Saruna ar aktieri Olafu Putrāli jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.

KrodersLV  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.

 

Viņš sevi sauc par ļoti gaišu cilvēku un būmeri ^[1]. Viņš uzskata, ka pacietība ir superspēja un jūtīgums – cilvēka pārliecinošā puse. Viņš tic: “Kam pienāksies, tas atnāks.” Viņš ir kādreizējais futbolists no Smiltenes, jaunais aktieris un nekustamo īpašumu aģents – Olafs Putrālis.

Februāra sākums. Olafs intervijai sarunājis mazu kabinetu LKA “Zirgu pastā”. Aiz sienas notiek dziedāšanas mēģinājums, kas neviļus kalpo par sarunas skaņu celiņu. Mēs runājam par ticību, jūtīgumu, akadēmijas “uzplēšanu”, neziņu un uzticēšanos savam ceļam. Un vairāk par visu sludinām īstuma uzvaru pār mūsdienās postulēto perfekcionismu. Tikšanās noslēgumā es apsolu, ka mūsu saruna noteikti nebūs perfekta, bet īsta gan. Savu solījumu esmu turējusi.

Seņkova studistu Instagram profilā ir jūsu portfolio (kas esat, ko meklējat, kādi ir jūsu hobiji, bailes, mērķi). Tu nedaudz sarežģīji manu izpētes procesu, jo teju viss, kas rakstīts par tevi, ir: “Olafam tiešām nav vajadzīgas attiecības”, un “Kam pienāksies, tas atnāks”. Tāpēc – ko tu tagad rakstītu sadaļā “Par mani”?

Atceros, man jautāja – ko tu rakstīsi pie savas attiecību sadaļas… Un es tajā brīdī kategoriski beidzu skatīties uz sievietēm kā tādām. Mēs ar kursabiedriem runājām, un radās skaists teiciens: “Kad atnāks īstā, tai būs.” Un viņa ir arī atnākusi. Tas ir labākais, kas ar mani noticis 2025. gadā. Tik dvēselisku cilvēku esmu atradis, tas ir superīgi… Bet ko es tagad rakstītu?

Jā, kas ir Olafs?

Pirmkārt, es domāju, ka esmu super gaišs. Tā ir lieta, par ko lepojos. Jo to gaišumu es pirms diviem gadiem biju pazaudējis. Esmu ļoti dievticīgs, bet tajā laikā biju arī novērsies no Dieva. Biju ļoti tumšā dzīves posmā. (Aiz sienas koris sāk mēģinājumu ar iedziedāšanās vingrinājumu “īī-ēē-āā”, mēs smejamies – R. K.) Tas ir īsumā par manu dzīvi. Man vienmēr tā notiek – piemēram, ir kaut kas bēdīgs, un ir blakus apstākļi – dzied koris. Ja esmu priecīgs vai iemīlējies, tad blakus apstākļi vienmēr paspilgtinās manu emociju. Es pamanu detaļas, varbūt tāpēc visas jūtas tik spēcīgas. Neesmu mērens cilvēks. Dzīvoju vai nu ļoti apakšā, vai ļoti, ļoti augšā.

Bez mērenības un viduvējībām.

Bez viduvējībām, jā. Kad jūtos tādā vidējā slānī, tad jūku prātā.

Pēc Smiltenes vidusskolas absolvēšanas Kultūras akadēmija bija tavs vienīgais plāns…

Kur tu to izlasīji?

Smiltenes vidusskolas mājaslapā.

Vidusskolas mājaslapā, protams! (Smaida.) Nē, vispār stāsts, kā mans ceļš aizgāja līdz akadēmijai, ir interesants. Visu mūžu esmu bijis nenormāls sportists; savu nākotni biju iztēlojies kā futbolists. Bet 15 gadu vecumā, spēlējot draudzības spēlē, man salauza mugurkaulu. Ieguvu artrītu… No sporta mani vienkārši izrāva ārā. Es nezināju, ko darīt. Sēdēju un domāju… Mans vectētiņš jaunībā bija uztaisījis ģitāru, tā bija ārkārtīgi skaista, bet vienmēr atskaņojusies. Gribēju iemācīties. Sakrāju naudu, nopirku ģitāru un sāku spēlēt. Tad mans ķīmijas skolotājs uzzināja, ka spēlēju ģitāru, un aicināja pievienoties savai grupai. Vēlāk viņš teica: “Varbūt gribi kaut ko uzdziedāt?” Manam vectētiņam mīļākā dziesma bija “Dzeguzes balss”, gribēju to ierakstīt un uzdāvināt viņam uz dzimšanas dienu. Viņš katru vakaru esot licis to disku un klausījies. Pienāca mammas dzimšanas diena, un viņai iedziedāju “Nē, manis nav”. Diemžēl ļoti īsā periodā gan mamma, gan vectētiņš nomira. Un es vairs nevienam nevēlējos veltīt dziesmas. Bet tad sapratu, ka ļoti mīlu kaut ko māksliniecisku radīt un dot. Vidusskolas beigās domāju, kur studēt. Nezināju, ka tajā gadā uzņem aktierus. Nezināju, ka ir tāda “aktieru skola”. Biju redzējis vienu izrādi – Suhanova “Pazudušo dēlu” (Valmieras teātra izrādi, 2017 – R.K.) Ieraudzīju, ka [Latvijas Kultūras akadēmijā] ir kurss “Dramatiskā teātra aktieris”. Nodomāju – kāpēc nevarētu pieteikties. Tas viss likās tik nereāli. Jā, mani uzņēma, un dzīve sāka izvērsties kaut kā pavisam citādāk.

Paldies, ka padalījies... Kādas tagad ir tavas attiecības ar mūziku un sportu?

Mēs ar kursabiedru Tomasu (Valmieras teātra aktieris Tomass Ralfs Ābolkalns – R.K.) rakstām dziesmas. Mums sanāca ārkārtīgi skaista dziesma ar nosaukumu “Ķirzaka”. Super skaista. Bet tai vēl nav pienācis īstais brīdis.

Jūs paši rakstāt gan mūziku, gan vārdus?

Mēs paši, jā. Tas arī ir kaut kas tāds, kas vienkārši piedzimst ar tādu kaifu un skaistumu. Ar sportu… Es ļoti nopietni eju uz sportiskumu savā dzīvē. Man ir savs treniņu plāns, katru dienu eju uz svaru zāli. Pavasarī kopā ar draudzeni gribu noskriet pusmaratonu. Cenšos arī pie diētas ļoti strādāt, jo akadēmijas laikā sanāca nenormāli maz sportot un neveselīgi ēst. Tās ir tās divas lietas, kas gāja roku rokā ar akadēmijas laiku.

Par akadēmiju. Vai iedomātā vīzija par aktiermeistarības studijām krietni mainījās, ieraugot tās tuvplānā?

Atnākot uz akadēmiju, man nebija absolūti nekādas vīzijas. Atnācu uz šejieni ar maksimālu brīvību. Nejutu, ka man ir tāds spiediens – obligāti jātiek. Ka esmu darījis visu, lai tur tiktu. Man sanāca, kā sanāca, ar visām tām dzīves krustcelēm. Mani aizveda tur, kur man reāli vajadzēja būt. Ja tagad iedomājos, ka būtu aizgājis uz citu augstskolu… nezinu, kāds būtu palicis. Jo šajos četros gados iemācījos visu. Iemācījos mīlēt un nīst. Iemācījos priecāties un raudāt. Visus emociju pretpolus, ko vien var izjust. Bet tajā laikā, kad studēju, es tos nesapratu. Es vienkārši “rāvu” sevi vaļā. Kad cilvēks mainās vai kaut kā grib progresēt, viņam ir sevi jāuzplēš. Un akadēmija uz to ir ģeniāla. Viņi tik ļoti labi spēja kaut kā tevi...

Uzplēst?

Uzplēst! Bet uzplēst maksimālajā pakāpē. Tā ka – iedauzītu vienu naglu vairāk un būtu par daudz. Dabūju tos griestus, kādus man vajadzēja. Ja man nebūtu šo situāciju akadēmijas laikā, dzīvi tvertu citādāk. Akadēmijas laikā ir tāds posms, kad tavas personības vairs nav. Olafa šeit nav. Tu domā par vienu cilvēku, par otru. Par šito personāžu, par to personāžu. Tu sevi aizliec otrajā vietā. Un tad saproti, ka tu kā cilvēks īstenībā vari būt viss. Kad tu noliec savu ego un savu personību nost, tu saproti, ka tavs ķermenis un tavas domas mākslas pasaulē var būt viss. Piemēram, arī tagad, kad neesmu iekšā teātrī, man liekas, es varu darīt absolūti jebko. Jo dzīve, manuprāt, nav tikai par to, ka tu zini vienu lietu, un viss. Es gribu visu aptvert. Man liekas, par to tā dzīve ir. Ne tikai par to, ka mēs darām vienu lietu. Protams, citiem tas ļoti labi strādā, bet man tas vairāk ir par piedzīvojumu, spēli. Mana dzīve ir spēle.

Kādā brīdī tev bija (varbūt ir tagad) nožēla par to, ka izvēlējies tieši šo programmu?

Tagad nē, bet akadēmijas laikā man bija ļoti daudz tādu brīžu. Jo sāpēja. Ļoti, ļoti sāpēja. Tagad, kad tas viss ir aiz muguras, – es absolūti gribētu, lai mani bērni izietu tam cauri.

Parasti cilvēki saka: “Es negribētu, lai mani bērni tam iet cauri.”

Protams, bet es tajā redzu tik lielu ieguvumu savā dzīvē. Neskatoties uz kaut kādiem negatīviem aspektiem, tas beigās ir ārkārtīgi pozitīvi.

Ar kursabiedriem spēlējāt izrādi “Nevienam nezināmā Marija” (LKA, rež. Elmārs Seņkovs, 2024 – R.K.) un decembrī pirmizrādi piedzīvoja arī “Joprojām nezināmā Marija” (LKA, rež. Elmārs Seņkovs, 2025 – R.K.). Abi iestudējumi ir pēc Čehova lugas “Kaija” motīviem. Kādas, tavuprāt, ir galvenās atšķirības?

Kad studiju laikā kursabiedriem eksāmenā bija “Kaija”, es tur nepiedalījos. Bet, kad viņi bija nolēmuši veidot “Kaiju” kā izrādi, mani pieaicināja nospēlēt Iļja Šamrajevu. Tas bija ļoti interesants un izaicinošs brīdis, jo kursabiedri ļoti labi zināja materiālu, un man vajadzēja “pieskriet” līdzi. Process bija superīgs, jo Elmārs mums atļāva radoši izpausties, [domājot] kas ir “Kaija”, un nest piedāvājumus, kurus uzklausīja. Un tagad, kad mēs satikāmies vēlreiz, tā bija pavisam cita pieredze. Elmārs vairs neskatījās uz mums kā studentiem, ka viņam vajag kaut ko iemācīt. Tas viss bija tik brīvi un viegli. Jo visi jau zināja materiālu, visi plus mīnuss saprata, ko mēs gribam no tās izrādes. To vienkārši vajadzēja mazliet citādāk iniciēt. Un tas ir arī pirmais darbs, kur esmu arī kaut ko režisējis. Mums, katram Trepļevam, bija jārežisē sava izrāde. Man ļoti patika izpausties. Un liels prieks, ka mani kursabiedri un režisors pret to bija ļoti atbalstoši.

Kas bija tavs lielākais izaicinājums, veidojot šīs lomas – Mašas tēvu un vienu no Trepļeviem?

Mani ārkārtīgi uzvelk cilvēki, kas konstanti stāsta nesmieklīgus jokus. Un man bija jāspēlē vīrietis, kurš nezina un nedomā par to, kā izturēties. Bet viņš izspļauj kaut kādu stulbu anekdoti. Man tas bija grūti. Noticēt, ka es stāstu stulbu joku un ka man pašam par to ir prieks, pats par to smejos.

“Kaijā” spilgti atainotas jauno mākslinieku ciešanas un šaubas. Tev veidojās rezonanse ar kādu no tēliem?

Es ārkārtīgi jutu Kostju. Kad mēs pirmo reizi iestudējām “Nevienam nezināmo Mariju”, es tik ļoti sajutu Kostjas tukšumu pret dzīvi. Viņam vienā brīdī uzkrita tāds “vēmeklis”, un viņš nekādi nevarēja to izfiltrēt. Tas krājās, krājās, krājās. Tajā laikā bija viens ne pārāk labs mēģinājums. Tuvojās izrāde. Neviens neko nevarēja, mums bija grūti nospēlēt savas lomas. Un tajā brīdī, kad režisors saka: tas nebija labi, šitas nebija labi… Tev liekas, ka viss ir, bet nekā nav. Un tu nesaproti, kas notiek. Es nekad mūžā nebiju gleznojis, bet es uzgleznoju…

Mēģinājumā?

Mēģinājuma procesā. Elmārs Kristapam (Valmieras teātra aktieris Kristaps Kristers Ozols – R.K.) lika veidot muzikālus priekšnesumus, jo viņš spēlēja Trepļevu dziļākā pakāpē. Un es tajā “melnajā” mēģinājumā radīju savu gleznu. Tas bija vienīgais veids, kā varēju formulēt savas sajūtas. Tur tik daudz emociju, un tas viss “uzkrauts” uz viena trausla audekla. Cik tā māksla patiesībā ir tāda…

Tu piekrīti tam, ka māksla rodas ciešanās?

Man tas vārds “ciešanas” nepatīk. Man patīk vārds “izjust”. Maksimāli izjust. Kad tev reāli sāp un tu nezinu, kur to likt, tad tu izliec to emociju. Jo to nevar izskaidrot. Un es uzlieku uz audekla to gleznu. Varu novietot to absolūti jebkā – vertikāli, horizontāli, pa diagonāli, bet es tāpat visu tajā gleznā saprotu.

Māksla jau laikam ir par to.

Un māksla nav tikai par to, ka viss ir smaidīgs, nenormāli intelektuāls un pedantisks, bet, manuprāt, par to, ka tev ir kaut kādas ļoti spēcīgas jūtas. Un tu to gribi izlaist pasaulē, nevis ļaut, lai tas tevi “ēd”. Tāpēc tās krāsas ir dotas. Citam ir lielāks ego, citam mazāks. Un liekas, ka tā problēma arī mākslā ir tāda, ka dažkārt aiz mākslinieka slēpjas milzīgs ego. Un tu nespēj “no lejas” ar viņu aprunāties.

Diploms ir kaut ko mainījis tavā pašapziņā, uztraukuma līmenī uz skatuves?

Man personīgi diploms nenozīmē, ka jūtos kaut kā drosmīgāk vai “citā līmenī”. Nebūt nē. Es vairāk esmu uzbudināts nekā satraukts. Man satraukums ir tad, kad par kaut ko neesmu pārliecināts. Uzbudinājums ir tāds, ka tu jūti draivu iekšā.

Adrenalīnu.

Adrenalīnu. Un it īpaši “Marijā”. Tā izrāde ir tāda, ka tur var būt kļūdas. Un, ja tās kļūdas ir, tas ir ļoti labi. Jo, iedomājies, cik labi, ka tu spēj izrādei iedot šķipsniņu kaut kā jauna. Piemēram, noiet kaut kas greizi, un tavs partneris ir nedaudz sašutis. Bet tu zini – var iziet arī šitā [no situācijas] ārā. Tu izskrien no ainas, un visi kļūst uzbudināti ar ugunīm acīs kā sportā, tāpēc ka radīji ko jaunu. Tas iedod tādu jaudu beksteidžā (aizskatuvē – R.K.) arī nākamajiem iet ārā un spridzināt…

Tev ir kādi pirms un pēc izrāžu rituāli?

Katrai izrādei es veidoju savu rituālu. Piemēram, mums bija pie Matīsa Kažas izrāde “Degošie” (LKA, 2025 – R.K.). Es tur nemeklēju nekādu loģiku, bet sajutu, ka man ir jāklausās “Lec saulīte”. Es vienkārši biju pie tumbas, pirms katras izrādes klausījos “Lec, saulīte, spīdi spoži”, atvēru rokas pret debesīm un ļāvu jebkādām emocijām, kas nāk, manī ienākt, vai emocijām, kam jāiet ārā, iziet. Pirms “Kaijas” (“Nevienam nezināmās Marijas” un “Joprojām nezināmās Marijas” izrādēm – R.K.) mēs ar kursabiedriem esam iesākuši likt “Whiskey, cola & tequila” un kopā ļoti neglīti dejot. Nenormāli neglīti. (Olafs uzliek dziesmu, un mēs smejamies.)

Un kā tu “izej” no lomas? Vai tu esi aktieris, kuram tas notiek automātiski?

Man tā nav. Bet zini, kas ir tāda nepatīkama emocija – ka esi nospēlējis izrādi, tevi ir apsveikuši, tev aplaudē. Jūti tiešām lielu sirsnību. Un tad tu ienāc savā dzīvoklī, un ir tumšs, kluss un vientuļš. Tie ir tie brīži, kad varbūt man liekas, ka vajag bišķiņ iziet no tā, ka esmu kaut ko tādu piedzīvojis. Ieiet dušā, uzlikt fuci fonā un nomierināties. Bet tā, ka esmu lomā bijis tik dziļi, ka man vajadzētu gremdēties alkoholā vai tamlīdzīgi, nu nē. Man liekas, ka tajā brīdī jau tā loma kļūst nedaudz par smagu. Ļoti daudz superīgas lomas bijušas arī kino nozarē, kurā cilvēks ir iegājis nenormāli par dziļu; nospēlējis ģeniāli, bet viņam pašam dzīve pārtrūkst.

Literatūrā arī tā bieži notiek.

Lūk, un te ir labs jautājums. It kā mēs kalpojam mākslai. Mēs esam tie, kas to mākslu cenšas radīt un izpaust. Bet interesanti vienmēr saprast – par kādu cenu? Un ja tā cena ir tava dzīvība? Bet man liekas, ka katram cilvēkam uz šī zemes Dievs ir iedevis savu ceļu. Un domāju, absolūti vienalga, kā tu censtos to ceļu lauzt vai mainīt, tu beigās būsi uz tā ceļa, uz kura tev bija jābūt. Dvēselei kaut kas ir jāiemācās pasaulē. Mums ir grūti otram dot kaut kādu padomu, ko vajag vai nevajag darīt, jo mēs skatāmies pēc savas prizmas, cik mums ir bijis sāpīgi vai cik mums ir kaut kas ticis atņemts. Bet varbūt tieši to dvēselei vajag? Nu, nebūt tik ļoti pašapmātiem ar to čaulu – kā es no malas izskatos vai ko es daru. Man liekas, pasaule ir par to, cik ļoti mēs spējam piepildīt dvēseli.

Vairākas reizes esi uzsvēris Dieva nozīmē savā dzīvē. Man nebija plāns to jautāt, jo tas ir sensitīvs jautājums, bet kā veidojušās tavas attiecības ar Dievu un ticību vispār? Tu, protams, vari neatbildēt.

Laikam pirmā saskarsme ar Dievu man bija tad, kad māmiņa katru vakaru, kad gāju gulēt, vienmēr lika krustiņus un teica: “Lai Dieviņš tevi sargā!” Man mamma to nodeva. Kad bērnībā biju bēdīgs, priecīgs vai kaut kas bija noticis, vienmēr runājos ar Dievu. Es varēju ar viņu saprast savas sajūtas.

Tu nebiji uz viņu dusmīgs?

Uz Dievu? Esmu bijis ļoti dusmīgs. Esmu arī neticējis Dievam. Nu, tieši tad, kad tie traģiskie notikumi dzīvē notika, jutos tā, ka viņš nedzird un nejūt mani. Bet atkal – tas ir mans ceļš. Mans ceļš, kas manai dvēselei ir jāiet. Ja tā, manuprāt, ir tik gaiša, tad varbūt tai ir jāiemācās nobružāties ar dzīvi. Man ļoti patīk tā dziesma “Dvēselīte”. Tur ir tik skaisti vārdi: “Kamēr tu šo spēli spēlē…” Un atkal, ko es nesaprotu, tu dziedi tik spēcīgu un skaistu dziesmu, un tev pašam kā māksliniekam, mūziķim tā dzīve ir beigusies traģiski. Mākslā izliec tos skaistos vārdus, ar kuriem visi var asociēties; liekas, ka esi sapratis. Bet… nu jā. Kaut kādas šķēres. Jā, dzīve īstenībā ir šķēre.

Šis ir ļoti labi teikts. Tu esi domājis rakstīt dzeju?

Nē, bet es to improvizēju, arī tikai un vienīgi ar mīlestības emociju. Piemēram, es savu meiteni ļoti, ļoti mīlu un, kad man ir grūti viņai pateikt to vēl vairāk, tad improvizēju dzeju.

Kas ir vērtīgākais, ko Seņkovs tev ir pateicis?

“Mēs neesam vieglā ceļa gājēji.” Tā ir lieta, ko es, īpaši arī šajā posmā, kuru nenosauktu par vieglu, visu laiku sev galvā saku: “Es neesmu vieglā ceļa gājējs.” Domāju, tā ir ģeniāla frāze.

Būtībā kā moto.

Jā, moto. Mēs neesam vieglā ceļa gājēji. Un viņš arī necenšas būt perfekts, bet gan…

Īsts?

Īsts.

Man patīk tā doma, ka tu vari būt perfekts vai īsts.

Jā! Mūsdienās mēs visi, tā kā jau tu teici, esam par to perfekcionismu. Mums tagad ir aplikācijas, mēs perfekti rakstām, perfekti izskatāmies, perfekti runājam. Un tas viss ir tikai tāpēc, ka AI (mākslīgais intelekts – R.K.) visu taisa tādu “perfektu”. Un, iedomājies, cik drausmīgi ir būt perfektam. Tu gribētu būt perfekts cilvēks?

Es ilgu laiku domāju, ka gribētu. Tāpēc, ka apkārtējā vide to nemitīgi pārdod. Reizēm šķiet, ka tev pat nav variantu, vienkārši jātiecas uz to.

Jā, tu esi tādā burbulī ielikts. Bet kurā brīdī tu tur esi ar sevi? Kurā brīdī tajā burbulī un tajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam, tu apsēdies un aprunājies ar sevi? Mēs uzreiz paņemam telefonu.

Atbalstu šo būmeru domāšanu.

Mhm. Jā. Olafs – būmeris. (Abi smejas.)

Tavs kursabiedrs Kristaps Kristers Ozols nesenā intervijā sacīja: “Galva kūp, mēģinot saprast, kas aktiera profesija patiesībā ir.” ^[2] Kā tev šķiet – esi sapratis, kas tā ir patiesībā?

Hmm, nē (pauze), manuprāt, ne.

Tu esi procesā?

Esmu procesā. Nezinu, vai kaut ko tādu var nodefinēt. Protams, var. Teorētiķi jau nodefinē, kas ir aktieris un kas tā ir par profesiju. Un, protams, es varētu teikt – zinu…

Tu varētu būt perfekts un teikt…

Es varētu būt perfekts un teikt – jā, es zinu, kas ir aktieris un kādam aktierim ir jābūt. Bet... Vienīgais, ko es zinu: aktierim ir jābūt jūtīgumam. Jūtīgam cilvēkam.

“Talants ir jūtīgums, un būt jūtīgam nav viegli.” ^[3] Kā šis jūtīgums tev ikdienā traucē vai palīdz? Kā tu ar to sadzīvo?

Jūtīgums ļoti traucē. Tajā pašā laikā, ja cilvēks ir jūtīgs, tad viņš ļoti labi zina, kā jūtas otrs, kā palīdzēt un ko pateikt. Esmu ārkārtīgi jūtīgs. Esmu tāds cilvēks, kurš grib palīdzēt un palīdz, bet šajā pasaulē ir tik ļoti daudz cilvēku, kas to izmanto. Esmu jutis, ka cilvēki ir izmantojuši manu jauko sirdi. Un tas ikdienā traucē. Bet es ļoti labi esmu novilcis tās robežas. Ļoti daudz cilvēku uzskata, ka esmu tāds “nejauks” un “iedomīgs”. Bet vienkārši tam cilvēkam ir ļoti spēcīgi jāienāk manā dzīvē, lai es viņam atdotu sevi visu. Neatceros, kur to dzirdēju, bet ir tāds citāts: “Ja tu esi draugs ar visiem, tad tu esi ienaidnieks ar sevi.” Un kaut kā to [sev] paņēmu. Es domāju, ka jūtīgums ir cilvēka... (Pauze.) Jūtīgums ir cilvēka pārliecinošā puse. Ļoti daudz cilvēku nemāk būt jūtīgi. Jo var sāpināt, kad esi jūtīgs. Tāpēc viņi izvēlas būt tādi… nepieejami. Tādi, kuriem it kā nevar neko izdarīt. Bet cik drausmīgi būt cilvēkam, pie kura neviens netiek.

Savā ziņā šķiet paradoksāli, ka jūtīgums ir cilvēka pārliecinošā puse, bet taisnība.

Jā. Savu dzīvi esmu izveidojis tā, lai varētu nekaunēties par savu jūtīgo pasauli. Es nekļūstu mazāk vīrišķīgs, ja esmu jūtīgs.

Ir cilvēki, kas domā, ka jūtīgums ir antonīms vīrišķībai, bet skaisti, ka vīrišķība izpaužas savā jūtīgumā.

Kad tu esi sāpināts un aizvainojies pret cilvēci, tu norobežojies un noslēdzies. Es domāju, ja kāds psihologs tiktu iekšā sirds kodolā cilvēkam, kurš ir tāds “auksts”, viņš neteiktu – tas cilvēks ir super priecīgs. Viņš patiesībā kaut kur dziļi sirdī ir sadurstīts.

Šobrīd tu neesi štata aktieris. Tā bija apzināta izvēle, vai vienkārši tajā laikā neatradi savu teātri?

Es nekad pašmērķīgi negāju uz to, lai nespēlētu teātrī. Man ir grūti atbildēt, jo nesaprotu, kāpēc tā ir sanācis. Bet varbūt nav mans īstais brīdis, mans īstais laiks. Tiešām nezinu. Nebija tā, ka es negribu būt teātrī.

Tu esi atvērts piedāvājumiem.

Jā, es būtu ļoti atvērts. To pauzi es varu vienīgi rezonēt atkal caur kaut ko augstāku. Piemēram, man tie četri gadi bija tik anormāli…

Piesātināti?

Jā, maksimāli. Ka tikai tagad sāku lēnām izprast sevi. Es pieņemu sevi. Es novērtēju daudz vairāk. Piemēram, katru izrādu, ko tagad spēlēju, es ļoti novērtēju. Tā ir tik skaista lieta. Daudziem tā varbūt ir pašsaprotama lieta: “Ai, šodien jānospēlē izrāde…” Bet man ļoti patīk tas, ka man tā ir svētku diena... Jā, bet piedāvājumiem, protams, esmu atvērts.

Tu esi arī nekustamo īpašumu aģents. Kā tu nonāci līdz šai profesijai, un kā tā mijiedarbojas ar aktierēšanu?

Nekustamajos īpašumos nonācu, jo man pēc akadēmijas nebija štata vietas un sapratu – nav arī tā, ka es gribētu uzreiz kaut ko [citu] mācīties. Domāju – ja man dzīvē ir tāds periods, kurā ir telpa domāt un izprast jaunu pasauli, tad nekustamais īpašums ir uz to kā tēmēts. Ļoti labi sāku saprast, kā tiek virzīta nauda. Saprast par bankām, par kaut kādām lietām, ko vīrietim vajadzētu zināt. Jo, manuprāt, vīrietim ir jāpārzina un jāpārvalda nauda. Vienalga, cik daudz tev tā ienāk, tev ir jāmāk ar to apieties. Piemēram, akadēmijā tu par to vispār nedomā. Tu domā tikai par mākslu. Es sākumā [domāju] tikai par dvēseli, tikai par kaut ko garīgu. Bet mēs diemžēl esam pasaulē, kurā nauda ir ļoti liels faktors. Kāpēc tāda izvēle – nekustamo īpašumu aģents? Tāpēc, ka tā nav nine to five (tulk. no angļu val. – no 9:00 līdz 17:00 – R.K.) darba vieta. Tas nozīmē, ja tevi kāds grib, piemēram, uz izrādi vai kādu projektu, tu esi pieejams. Es radu sevi pieejamu.

Teātra loma tavā dzīvē tagad. Tu ikdienā šobrīd bieži ej uz teātri?

Tagad, kad esmu pabeidzis akadēmiju, uz teātri nesanāk tik daudz laika iet. Mana diena ir ļoti piesātināta. Es darbojos pilnīgi jaunā – nekustamo īpašumu pasaulē. Tajā pašā laikā “Skrivanek Baltic” cenšos nodibināt savu runas kursu…Bet es labprāt ietu vairāk uz teātri.

Ir kāda teātra vai kino loma, kuru tu kādreiz gribētu nospēlēt?

Es negribētu kādu konkrētu lomu. Bet es ļoti gribētu nospēlēt cilvēku, kurš parāda drosmi būt cilvēcīgam. Drosmi būt… Kā Jēzus. Principā es gribētu nospēlēt Jēzu.

Tu esi domājis par citām pozīcijām teātrī. Piemēram, būt dramaturgs, režisors, uzrakstīt kādu lugu. Piemēram, par Jēzu.

Īstenībā esmu domājis par režiju. (Pauze.) Kaut gan – nezīlē, bet dzīvo! Mēs te runājamies intervijā par kaut kādu nākotnes redzējumu. Bet es tev nevaru neko konkrēti pateikt, man vēl viss nav dzīvē sakārtots.

Domāju, tas sakārtotības jēdziens ir tik trausls, ka varam sapņot un plānot nākotni neatkarīgi no tā, cik “drošā” vietā esam. Piemēram, tev varbūt šķiet, ka tev ir mazāk sakārtota aktierēšanas vai karjeriskā puse, bet ir iespēja arī, ka tiem cilvēkiem, kuriem tā ir sakārtota, tā “noplīst”, mainās...

Protams! Tāpēc es tev teicu to “nezīlē, bet dzīvo!” Es vienkārši gribētu atbildēt, ka gribu būt mākslā. Tā zīlēšana par to, ka es gribētu tur, es gribētu tur, tā tik ļoti atņem to… brīnumiņu. Tu kļūsti par tādu “man vajag, man vajag”. Bet tas pie tevis atnāks. Tev tikai vajag darīt un būt.

Tev ir kādi skatuves etaloni?

Mūziķis Mārtiņš Freimanis. Esmu [tāds] cilvēks, ka man ir viegli izvēlēties mīļāko vai nemīļāko. Bet, piemēram, Freimaņa mūzikā es nevaru izvēlēties, kura ir man mīļākā [dziesma].

Zinu – tev nepatīk atbildēt uz jautājumiem, kas sākas “kādu tu gribētu…”, bet varbūt uz šo tomēr atbildēsi. Kādu tu gribētu redzēt Olafu pēc pieciem vai desmit gadiem?

Olafu pēc desmit gadiem es gribētu redzēt…Ka man ir sieva. Ka man ir bērni. Ka esmu vesels. Mana ģimene ir vesela. Mans tēvs, brālis. Krustmāmiņa. Ka visi viņi ir veseli, sportiski, laimīgi. Es ceru, ka pēc desmit gadiem būšu atradis savu nišu, jo manī ir tik daudz gribēšanas un varēšanas. Es ļoti gribu gaišu ģimeni. Es gribu gaišus cilvēkus sev apkārt. Tās ir tās lietas, kas pēc desmit gadiem būs.

Būs?

Jā. Tās būs.

Šis bija skaisti. No sirds tev to arī novēlu. Nobeigumā uzdošu pāris ātros jautājumus… Par ko tu šodien esi pateicīgs?

Par savu meiteni.

Kas tev ir vissvarīgākais?

Dvēsele.

Ar kuru tēlu tu gribētu iet ringā?

Labs jautājums… Ar Geilu Vainandu (Olafa tēls no izrādes “Degošie” – R.K.)

Kurš izrādes citāts tev visbiežāk nāk prātā?

Trepļeva teksts (no Antona Čehova lugas “Kaija” – R.K.): “Mākslā ir vieta gan jaunam, gan vecam. Svarīgi ir, lai māksla brīvi plūst no tavas dvēseles.”

Kura izrāde, tavuprāt, būtu jāredz ikvienam?

“Monstrs” Dailes teātrī (rež. Dmitrijs Petrenko – R.K.). Es to noskatījos trīs reizes un visas trīs reizes raudāju.

Lūk, šī ir laba reklāma. Ja cilvēki, īpaši vīrieši, saka, ka viņi ir raudājuši pie kāda mākslas darba…

Sold? (Tulk. no angļu val. – pārdots – R.K.)

Sold! (Abi smejas.) Ko tev nozīmē teātris?

Man teātris ir vieta, kur varu atļauties justies kā bērnudārzā. Es varu būt brīvs. Bet es runāju tikai par labāko iespējamo situāciju. Kad tu vari būt viss, un tev ir drosme būt un iztēloties visu.

Kas tevi dara laimīgu?

Mīlestība.

Visbeidzot – ir vēl kas, ko es tev nepajautāju, bet tu būtu gribējis par to parunāt?

(Domā, aiz sienas koris dzied “Disnejlendu”). Jā. “Kāpēc tāds cilvēks kā tu izdomāji nodarboties ar boksu?”

Labi. Olaf, kāpēc tāds cilvēks kā tu izdomāji nodarboties ar boksu?

Periodā, kad bija notikušas tās traģēdijas. Un akadēmijā, kur visu laiku jābūt jūtīgam… Manī bija tik ļoti daudz emociju, kuras man vienkārši vajadzēja dabūt ārā. Mana pirmā boksa pieredze bija tāda: aizgāju uz “Getto”, piegāju pie lielākā džeka, kas tur bija, un pateicu viņam – vai tu vari, lūdzu, man iesist pa seju?

Un viņš tev iesita?

Jā. Man pirmajā sparingā salauza ribu. Bet es to nesaku tāpēc, ka tas ir kaut kā… drosmīgi. Vispār nē. Tas ir par to, ka dzīvē kādreiz tev tik ļoti sāp iekšēji, ka tu gribi, lai tev sāp arī ārēji. Un es savu dzīvi šobrīd bez boksa nevarētu iztēloties. Es tur jūtu, kā izlādēju emocijas. Kad tevi ir slikti, ja tu esi mērķtiecīgs, tu dari ļoti daudz lietu, lai tev būtu labi. Un, ja tu turpini darīt, darīt, darīt, beigās jau būs ļoti labi. Nu, tur nav citas opcijas, manuprāt.

Ja ir slikti, tad pēc tam būs labi.

Jā. Vienkārši vajag maukt. Maukt tikai uz priekšu.

Āmen!

Āmen!