AKTIERIS RUNĀ: Kristaps Kristers Ozols
Noslēpums un brīnums vienlaicīgi. Saruna ar aktieri Kristapu Kristeru Ozolu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Ar Valmieras teātra aktieri Kristapu Kristeru Ozolu tiekamies 2025. gada izskaņā. Kaut arī tā ir pirmdiena, kas teātrī strādājošiem parasti ir brīvdiena, Kristaps nupat aizvadījis mēģinājumu Valmieras teātra ģimenes izrādei “Mazais cilvēks” Toma Treiņa režijā, bet tūlīt pēc mūsu sarunas jau steigsies uz nākamās izrādes mēģinājumu. Tomēr noguruma viņa sejā nav. Šķiet, ka, darot to, kas patiesi patīk, spēks rodas pats no sevis, un Kristapa pozitīvā enerģija iedvesmo un burtiski uzlādē telpu.
Kā ir spēlēt bērnu auditorijai?
“Mazais cilvēks” būs mana pirmā izrāde bērnu auditorijai. Tādas jauniešu izrādes gan ir bijušas, piemēram, 4. kursā esot, sanāca “ielēkt” vienā Valmieras teātra izrādē “Es arī te. Kas man jādara?” (rež. Endīne Bērziņa, 2023; izrāde oriģināli tapa Valmieras Vasaras teātra festivāla ietvaros, bet šobrīd tiek rādīta Valmieras teātra Apaļajā zālē – K. J.), bet tā ir jauniešu izrāde. Valmieras Vasaras teātra festivāla ietvaros ar kursu uztaisījām izrādi “Kristāla bērni” (rež. Elmārs Seņkovs, 2024 – K. J.), kas arī ietilpa jauniešu auditorijas kategorijā un tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai. Bet tāda bērnu publika man vēl nav bijusi, līdz ar to tas ir foršs piedzīvojums. Visa komanda esam ļoti labs un saliedēts kolektīvs.
Režisors nāca ar ideju, ka izrāde tiks veidota cirka estētikā. Paralēli tiek stāstīts stāsts par vienu mazu cilvēku, kurš ir 5 cm garš. Ļoti svarīgi bija radīt brīnumu bērniem. Bērnu izrādes gatavot ir ļoti forši, jo tu ļauj vaļu iztēlei – nav robežu. Bērni, manuprāt, ir vislabākie kritiķi, jo, ja ir garlaicīgi, viņi to pateiks. Iegūt viņu uzmanību ir diezgan grūti, līdz ar to ir jābūt simtprocentīgi iekšā procesā un jādara viss, lai arī pašiem ir interesanti. Esmu ļoti priecīgs par šo iespēju būt daļai no šīs bērnu izrādes. Tas ir ļoti forši, ja teātrī varam to izdarīt, radīt brīnumu bērniem.
Un šobrīd Valmieras teātrī tu strādā arī pie monoizrādes “Sākums”, kuras režisors ir Elmārs Seņkovs. Par ko tā ir?
Tā ir par teātri. Tas patiesībā ir mans stāsts. Savā ziņā tas ir arī manifests teātrim, jo es kā jauns cilvēks ieeju teātrī un piedzīvoju daudz pārsteigumu. Domāju, ka šī izrāde ir domāta, lai tie cilvēki, kas nav teātrī, saprastu to, kas notiek aiz kulisēm, bet profesionāļi spētu paskatīties no malas un paķiķināt par to absurdu vai brīnumu, ko piedzīvojam teātrī.
Bija ideja, bija materiāls, atradās arī mans mīļais režisors – mana kursa vadītājs Elmārs Seņkovs, kurš mani pamudināja un teica: “Nebaidies!” Viņš vaicāja: “Vai tu varētu?” Teicu: “Es varētu, ja tu nāksi man palīgā.” Viņš bija tik laipns un atsaucās. Viņam tieši gadījās neliels brīva laika posms, kurā varējām sastrādāties. Pēc šīs sarunas man arī būs jāsteidzas mēģināt šo izrādi.
Vai tev šķiet, ka tagad, kad esi absolvējis, jūs strādājat citādi? Vai viņam ir citas gaidas pret tevi?
Kaut kādā ziņā, protams, tas pedagoģiskais darbs un izglītošana paliek otrajā plānā, jo mēs kopīgi mēģinām izveidot pilnvērtīgu izrādi, kamēr akadēmijā mums svarīgāks bija process, lai mēs veidotos par aktieriem un zinātu, saprastu, ko mēs runājam un spēlējam uz skatuves. Šis process ir ļoti svarīgs. Teātris piedāvā produktu, par ko cilvēki maksā naudu un nāk uz tevi skatīties. Tas kaut kādā ziņā ir nedaudz bailīgi, it sevišķi domājot, ka man būs vienam jābūt uz skatuves priekšā visiem šiem skatītājiem.
Ar Elmāru mums ir brīnišķīgi kopdarbi – mūsu kursa diplomdarbs “Nevienam nezināmā Marija” (LKA, 2024 – K. J.), kā arī izrāde “Joprojām nezināmā Marija” (LKA, 2025 – K. J.), kuras mēģinājumu procesā satikāmies jau pēc absolvēšanas. Mūsu kolektīvs ir absolūti brīnišķīgs. Spējam vienoties un iet uz priekšu, lai radītu darbu. Tas notiek dabiski. Ar Elmāru esam pavadījuši salīdzinoši daudz laika, un rodas sajūta, ka aptuveni zini, ko viņš no tevis grib. Ir sajūta, ka zini, kādā virzienā piedāvāt risinājumus, un tad viņš palabo un pasaka, ko “jā” un ko “nē”. Mēs visi saprotam, ka ejam uz kopīgu mērķi – uztaisīt brīnišķīgu, labu, reizēm pat gribētos teikt ģeniālu izrādi. Vismaz uz to jāvirzās, citādi nav vērts. Kas sanāk, tas ir cits jautājums, bet ir svarīgi uz to tiekties. Ja režisors ir 110 procentus iekšā, nevari būt aiz viņa. Tas ir tas foršais, kas ir mūsu kursā un pasniedzējā. Mums patīk un pat gribētos teikt, ka mēs gribam būt tādā teātrī, kādu redz Elmārs. Viņš mums to ir iemācījis, un tā mīlestība pret darbu nāk brīvi. Tā nav uzspiesta.
Tu pieminēji abas “Marijas”. Esmu redzējusi tikai pēdējo izrādi – “Joprojām nezināma Marija”. Vai tā būtu jāuztver kā pilnīgi jauna izrāde vai jālasa diplomdarba kontekstā? Kā jūs paši par to esat vienojušies?
“Joprojām nezināmā Marija” ir pilnīgi citāda. Daži principi atkārtojas, bet šeit ir nācis klāt kas jauns. Veidojot diplomdarbu, pedagogi un režisori nevar izvairīties no tā, ka tajā visiem ir jāparādās labi un jāprezentē sevi, līdz ar to mums bija daudz ainu, kas atkārtojās un kuras dažādi aktieri izspēlēja vairākkārt. Savukārt šajā gadījumā man iedeva milzīgu un brīnišķīgu uzdevumu spēlēt vienu no manām sapņu lomām. Jaunākajā izrādē katram paplašinājās lomas, un principā mēs izspēlējām visu Antona Čehova lugu (izrāde veidota pēc Antona Čehova lugas “Kaija” motīviem – K. J.). Diplomdarba izrādē bija citas beigas. Mēs beidzām ar Mašas atzīšanos mīlestībā Konstantīnam Trepļevam. Šajā gadījumā stāsts paplašinās un aiziet līdz pēdējai ainai, kur Kostja nošaujas.
Veidojot šo darbu, vienojāmies, ka tā ir cita izrāde, cits mērogs – lielā skatuve, nedaudz citāds spēles stils. Režisors vēlējās, lai paliekam pie atvērtās “ceturtās sienas” un risinām stāstu publiski. Tas ir spēles stils, ko Elmārs piekopj. Man šķiet, ka tas ir brīnišķīgi. Profesionālos teātros bieži neizmanto šādu pieeju, kur publika ir pastāvīgi iesaistīta. Skatītāji ir ar mums kopā, viņi redz visu, kas notiek, un mēs neizliekamies, ka viņu šeit nav. Izrādes atšķiras, un mēs gribējām, lai varētu nākt arī tie, kas nav redzējuši iepriekšējo iestudējumu, un gūtu pilnvērtīgu pieredzi.
Un Trepļevs tev cits vai tomēr tas pats?
Kaut kas tur ir no tā paša, bet kaut kas arī mainās, jo arī es mainos līdz ar šo lomu. Protams, lugas beigas, kas notiek pēc diviem gadiem... Tas ir šī jaunā iestudējuma papildinājums. Diplomdarbā tā nebija, līdz ar to man ir vairāk darba, par ko es tikai priecājos. Izrādes pirmā daļa iezīmē absurdu starp šiem tēliem un saspīlētajiem notikumiem. Visi visu zina, bet neviens par to nerunā. Beigās mans tēls Kostja ir vienīgais, kurš vairs nespēj iekļauties šajā vidē un nespēj arī izkļūt no apburtā apļa, tādēļ izvēlas aiziet no šīs pasaules. Ar kursabiedriem un brīnišķīgajām aktrisēm Inesi Kučinsku un Lauru Siliņu mēģinājām izdzīvot šī jaunā mākslinieka ceļu. Tas ir mūsu mīlestības stāsts teātrim caur šo Čehova lugu.
Vai atceries, kā vispār sākās tavs teātra stāsts?
Es nāku no mazas pilsētas – Kandavas, no kuras nāk arī daudzi teātra profesionāļi: abi Znotiņi (aktieris Kaspars Znotiņš un režisors Jānis Znotiņš – K. J.), Reinis Suhanovs, Madara Botmane un citi. Mans stāsts sākās ar to, ka negribēju iet uz stundām un bija vieglāk aiziet novadīt kādu pasākumu skolā vai piedalīties pulciņos. Pārsvarā spēlēju basketbolu, bet sava ne pārāk veiklā auguma dēļ ātri sapratu, ka šī karjera man nebūs veiksmīga. Piedaloties pasākumos un izrādēs Kandavā, kā arī iepazīstoties ar Voldemāru Šoriņu, sapratu, ka pēc vidusskolas jāmēģina tikt Jaunā Rīgas teātra kursā, bet netiku. Tomēr dzīve iegriezās tā, ka dažādos projektos radās iespēja spēlēt teātri kopā ar profesionāļiem. Sapratu, ka mani tas tomēr interesē.
Pamācījos Rīgas Stradiņa universitātē, padarīju vēl citus darbus, kas man nelikās simpātiski, bet sapratu – ja jau tik daudz domāju par teātri, tad kaut kas tajā ir. Man bija jāmēģina vēlreiz. Toreiz ar sevi vienojos, ka eju uz pilnu banku, tādēļ galvā centos nepieļaut variantu, ka es varētu netikt. Uzstādīju sev domu – vai nu es tieku, vai arī nekad vairs nerunāju par to, ka tas būtu noticis manā dzīvē. Tā nu sanāca, ka Elmārs Seņkovs mani tomēr uzņēma Latvijas Kultūras akadēmijā. Kopš tās dienas nav bijis skata atpakaļ. Laikam “saslimu” ar to un pieņēmu, ka veltīšu tam visu mūžu. Lai gan daudzreiz esmu šaubījies, vai tā vajag, bet līdz galam tās šaubas sevī neielaižu.
Vari pastāstīt par iestājeksāmeniem? Katram parasti ir savi piedzīvojumu stāsti, bet tev tam bija jāiet cauri divreiz.
Pirmā reize man beidzās diezgan ātri. Tā bija pārsteidzoši neveiksmīga. No otrās atceros tādus zibšņus.
Viena no atmiņām ir ar manu kursabiedru Matīsu Kučinski. Esam iesaukti tāds vesels bars, bet uz laukuma tajā brīdī no džekiem esam tikai mēs ar Matīsu, visas pārējās ir meitenes. Tad mums saka: “Jūs visi esat mērkaķi.” Atceros, ka maksimāli iejutāmies. No Karamazovu zāles koka grīdas mums pat bija nobrāztas, asiņainas rokas. Viens no pasniedzējiem teica, ka tagad es būšu šo dzīvnieku dresētājs un man viņi visi jānomierina, bet Matīsam teica, ka viņam ir jāaizsargā visas meitenes, jo viņš būšot tēviņš. Sapratu, ka šis man ir dzīvības un nāves jautājums. Man viņi bija jānomierina. Atceros, ka nebija nekādu instrumentu, kā to izdarīt. Es teicu: “Miers, miers, miers!”, un redzēju, ka Matīss nenomierinās. Tajā brīdī pie sevis lūdzu Dievu, lai viņš nomierinātos, jo, ja es viņu nenomierinātu, tad varētu iet mājās. Matīss laikam to sajuta. Viņš nomierinājās kopā ar visām meitenēm, kuras gan nebija tik augstā intensitātē.
Otrs spilgtais brīdis bija, kad Mihails Gruzdovs teica, lai ieraugu uz zemes manas mīļotās kāju nospiedumu. Viņa tur ir gājusi – ko tu darīsi? Nonācām līdz brīdim, kad biju sācis skūpstīt šo zemi, pa kuru ir staigājusi mana mīlestība. Bet pasniedzējs laikam līdz galam tam nenoticēja, tādēļ pamudināja to darīt tā, ja es patiesi viņu mīlētu, lai maksimāli iztēlotos līdz galam šo situāciju. Tad nu to darīju, bet viņš sāka pievērsties citiem, sakot, lai turpinu. Tā es divas minūtes no vietas vienkārši skūpstīju Karamazovu grīdu, līdz viņš man teica: “Jā, būs jau labi.”
Tas moments ar Matīsu ir diezgan labs piemērs partnerībai. Vari tikai cerēt un lūgties, lai tev pastiepj roku, kā jau uz skatuves tas mēdz notikt. Jauki, ka beigās bijāt kursabiedri.
Jā, un sanāk, ka beigās esam arī labi draugi. Tajā brīdī nezināju, ka tā būs. Domāju: “Lūdzu, lūdzu, nomierinies!” Tas tomēr ir komandas darbs. Teātris ir kolektīva māksla... Tāpēc es taisu monoizrādi (smejas). Joks.
Kas ir pirmais, kas ienāk prātā, atceroties akadēmijas laiku?
Laikam pēdējais notikums bija saistībā ar mūsu diplomdarbu “Nevienam nezināmā Marija”. Process bija grūts, bet atceros, ka pēc vienas no izrādēm bija sajūta, ka esam paveikuši foršu darbu. Varēja redzēt, ka cilvēkiem tas kaut ko nozīmē. Paldies mūsu radošajam centram un producentiem, ka viņi spēj reklamēt mūsu izrādes un tās kļūst par repertuāra izrādēm “Zirgu pastā”. Tā bija pirmā reize, kad šajā izrādē bija stāvovācijas. Cilvēki piecēlās kājās, bija sajūta, ka šajā mācību procesā, veidojot izrādi un ieliekot daļu no sevis, kādam tas tiešām var kaut ko nozīmēt. Tā ir doma, kas reizēm motivē darīt, jo bieži nezini, vai tas vispār kādam trāpīs, vai tas, ko dari, ir labi. Vai ar visu šausmīgo šajā pasaulē tas nav kaut kas pavisam maziņš. Bet reizēm citiem pietiek ar mazumiņu, lai pasmaidītu vai kaut ko paņemtu. Darot darbu, šī doma dažreiz pazūd.
Valmieras teātra mājaslapā tev ir interesants citāts: “Teātris man ir noslēpums un brīnums vienlaicīgi. Vieta, kur neiespējamais ir iespējams.” Kāds ir tavs neiespējamais teātra sapnis?
Šis vienmēr ir bijis neatbildams jautājums, jo bieži varam definēt to, kas mums nepatīk, bet to, kā mēs gribētu vai kas mums patīk, – ne. Vieglāk pateikt to, ko negribas ēst vakariņās, nevis to, ko gribētos. Līdzīgi laikam ir ar teātri – ir ļoti viegli nodefinēt, kas nepatīk, bet tā ir problēma, kurā nedrīkst iesēsties, jo teikt, ka viss ir slikti, ir vienkārši, bet ko tu liec vietā? Vai ko dari, lai būtu tā, kā tev patīk?
Esot Valmierā, man ļoti patīk teātra kolektīvs. Satiekoties ar iepriekšējo Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kursu, man simpatizē cilvēki, kuriem joprojām ir tā “slimība”, ko sauc par teātra mākslu. Viņi ir saslimuši, viņiem nenormāli patīk un gribas. Vidē, kurā cilvēkiem rūp un interesē, ir liels potenciāls piedzimt kaut kam neparastam. Tas ir tas teātris, kurā es gribu būt un strādāt. Reizēm nezinu iznākumu, bet tas atkal laikam ir par to brīnumu. Brīnumu nevar līdz galam izdomāt. Tas reizēm ir ļoti iepriecinoši un patīkami – skatīties uz kolēģi vai kopā ar viņu piedzīvot brīnumu, ka “šādi var”. Vienmēr atrodas kāds pieredzējušāks cilvēks, kurš saslimst ar to enerģiju un var iedot padomu. Reizēm iznāks kaut kas tāds, uz ko paskatīties no malas un pateikt: “Šo gan neizdomāsi.” Tas laikam ir mans teātris. Pēc pieciem gadiem varbūt tas būs pilnīgi citādāks. Ceru, ka spēšu mainīties tam līdzi.
Vai tagad, pastrādājot teātra vidē, tev šķiet, ka tu arī esi kādā veidā mainījies?
Gan jau. Salīdzinot ar to, kāds biju, kad iestājos akadēmijā, ir krasas izmaiņas. Ne tikai vizuālas, bet arī domāšanā. Teātris ir mehānisms, dzīvs organisms, bet tā dzīve jau notiek ārpusē. Ir svarīgi pacelt galvu, ejot pa ielu, paskatīties, kādas smukas mājas, kādi forši cilvēki iet. Iepazīstoties ar dažādiem cilvēkiem, viņu dzīve mani padara interesantāku, jo varu sasmelties, ieraudzīt, dzirdēt, saklausīt, sasmaržot un sajust. Esot teātra mehānismā, nepieciešams rast iedvesmu arī ārpus teātra, iziet ārā – mežā, pie ūdens, ar cilvēkiem. Tas dod citu skatījumu. Lielākā daļa aktieru jau ir tādi kā zagļi – enerģijas, ideju, dzīvesprieka zagļi. Man patīk cilvēki, un es vienkārši iedvesmojos un lipinos ar to enerģiju. Ja ieliec darbā kaut ko īstu, tie nevar būt meli.
Ko tev patīk darīt ārpus teātra, ja vispār pietiek laika?
Man patīk pastaigāties un iet uz kino. Reizēm man ir problēmas ar seriāliem. Kad tajos iekrītu, nevaru apstāties un sanāk zagt laiku no miega. Mēģinu pavadīt laiku ar draugiem un ģimeni. Man patīk aktīva atpūta. Ar kursu vasarā esam iedibinājuši sporta spēles – šaujam pa šķīvīšiem, spēlējam volejbolu, futbolu. Teātris ir stipri līdzīgs sportam.
Latvijas Kultūras akadēmijas “Laikmetīgā masku komēdija: Sapņotāji” (2025) Kārļa Krūmiņa režijā tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai “Gada mazās formas izrādes” kategorijā. Tas ir pavisam cits spēles stils. Kā juties šajā žanrā?
Es jūtos labi. Kārlis Krūmiņš ar mums strādāja jau no pirmā kursa. Mums bija meistarklases arī pie ārzemju pedagoģes (Tias Mari Mekinenas (Tiia-Mari Mäkinen) – K. J.). Manuprāt, komēdija ir viens no grūtākajiem žanriem. Prieks, ka izrāde izdevās forša un papildina teātra ainavu Latvijā. Cilvēkiem, kas nenāk uz teātri bieži, visticamāk, nav ne jausmas, ka tādā žanrā arī var spēlēt, jo tas nav populārs Latvijā. Bet prieks, ka cilvēkiem patīk, un prieks par nomināciju. Ja izrādes nespēlējam regulāri, tad pirms izrādēm mēdzam taisīt mēģinājumus, lai sagatavotos un būtu formā, jo šis spēles žanrs pieprasa citu aktierisko sagatavošanos, un negribam nevienu skatītāju apzagt – viņi ir pelnījuši labāko.
Atgādināsi, kā sauc tavu varoni?
Andžejs Bērziņš. Tēlus mēs meklējām paši. Beigās man tika loze spēlēt sapņotāju, kas commedia dell’arte principos parasti ir mīlētājs, kas satiekas ar otru mīlētāju. Mūsu konceptā viņš ir sapņotājs, varonis, kurš vienmēr tic labajam, tāpēc viņam vienīgajam nav maskas. Citi tēli ir vērsti uz sevi, egocentriskāki. Arī kolēģei Tatjanai Gurēvičai nav maskas. Tie šajā žanrā ir “tīrie tēli”, kuri gatavi citiem dot vairāk nekā sev un ticēt visļaunākajam cilvēkam uz pasaules, ka viņš ir spējīgs mainīties, tādēļ no commedia dell’arte vēstures mīlētājiem nav bijušas maskas, bet es neteiktu, ka viņus spēlēt ir viegli. Šī naivā ticēšana ir smalka robeža, lai tēls nebūtu vienkārši stulbs. Viņš nav stulbs, viņš tic labajam un piedod cilvēkiem.
Tu saki, ka komēdija ir grūts žanrs. Man šķiet, ka grūts uzdevums tev dots arī režisora Matīsa Kažas izrādē “Nacionālais kanāls” (Latvijas Nacionālajā teātrī, 2025 – K. J.), kur tev jāiesilda publika.
Režisors diezgan ātri pateica, ko no manis vēlas. Piedāvāju, kāds varētu būt mans tēls, un viņš piekrita. Kā jauns aktieris gribēju pavilkt savu skatuves laiku garāku. Sāku piedāvāt visādas muļķīgas lietas, trikus atbilstoši savam tēlam, padarot mēģinājumu procesu interesantu sev un katru reizi mēģinot pārsteigt radošo komandu. Patiesībā no oriģinālā teksta tur ir gaužām maz, diezgan daudz ir improvizācijas. Tas bija brīnišķīgs izaicinājums – 4. kursā vienam pašam būt pret aptuveni 600 cilvēkiem. Sapratu – ja nobīšos, būšu zaudējis.
Kad izspēlējam T-kreklu šajā izrādē, ir bijuši visādi atgadījumi. Reizēm skatītāji, kas uznāk uz skatuves, ir runātīgāki par mani, tad iedodu viņiem mikrofonu un saku: “Jūs vadiet šo pasākumu manā vietā”, un skatos, ko viņi dara, kad noeju no skatuves. Tā ir draudzīga komunikācija ar skatītājiem, kur kopā ar viņiem ievadu izrādes otro cēlienu. Dāvinot kreklu, es dāvinu arī fotogrāfiju, kurā vienmēr dodu buču uz vaiga tās saņēmējam. Vienreiz tas bija kungs gados. Pie sevis domāju: “Nē, nevaru viņam neiedot to buču.” Viņš bija ļoti pārsteigts. Es ceru, ka viņš netur ļaunu prātu uz mani.
Vai parasti, kad esi uz skatuves, tev sanāk pavērot skatītāju reakcijas?
Kā kurā zālē, bet vairāk sanāk nekā nesanāk. Mazākās zālēs es to daru diezgan bieži. Man patīk meklēt acu kontaktu. “Joprojām nezināmā Marija” ir brīnišķīga izrāde, kur to darīt. Bieži vien var redzēt, ko cilvēki domā. Protams, ne vienmēr to var tik viegli nolasīt, bet reizēm var.
Vai tas tevi iespaido?
Laikam, ja uz viņiem neskatos, man ir bailīgāk. Starp skatītājiem bieži vien ir kāds profesors vai ļoti cienījams kolēģis, kura daiļradi cienu. Tad man ir svarīgi paskatīties viņiem tieši acīs un nenobīties. Zinu, ka citi negrib zināt, kas ir atnācis, bet es cenšos nebaidīties. Es skatos skatītājos.
Ko tev nozīmē būt jaunajam aktierim šodienas Latvijā?
Nav īsti ar ko salīdzināt. Tā ir atbildība pret savu darbu un teātri, bet domāju, ka tas ir neatkarīgi no laika. Šķiet, ka katrs jaunais kurss vai mākslinieks nāk ar ambīciju, un tā ir lipīga. Kā ir būt tieši šodien? Ir labi. Es neteiktu, ka šis ir vieglākais laiks jaunajiem aktieriem. To nevarētu teikt par Valmieras teātri, bet reizēm rodas jautājums – vai jaunie aktieri teātriem vispār ir vajadzīgi? Lielāko daļu teātru vada cilvēki ar savu trupu. Tāpēc ir svarīgi būt nekaunīgiem, iet un piedāvāt sevi. Neviens tevi nepamanīs, ja sēdēsi grimētavā un domāsi, cik forši būtu, ja parādītos kāda iespēja. Iespējas ir jāprasa. Esmu priecīgs par savām iespējām un brīnišķīgajiem cilvēkiem apkārt, bet ne visiem tā veicas. Tā tiešām kaut kādā ziņā ir veiksme, nekaunība, pacietība un ambīcija.
Vai, spēlējot lomu ilgāk, mainās tavas attiecības ar to?
Viennozīmīgi. Trešā un trīspadsmitā izrāde ir atšķirīgas. Jo vairāk dari, jo vieglāk ieiet rutīnā, bet, ja tu turi sevi tonusā, izaicini sevi, pilnveidojies, lai pašam ir interesanti, tēls paliek krāsaināks. Man patīk ik pa laikam pārsteigt kādu kolēģi. Izrāde ir dzīvs organisms, kas attīstās un nedaudz izmainās. Mēs maināmies.
Kura loma no akadēmijas laika tev visvairāk palikusi sirdī?
Noteikti mans diplomdarbs [“Nevienam nezināmā Marija”], bet ir vēl viena loma – Tobijs no izrādes “Vienrocis no Spokānas” (rež. Edvīns Klimanovs, LKA, 2023 – K. J.). Tā bija viena no mīļākajām izrādēm, izņemot sākumu, jo man kādas 15 minūtes bija jāsēž skapī. Man vienmēr bija šķirbiņa gaisam, ko kolēģim atgādināju paturēt vaļā, bet vienā brīdī to tomēr kāds no kolēģiem netīšām aizvēra. Es gaidīju to mirkli, kad tikšu pie gaisa. Līdz ar to ļoti liela vēlme katru reizi bija tikt uz spēles laukuma pēc iespējas ātrāk. Tā šobrīd ir viena no izrādēm, ko atceros pozitīvi.
Mārtina Makdonas darbiem raksturīgs specifisks humors. Tev tas patīk?
Man patīk melns humors. Humors dzīvē ir absolūti nepieciešams. Bez tā nevar, it īpaši šādā pasaulē. Ir jāmāk pasmieties par sevi un notiekošo. Apbrīnoju stand-up komiķus, kuri spēj pateikt patiesību ar humoru. Reizēm mēs smejamies tieši tādēļ, ka tā ir patiesība.
Ko tu sev novēlētu 2026. gadā?
Novērtēt to, kas man ir, saprast, kur esmu, un iet uz priekšu. Meklēt jaunus izaicinājumus. Ilga atpūta mani dara nemierīgu, tāpēc svarīgi iepazīt jaunus cilvēkus, radīt prieku un būt laimīgam. Banāli, bet lai nu tā ir!
Šeit Kristapa Kristera Ozola profils Valmieras teātra mājaslapā
Rakstīt atsauksmi