Aptauja par aktiera un režisora lomām teātrī

Mūsdienu teātrī robežas starp dažādām teātra profesijām kļuvušas nosacītākas, arvien biežāk dominējot koprades teātrim, kur par izrādes autoriem kļūst visa radošā komanda. Jauniestudējumu tapšanā režisora kā izrādes demiurga lomu mazinājusi spēcīgas kustību režijas vai vizuālās koncepcijas klātbūtne, kas ietekmē iestudējuma māksliniecisko kopveidolu. Līdzās šai tendencei Latvijas jaunākajā teātra procesā kā režisori sevi spilgti pieteikuši vairāki aktieri, kuri karjeru veiksmīgi iesākuši, strādājot profesionālajos repertuārteātros. KrodersLV aptaujā cenšas noskaidrot, kas rosinājis šo profesijas maiņu, kur sākas un beidzas robeža starp aktiera un režisora lomām teātrī un vai tas nozīmē arī atšķirīgu režisora pieeju mēģinājumu procesam. Ar savu pieredzi dalās Matīss Budovskis, Vilis Daudziņš, Mārtiņš Kalita, Elita Kļaviņa, Dita Lūriņa, Klāvs Mellis un Liena Šmukste.

1. Kurā brīdī izlēmāt, ka vēlaties paši veidot izrādes, un kāpēc? Kā un kur konkrēti bija iespēja realizēt savu pirmo jauniestudējuma ideju?

Matīss Budovskis: Pirmā iespēja režisēt profesionālajā teātrī man bija Liepājā, kad tā brīža direktors Herberts Laukšteins mani uzrunāja īstenot Rasas Bugavičutes-Pēces izrādes ieceri par dziesmu svētkiem (izrāde “Dziesmu svētki”, 2023 – V.L.). Pirms tam Liepājā biju asistējis režisoram Elmāram Seņkovam iestudējumos “Šekspīrs” un “Grimmi”, kā arī pēc režisora Dmitrija Petrenko aicinājuma vadījis objektu teātra kursu tā brīža Liepājas Universitātes aktiermeistarības studentiem. Man ir grūti nosaukt vienu konkrētu brīdi, kurā notika “izlemšana”, ka vēlos iestudēt izrādes. Patiesībā lēmums man katru reizi dzimst no jauna pirms konkrētās izrādes iestudēšanas. Mani interesē darbi, kurus režisoram ir vēlme, degsme un nepieciešamība iestudēt.

Vilis Daudziņš: Mana pirmā režija bija “Jaunie latviešu stāsti” (2021) Jaunajā Rīgas teātrī. Jau kādu laiku biju aktiermeistarības pasniedzējs mūsu teātra kursam. Uzdevums studentiem bija izveidot stāstu par kādu cilvēku un parādīt to uz skatuves. Būtībā tas vairāk bija pedagoģisks darbs, gluži vienkārši – man bija jāatrod elegants veids, kā šos studentu darbus apvienot vienā divu cēlienu izrādē.

Mārtiņš Kalita: Pirmā saskare ar režisora profesiju, kas droši vien ietekmēja manu turpmāko darbību teātrī, bija tad, kad piekritu Egona Dombrovska piedāvājumam iestudēt Teātra dienas koncertu (koncertuzvedums “Meklējam aktierus!”, Liepājas teātris, 2019 – V.L.).

Elita Kļaviņa: Tā bija saistīta ar manu filmu “Iļģuciema māsas” (dokumentālā filma par Iļģuciema sieviešu cietumu, 2022 – V.L.), kas tika izrādīta JRT un tika iecerēta kā papildinoša daļa teātra iestudējuma formā (izrāde “Es atgriežos no tālienes”, 2022 – V.L.). Arī pati filma iekļāva teātra izrādes iestudējumu, kuru realizēju sieviešu cietumā ar neprofesionālām aktrisēm.

Dita Lūriņa: Esmu no paša sākuma gan zinājusi, ka vēlos, gan jau veidojusi savas izrādes. Pirmais laikam varētu skaitīties mūsu kursa diplomdarbs teātrī “Skatuve” – Karenas Bliksenas “Sapņotāji” (1999).

Klāvs Mellis: Patiesībā, jau stājoties LKA aktieros, gribēju mācīties režiju, bet režisorus togad neuzņēma. Tā nu režiju izmācījos vēlāk, maģistrantūrā. Iespēja realizēt pirmo jauniestudējumu radās organiski, jo, pabeidzot studijas, paralēli sākām dibināt arī teātra trupu KVADRIFRONS. Paralēli tam Indra Roga, kura bija viena no pasniedzējām maģistros, piedāvāja taisīt izrādi (“Mārtins Īdens”, 2019 – V.L.) Valmierā, kur viņa tolaik bija mākslinieciskā vadītāja. Kaut kā tā tas sākās.

Liena Šmukste: Pirmā izrāde, pabeidzot LKA bakalauru režijā, tapa JRT (“Prezidentes”, 2008 – V.L.), kur strādāju kā aktrise. Mani paņēma kā aktrisi, bet apguvu es režijas profesiju.

2. Kur sākas un kur beidzas aktiera un režisora profesija? Vai un kā šīs jomas ietekmē viena otru?

Matīss Budovskis: Ja to varētu salīdzināt ar mājas būvēšanu, tad es teiktu, ka aktieris ir profesionālis, kurš mēģinājumu procesā pēc dotajiem rasējumiem (idejām) uzbūvē māju un piepilda to ar dažādiem elementiem, lai padarītu to patīkamu dzīvošanai (spēlēšanai), taču ar to vēl aktiera darbs nebeidzas... Vēlāk aktieris kļūst par šīs uzceltās mājas saimnieku, kurš katru vakaru, kad šajā mājā tiek saaicināti ciemiņi, rūpējas, lai tā nesāk deformēties un noturas uz tās iezīmētajiem/ uzceltajiem pamatiem. Režisors ir arhitekts, kurš uz pirmo mēģinājumu ierodas ar rasējumu un pārliecību, kādai šai būvei finālā (pirmizrādē) ir jāizskatās. Tā jebkurā gadījumā ir mijiedarbība, jo, tāpat kā režisoram var būt būvnieka prasmes, tāpat ir aktieri, kuriem ir spēja procesā darboties kā arhitektiem un ietekmēt rasējumu, lai māja izdotos pamatīgāka.

Vilis Daudziņš: JRT gadījumā šajā uzskaitījumā vēl trūkst profesija – dramaturgs jeb teksta autors, jo vairāku izrāžu teksta autori esam mēs paši. Robeža ir skaidra – režisors pieņem lēmumu par māksliniecisko risinājumu, par kopējo vēstījumu, par akcentiem utt. Tas ir jautājums par atbildības laukiem.

Mārtiņš Kalita: Kaut kādā ziņā tās viena otru ietekmē, palīdz un kaut kādā, iespējams, arī traucē. Traucē tas, ka reizēm eju kā aktieris cauri un līdz ar to lienu kaut kādā ziņā aktiera darbiņā. Palīdz tas, ka es tomēr zinu, kas notiek ar aktieri, un, iespējams, varu iedot kaut kādus pavedienus, kas varētu palīdzēt ainai, zinot, ko man no ainas vajag.

Elita Kļaviņa: Aktrises pieredze – spēja analizēt tēlu psiholoģiju un pārvaldīt mehānismus, kas ļauj aktierim tos padarīt redzamus, noteikti man ir palīdzējusi kā režisorei panākt vēlamo efektu no aktieriem savos iestudējumos un filmās.

Dita Lūriņa: Lai arī katrai profesijai ir savi atšķirīgi “darba rīki”, specifisks zināšanu kopums, tomēr, manuprāt, laikmetīgajā teātrī robeža starp abām profesijām paliek aizvien izplūdušāka, apvienojot režisorus un aktierus zem viena jēdziena – izrādes veidotāji. Un man tas patīk!

Klāvs Mellis: Man šķiet, mūsdienās nekas nekur vairs nesākas un nebeidzas. Tās atbildības un funkcijas ļoti lielā mērā šļūkā atkarībā no radošās komandas sastāva, iestudējuma koncepcijas, paša apņēmības vai slinkuma utt.

Liena Šmukste: Manā gadījumā režija sākas, veidojot izrādes, un nebeidzas, ja veidoju lomu kā aktrise, bet otrajā gadījumā dominē otra režisora uzdevumi un skatījums. Aktiera profesija palīdz saprast aktieru pozīcijas savos iestudējumos.

3. Oļģerts Kroders reiz teica, ka “teksts ir sēkla, kas mani apaugļo izrādei”. Kādai dramaturģijai dodat priekšroku – iepriekš uzrakstītai vai tādai, kas top iestudējuma procesā?

Matīss Budovskis: Es dodu priekšroku labai idejai. Ja tā ir jau uzrakstīta, tad tas ir skaisti. Ja tā rodas šeit un tagad, tad nepieciešams to veidot iestudējuma procesā.

Vilis Daudziņš: Nevaru atbildēt, jo mana režisora pieredze ir visai niecīga, – līdz šim kā režisors esmu strādājis tikai ar tekstu, kas top iestudējuma procesā.

Mārtiņš Kalita: Es piekritīšu tam, ka iepriekš uzrakstīts teksts ir tā sēkla, no kuras veidojas izrāde.

Elita Kļaviņa: Pilnīgi piekrītu! Ļoti respektēju autorus un labu dramaturģiju, ko autori radījuši ar savu meistarību un dramaturga pieredzi – pārbaudītas, dramaturģiski pārdomātas lugas ar savu “kosmosu”, kas papildina un padziļina visu, ko režisors un aktieri var piedāvāt no savas puses. Īsti nesaprotu un necienu ātros teksta “keksus”, ko pēdējā laikā mūsu teātri ražo. Mani tas neinteresē. Izņēmums var būt dažas konceptuālas izrādes, kas atklāj specifisku tēmu.

Dita Lūriņa: Uz šo jautājumu man grūti atbildēt, jo kā aktrise vienmēr esmu priecājusies strādāt ar “lielo dramaturģiju”, ar klasiku, šobrīd manas mācības Igaunijas Mūzikas un Teātra akadēmijā fokusējas uz ideju par performances (vai izrādes) veidotāju kā autoru. Tas ir kardināli cits virziens un cita darba filozofija, kuru šobrīd izpētu un baudu, bet pāragri man pašai spriest, pie kuras darba metodes pieturēšos.

Klāvs Mellis: Laikam priekšroku dodu tai, ko iepriekš uzrakstu pats.

Liena Šmukste: Gan, gan. Viss atkarīgs no tēmas.

4. Jauno režisoru repertuāra izvēle teātrī nereti ir balstīta kādā atzītā kinodarbā. Vai tas nozīmē, ka lugas vairs nelasa, vai varbūt tam ir saistība ar tehnoloģiju attīstību teātrī?

Matīss Budovskis: Es gan esmu manījis, ka šajā gadījumā nav runa tikai par jaunajiem režisoriem vien, taču šajā tendencē neredzu saistību ar lugu nelasīšanu vai tehnoloģiju attīstību teātrī.

Vilis Daudziņš: Iedvesmas avots izrādei var būt jebkas. Kā kino scenārijs, tā luga. Būtiska ir tēma, par kuru režisors vēlas runāt.

Mārtiņš Kalita: Nedomāju, ka tam ir tieša saistība ar to, ka kāds negrib lasīt. Tā būs tikai spekulācija no manas puses, un es arī neesmu saskāries ar to, ka būtu ļoti daudz no kino ņemtu izrāžu, bet tas, ka šai paaudzei kino ir pazīstama valoda, kas, iespējams, iedvesmo, un vēlme kino estētiku uzvilkt uz skatuves arī ir jau labu laiku. Tas nav nekas jauns.

Elita Kļaviņa: Domāju, tas ir saistīts arī ar vieglajām autortiesību zagšanas iespējām Latvijā. Pārmainot pāris teikumu vai latviskojot Holivudas filmu, to Latvijā var mierīgi uzdot par savu autordarbu un neviens gailis pakaļ nedziedās. Filmas scenāriji, protams, ir pievilcīgi ar popularitāti un pārdomāto, ievelkošo sižetu, kuru scenāristi savulaik svīduši radot.

Dita Lūriņa: Filmu scenāriji mēdz būt ļoti laba dramaturģija, turklāt laikmetīgā dramaturģija. Domāju, ka tas nosaka izvēli, bet es šobrīd minu, jo pati ne reizi neesmu strādājusi ar filmas scenāriju kā dramaturģisko materiālu izrādei.

Klāvs Mellis: Īsti nezinu, pats neesmu pievērsies kinoscenāriju iestudēšanai. Bet, lai arī lasu diezgan daudz, lugas es patiešām īsti nelasu – pat nezinu, kāpēc.

Liena Šmukste: Nezinu par citiem.

5. Kādai darba formai dodat priekšroku – demokrātiskai ansambļa līdztiesībai vai hierarhijai ar režisoru kā noteicēju?

Matīss Budovskis: Man ir svarīgi, ka režisoram ir ideja un viņš zina, ko viņš savā darbā vēlas pateikt. Aktiera profesijā ir sarežģīti vērot sevi no malas. Izcili aktieri to spēj, bet ne vienmēr tas palīdz izrādei. Režisoram ir jāspēj vadīt aktieri, palīdzēt tam, lai viņš/ viņa jūtas droši, strādājot un pieļaujot kļūdas. Kļūdas ir ļoti svarīgas darbā pie izrādes, jo aiz tām bieži vien slēpjas skatuviskā patiesība. Ja ne patiesība, tad vismaz tas ir ceļš uz to. Taču kļūdas var rasties tikai drošā un uzticamā darba vidē. Režisoram šī vide ir jānodrošina. Reti kad to izdara kāds cits.

Vilis Daudziņš: Demokrātija radošajā procesā ir absolūti nepieciešama, taču efektīva tā ir tikai līdz zināmai robežai. Tad, kad līdz pirmizrādei ir atlikušas dažas dienas, ticiet man, jebkurš aktieris ir laimīgs, ja ir viens cilvēks – režisors, kas redz lauku no malas, spēj dot konkrētus uzdevumus, tāds, kam aktieri uzticas un kurš uzņemas atbildību.

Mārtiņš Kalita: Tas ir dažādi – atkarīgs no mērķa, ko pieprasa izrāde, kāds ir izrādes koncepts, es nevaru uzlikt vienu šablonu visām. Kaut kur ir ļoti svarīgi režisoram būt noteicējam, redzēt visu no malas, kaut kur – nepieciešams būt visiem vienā līmenī. Režisors pielāgojas izrādei.

Elita Kļaviņa: Ideālā pasaulē izvēlētos strādāt tikai ar režisoriem – personībām, kas uzklausa un kurus interesē ansambļa piedāvājums, bet kuriem ir arī savs izteikts rokraksts un motīvs konkrētā iestudējuma tapšanai. Tādā gadījumā piekrītu, ka režisoram vienmēr būs galavārds.

Dita Lūriņa: Manā gadījumā to nosaka izvēlētais materiāls vai tēma.

Klāvs Mellis: Laikam jau kaut kam pa vidu. Man šķiet svarīgi, lai visi procesā iesaistītie var brīvi izteikt savu viedokli un ierosinājumus un nākt ar savu radošo pienesumu. Vienlaikus lielākoties tomēr ir nepieciešams kāds (nu, režisors), kurš visām tām idejām piešķir tādu kā rāmīti. Noteikti var iztikt arī bez šāda “rāmētāja”, bet tādā gadījumā process, visticamāk, prasītu ļoti daudz laika, un laiks jau ir tieši tas, kā parasti pietrūkst.

Liena Šmukste: Vidusceļš – režisors vadītājs un idejas autors, bet ar iespēju komandai būt māksliniekiem, ne tikai izpildītājiem.

6. Vai, izvēloties iestudējuma formu, estētiku, aktierspēles principus, vadāties arī pēc savām kā aktiera/ aktrises izjūtām?

Matīss Budovskis: Es vados pēc ausīm. Es izrādi dzirdu.

Vilis Daudziņš: Bez šaubām! Mana aktiera pieredze ļauj man kā režisoram precīzāk paskaidrot uzdevumu.

Mārtiņš Kalita: Ļoti iespējams. Es pat pieļauju, ka režisori, kuri nav aktieri, tāpat vadās pēc savām iekšējām izjūtām kā aktieri. Nezinu, vai tas ir tik nozīmīgi, vai režisors ir aktieris vai nav.

Elita Kļaviņa: Noteikti. Esmu par teātri, kas var radīt katarsi. Tādu materiālu un estētiku arī meklēju.

Dita Lūriņa: Pēdējā laikā aizvien mazāk. Lai gan visa mana pieredze kalpo kā mans atspēriena punkts, caur to grūti nošķirt, lai precīzi atbildētu.

Klāvs Mellis: Nē, domāju, ka vismaz apzināti nevados.

Liena Šmukste: Nē.

7. Cik viegli vai grūti ir savienot aktiera darbu profesionāla teātra štatā ar režijas meklējumiem? Kur atrodat laiku/ iedvesmu / enerģiju meklēt impulsus un realizēt idejas jauniestudējumos?

Matīss Budovskis: Nevaru teikt, ka tas ir viegli vai grūti. Bieži vien runa ir par gribu. Nevis to, kas piemīt “Gribulītim” (Dzidra Rinkule-Zemzare), bet to, kas vispār liek celties no gultas un kaut ko darīt.

Vilis Daudziņš: Es līdz šim esmu bijis režisors tikai diviem iestudējumiem, līdz ar to nekādu grūtību apvienot šīs lomas man nav bijis. Iespējams, ja interese par režiju pieaugs, nāksies meklēt kādus kompromisus. Runājot par iedvesmu un impulsiem... To ir tik daudz, un dzīve apkārt tik paradoksāla, ka atliek vien izvēlēties tēmu. Pavisam īsi – mani iedvesmo cilvēki.

Mārtiņš Kalita: Ļoti grūti. Iedvesma, laiks, enerģija jāatrod starp ieelpām.

Elita Kļaviņa: Labā ziņa ir tāda, ka idejas briest ne jau tikai normētā laikā pie rakstāmgalda, bet bieži arī mēģinājumu un izrāžu starplaikos. Tā ka tas ir savienojams. Man tas ir svarīgi – paralēli briedināt savas idejas, jo tas dod lielu gandarījumu. Var jau būt tāpēc, ka pēdējos gados nejūtu, ka aktrises darbs paņem no manis visu, ko varu piedāvāt kā māksliniece.

Dita Lūriņa: Intensīvi piedalīties repertuāra izrādēs – to ir grūti apvienot ne tikai ar režiju, bet ar dzīvi kā tādu. Spīts, ilgas, neatlaidība un nezūdošs naivums palīdz.

Klāvs Mellis: Es neesmu neviena teātra štatā nodarbināts aktieris un noteikti arī negribētu būt. Patiesībā ar to aktierēšanu kopumā pēdējā laikā nodarbojos patiešām reti. Impulsi… Es nezinu, kur tie atrodas. Pamatā jau laikam tur, kur nav teātra – brīvajā laikā. Pašā teātrī impulsi teātrim atrodas ļoti reti.

Liena Šmukste: Es neesmu štata aktrise, tamdēļ man nav grūti savienot. Iedvesmu rodu tēmās, kuras mani interesē.

8. Vai jums ir kāda īpaša autoritāte teātra mākslā?

Matīss Budovskis: Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele. Viņu viedoklis man vienmēr ir svarīgs. Teātri iemīlēju, skatoties Alvja Hermaņa iestudējumus laikā, kad vēl strādāju JRT garderobē.

Vilis Daudziņš: Alvis Hermanis. Cilvēks, kas pirms 29 gadiem izveidoja Jauno Rīgas teātri.

Mārtiņš Kalita: Tāds viens tēls, ko saukt par vienīgo autoritāti, nav. Katrs teātra darbonis, kas veltījis ļoti lielu laiku un enerģiju teātra mākslai, ir vērts, lai viņā ieklausītos un domātu, ko paņemt sev. Protams, klasiķi, visi lielie teātra licēji – tur vispār nav jautājumu! Ja tev kaut kas pazūd, sāc ar ābeci.

Elita Kļaviņa: Kristians Lupa (Krystian Lupa).

Dita Lūriņa: Vairs nav. Bet iedvesmu gan es smeļos ļoti daudzos māksliniekos, piemēram: režisors Robērs Lepāžs (Robert Lepage), teātra grupa no Beļģijas “FC Bergman”,  Jans Lauverss (Jan Lauwers) un “Needcompany”, Vims Vandekeibus (Wim Vandekeybus), Joans Buržuā (Yoann Bourgeois) u.c.

Klāvs Mellis: Laikam vairs nav.

Liena Šmukste: [Eimunts] Ņekrošus (Eimuntas Nekrošius), [Dmitrijs] Krimovs (Дмитрий Крымов). 

9. Kurā virzienā, jūsuprāt, attīstīsies Latvijas teātris 21. gadsimtā?

Matīss Budovskis: Man gribētos, lai teātris ir tas mākslas veids, kas biežāk savienotu prātu ar sirdi un, ideālā gadījumā, pēc izrādes noskatīšanās radītu sajūtu, ka ir vērts dzīvot. Tam ir visi līdzekļi, lai tas to spētu.

Vilis Daudziņš: O, ja es zinātu, kurā virzienā Latvija attīstīsies 21. gadsimtā... Bet tādu zināšanu man diemžēl nav. Mani pašu (gan kā aktieri, gan kā režisoru) joprojām interesē zeme un cilvēki, kas te dzīvo.

Mārtiņš Kalita: Es ceru, ka uz cilvēku, uz personību, uz individualitāti. Nevis uz masu, bet cilvēku.

Elita Kļaviņa: Grūti teikt par visu gadsimtu… Šobrīd redzu tendenci, ka latviešu skatītājs teātrī tiek pieradināts saņemt izklaidi, turklāt scenogrāfiski efektīvā iepakojumā. Domāju, tā tendence arī saglabāsies.

Dita Lūriņa: Ceru, ka pretī autorteātrim, patiesi profesionālam teātrim, atvērtam jaunām idejām un virzieniem. Teātrim, kurā dzīvam procesam (nevis veciem konstruktiem) ir noteicošā loma.

Klāvs Mellis: Ak, kas to lai zina. Dzīvosim – redzēsim!

Liena Šmukste: Grūti atbildēt, to parādīs jaunā paaudze. Šobrīd tendence – performatīvā māksla, video ietekme.