Piezīmes uz festivāla kataloga malām
Piezīmes par Lietuvas teātra festivālu "Sirenos" 2024
Starptautiskā teātra festivāla “Sirenos” mākslinieciskā direktore Kristīna Savickiene (Kristina Savickienė) tēlaini salīdzina teātri ar karti, kas mūsu apziņā veidojas no vietām, kurās esam skatījušies izrādes, no skatuvēm vai telpām, kurās tās tikušas uzvestas, no režisoriem, kas tās iestudējuši, no aktieriem, kas tajās spēlējuši, un cilvēkiem, ko esam tur satikuši. Tā ir unikāla “karte” katram no mums, un reizēm ir vērts padomāt, kā un kāpēc mēs tajā pārvietojamies, kas mudina mūs pievienot tai jaunas teritorijas? Vai tas ir tikai teātra kā vienas mākslas nozares fenomens, vai tomēr cilvēki, sejas, personības, kas to rada? Vai tā ir vēlme paraudzīties uz dzīvi caur dažādu estētiku prizmu un dziļāk izprast neredzamos procesus, kas šo dzīvi virza? Vai varbūt nepieciešamība izjust tās emocijas, ko ikdienā neizdodas piedzīvot, un izbaudīt spēli, kas apliecina cilvēcisko attiecību nepastāvību? Tādus jautājumus sev varam uzdot bezgala, un katrā atbildē būs paslēpts kāds patiesības grauds. Varbūt teātris, vismaz cilvēkiem, kuri to daudzmaz regulāri apmeklē, tomēr sniedz kādu būtiski nepieciešamu dzīves pieredzes papildinājumu, kas lieku reizi atgādina, ka neesam tikai racionālas būtnes, kas pārņemtas ar mūžīgajām eksistences problēmām, bet kaut kas vairāk.
Līdzīgā veidā ritinot pārdomu kamolu un ielūkojoties savas “teātra kartes” aprisēs, varu tikai piebilst, ka tajā ir vairākas vietas, kurās mēdzu atgriezties ne tikai profesionālu apsvērumu dēļ, bet drīzāk lai sajustu tās pārmaiņu vēsmas, kas šodien nodrošina dzīvas teātra mākslas elpošanu. Viena no tādām vietām ir rudens teātra svētki Viļņā, kas īsā laika sprīdī ļauj izbaudīt pēdējās pāris sezonās saplaukušo krāšņāko lapu-izrāžu birumu.
“Sirenos” programmu, kas šogad Viļņā bija skatāma no 25. septembra līdz 10. oktobrim, veidoja divas sadaļas – piecas organizatoru izvēlētas ārvalstu izrādes un desmit pašmāju teātra iestudējumi. Manu uzmanību pamatā saistīja "lietuviešu vitrīna", kas četrās dienās ļāva ielūkoties kaimiņu teātra jaunākajos piedāvājumos un iegūt nelielu priekšstatu par procesiem, kas, viņu pašu vārdiem izsakoties, iezīmē skatuves mākslas tālāko virzību pēc lietuviešu teātra zelta laikmeta.
Viesiem paredzētā festivāla atklāšanas ceremonija šoreiz bija pārvērsta negaidītā un izteikti provokatīvā performancē ar nosaukumu “Rokas augšā” (Hands up). Tās veidotāja Agniete Lisičkinaite (Agnietė Lisičkinaitė) laukumā pie prezidenta pils izklāja nelielus kartona gabaliņus ar liberāļu iecienītajiem saukļiem, kādi sastopami visās mūsdienu manifestācijās, lika katram izvēlēties vienu plakātu, pacelt to rokās virs galvas un sekot viņai improvizētā gājienā pa vecpilsētas ieliņām. Pēc pusstundu garas pastaigas un garāmgājēju izbrīnītajiem skatieniem akcija noslēdzās uz Art Printing House mazās skatuvītes ar pieticīgi horeografētu solopriekšnesumu, kurā dejotāja tehnoritmiskas mūzikas pavadījumā norauj savu T-kreklu, nosmērē kailās krūtis ar baltu krāsu un, vicinot paceltās rokas, aicina mūs būt sociāli un politiski aktīviem. Kaut kas līdzīgs teatralizētai paraugstundai: mācamies protestēt! Varbūt lietuviešiem tas šobrīd šķiet īpaši aktuāli?
Uz stipri līdzīga viļņa, ko varētu formulēt kā protestu pret dzīvnieku spīdzināšanu un lietošanu uzturā, publikas priekšā izšļācās arī pirmā izrāde “Apsvērt omāru”, kuru Nacionālajā Drāmas teātrī nupat iestudējusi Jana Ross (Yana Ross). Dramaturģiskais materiāls bāzējas uz amerikāņu rakstnieka Deivida Fostera Vallesa (David Foster Wallace) tāda paša nosaukuma esejas (Consider the Lobster) un atsevišķām Sūzanas Sontāgas (Susan Sontag) domām. Kādā nelielā kūrortpilsētiņā tiek rīkots omāru festivāls un četri aktieri vēršoties pie publikas, aicina nobaudīt vietējās delikateses un piedalīties viktorīnā. Uz skatuves improvizētos āra virtuves stendos tiek vārīti omāri, rīkota tērpu skate, izskaidrota vēžveidīgo nervu sistēmas uzbūve, aplūkotas to fizioloģiskās īpatnības un galdā tiek celtas maltītes ar sarkani novārītām lelles rociņām, kas iejauktas starp vēžu spīlēm. Pa vidu svētku pasākumu atainojumam un publikas iesaistīšanai konkursā aktieri izspēlē eksistenciālas sadzīves ainiņas, kompakti iespiežot tās otrādi apgrieztos virtuves stendos. Ar to visu režisore cer, ka viņas didaktiski ievirzītā skatuves kolāža iedrošinās publiku “pārskatīt savus morāles un ētikas kodeksus un vērst uzmanību uz sociāli pieņemamām pelēkajām zonām”. Neesmu gan pārliecināts, ka tā būs, jo šāds skatījums uz antropocentrismu ir tikpat vienpusīgs kā zaļo kustības bērnišķīgās aktivitātes, taču daļā sabiedrības tās rezonē, un tad jau labāk ir protestēt ar izrādi uz skatuves, nekā apķēpāt vecmeistaru mākslas šedevrus Luvrā.
Pirmās dienas uzmācīgi uzspiesto protesta gaisotni vakarā, par laimi, izlīdzsvaroja režisora un dramaturga Žilvina Vingeļa (Žilvinas Vingelis) smalkjūtīgi veidotā performance “Diletants (* kurš sapņoja par eņģeli)”. Uzmanības centrā unikāla 20. gadsimta franču mākslas figūra Žans Kokto – dzejnieks, dramaturgs, grafiķis, romānu un eseju autors, kinoscenārists un režisors. Katrā no minētajām mākslas jomām Kokto, noraidot prasību pēc klasiskās nobeigtības, pamanījās lauzt tradicionālo formu rāmjus un atklāt poēziju tur, kur neviens to negaidīja. Mākslinieka individuālo rokrakstu viņš raksturoja ar jēdzienu “līnija”, kas iemieso sevī katra radītāja cilvēcisko un māksliniecisko būtību. To var saukt arī par dvēseles stilu, un tieši tam, sakausējot uz skatuves dažādas mediālas disciplīnas, izrādes veidotāji ir pietuvojušies tik tuvu, ka skatītājs to vienkārši nevar nesajust. Tumšajā skatuves telpā atrodas tikai senlaicīgs afišu stabs ar atpazīstamiem Kokto zīmējumiem, un ap to nesteidzīgi sāk riņķot Airidas Gintautaites (Airida Gintautaitė) atveidotais personāžs, kas nez kāpēc ļoti līdzinās zīmējumu autoram. Aktrises plastiskā, ar mīma elementiem piesātinātā spēle savienojumā ar pārsteidzošām afišu staba transformācijām, kas mūsu skatienam ļauj ielūkoties melnbaltā kino epizodēs, ieklausīties tā laika mūzikā, iedziļināties leļļu un sirreālu objektu saspēlē, rada sajūtu, ka tavā priekšā tiek atvērta kāda nezināma dvēsele, un tas bija skaisti.
Otrās dienas plānos iekļāvu visas trīs piedāvājumā ietvertās izrādes un sāku ar Justa Terteļa (Justas Tertelis) – dramaturga, režisora un aktiera vienā personā – veidoto monoizrādi “PRAeis”. Autors to veltot visiem teātra entuziastiem un publikai, sākot no trīsdesmit trīs gadu vecuma, jo jaunāki izrādi nesapratīšot vai arī neatpazīšot visas tēmas. Tātad veltīta arī man, intriģējoši. Monoizrādes kā tādas samērā reti sniedz pilnestīgu gandarījumu, jo viena no būtiskākajām priekšnesuma komponentēm ir tāds nevienā objektīvā kritērijā neievietojams fenomens kā izpildītāja personība un visas pārējās profesionāli sastrādātās kvalitātes mūsu uztvere pakļauj tam. Ja aktiera personība saistīs un iekšējā pasaule magnetizēs skatienu, tad viņš var spēlēt arī telefona grāmatu un publika būs sajūsmā. No pieredzes teikšu, ka tas nenotiek bieži, taču Justam Tertelim ar vienu vienīgu skatuves rekvizītu – līmlenti – tā izdevās pielipināt sev skatītāju uzmanību, ka atraut acis no viņa nebija iespējams.
Kurš gan noliegs, ka viņu interesē šādi jautājumi: kā aktieris var iegaumēt tik daudz teksta, kā viņš ieiet un iziet no lomas, kā viņš jūtas, spēlējot labā un sliktā izrādē, ko viņš domā par nominācijām un balvām? Atbildes uz simtiem tamlīdzīgu jautājumu aktieris uz skatuves pasniedz tā, it kā būtu iesaistījies intīmā un aizrautīgā sarunā ar katru zālē sēdošo individuāli. Mēs kopā ar viņu izrādē smejamies, brīnāmies, strīdamies un kopā nonākam pie atskārsmēm, ka dzīve mākslā ir velnišķīgi samezglota padarīšana un nemaz nelīdzinās tam, ko raksta žurnāliem paredzētajās intervijās. Viens no festivāla aizraujošākajiem priekšnesumiem.
Tad stafeti pārņēma Šauļu Drāmas teātris un piedāvāja publikai Virginijas Rimkaites (Virginija Rimkaitė) lugu “Patina”, kas visai īpatnējā griezumā mēģina ielūkoties kādas ģimenes locekļu savstarpējās attiecībās. Teju vai tirānisku kārtību, kas no visiem paģēr bezierunu paklausību, tajās nosaka māte, vadoties no pieņēmuma, ka ārējā pasaule ir pārāk skarba un vienīgā drošā vieta ir mājas. Vecākajam dēlam Henrikam ir iedzimta sirdskaite, bet jaunākais dēls no bērnības ir audzināts kā donors, kurš jebkurā brīdī gatavs ziedot savu sirdi brālim. Māte ir sagādājusi Henrikam sievu-aprūpētāju, taču tā grasās pamest ģimeni, un tūlīt sāksies sarunas ar kārtējo mātes sameklēto sievas aizvietotāju.
Visa izrādes darbība norit vienas dienas ietvaros un beidzas ar abu dēlu uzdrošināšanos stāties pretī mātes diktātam. Sterili baltajā telpā, kas akcentē iedibinātās kārtības bezjūtīgo raksturu, režisore Egle Švedkauskaite (Eglė Švedkauskaitė) izmanto stilistiski ieturētu un ekspresīvi limitētu aktiereksistences veidu, kas grodi un precīzi atsedz notiekošā būtību. Katra personāža uzvedības un rīcības izpausmes ārēji absurdajās situācijās ir labi noslīpētas un nevainojami izspēlētas uz skatuves, ļaujot apbrīnot perfekti izstrādātos lomas zīmējumus un aktieru profesionalitāti. Vienīgais trūkums, ka mūsu prāts darbojas ātrāk un vēstījums kļūst skaidrs jau labu laiku pirms izrādes beigām.
Dienu noslēdza visai neordinārs režisora un dramaturga Pauļus Markevičus (Paulius Markevičius) priekšnesums “Cafe Existans”, kurā dzērieni ir tikpat rūgti kā jautājumi par dzīves jēgu. Astoņi dramaturģiski apstrādāti personāži parastā vakarā iemaldās kafejnīcā, lai piedāvātu tās apmeklētājiem ko neparastu. Teiksim, negaidītas situācijas, kas potenciāli var kaut ko izmainīt cilvēka dzīvē un tiek izspēlētas dažādās kafejnīcas telpās. Skatītājs ar medus nektāra “Suktinis” glāzīti rokā var brīvi klīst no viena spēles punkta uz citu un izvēlēties pats savu aktierisko novelīšu savirknējumu, lai uzturētu vēlamo nepiespiestības gaisotni. Nepretenciozs vakara pasākums, kas atbrīvoja publiku no pārmērīgās teātra politizācijas un ļāva nesteidzīgi pameditēt par tām nenozīmīgajām situācijām, kas, atšķirībā no lielajiem notikumiem, katrai dzīvei piešķir kaut kādu jēgu.
Trešās dienas programma ietvēra sevī divu nopietnu lugu iestudējumus, no kuriem vienu sliecos ierindot festivāla labākajos piedāvājumos, bet otru izrādēs, kas sagādāja pamatīgu vilšanos. Franču rakstnieka un dramaturga Floriana Zellera lugu “Māte” no populārās ģimenes triloģijas Oskara Koršunova teātrī/ Viļņas Pilsētas teātrī ar minimālistisku scenogrāfiju un psiholoģiski intensificētu aktierspēli, kas burtiski padara skatītāju par cilvēka psihes destruktīvo norišu liecinieku, ir iestudējis režisors Kirils Glušajevs (Kirilas Glušajevas). Bērni ir pieauguši un pametuši māju, vīrs cauru dienu aizņemts ar darba darīšanām, un māte nezina, ko tagad iesākt ar savu dzīvi. Domas klīst pa iztukšoto telpu un pārvēršas indīgu jautājumu saindētās bultās, kas vienu brīdi vēršas pret vīru un viņa bezgalīgo šaudīšanos pa garajiem koridoriem, bet nākamajā mirklī jau tiek mērķētas dēlam, kas nezvana, nenāk uz pusdienām un dzīvo ar draudzeni, kuru māte nicina. Alkohols, miega zāles un antidepresanti nepalīdz apturēt iekšējo šaubu un neapmierinātības ciklonu, kas arvien vairāk un vairāk pieņemas spēkā. Mēģinājumi tam pretoties, ietērpjot sevi sarkanā kleitā un melnās zeķēs, lai pavedinātu dēlu, ne pie kā nenoved un izraisa tikai riebumu pret sevi. Izrāde dāvā iespēju ielūkoties pašpsihoanalīzes norisēs, kuras uz skatuves ar nevainojamu trīs partneru atbalstu ārkārtīgi smalki un niansēti izspēlē talantīgā Koršunova teātra aktrise Rasa Samolīte (Rasa Samuolytė). Izrāde, kas patiešām liek atminēties lietuviešu teātra “zelta laikus”.
Pazīstamo Albēra Kamī lugu “Kaligula” Viļņas Vecajā teātrī (bijusī Krievu drāma) režisors Jokūbs Brazis (Jokubas Brazys) ir mēģinājis pēc sava prāta mūsdieniskot un izrādes darbību pārcēlis uz skatuves telpā scenogrāfiski atveidotu bufeti. Tajā pulcējas aktieri, ietur maltītes, pārcilā savas un teātra problēmas, kārto savstarpējās attiecības un neaizmirst paironizēt par sabiedrībā valdošajām noskaņām. It kā visnotaļ brīva atmosfēra, kuru pamazām savaņģo Kamī lugas iestudējuma process. Strauji mainot pozīciju starp aktieri ārpus lomas un aktieri lomā, bufetes apmeklētāji arvien agresīvāk sāk risināt savas domstarpības un arvien intensīvāk iesaista darbībā lugas sižetiskās norises. Atslēgas epizodēs aktieri veikli pāriet uz autentisku dramaturģiskā teksta izspēli, bet dara to ar pārmēru afektētiem un novecojušiem izteiksmes līdzekļiem. Kaligulas sērijveidīgās slepkavības pēc mīļotās māsas nāves, kas liek ciest visiem lugas personāžiem, uz skatuves sajaucas ar aktieru savstarpējo nesaskaņu izpausmēm, lai parādītu publikai, kā realitāte dzīvē saplūst ar ilūziju un kā mākslinieciska ķildošanās spēj atklāt cilvēka dabas tumšās puses. Protams, var arī šādā rakursā paskatīties uz “Kaligulas asiņaino mācību stundu cilvēcei”, taču tādā gadījumā iestudējums ir pamatīgi jāravē un jāatbrīvo no liekajām improvizācijām, kas izkliedē publikas uzmanību un neļauj skatītājam aizsniegties līdz Kamī ierosinātajām pārdomām par sabiedrībā izplatīto melu un liekulības konfrontāciju ar patiesību. Visa trīsarpus stundu garā un juceklīgi stilizētā kakofonija režisora piedāvātajā variantā rada vienu vienīgu vilšanos, ko apliecināja arī lielas skatītāju daļas aiziešana no zāles izrādes laikā.
Ceturtā un pēdējā diena sākās ar tematiski un fiziski izaicinoši horeografētu priekšnesumu “Lustopia”, kuru producējušas divas laikmetīgās dejas kompānijas – lietuviešu “LowAir” un vācu “Die Metabolisten”. Trīs horeogrāfi – Silke Z., Laurins Žakevičus (Laurynas Žakevičius) un Airida Gudaite (Airida Gudaitė) – ir nolēmuši ar kustību un dejas palīdzību uz skatuves izpētīt, cik lielā mērā iekāre ir saistīta ar cilvēka dzimumu, vecumu un ķermeņa kondīciju un kādas ir mūsu iespējas iekāri savienot ar utopiju, lai attīstītu kopīga prieka plānus. Publika tiek nosēdināta uz grīdas apkārt zālei, un seši dažādu paaudžu dejotāji pakāpeniski aizpilda spēles laukumu ar savās fantāzijās personificētām kustību partitūrām, kas aizplīvurotā veidā iezīmē fizisko vēlmju aizmetņus. Sākotnējā nedrošība un kauna sajūta, ko raisa ķermeņa nepilnību apzināšanās, palēnām tiek pārvarēta ar savstarpēji iedrošinošu ķermenisko saskari, publikas pakacināšanu ar viegli erotizētām pozām un horeogrāfiskiem aicinājumiem sekot prieka vilinājumam. Darbības temporitms turpina pieaugt, ķermeņu saplūšana kustībās intensificējas, estētiski imitējot ieinteresētas tuvināšanās paraugus, un tālāk visa darbība virzās pa trauslo robežu starp baudu, neķītrību, kaunu un sociālo normu noliegšanu iekāres pilnas brīvības meklējumu vārdā. Jautājumu klāsts, kuram skatītāju spiež pievērsties attiecīgais priekšnesums, ir dikti kontroversāls, tāpēc atbildes atstāšu katra paša ziņā, taču ar “grieķiskā skaistuma” ideāliem to visu ir grūti salāgot, un iestudējums kopumā vairāk atgādināja tā saucamā “ķermeņa pozītīvisma” (body positivity – sociāla kustība) ideju pilināšanu sabiedrības apziņā.
Pēdējā skatītā izrāde, kuru kā sadarbības projektu piedāvāja Lietuvas Nacionālā opera, Nacionālais Drāmas teātris un “Operomanija”, jau ar savu garo nosaukumu vien likās ideāli piemērota skates noslēgumam. “Lietas, ko es neuzdrošinājos pateikt, un tagad ir par vēlu”, telefonkabīnes opera, tulko un interpretē kā gribi, nosaukumā ietvertais ir neizsmeļams. Libreta iecere dzimusi no kāda patiesa atgadījuma, proti, 2010. gadā Japānā mazpilsētiņas zēnam Itaru Sasaki ar vēzi nomirusi māsīca. Pēc viņas nāves viņš pagalmā uzstādījis telefona kabīni un katru dienu tajā sarunājies ar mirušo. Kad cunami tajā pašā pilsētiņā paņēma ļoti daudz dzīvību, iedzīvotāji sāka apmeklēt Sasaki dārzu un būdiņā sarunāties ar saviem aizgājējiem. 2022. gadā, sākoties karam Ukrainā, līdzīgu kabīni instalēja Lietuvas Nacionālajā operā un lūdza apmeklētājus “piezvanīt” tiem, kuriem vairs nevar pateikt to, ko vajadzēja pateikt. Uzkrājās 4000 ierakstu, no kuriem režisore Kamile Gudmonaite (Kamilė Gudmonaitė), komponists Dominiks Digims (Dominykas Digimas) un scenogrāfe Barbora Šulņūte (Barbora Šulniūtė) izveidoja libretu, un pēcāk to uzveda uz skatuves.
Scenogrāfija atgādina milzīgu uzgaidāmo telpu, kurā nepārtraukti nāk un iet cilvēki, lai dotos ceļā vai atgrieztos no tā, lai satiktos, atvadītos, parunātos, kopīgi paklusētu un mūzikā vai vārdos mēģinātu pateikt to, kas reiz palika nepateiks. Tēlainas epizodes mijas ar ikdienišķām norisēm lidostā, dzelzceļa stacijā vai citur, kur šodienas rūpes sajaucas ar pārejošām skumjām, lai gaišā un cerīgā stāstā atgādinātu mums par cilvēka dzīves īslaicīgumu. Aktieri, solisti un koris jūtīgi izsvērtā saspēlē uz skatuves fiksē situācijas kādā dzīves laika sprīdī un piešķir tām mediatīvu noskaņu, kas atbalsojas skatītāju sirdīs un saglabājas vēl ilgi pēc jūsmīgajiem aplausiem.
Viesošanās jau zināmās “teātra kartes” koordinātēs galvenokārt saistās ar vēlmi savām acīm redzēt, kur un kā šodien virzās mūsdienu teātris. Skaties izrādes, parunājies ar kolēģiem un šķietami svarīgo atzīmē uz festivāla kataloga malām, lai pēcāk apjaustu tos jautājumus, kas cirkulē kopīgā diskursā par moderno teātri. Festivāla piedāvātais ieskats lietuviešu teātra jaunākajās aktivitātēs dod iespēju dažus no tiem arī formulēt un pat pamēģināt rast uz tiem atbildes.