Absurdisms un laikmetīguma meklējumi
Piezīmes par Lietuvas teātra festivālu “Sirenos” 2024
Rudens nācis ar pārmērīgi stimulējošu festivālu daudzumu ne tikai Rīgā, bet arī Viļņā – to, dzīvojot starp šīm divām pilsētām jau gadu, izjūtu diezgan spēcīgi. Rakstot šo septembra pēdējā dienā, šķiet, ka viss mēnesis bijis kultūras maratons. Man tas jau trešo gadu noslēdzas ar Lietuvas teātru skati “Sirenos” festivālā, kurā šogad noskatos visu programmu. Intensitāte ir iespaidīga – 10 izrādes četrās dienās, gūstot priekšstatu par pagājušās sezonas ainu Lietuvas teātros. Vai vismaz tās ilūziju.
1. diena
Festivāla programma tiek atklāta ar horeogrāfes Agnietes Lisičkinaites (Agnietė Lisičkinaitė) solo izrādi “Rokas gaisā” (Hands up), kuru pirms diviem gadiem esmu redzējis Rīgā festivālā “Homo Novus”. Lai gan šī izrāde neietilpst teātru skates programmā, tomēr vēlos to pieminēt. Pirms diviem gadiem šī bija izrāde, kas mani vēl ilgu laiku nelaida vaļā, jo veiksmīgi rotaļājās ar ģeopolitisko situāciju un vienaldzīgus laikam atstāja tikai tos, kas nekad nav piedalījušies protestā. Šoreiz tajā saskatīju precīzu komentāru par augošajām radikālisma kustībām un sabiedrības šķelšanos – izrāde joprojām ietekmē. Tās pirmajā daļā atrodamies pie Lietuvas prezidenta pils, Agniete sudrabotās biksēs un augstpapēžu kurpēs skatītājiem priekšā izliek baltus banerus ar melniem uzrakstiem “FEMINISM”, “YES”, “HERSTORY”, “UKRAINE”, “WELCOME” [1]. Viņa aicina mūs izvēlēties uzrakstu, kas atbilst mūsu uzskatiem; ja tāda nav – var izvēlēties arī baneri bez uzraksta. Lēnām lielākajai daļai skatītāju ir baneri, kas tālāk mums jānes paceltām rokām, bet šajā brīdī saprotam, ka kartona otrā pusē arī kaut kas rakstīts – “MISOGINY”, “NO”, “HISTORY”, “RUSSIA”, “GO HOME” [2]. Tālākas instrukcijas dzirdam no tumbas, bet nu jau viss ir skaidrs – paceltām rokām ejam cauri Viļņai. Vēlāk nonākam arī zālē, kurā notiek izrādes otrā daļa – Agnietes dejas solo, bet manu prātu nepamet baltie baneri un sākumā uzdotais jautājums: What kind of Protest Baby will we raise? Will it be a symbol of freedom or aggression? [3]
Dodos uz Lietuvas Nacionālo drāmas teātri. Pie ieejas zālē skatītājus cienā ar krabju nūjiņu vai tofu hotdogiem, cik liberāli! “Apsvērt omāru” ir Janas Ross (Yana Ross) izrāde pēc tāda paša nosaukuma Deivida Fostera-Vollesa esejas (Consider the Lobster), kurai, pēc izrādes apraksta spriežot, būtu jāpaceļ ētikas jautājumi un jāšķetina dažādi morālie kodi un pieņēmumi. Diemžēl lielākais jautājums, par kuru izrāde liek man domāt, ir: kā jūtas aktieri, pusotru stundu izspēlējot bezjēdzīgas, nesavienotas mizanscēnas, mēģinot jokot, bet nesaņemot gandrīz nekādu skatītāju reakciju, un beigās nonākot pie tā paša secinājuma, kas visiem jau sākumā bija skaidrs – briesmīgi vārīt omārus dzīvus, bet garšīgi taču!
Pēc šīs absurdās ētikas lekcijas dodos uz nākamo – sirreālisma un vizuālā teātra estētikā ieturēto jaunās paaudzes režisora Žilvina Vingeļa (Žilvinas Vingelis) izrādi “Diletants (* kurš sapņoja par enģeli)”, kuras galvenais materiāls bijis franču multimākslinieks Žans Kokto. Tā ir vienas aktrises izrāde – Airida Gintautaite (Airida Gintautaitė) lomā ir lieliska, īpaši apsveicama ir viņas konsekventā un precīzā kustību estētika un fizikalitāte. Taču izrādes vēstījumu tā arī neatrodu. Izrādes apraksts vēsta, ka fokusā ir dažādi mākslinieka dzīvi un daiļradi definējoši aspekti, bet to ir tik daudz, ka 45 minūšu laikā neviens no tiem fokusēts netiek.
2. diena
Izrāde “PRAeis”, kuras nosaukums angliski iztulkots kā It Will Pass [4], ir izrādes režisora, dramaturga un vienīgā aktiera Justa Terteļa (Justas Tertelis) monoizrāde par to, kā ir būt pieredzējušam vidējās paaudzes aktierim, un ir paredzēta ikvienam, kas “mīl teātri”, kā arī “skatītājiem, kas vecāki par 33 gadiem”, jo jaunāki izrādes tēmas varētu nesaprast vai neatpazīt. Tad jau laikam man nav vērts par šo rakstīt, jo vecuma kategorijā neietilpstu, un varbūt labi, ka tā. Lai gan diezgan labi izsmējos, man šķita, ka izrāde sakņojas patriarhiskā vēlmē pasūdzēties par to, cik gan ārkārtīgi grūti ir būt teātra aktierim (vīrietim) 21. gadsimtā un vēl pusmūža vecumā.
Vēl viena absurda ētikas un morāles lekcija, taču daudznozīmīgāka un dziļāka, mani sagaida Egles Švendauskaites (Eglė Švedkauskaitė) Šauļu Drāmas teātrī iestudētajā izrādē “Patina”, kuras oriģināldramaturģiju sarakstījusi Virginija Rimkaite (Virginija Rimkaitė). Pelēkā ēdamistabā, pelēkos kostīmos un pielaizītās frizūrās tiek izspēlēta viena notikumiem bagāta diena kādas jocīgas, spēcīga matriarha vadītas un no ārpasaules norobežotas ģimenes dzīvē. Dramaturģijā nevaru nesaskatīt līdzību ar režisora Jorga Lantima filmu “Acuzobs” (Dogtooth). Izrāde ir sirreāls it kā paralēlas realitātes stāsts par neparastu ģimeni – bet kas gan definē to, kā šī ir neparasta, bet manējā – parasta?
Nākamā izrāde ved uz Viļņā iecienītu bāru “Opera Social House”. “Café existans” ir imersīva teātra izrāde, kas režisoram Pauļum Markevičum (Paulius Markevičius) nav pirmais šāda tipa darbs. Trīs stundu garumā skatītāji tiek ieaicināti 20. gadsimta 20. gadu atmosfērā veidotā bārā, kurā gan diemžēl par dzērieniem maksāt var arī ar karti, dažās telpās atrodu “Ikea” paklājus un segas, bet grāmatu plauktā – lubenes ar krāsainiem vākiem. Taču astoņu aktieru sastāvs ļoti prasmīgi strādā ar publiku, brīžiem šķiet, ka netīšām noklausos kādu privātu sarunu vai esmu nonācis literātu salonā. Tomēr eksistenciālisma tēmas gan īsti nesaredzu, trīs stundas neizturu un dodos mājās bez atrisinājuma.
3. diena
Slavenā franču dramaturga Floriana Zellera luga “Māte”, kas Latvijā pirms četriem gadiem tika iestudēta Intara Rešetina režijā Dailes teātrī, Viļņā tapusi Oskara Koršunova teātrī/ Viļņas Pilsētas teātrī Kirila Glušajeva (Kirilas Glušajevas) režijā. Reālpsiholoģisks mizanscēnu teātris – kā jau Florianam Zelleram pienākas. Diemžēl galvenās – Rasas Samolītes (Rasa Samuolytė) spēlētās mātes lomas attēlojums man šķiet klišejisks – vienā lomā apvienots delīriskas, garīgi slimas sievietes stereotips un male-gaze jeb vīrišķā skatpunkta sievietes uztvērums. Vismaz ļoti baudu gaismu mākslinieka Povila Laurintaiša (Povilas Laurinaitis) darbu – ainas dala mirgojoša, it kā slimnīcas koridora gaisma, kas beigās līdz ar mātes nonākšanu slimnīcā attaisnojas.
Un atkal absurdisms. Viena no Lietuvas jaunās paaudzes provokatīvākā un atpazīstamākā režisora Jokūba Braza (Jokūbas Brazys) izrāde “Kaligula” pārsteidz ar to, ka notiek lietuviešu valodā – Viļņas Vecajā teātrī vēsturiski un joprojām izrādes tiek iestudētas krievu valodā. Vienīgais, ko par izrādi zinu a priori, ir tas, ka vismaz puse skatītāju to pamet pēc pirmā cēliena vai pat tā laikā. Tā notiek arī šoreiz, īpaši pēc ainas, kurā Kaligula, skatoties pret skatītājiem pavērstā spogulī, savu seju iesmērē ar rasolu. Dziļāku izskaidrojumu par jauna režisora vēlmi šokēt skatītājus un pamocīt aktierus šajā un lielākajā daļā citu, līdzīgu aktu neatrodu. Ārkārtīgs pašmērķīgums, bet tomēr noskatos visas četras stundas. Kāpēc? Man šķiet, ka šī izcilās Albēra Kamī lugas interpretācija un izrādes režijas stils (apzināti vai neapzināti) perfekti reflektē to, kas ir Albēra Kamī Kaligula un kas diemžēl joprojām notiek teātros. Tikai man nesaprotamu iemeslu dēļ režisors nav mēģinājis atkāpties no šīm tirāniskajām hierarhijām un struktūrām, bet drīzāk salīdzinājis pats sevi ar Kaligulu.
4. diena
Visos teātra festivālos taču jāiekļauj arī kāds dejas darbs, vai ne? Nu, dažādībai, tā teikt. “Lustopia” ir dejas teātru “LowAir” (Lietuva) un “Silke Z.” (Vācija) kopdarbs, kurā piedalās dejotāji ar ļoti atšķirīgu dejas pieredzi, vecumu un spējām. Šķiet, ka šie dejotāji ir kā spīdīgs dejas kompānijas žetons – lūk, mūsu izrāde piedalās dejotājs ar dauna sindromu! Protams, katru reizi, redzot plašas sabiedrības kopienas pārstāvētas uz skatuves, esmu pilns prieka, bet man šķiet ētiski nepareizi to tik ļoti akcentēt. Vai mākslai pēc noklusējuma nevajadzētu būt dažādības pārpilnai? Izrādei trūkst dziļuma un definētas kustību valodas, tāpēc domāju par to, vai iekļaušana un dažādību uzsvērta, jo izrādes galveno tēmu – baudu – līdz galam nav izdevies atrisināt.
Uz pēdējo mana izrāžu maratona notikumu eju ar lielām gaidām – tā ir režisores Kamiles Gudmonaites (Kamilė Gudmonaitė) taksofonu opera “Lietas, ko es neuzdrošinājos pateikt, un tagad ir par vēlu”. Pirms diviem gadiem “Sirenos” festivālā redzēju viņas izrādi “Svētki”, kas ļoti palikusi atmiņā. Svarīgākais šajā izrādē man šķiet veids, kā tā nonākusi līdz skatītājiem – izrādes librets pilnībā balstīts uz audioierakstiem no telefonbūdiņas, kas pie Lietuvas Nacionālās operas tika uzstādīta 2022. gada martā ar aicinājumu “piezvanīt” zaudētajiem tuviniekiem. Izrāde galvenokārt sastāv no šiem audioierakstiem un to dziedājumiem, kas mijas ar ikdienišķām mizanscēnām, kas brīžiem ir ļoti tiešas – vectēvs ar mazdēlu un spēļu automašīnu vai divas meitenes ar skrituļslidām –, bet brīžiem daudz abstraktākas, kas sajaucoties veido sapņa sajūtu. Barboras Šulņūtes (Barbora Šulniūtė) scenogrāfija ir grandioza – pelēktoņu milzu industriāla telpa, kuras tukšums kļūst par vienu no izrādes varoņiem, taču tā ir arī uzgaidāmā telpa, kaut kur pa vidu, pelēkajā zonā, kurā it kā nekas nenotiek, kurā neuzkavējas, bet mēs, skatītāji, varam novērot ikvienu un jebko, kas tur tomēr ieklīst. Pēc izrādes ar blakussēdētāju jokojam, ka uz krēsliem vajadzētu atstāt kabatlakatiņus, jo acis slapjas ir katram otrajam.
Priecājos, ka šī ir pēdējā izrāde, kuru noskatījos, citādi šī gada Lietuvas teātra skates aina būtu diezgan skumja. Un ar nepacietību gaidu nākamo, ko nesīs jaunā sezona, cerot, ka absurdisma trends būs aprimis un to nomainīs jaunas formas un idejas, jo šķiet, ka kaut kas ir iekustināts.