Viedokļraksts par karu un mākslu rubrikā "Theatricum Balticum" (tulkojums no lietuviešu teātra medija "Menų faktūra")

Karš un māksla – plaša un neviennozīmīga tēma. Ja karojošas valsts māksliniekiem dabīgi rodas jautājumi, kā, kam un kāpēc radīt, tad tādas mākslas vērtētāji atduras vēl sarežģītākā situācijā: kā tādu mākslu analizēt? Jo karojošas valsts – šajā gadījumā – Krievijas uzsāktā kara pret Ukrainu dēļ – mākslas darbiem primārā nav estētiskā, bet gan ētiskā nozīme, skaidri izteikta pozīcija, kurai nevar nepiekrist. Ja izrādē sauktu: “Slava Ukrainai!”, tad mēs, skatītāji, atbildētu: “Varoņiem slava!”

Tomēr mākslas notikums nav politiska vai pilsoniska demonstrācija. Vai arī ne tikai tā. Gribi vai negribi, esi pakļauts arī mākslinieciskai izpausmei. Nespēju aizmirst iekšējo dilemmu, kad pašā kara sākumā Viļņas Mazais teātris, atbalstīdams Ukrainu, uzaicināja Kijivas Drāmas un komēdijas teātri kreisajā Dņepras krastā spēlēt izrādi “Sliktie ceļi” pēc Natālijas Vorožbitas (Natalya Vorozhbyt) lugas. Kaut arī ļoti centos iedziļināties tajā, kas tiek stāstīts, nevis kā tas tiek stāstīts, man režisores Tamāras Trunovas (Tamara Trunova) izrādes teatrālā valoda šķita pilnīgi nepieņemama, jo nepatīkami atgādināja agresorvalsts skatuves kultūru.

Sadarbojoties ar Lietuvas kultūras atašeju Ukrainā Tomu Ivanausku (Tomas Ivanauskas) un Ukrainas institūtu, “Sirenos” (Starptautiskais Viļņas teātra festivāls “Sirēnas” – E. O.) izrādītās divas ukraiņu mākslinieku veidotas dokumentālās izrādes neradīja tik lielu uztveres disonansi, bet vairāk iedvesmoja uz vispārīgākām pārdomām, nevis konkrētu skatuves darba analīzi.

Abas izrādes – eksperimentālā teātra kluba “NASHi” un “Vidlik projects” producētā “Marijas pilsēta: tiešā valoda” un neatkarīgā Harkivas teātra “Nafta” (kopā ar Austrijas Theatre im Bahnhof) izrāde “Šodien neviens nav miris” – atklāj liecības par jauniešiem, kas piedzīvojuši karu (un joprojām to piedzīvo). Acīmredzamākais pierādījums tam ir negaidītās izmaiņas festivāla programmā, jo izrādes “Marijas pilsēta. Aplenkuma dienasgrāmatas” komponists tika aicināts pievienoties Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tajā brīdī Marijampoles aplenkuma dienasgrāmatās balstītā “Marijas pilsētas” komanda pieņēma lēmumu speciāli Viļņai radīt jaunu izrādes versiju ar citādu nosaukumu, kurā kopā ar saksofonistu Andriju Barmaliju (Andrii Barmalii) un perkusionistu Oleksandru Javdiku (Oleksandr Yavdyk) nedarbojas profesionālas izpildītājas kā iepriekš, bet gan pašas tekstu autores – dvīņu māsas Hanna un Anastasija Hretčkinas (Ania Hretchkin, Nastia Hretchkin) un režisore Jevhenija Vidiščeva (Yevheniia Vidishcheva), kas veic komentatores funkciju. Līdz ar to izrāde ieguva nedaudz skolnieciskuma, taču arī aizraujošu dzīvīgumu. Dienasgrāmatu teksti – bez literārām pārveidēm, vietām gana sadzīviski, precīzi fiksējot mirkļus, gaidot, kamēr beigsies aplenkums vai kad būs iespējams izkļūt no krievu armijas ielenktās pilsētas. Starp šiem mirkļiem ir arī dzimšanas dienas svinēšana ar ilga derīguma termiņa kruasāniem un gaidām, kad dienesti atbrauks savākt mirušo veco radinieku ķermeņus (“Labi, ka viņi nomira un neredz visas šīs šausmas…”).

Fiziski attālinoties no kara centra, rodas vairāk refleksiju, kas parāda, ka iekšēji aizbēgt no kara nav iespējams un ka karš atstāj dziļas rētas uz visu dzīvi. Par to māsas runā vienkārši, ikdienišķi, bez dziļākām atziņām. Viņas saka, ka vēlas, lai dzīve būtu vienkārši dzīve, nevis šausmu filma, un nožēlo, ka karš atņēmis viņu sapņus par nākotni. Pavlo Sirko (Pavlo Sirko) video projekciju mērķis – atbrīvot izrādi no ikdienišķības, tomēr autentiskās fotogrāfijas darbojas labāk par vizuālām abstrakcijām un “poētiskiem” jūras viļņu skatiem, kas patiesībā “Marijas pilsētā” palīdzēja nodot vārdos grūti aprakstāmās sajūtas – tā ir mūzika, kas spēcīgiem viļņiem pārpludināja Melno “Mākslas tipogrāfijas” zāli.

“Mēs jūtam, ka daudzi vārdi zaudējuši savu jēgu. Tie vairs nestrādā, tu nevari nodot to, ko jūti. Izmantojot ķermeni, to izdarīt ir vieglāk,” saka otrās ukraiņu izrādes, 2022. gadā iestudētās “Šodien neviens nav miris”, režisore Nina Hižna (Nina Khyzhna). Četri aktieri, tieši tāpat runājot pirmajā personā, personīgos karavīru un brīvprātīgo stāstus mijot ar ilustratīvām dramatiskām situācijām – piemēram, pirmās palīdzības instruktāžu vai politiķu diskusiju par kara “neieņemamību” un pacifismu – un horeogrāfiskām intermedijām. Beigās aktieri Artems Vusiks (Artem Vusyk), Dmitro Tretiaks (Dmytro Tretiak), Vladislava Čencova (Vladyslava Chentsova) un Nina Hižna nomet skatuves maskas, nostājas tieši pretī publikai un trīs minūtes skatās uz to – pēc viena no aktieru teiktā, tam vajadzētu būt teātra psihoemocionālās dabas apliecinājumam. Tomēr aktieru fiziskā būšana uz skatuves, viņu kustību izteiksme nav tik suģestējoša, lai varētu aizstāt vārdus. Turklāt domāju, ka fināla aina (visticamāk, arī visa izrāde) dažādi iedarbotos uz vietējo un ārvalstu publiku. Un, iespējams, Lietuva negaidīti nonāk savdabīgā pelēkajā zonā: mēs neesam tik apdullināti ar Krievijas propagandu kā rietumi, bet, par laimi, arī neesam piedzīvojuši, ko nozīmē – nonākt pie kapu rindas ar to cilvēku vārdiem, ar kuriem tikko izklaidējāmies nakts klubā.

Psihologi, kas konsultē smagās krīzes situācijās nonākušus cilvēkus, uzsver, cik svarīga ir mierīga koncentrēšanās uz ikdienas lietām un pienākumiem. Iespējams, izrāžu radīšana un skatīšanās ukraiņiem šobrīd varētu būt tā nodarbe, kas sniedz kaut cik stabilitātes un kas dzīvi padara līdzīgu dzīvei. Savukārt laiks mākslas attīstības refleksijai nāks vēlāk.

Šobrīd (oriģinālais raksts publicēts 2024. gada 19. oktobrī – E. O.) notiekošā festivāla “Neērtais kino” programma “Zili dzeltenā” izrāda filmas par ievainotajiem Ukrainas cilvēkiem. Vairāki piemēri apstiprina, cik grūti pārvarēt personisko traumu un netaisnības sajūtas robežas un mēģināt atklāt situācijas sarežģītību. Dažas filmas tieši veido Ukrainas tēlu kā valsti ar nesalaužamu garīgu cilvēku valsti un stāstījumu par ukraiņu nesalaužamo vienotību. Propaganda pret propagandu? Manuprāt, visiedarbīgāk kara sarežģītību atklāj režisora Marka Hamonda (Mark Hammond) filma “Zero Zone”. Par patiesi “neērtu” mākslas darbu piemēru es uzskatītu šī brīža Polijas paviljonu Venēcijas biennālē. Tajā ukraiņu mākslinieki Jurijs Bilejs (Yuriy Biley), Pavlo Kovčs (Pavlo Kovchs) un Antons Varga (Anton Varga) izveidojuši instalāciju “Repeat after me II” (tulk. no angļu val. – “Atkārto pēc manis II” – E.O.) , kur ukraiņu bēgļi uz ekrāna imitē sirēnu skaņas, sprādzienus un citus kara trokšņus, bet skatītāji, vērojot ierakstus netīrā militāristiskā karaokes bārā, tiek aicināti tos atkārtot. Lielākais vairums neuzdrošinās, taču daži ķeras pie ekrāniem priekšā stāvošajiem mikrofoniem. Tomēr ātri vien atkāpjas. Snaipera precizitātes mākslinieku šāviens.

No lietuviešu valodas tulkojusi Elza Ozola

Oriģinālā publikācija elektroniskajā teātra žurnālā Menų faktūra: https://menufaktura.lt/