“Spēlmaņu nakts” 2023/2024 skates starptautiskās žūrijas viedokļi

Kā ik sezonu, arī šogad novembra sākumā Latvijā norisinājās starptautiskā Latvijas teātru izrāžu skate, kuras programmā tika iekļauta daļa “Spēlmaņu nakts” balvām nominēto 2023./2024. gada sezonas izrāžu.

Daļu Latvijas teātra balvai nominēto izrāžu izlases veidā skatījās arī ārvalstu eksperti – teātra zinātnieki un kuratori no Lietuvas, Igaunijas, Somijas un Polijas. Ņemot vērā teātru iespējas parādīt nominētās izrādes noteiktā laika nogrieznī, starptautiskās žūrijas darba kārtībā šogad bija iekļautas izrādes “Spīdolas nakts” un “Meistars un Margarita” Dailes teātrī, “Pazudušais dēls” un “Jāzeps un viņa brāļi” Valmieras teātrī, “Pīters Pens. Sindroms” un “Maigā vara” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Monstera deliciosa” Ģertrūdes ielas teātrī, “Melnais gulbis” Jaunajā Rīgas teātrī, “Sibīrijas haiku” Latvijas Leļļu teātrī.

Jāpiebilst, ka šogad ekspertu grupā bija gan interesenti, kas Latvijas teātrim seko līdzi regulāri, gan tādi, kam mūsu teātra māksla bija jauna pieredze. Skates noslēguma diskusijā viesi dalījās iespaidos par to, kādas ir viņu ievērotās tendences Latvijas skatuves mākslā un ar ko tās atšķiras no kaimiņvalstu teātra ainas. Šī gada 23. novembrī “Spēlmaņu nakts” ceremonijā Valmieras teātrī tiks paziņoti arī starptautiskās žūrijas favorīti. “Spēlmaņu nakts” skati ārvalstu teātra ekspertiem organizēja Latvijas Teātra darbinieku savienība sadarbībā ar Kultūras ministriju, Borisa un Ināras Teterevu fondu un Latvijas profesionālajiem teātriem.

Jurgita Staniškīte (Jurgita Staniškytė, teātra zinātniece, Lietuva)

Man ļoti patika šī gada programma. Salīdzinot ar Lietuvas teātri, es ievēroju, cik daudz Latvijas teātrī joprojām atskatās uz pagātni. Daudzi iestudējumi ir saistīti ar vēsturi, kolektīvo atmiņu, kā arī ar tagadnes notikumiem un aktuālo problemātiku, bet praktiski nav mēģinājumu skatīties nākotnē. Lietuvā mums ir ļoti daudz distopiju, iestudējumu par galīgi nemaz ne rožaino nākotni. Manuprāt, latvieši joprojām risina attiecības starp pagātni un tagadni. Otra lieta, ko uzreiz pamanīju, ir ļoti dažādi spēles stili – sākot ar psiholoģisko teātri un beidzot ar fizisko, performatīvo, tādu, kam pamatā ir balss un skaņa, vai tieši pretēji – ķermeņa darbība. Un vēl viena lieta – uz skatuves ir dota iespēja paust dažādas perspektīvas – tur ir gan sieviešu balss, gan dažādas sociālās grupas. Tas, ka mums bija iespēja redzēt divas izrādes Valmieras teātrī, turklāt dažādās vietās – gan atjaunotajā teātrī, gan “Kurtuvē” –, lauza stereotipu par to, ka viss svarīgākais Latvijas teātra dzīvē notiek Rīgā, ka viss ir centralizēts galvaspilsētā. Pieredze ar “Pazudušo dēlu” un “Jāzepu un viņa brāļiem” šī gada “Spēlmaņu nakts” nominantu skatē man liks turpmāk uzmanīgāk sekot līdzi Latvijas teātra norisēm reģionos, tostarp Liepājā un arī Valmieras Vasaras teātra festivālā.

Anneli Saro (Anneli Saro, teātra zinātniece, Igaunija)

Latvijas teātra izrādes faktiski skatos kopš 2001. gada. Interesanti, ka vēsture joprojām šķiet aktuāla. Igaunijā tā arī ir tendence – interpretēt un pārinterpretēt pagātni, un tas ir svarīgi. Tā kā daudzi no mums ir arī universitāšu pasniedzēji, esam pamanījuši, ka jaunā paaudze nemaz īsti nezina savas valsts vēsturi, jo vairāk sevi redz globālā kontekstā. Viņiem nav pieredzes saskarsmē, piemēram, ar Padomju Savienību un Baltijas valstu attiecībām ar Krieviju, kam pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā tomēr ir ļoti liela nozīme. Es pievērsu uzmanību tam, ka Latvijas teātrī labprātāk runā par starpkaru periodu, nevis padomju laiku. Patīkams pārsteigums, ka lielākā daļa izrāžu tomēr ir vairāk vai mazāk politiskas. Igaunijā, manuprāt, tā diezgan ilgi ir pietrūcis, politiskā teātra ir maz. Tā ir arī sava veida atbildības uzņemšanās no skatuves mākslas puses – pateikt, ka teātrim jārunā par sabiedrībā aktuālām tēmām, piedāvājot neviennozīmīgu skatījumu, strādājot ar ambivalentiem viedokļiem, pētot un komentējot bieži vien pat pretējas perspektīvas, nevis izvēloties visu redzēt melnu vai baltu. Izrādes “Melnais gulbis” starpbrīdī viena kolēģe man teica, ka Latvijas teātra veidotāji kopumā ir drosmīgi, jo nebaidās nokaitināt vai sadusmot skatītāju, un tas ir labi. Iepriekšējā dienā viņa bija redzējusi Dailes teātra iestudējumu “Kur pazuda valsts?” par Kārli Ulmani. Jā, mums laikam grūti iedomāties, ka varētu tapt līdzīga izrāde par Igaunijas prezidentu, lai gan arī viņa lēmumus un darbības būtu iespējams komentēt mākslā līdzīgā veidā, kā to dara Dailes izrādes radošā komanda.

Dailes teātra lielā zāle savukārt vienmēr ir interesanta ar dažādu režisoru piedāvājumu. Protams, lielās skatuves iespējas ar lielajiem videoekrāniem nupat parādās visos iestudējumos pēc kārtas – pēc “Rotkho” un citiem agrākajiem iestudējumiem šogad arī “Spīdolas naktī”, “Meistarā un Margaritā”. Šī attēlu dominēšana mazliet nogurdina un ar katru nākamo iestudējumu kļūst mazāk pievilcīga. Vēl viena lieta, ko gribu izcelt, ir ķermeņa dramaturģija, kas, manuprāt, būtu jāattīsta. Igaunijā šobrīd izrādēs ļoti būtisks kļūst tieši horeogrāfa ieguldījums, lai panāktu aktieru ķermeņu apzinātību un fizisko ekspresiju, kas bieži vien tiek novērtēta par zemu iepretim citiem izteiksmes līdzekļiem. Šogad mēs Valmieras teātrī skatījāmies latviešu klasiku – Reiņa Suhanova iestudēto Blaumaņa “Pazudušo dēlu” un Ineses Mičules versiju par Raiņa lugu “Jāzeps un viņa brāļi” ar izvērstu kopsavilkumu angļu valodā, bet bez tieša teksta tulkojuma, līdz ar to automātiski pievērsu uzmanību tieši tam, vai un kā runā aktieru ķermeņi. Un tur varētu vēlēties vairāk. Diemžēl aktieri lielākoties koncentrējas uz teksta runāšanu, bet nepietiekami iemieso neverbālās valodas izpausmes, kurās taču var pateikt tik daudz! Piemēram, izrādē “Pazudušais dēls” mīlas trijstūrī Ilze – Krustiņš – Matilde skaidram attieksmju nolasījumam pietrūka tieši precizitātes ķermeņa valodā.

Outi Lahtinena (Outi Lahtinen, teātra zinātniece, Somija)

Latvijā esmu pirmoreiz. Agrāk Somijā festivālos biju redzējusi Alvja Hermaņa iestudējumus, tomēr tas jau bija pirms daudziem gadiem. Mani pirmie iespaidi ir vizuāli – jūs pieminējāt melnu un baltu pārnestā nozīmē. Bet es par to gribu runāt tiešā nozīmē kā par tendenci. Varbūt tā ir sakritība, bet man pēc kārtas iznāca skatīties “Meistaru un Margaritu”, “Jāzepu un viņa brāļus” un “Maigo varu”, un visu šo iestudējumu scenogrāfija un kostīmi lielā mērā veidoti melnbaltos un pelēkos toņos. Man pietrūka krāsu līdz pat “Melnajam gulbim” sestdienas vakarā. Uzkrītoša likās arī “kastīšu scenogrāfija” (boxes-within-boxes) komplektā ar video izmantojumu un IKEA mēbelēm. Vispār IKEA varētu būt teātru sponsors – tā kā mēbeles un konstrukcijas jau tiek masveidā  izmantotas scenogrāfijā, varbūt tur varētu sanākt kāds barters?

Attiecībā uz jau pieminēto ķermeņa valodu mani sajūsmināja “Melnā gulbja” estētika ar baleta kā izteiksmes līdzekļa izmantojumu, atļaujoties šīs ķermeniskās spēles ar aktieriem, kuri, protams, nav baletdejotāji. Balets kā koncepts uzliek konkrētas gaidas attiecībā uz izpildījumu, un tad ir konkrēto aktieru ķermeņi, kuri ar ļoti dažādiem panākumiem mēģina tuvoties konkrētas estētikas realizācijai. Tā ir uzdrīkstēšanās un reizē ļoti iedarbīgs vizuāls instruments, kas turklāt piešķir iestudējumam politisku dimensiju.  Jā, tā ir arī drosme, kā jau teica igauņu kolēģe. Kad es par to domāju, tas šķiet daudz iedarbīgāk par to, ko redzēju uz skatuves.

Savukārt visveiksmīgākā komunikācija ar auditoriju izdevās izrādei “Sibīrijas haiku”. Mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti aizņemta un skrienoša, ka ļoti reti izdodas apstāties un tiešām koncentrēties uz kaut ko noteiktu. “Sibīrijas haiku” režijas stratēģija šo koncentrēšanos panāk visās skatītāju paaudzēs – gan bērni, gan pusaudži, gan pieaugušie uzmanīgi seko līdzi izrādei. Tajā ir saglabāta komiksa vizualitāte un notikumu dinamika, stāstot traumatiskas vēstures stāstu gaumīgā estētikā un tehnikās, ļoti elegantā veidā.

Agņeška Ļubomira Pjotrovska (Agnieszka Lubomira Piotrowska, tulkotāja, kuratore, Polija)

Latvijas teātru skati apmeklēju otro reizi, bet pirmo reizi skatos izrādes arī “Spēlmaņu nakts” nomināciju kontekstā. Mani šogad patīkami pārsteidza programma un nominanti. Pagājušajā gada programmā man Latvijas teātrī pietrūka teātra sarunas ar mūsdienām, laikmetīgumu kā tādu.  Šogad turpretī šī dimensija ir ļoti spēcīga. Man divus vakarus pēc kārtas iznāca pavadīt Nacionālajā teātrī – skatījos Dmitrija Krimova iestudējumu “Pīters Pens. Sindroms” un “Maigo varu”, kas iznāk savdabīgs dialogs – jau pieminētās atšķirīgās perspektīvas divu dažādu režisoru skatījumā. Taču kopumā priecē iestudējumu tematiskā un stilistiskā daudzveidība. Personīgi mans favorīts bija Valtera Sīļa iestudējums “Sibīrijas haiku” Leļļu teātrī. Tas ļoti gudri sarunājas ar bērniem par vēsturi. Polijas teātris mēģina ar bērniem runāt par visām iespējamajām mūsdienu tēmām, sākot ar nāvi, šķiršanos, homoseksualitāti un tā tālāk, taču ne par vēsturi. Laikam tādēļ, ka vēstures tēma pēdējo divdesmit gadu laikā mums ir tā izmalta caur un cauri, ka visiem jau apnikusi. Man ļoti patika arī vērot auditoriju. Iespējams, bērniem izrāde ir par garu, mazākie sāk sarunāties savā starpā. Taču man priekšā sēdēja apmēram 14-15 gadus veca gara auguma pusaudze, kas visu izrādi sēdēja ļoti koncentrējusies, es viņas dēļ liecos no vienas puses uz otru, lai redzētu titrus. Taču beigās viņa aplaudēja ar virs galvas paceltām rokām – labākā atzinība. Man blakus tikpat koncentrējusies sēdēja vācu producente, kuru traucēja čalojošās mazās meitenes tieši aiz muguras. Es domāju, kā viņas toleranti uzrunāt, lai sarunājas klusāk, bet vāciete pagriezās un bez ceremonijām nošņāca: Hey, ladies! Shut up! (Tulk. no angļu val. “Hei, dāmas! Aizverieties!”)

Otra būtiskākā izrāde laikmetīguma kontekstā, manuprāt, bija “Maigā vara” – tā runā gan par atcelšanas kultūru, gan dažādām sarežģītām individuālām izvēlēm pašreizējā kara kontekstā. Mums jāsaprot gan ukraiņi, gan savu valsti pametušie Krievijas pilsoņi, kas pauduši attiecīgu nostāju pret karu Ukrainā. Polijā tas ir ļoti aktuāli. Krievu kultūra ir pilnībā atcelta. Es esmu krievu literatūras un dramaturģijas tulkotāja, arī mani tādēļ kancelē. Čehovu neviens vairs neiestudē. Ieliku feisbukā, ka Rīgā skatos Dostojevska “Idiotu” [“Melnais gulbis” JRT], un saņēmu tikai divus “Patīk” paceltos īkšķīšus, neviens sevi cienošs polis taču šobrīd neliks “Patīk” pie Dostojevska... ienaidnieks taču. Taču Alvja Hermaņa iestudējums ir ļoti spēcīgs, sevišķi tādēļ, ka izejas punkts ir [Vladimirs] Sorokins. Esmu tulkojusi praktiski visus Sorokina darbus poļu valodā, redzu tur ļoti daudz atsauču – ne tikai fotogrāfija, arī “Zilais speķis” un daudz kas cits. Zinu, ka daudziem izrāde nepatika. Mani arī kaitina mizogīniskā tēma Hermaņa daiļradē, taču tas, kā viņš lasa “Idiotu”, ir fascinējoši. Un esmu sajūsmā par latviešu aktieriem un viņu profesionālo meistarību. Piemēram, Egons Dombrovskis, kuru redzēju titullomā izrādē “Pīters Pens. Sindroms”, un viņa krievu oligarha tēls “Maigajā varā”. Arī Jaunā Rīgas teātra aktieri ir brīnišķīgi, katrs atsevišķi un visi kopā, bet visam pāri Miškins – Kaspars Znotiņš. Izcils aktierdarbs. Un vēl man likās interesanta poļu tēma Latvijas teātrī – gan vēsturiskais ekskurss saistībā ar 1939. gadu izrādē “Kur pazuda valsts?”, gan galvenās varones tēls “Maigajā varā” – tas stāsts par izglītotu poļu emigranti Anglijā noteikti ir nu jau faktiski arhetipisks modelis, kas būtu atpazīstams un saprotams arī Polijā.

Edgars Klivis (Edgaras Klivis, teātra zinātnieks, Kauņas Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs, Lietuva)

Vērojot un regulāri sekojot līdzi Latvijas teātra procesiem, šogad īpaši gribas uzteikt visus māksliniekus – aktierus, dramaturgus, scenogrāfus, kas strādā profesionāli ļoti augstā līmenī. Otrs būtisks novērojums – Latvijā ir citādāka situācija ar attieksmi pret krievu kultūru nekā Lietuvā. Saprotams, Baltijas valstīm šis konteksts tomēr ir ļoti būtisks. Lietuvā šī diskusija ir notikusi un tika pieņemts lēmums, ka krievu klasiskā un mūsdienu dramaturģija šobrīd ir jāizslēdz no teātru repertuāra, kas mazliet maina kopējo ainu. Tāpēc arī interesanti šobrīd Rīgā skatīties “Meistaru un Margaritu” un “Melno gulbi”, kā arī “Maigo varu”, jo cita starpā tā ir arī sociāla kritika un mākslinieku viedokļa paušana konkrētajā jautājumā bez izslēgšanas.

Unikāla Latvijas teātra iezīme ir turēšanās pie nacionālās klasikas, tās interpretēšana no jauna un arī pārradītā veidā – piemēram, pēc Raiņa biogrāfijas un daiļrades motīviem tapusī Matīsa Gricmaņa “Spīdolas nakts” Dailē, Blaumaņa “Pazudušais dēls”, Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” Valmierā. Es nevaru iedomāties, ka Lietuvas mūsdienu teātra skatē būtu iekļauti veseli trīs kāda lietuviešu klasiķa lugu iestudējumi. Protams, mums īsti nav tādas figūras kā Rainis, tas ir unikāls gadījums. Taču kas līdzīgs Blaumanim – lauku iedzīvotāju psiholoģiskās drāmas – neiedomājami mūsdienu auditorijai! Šāda tipa materiālu lietuviešu jaunieši pirmo un pēdējo reizi ierauga obligātajā skolas literatūras sarakstā. Režisori taču nav pašnāvnieki, lai ķertos pie kaut kā tāda. Taču latviešu režisori, turklāt jaunā paaudze – viņi agrāk vai vēlāk ķeras klāt Rainim vai Blaumanim, un rezultāts ir mākslinieciski pārliecinošs.

Vēl viena tendence, ko pēdējos gados nācies novērot Latvijas teātrī, ir viesrežisoru aicināšana no citām valstīm. Lietuvā tā ir ierasta prakse, Igaunijā droši vien mazāk. Latvijā, cik var spriest, viesrežisoru piesaistīšanā aktīvākais ir Dailes teātris, kas grib skaļus vārdus – Lukašs Tvarkovskis, Džons Malkovičs, Timofejs Kuļabins, Data Tavadze, tagad Tīts Ojaso un Ene-Līsa Sempera. Nacionālajā teātrī, savukārt, tas agrāk bija Kirils Serebreņņikovs, tagad ir Dmitrijs Krimovs, cik zinu, būs Vlads Troickis. Viesrežisori bagātina teātra procesu, piesaista publiku un nereti ienes jaunas vēsmas.

Taču būtiskākais novērojums šogad ir teātra kultūras decentralizācija. Par to vedināja domāt divi izbraukumi uz Valmieru, kas bija ļoti iespaidīgi, sevišķi ekskursija pa atjaunoto teātri samērā nelielā pilsētā. Esmu savulaik apmeklējis arī Liepājas teātri, neesmu bijis Daugavpilī, bet Valmiera šobrīd šķiet ļoti būtisks spēlētājs Latvijas teātra infrastruktūrā. Turklāt, cik saprotu, izrādes ir izpārdotas, cilvēki brauc uz izrādēm Valmierā, arī vietējā un reģionālā kopiena apmeklē teātri regulāri, turklāt pieprasījums ir tieši pēc latviešu klasiskās dramaturģijas.

Hedi-Līsa Toome (Hedi-Liis Toome, teātra zinātniece, lektore, festivāla DRAAMA mākslinieciskā vadītāja, Igaunija)

Vispirms šogad noteikti jāapsveic Latvijas kolēģi ar būtiskiem sasniegumiem teātra infrastruktūras uzlabošanā – gan Valmieras teātra atjaunotā zāle un ēka, gan Jaunais Rīgas teātris ir fantastisks sasniegums! Igaunijā mēs jau desmit gadus diskutējam, vai vērts ieguldīt naudu teātra ēkās, vai labāk palielināt algas māksliniekiem. Latvijā šogad redzējām, cik svarīgi tomēr ir nodrošināt atbilstošu infrastruktūru un darba vidi teātra procesu attīstībai. JRT Jaunā zāle piedāvā visu iespējamo laikmetīgu izrāžu tapšanai, to mēs lieliski redzējām “Melnajā gulbī”, kur pašā sākumā tiek izmantots tīkls pie griestiem kā izrādes telpa, kurā pastaigājas Kaspara Znotiņa Miškins. Lai arī vienmēr gribas teikt, ka saturs ir svarīgās par “māju”, man jāatzīst, ka atjaunotās teātra ēkas Rīgā un Valmierā apliecina, cik būtiski tomēr ir arī ieguldījumi teātra infrastruktūras uzlabošanā.

Kā jau vairāki kolēģi minēja, arī man šogad krita acīs t.s. “krievu repertuārs” un diskusija par un ap to uz teātru skatuves. To tiešām var nosaukt par diskusiju, ja viena teātra sienās parādās Krimova mizanscēna ar Puškinu izrādē “Pīters Pens. Sindroms” un tāds iestudējums  kā “Maigā vara” otrā pusē tai pašai mājai.  Taču lieta, kas mani šogad Latvijas izrādēs pārsteidza visvairāk, bija teksta daudzums. Tik daudz teksta – gluži kā “Hamletā” “vārdi, vārdi, vārdi”, un ļoti daudz stāstījumu (storytelling).

Novērojama arī tendence izrādēm atkal kļūt garākām. Trīsarpus stundas – tas ir ilgi! Šāda tendence vērojama arī Igaunijas teātrī, bet tas ir ne šis, ne tas. Ja izrāde ilgst 7-8 vai vairāk stundas, var pieņemt, ka ilgums ir skatītāja pieredzes sastāvdaļa, bet trīsarpus vai četras stundas  bieži vien nozīmē nepietiekami “saīsinātu” divu stundu izrādi. Mani mulsina arī pilna teksta izmantojums bez īsinājumiem klasisko lugu iestudējumos – stāsti taču tāpat ir zināmi, bet iestudējums reti ir tik unikāls, lai skatītājam gribētos dzirdēt pilnu senas lugas tekstu, kas mūsdienu dinamiskajā laikmetā ir problemātisks arī no valodas viedokļa. Man šķiet, izrāžu garums ir  arī režisoru egoisma izpausme.

Iespējams, daļēji šo sajūtu pastiprina fakts, ka mana pieredze šī gada žūrijā sākās ar divām garām izrādēm bez subtitriem, taču arī citos skatuves darbos rodas sajūta, ka daļu teksta var padarīt skatītājam redzamu arī citādi. Īpaši teksta daudzums pārsteidz “Meistarā un Margaritā”, jo igauņu komandai nav raksturīgi saglabāt pilnu tekstu, sevišķi, ja blakus ir horeogrāfs Jiri Naels. Taču šoreiz es redzēju ļoti daudz “runājošo galvu” teātra, respektīvi, kad aktieris vienkārši stāv un runā tekstu, bet pilnībā netiek izmantota ne vizuālā, ne ķermeņa ekspresija. No vizualitātes viedokļa laikam iespaidīgākais piedzīvojums starp šī gada “Spēlmaņu nakts” nominantiem bija Dmitrija Krimova veidotais “Pīters Pens. Sindroms”. Atgriežoties pie Valmieras teātra,  esmu pārliecināta, ka tad, ja izrādes laiku pa laikam rādītu ar angļu subtitriem, skatītāji no Dienvidigaunijas, piemēram, Vīlandes un Tartu, ļoti labprāt apmeklētu Valmieras teātri, ja vien būtu šāda iespēja un informācija. Šosezon aktuālais kopdarbs ar igauņiem – iestudējums “Cosmopolitan” – ir palielinājis interesi par Valmieras teātri, un tas ir jāņem vērā.