Piezīmes par Varšavas galvaspilsētas teātru skati “Varšavas teātra kvartāls” (Warsaw Theatre Quarter 2026)

Februārī Varšavā notiek neparasts festivāls – vairāku galvaspilsētas teātru skate “Varšavas teātra kvartāls”. Četri pazīstami teātri – TR Warszawa (festivāla organizators), Studio teātris (Teatr Studio), Dramatiskais teātris (Teatr Dramatyczny) un Jaunais teātris (Nowy Teatr) – veido galveno programmu. Šis četrinieks ir festivāla pamats, taču programmā iekļautas arī Varšavas Komūnas teātra (Teatr Komuna Warszawa), Dejas paviljona un citu skatuves mākslas apvienību veidotās dejas izrādes. Nākotnē festivāls kļūs par kvartālu arī ģeogrāfiskā nozīmē – kad TR Warszawa pārcelsies uz jauno ēku pilsētas centrālajā laukumā, blakus Teatr Dramatyczny un Teatr Studio.

Šī gada programma bija ļoti bagātīga. Papildus izrādēm katru dienu notika teātru prezentācijas par pašreizējiem un nākotnes projektiem, diskusijas par attīstības stratēģijām un sadarbību, kā arī aktīvas sarunas starptautiskā viesu grupā no dažādām Eiropas valstīm. Festivāla galvenais partneris ir Ādama Mickeviča institūts, kas prezentēja savu tuvāko gadu programmu – atbalstu rezidencēm, izglītības iespējas jaunajiem profesionāļiem un poļu kultūras izplatīšanas pasākumus  ārzemēs. Institūtam ir pārstāvniecības vairākās lielās valstīs un ilga starptautiskās sadarbības pieredze, tāpēc festivālā piedalījās liela delegācija no Lielbritānijas, kā arī viesi no ASV. Sadarbība ar vienu no amerikāņu fondiem tika izziņota jau pirms gada festivālā “Boska Komedia” Krakovā.

Pirmā diena sākās ar iepazīšanos ar organizatoriem un dalībniekiem, kā arī ar pirmo izrādi TR Warszawa. “Lagūna”, kuras režisors ir Pavels Sakovičs (Pawel Sakowicz), zināmā mērā ir saistīta arī ar Latvijas teātri – Rīgā viņš ir pazīstams Lukaša Tvarovska izrāžu horeogrāfs Dailes teātrī. “Lagūnā” Sakovičs apvieno postdramatisku tekstu ar postapokaliptisku sižetu un savu horeogrāfiju. TR Warszawa aktieri uz skatuves darbojas ļoti fiziski un konkrēti. Stāsts sākas pazīstamā vidē, kur nelielas, kaitinošas detaļas pamazām izjauc ierasto kārtību. Pasaule sāk brukt un pārvēršas haotiskā, absurda realitātē. Ķermenis kļūst par vienīgo līdzsvara saglabāšanas instrumentu.

Otrā diena sākās ar TR Warszawa prezentāciju par repertuāru, režisoriem un jaunās ēkas būvniecību. Pašreizējā teātra ēka kļuva īpaši nozīmīga 1990. gados, kad šeit strādāja Kšištofs Varļikovskis un Gžegožs Jažina. Teātris šajā vietā darbojas jau kopš 20. gadsimta 40. gadiem, taču juridiskās attiecības ar ēkas īpašnieku joprojām rada sarežģījumus. Adrese Maršalkovska ielā 8 kādreiz šķita tālu no centra, bet šodien divi citi teātri atrodas vēl tālāk.

Tajā pašā dienā Teatr Dramatyczny mazajā zālē Przodownik tika izrādīta Magdas Špehtas (Magda Szpecht) izrāde “Viņa stāv kaujas lauka centrā”. Tas ir stāsts par jaunu ukraiņu sievieti, kura dodas uz fronti. Izrāde veidota kā balss ziņu apmaiņa ar draudzeni – no apmācību nometnes līdz frontes līnijai. Kā runāt par sievieti karā bez patosa un bez vienkārša dokumentāla stāstījuma? Režisore meklē dažādus aktiermākslas paņēmienus. Kādā brīdī aktrise apzināti distancējas no savas varones, un tieši šī distance rada līdzsvaru starp patiesumu un teātri. Izrāde ir sarežģīta, jo runāt atklāti par karu vienmēr ir grūti. Tieši tāpēc šī pieredze ir vērtīga.

Vakarā Teatr Studio tika rādīts darbs, kuru iestudējusi teātra mākslinieciskā vadītāja Natālija Korčakovska (Natalia Korczakowska). Tās pamatā ir stāsts par go spēli, kur mākslīgais intelekts pārspēj cilvēku. Nejaušība un radošums atkāpjas, un spēle kļūst par precīzu aprēķinu. Iestudējumā jūtama Lukaša Tvarkovska ietekme. Izrāde AlphaGo_Lee. Theory of Sacrifice (“AlphaGo_Lee. Upurēšanās teorija”) apvieno reāla notikuma interpretāciju, pārdomas par pasaules un attiecību pārmaiņām, laikmetīgo deju, spilgtus kostīmus un tehnomūziku. Caur to visu jūtamas bailes no aukstas, aprēķinošas nākotnes.

Trešajā dienā notika ekskursija pa Teatr Studio un stāstījums par tā mākslas galeriju. Tā ir pilnvērtīga laikmetīgās mākslas institūcija – ar lielu izstāžu zāli, kuratoriem un savu kolekciju. Pēc tam Mazajā zālē tika rādīta soloizrāde I’m fine (“Ar mani viss ir kārtībā”). Tas ir režisora Cezarija Tomaševska (Cezary Tomaszewski) ļoti personisks darbs par drauga zaudējumu un viņa pašnāvību, kā arī par mēģinājumu saprast viņa māksliniecisko mantojumu. Poļu skatītājiem, kuri zina kontekstu un personisko traģēdiju, izrāde šķita aizkustinoša. Festivāla viesiem no citām valstīm bija grūtāk pieņemt izrādes monotono plūdumu un apzināti ne-teatrālo izpildījumu.

Vakarā Teatr Dramatyczny notika pirmizrāde – Malgožatas Žarovas (Małgorzata Żarów) romāna “Čūsku valdzināšana karstos vakaros” (Zaklinanie węży w gorące wieczory) skatuves versija. Tas ir stāsts par jaunu sievieti, kura pelna iztiku kā camgirl [1]. Uz skatuves tiek apvienots tiešraides video, iepriekš sagatavoti filmēti materiāli un aktierspēle. Ikdienas pilsētas dzīve savienojas ar digitālās intimitātes pasauli. Ārvalstu skatītājiem izrāde bija sarežģīta, iespējams, tāpēc, ka trūka kultūras konteksta.

Ceturtajā dienā viesu prezentācijās varēja vērot dažādu valstu, pilsētu un teātra institūciju mozaīku – no operas un baleta teātriem līdz laikmetīgās mākslas centriem. Tas vēlreiz parādīja, cik daudzveidīgs var būt teātris.

Dienā tika rādīta Varšavas Komūnas teātra dejas izrāde Glory Game [2]. Dejotāju ķermeņi kustējās apzināti lēni, it kā saplūstot viens ar otru un vienlaikus sacenšoties. Vakarā TR Warszawa programmā bija Annas Smolāras (Anna Smolar) iestudētais “Orfejs”. Režisore pēta zaudējuma traumu – tuva cilvēka nāvi, neatkarīgi no tā, vai tas ir partneris, vecāks vai bērns. Šoks, mēģinājums pielāgoties tukšumam, nespēja pieņemt zaudējumu – tas viss tiek sadalīts starp izrādes dalībniekiem. Orfejs šeit var būt jebkurš no viņiem. Aktieri mainās lomām un palīdz viens otram izdzīvot sāpes.

Piektajā dienā notika tikšanās Nowy Teatr ar Pjotru Gruščinski (Piotr Gruszczyński) – ilggadēju Kšištofa Varļikovska līdzgaitnieku. Viņš stāstīja par teātra principiem – par māksliniecisko brīvību, par režisoru un partneru izvēli, par starptautisko festivālu, ko teātris organizē jau vairākus gadus. Teātra ēka ir rūpīga un ilga darba rezultāts. Tā ir kļuvusi par vietējo iedzīvotāju centru – šeit nāk ne tikai uz izrādēm, bet arī uz lekcijām, meistarklasēm, grāmatnīcu un kafejnīcu.

Kšištofa Varļikovska (Krzysztof Warlikowski) izrāde “Eiropa”, kas balstīta Važdi Muavada (Wajdi Mouawad) tekstā “Eiropas zvērests”, atkal pievēršas traumas tēmai – šoreiz paaudžu traumai. Noziegumu noklusēšana tiek nodota no paaudzes paaudzē kā smags mantojums. Režisors savieno mūsdienu notikumus ar antīkajiem mītiem un uzdod jautājumu: kas ir mūsdienu Eiropa –  no bezgalīgas vardarbības nogurusi telpa vai ķermenis, kas joprojām ir gatavs pārmaiņām?

Īpašu nozīmi piešķīra tas, ka izrādē bija klāt gan autors Važdi Muavads, gan režisors Kšištofs Varļikovskis. Dienā Muavads lasīja publisku lekciju par traumas naratīvu mākslā. Vakarā skatītāju interese bija milzīga – foajē bija pilns jau vairākas stundas pirms sākuma, pie kases veidojās rinda, zāle bija pilnībā izpārdota, un studenti sēdēja uz kāpnēm un pat uz grīdas. Tas radīja sajūtu, ka teātris šeit dzīvo ar īpašu intensitāti.

Varšavas teātri, kas piedalījās skatē, ir ļoti atšķirīgi – katram ir sava attīstības vīzija un mākslinieciskā valoda. Piecas intensīvas dienas ļāva iepazīt gan viņu nākotnes plānus, gan satikt reālo Varšavas skatītāju. Tas dod iespēju saprast, kādā virzienā šobrīd attīstās Varšavas teātris – ar savām tradīcijām, režijas skolu un skatienu nākotnē.

Starptautiskajai auditorijai atlasītā šovkeisa programma parādīja, ka Polijas galvaspilsētas teātri interesējas par mūsdienu tekstiem, kas bieži tiek radīti tieši konkrētām izrādēm, kā arī par šodienas sociālajiem un politiskajiem jautājumiem. Autori aktīvi strādā ar identitātes apzināšanās un traumatiskas pieredzes pārdzīvojuma tēmām. Lielākajā daļā izrāžu zaudējuma tēma – ne tikai fiziska, bet arī emocionāla –, kā arī profesionālo struktūru sabrukums kļūst par galveno skatuvisko pētījumu virzienu.