfliktu izspēlējot seksšopā un izmantojot dildo kā lelles. Objekti, viņaprāt, ir vispatiesākie un tiem ir visvieglāk noticēt. Skatoties uz aktieri, mēs zinām, ka tas melo, skatoties uz lelli, ka to izrādei radījis cilvēks, kas mūs varbūt gribējis apmānīt, bet objekts ir tikai viņš pats un nekas vairāk. Slota ir slota ar tās attiecīgajām funkcijām, glāze ir tikai un vienīgi glāze.

Teātri kā iekļaujošu vidi aicināja ieraudzīt psiholoģe Jolanta Armande (Latvija, Beļģija) un LJTI mākslinieciskā vadītāja un festivāla “Homo Novus” kuratore Santa Remere (Latvija). Jolanta Armande salīdzināja kiberdrošībā izmantoto smilšukastu jeb sandboxing tehniku ar to, kas aktieriem un skatītājiem ir skatuve. Droša vide, laboratorija, kurā risināt problēmas. Viņa pieminēja to, ka tai būtu jābūt drošai dažādām sabiedrības grupām, un šo tēmu savukārt turpināja Santa Remere. Viņa deva ieskatu “Homo Novus” pieredzē, festivālam jau ceturto gadu īpašu fokusu pievēršot piekļūstamības un pieejamības jautājumiem. Kultūrai jābūt pieejamai ikvienam, neatkarīgi no sociālās grupas vai kādiem ķermeniskiem ierobežojumiem, taču – kā to nodrošināt? Teātris ir kā dialogs ar šīlaika sabiedrību, tāpēc svarīgi arī, kurš piedalās sarunā, kurš tiek reprezentēts uz skatuves. Cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem bieži ir marginalizēti, neredzēti un neaicināti. Santa Remere konferencē rosina atmest atrunas, ļaut rokām kļūt netīrām un ķerties pie darba, virzot finansējumu, pievēršot uzmanību un sākot ar savas mazās komūnas mainīšanu, lai kultūra kļūtu iekļaujošāka.

Ekoloģisko problēmu risināšanu teātra pasaulē pārstāvēja trīs lektores – teātra kritiķe un pētniece Kitija Balcare (Latvija), ekoscenogrāfe Tanja Bīra (Austrālija) un režisore Krista Burāne (Latvija). Krista Burāne, runājot par saviem dokumentālā teātra darbiem, parādīja, kā ētiski teātrī iespējams strādāt ar dzīvniekiem un dabu. Viņa cilvēku neuzskata par pasaules svarīgāko būtni, tāpēc savās izrādēs mēdz spēles laukumu atdot, piemēram, lapsām, izpētot to nakts gaitas un tad atgriežoties kopā ar skatītājiem, lai tās netraucēti novērotu. Kitija Balcare šobrīd raksta doktora darbu par ilgtspējas aspektiem un ekoteātri skatuves mākslā. Viņa norādīja uz plašumu, ko šie jēdzieni sevī ietver. Tā ir demokrātija un internacionāla sadarbība, zaļā domāšana, gatavība digitālajām tehnoloģijām, līdzvērtīga dzimumu reprezentācija un ne tikai. Protams, arī teātru “aizmugure” – tūrēšanu stratēģijas un ekoloģiska pieeja teātru ēkām, scenogrāfijai, vadībai. Viena no pasaules ekoscenogrāfijas virzītājām un aizsācējām – Tanja Bīra – arī bija ieradusies konferencē, lai pastāstītu, kā viņa strādā Austrālijā, un sniegtu mums padomus. Viņa norādīja, ka atkritumi ir nepietiekami radošas domāšanas rezultāts, un aicināja svinēt gan radīšanu, gan izjaukšanu. Teātra veidotāju izaicinājums ir apkarot priekšstatus par to, ka ekoloģiska scenogrāfija (otrreiz pārstrādājama, tāda, kas radīta, izmantojot to, kas pieejams visapkārt) ir neglīta un izskatās kā atkritumi. Pavisam pretēji – tā ir tikpat daudzveidīga, cik pierasts, un bieži to pat nevar atšķirt no parastas scenogrāfijas, tādēļ Londonā, piemēram, jau ir ierasta prakse izrādes aprakstā norādīt to, ka tā veidota ilgtspējīgi. Sabiedrība to sagaida un bieži vien izmanto kā kritēriju, lai izvēlētos, ko apmeklēt.

Konferencē vienuviet bija iespēja dzirdēt pavisam dažādus redzējumus par to, kas ir svarīgs nākotnes laikmetīgajā leļļu teātrī. No tā, kādu nozīmi un svaru sevī nes lelles un objekti postdramatiskā teātrī un ne-dramatiskā dramaturģijā līdz praktiskiem padomiem, kas veicina iekļaujošu un ilgtspējīgu teātri. Lai teātris ir mūžam dzīvs un mainīgs!