AKTIERIS RUNĀ: Tomass Ralfs Ābolkalns
Saruna ar aktieri Tomasu Ralfu Ābolkalnu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris runā”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Pagājušajā ziemā man bija iespēja vērot mēģinājumus un arī Tomasa darbu pie lomas Kārļa Krūmiņa izrādē “Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji”, kas tika nominēta 2024./2025. gada “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada mazās formas izrāde”. Starp visu ko citu sarunājamies arī par Tomasa interesi par iestudējumu “lielo bildi”, kuru novēroju šajos mēģinājumos, un viņa dzīvē šobrīd aktuālu notikumu, kas ir ārpus viņa kontroles.
Kā tev iet, kā tu jūties? Kur tu šobrīd esi?
Esmu Valmierā, [Valmieras teātra] štatā, jūtos... kā kuru dienu. Esmu nonācis interesantā situācijā, kas lielā mērā arī diktē manu ikdienas pašsajūtu. Varbūt redzēji, es Instagramā ievietoju ierakstu... Biju iesācis vienu projektu ar savu draugu (Adriānu Tomu Kulpi – A.G.), mēs sazinājāmies ar kādu puisi internetā, uzsākām sadarbību, un tad vienā brīdī šis cilvēks sāka pārņemt manu identitāti. Un, proti, tagad ir kaut kāds cilvēks ar manu izskatu, kas it kā ir es, viņš dzīvo paralēli man un reizē neatkarīgi no manis... Tas brīžiem liekas biedējoši, ka dzīvoju laikmetā, kurā cita persona var tā vienkārši pārņemt tavu identitāti un darīt tavā vārdā, ko vēlas. Tā ir tā situācija, kādā es šobrīd dzīvoju.
Tu ļoti veikli aizleci uz vienu no maniem pēdējiem jautājumiem!
Ā, ja?
Jā, man bija jautājums – kas ir @user2609250 [1]?
Nu, jā, puisis, ar ko mēs sazinājāmies internetā. Mums izcēlās domstarpības, gribējām dažādos virzienos veidot projektu, un galu galā viņš izdomāja veidot savu projektu… Es parasti tādās situācijās uzreiz ķeros pie draugiem – palūdzu Adrianam, lai viņš uzņemas komunikāciju. Un tagad viņš eksistē… vienkārši paralēli man, un es neko nevaru izdarīt.
Man gan šķiet, ka pēc tava ieraksta viņš gūst diezgan lielu popularitāti.
Jā, un pats šausmīgākais, ka esmu šīs situācijas upuris! Es jūtos briesmīgi, ka dara kaut kādas darbības nesankcionēti ar mani. Tas pat ir aizvainojoši, ja kāds domā, ka tas esmu es. Tajā pašā laikā es mazliet arī fanoju par to, ko viņš dara, jo man patīk virziens, ko šī persona ir izvēlējusies darīt. Tas ir love & hate relationship (tulk. no angļu val. – mīlestība un naids – A.G.) ar kādu pilnīgi random cilvēku, kurš…
Kurš ļoti izskatās pēc tevis.
Nē, nepiekrītu! Viņš nepavisam neizskatās pēc manis! Ir ļoti dīvaini būt šajā situācijā. Tas ļoti ietekmē mani, manu pašsajūtu. Un pat mani draugi atbalsta šo cilvēku, seko viņam līdzi.
Jā, es redzēju, ka Elizabete [Milta] arī mijiedarbojas ar to profilu.
Jā, tas ir pilnīgs absurds, kādā esmu nonācis! Pat mana draudzene Elizabete uzskata, ka viņa projektā ir kas ļoti labs.
Tur ir kaut kas fenomenāls, jā.
Kaut kas ļoti, ļoti interesants.
Labi, sāksim no sākuma – kā nonāci līdz Latvijas Kultūras akadēmijai un aktieriem? Vai tā bija skaidra izvēle?
Tagad ir pagājuši gandrīz pieci gadi… Savukārt tā persona, kas iestājās akadēmijā un kas dzīvoja pirms akadēmijas, tā ir vēl kāda cita persona, par kuru nezinu, vai man vispār ir tiesības runāt…
Vai aktieri bija pirmā izvēle?
Nē, man liekas, šai personai pirms pieciem gadiem tā bija jau trešā augstskola. Šī persona darīja visu ko daudz un vienlaicīgi, bez kāda konkrēta mērķa.
Pastāsti, kā tu – vai persona – nonāci Valmierā? Es domāju, tu esi no Valmieras puses – vai jau studējot bija doma, ka gribi atgriezties un strādāt tieši Valmieras teātrī?
Tātad – persona pirms akadēmijas ir no Madonas, viņa pārgāja uz Valmieru mācīties, jo tur bija teātra novirziens. Un, jau zinot Valmieru, bija doma, ka varētu atgriezties. Lielu lomu nospēlēja arī tas, ka Valmierā ir salīdzinoši daudz jauno aktieru un visvairāk gribas strādāt tieši ar jaunajiem. Esmu priecīgs, kā tas viss šobrīd ir izvērties. Šī persona ir veikusi ļoti pareizas izvēles. (Smaida.)
Un kā tas notika? Kā tu nonāci Valmieras teātrī? Tas bija personas solis vai piedāvājums no teātra?
Persona saprata, ka Valmiera varētu būt vislabākā izvēle, un tad viņa zvanīja direktorei, pati piedāvājās, un direktore piekrita.
Un tiktāl tev šobrīd ir divas izrādes Valmierā – “Telma un Luīze” (rež. Juris Rijnieks), “Mazais cilvēks” (rež. Toms Treinis).
Jā. Būs trešā, vasarā.
Kas tas būs? Vai vari pastāstīt?
Pie Kārļa Krūmiņa. Man šķiet, viņš [Valmieras Vasaras teātra] festivālā taisīs delartisko komēdiju. Tas ir viss, ko es zinu.
Skatos, ka tu šajā sezonā esi bijis pieprasīts visās Latvijas malās – vēl “Zelta tempļa” izrādes Rīgā (Latvijas Nacionālais teātris, rež. Henrijs Arājs), “Vientuļākā aita pasaulē” Liepājas teātrī (rež. Nellija Spūle), un “Zirgu pastā” aizvien uz urrā iet “Laikmetīgā masku komēdija: Sapņotāji” (rež. Kārlis Krūmiņš), arī “Joprojām nezināmā Marija” (rež. Elmārs Seņkovs)… Tas viss paralēli darbam Valmieras teātrī. Kā ir strādāt dažādos teātros?
Man tieši šķiet, ka tas ir daudz pareizāk – tu strādā vairākās vietās vienlaikus, sadali sevi vairākās personās, spēj pat kaut kādā ziņā būt objektīvāks.
Kādas ir galvenās atšķirības no iestudējumiem studiju laikā un strādājot pie izrādēm teātros? Vai tu jūti arī izmaiņas sevī, ienākot “īstajā” teātrī?
(Domā.) Laikam pašā sākumā bija kultūršoks par to, kas vispār skaitās “īstais, profesionālais” teātris. Manuprāt, tas pienes dažādus blakus apstākļus, kas patiesībā vispār nesaistās ar teātri. Man šķiet, dažreiz tur ir daudz miglas, nevajadzīgu ilūziju, it kā liekas – profesionalitātes, reizēm neveiksmīgas komunikācijas. Īstais teātris [salīdzinājumā ar studijām] ir daudz izaicinošāks savā struktūrā. Tam piemīt dažādi blakus apstākļi, par kuriem ir jādomā, nesaistīti ar darbu, kurā tu spēlē. Bet tas nav nekādā negatīvā nozīmē, tas vienkārši tā ir.
Vai tas ir saistīts ar to, ka jūs kā Seņkova studisti bijāt visi vienā “sulā”, vismaz no ārpuses radās tāda sajūta, ka esat ļoti kopā, un tagad tu vienkārši ienāc citos kolektīvos un tur ir jaunas attiecības?
Es domāju, ka tas saistās ar dažādām izpratnēm par to, kas vispār tas ir, ko mēs te darām. Bet jebkurā teātrī starp profesionāļiem – arī Nacionālajā, kad es spēlēju, un arī tagad Valmieras teātrī – izpratnes ir ļoti dažādas. Un tas īstenībā ir aizraujoši – tu saproti, ka mēs pilnīgi dažādi domājam par vienu un to pašu lietu.
Valmieras teātra mājaslapā ir tāds aprakstiņš par tevi, kur ir diezgan garš Elmāra Seņkova citāts. Tajā viņš saka: “Tomass tiecas uz tādu teātri, kādā pats gribētu spēlēt. Viņam ir savi kritēriji par to, kādam teātrim ir jābūt.” Vai tu vari pastāstīt, kādi tad ir šie kritēriji, kāds ir tavs ideālais teātris?
Es domāju, ka tas viss ir jau sen neeksistējoša lieta.
Tev vairs nav tādu kritēriju?
Nē, gan jau, ka man kaut kad drīz uzradīsies, bet… (Domā.) Man liekas, ka nemaz nevar tādu būt. Tas nav iespējams, jo teātris ir kontekstuāla lieta. Man šķiet pat mazliet smieklīgi, muļķīgi izvirzīt kādus kritērijus vai teikt frāzes par to, kādam vajadzētu būt teātrim vai par kādu teātri es pastāvu. Smieklīgi arī liekas – bez kaut kādas ļaunuma pieskaņas – tie cilvēki, kas mēģina izvirzīt šādus kritērijus. Katrs darbs ir atsevišķs, pilnīgi dažāds, katram darbam ir citi instrumenti, citi piegājieni… Viens saka, ka teātrim jābūt skaistam; cits, ka nekādā gadījumā naturālismu; vēl kāds, ka teātrim jābūt bez ceturtās sienas… Bet tas būtu tāpat kā, ja mūziķis atnāktu un teiktu, ka laba dziesma ir tā, kurā ir ģitāra, bet nav bungu. Tas skan smieklīgi. Tāpat, ja kāds mēģina noformulēt kaut kādus vispārējus kritērijus. Katram darbam tie ir pilnīgi citi, un tā tam ir jābūt. Es teiktu, ka kritērijs ir tāds, ka kritērijiem nevajag būt!
Tad tavs ideālais teātris būtu bez kritērijiem?
Nē, nu, ar kontekstuāliem kritērijiem.
Es gribēju ar tevi parunāt par “Sapņotājiem”. Man ir bijusi brīnišķīga iespēja būt ar tevi mēģinājumos, topot Kārļa Krūmiņa “Laikmetīgajai masku komēdijai: Sapņotāji”, un es atceros, kā brīžiem tu no aktiera kļuvi par režisora labo roku, vismaz manā skatījumā, paliekot uz mēģinājumiem, kad tavas ainas vairs nav dienasplānā, bet Kārlim bija svarīgi dzirdēt tavu skatījumu un idejas. Vai tev, strādājot ar režisoriem, tā notiek arī citās izrādēs?
Nezinu, kādēļ tas tā ir izveidojies, bet man ir ļoti svarīgi saprast, kā ir uzbūvēts tas, ko mēs darām. It kā jau var darīt arī bez sapratnes par to, bet man šķiet, ka tad es īsti nesaprotu, ko es pats daru, ja es nezinu vai nesaprotu to lielo bildi.
Un tas ir vispār? Ne tika delartes specifikā?
Jā, tas man ir vispār.
Vai tu pats kādreiz gribētu būt režisors?
Jā, noteikti! Domāju, ka drīzumā arī kaut ko uztaisīšu, jā! Galvenais ir spēlēt! Tas ir primāri.
“Sapņotāji” tika nominēti pagājušās sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai kā Mazās formas izrāde, kā arī aprīlī (saruna notiek februārī – A.G.) dosies uz Brno teātra skolu festivālu “Encounter”. Vai, strādājot pie izrādes, tev personīgi bija sajūta, ka izrāde varētu kļūt par kaut ko vairāk nekā diplomdarba izrādi?
Man šķiet, tobrīd es domāju tikai un vienīgi par procesu. Es pat nedomāju par pirmizrādi, biju ļoti iekšā procesā, tehnikā un kopā pavadītajā laikā. Nekādas tālākas domas par to.
Atceros, cik strauji izrāde mainījās pēdējās dienās pirms pirmizrādes un kā dažas detaļas mainījās vēl pavasarī, aktīvi spēlējot. Vai izrāde mainās joprojām? Kurš parasti ierosina izmaiņas – tikai Krūmiņš vai arī jūs kā aktieri? Un kāda ir tava nostāja par mainīgu izrādi? Tā spēlēt ir vieglāk vai grūtāk?
[Par to, ka izrāde mainās] man vispār nav nekādu emociju, tas viss ir daļa no procesa. Es domāju, ka gan jau 83% no izmaiņām bija no Kārļa, 17% bijām mēs.
Kā ar citām izrādēm? Vai tās ir mainīgas arī pēc pirmizrādes vai tomēr stabilākas?
Atkal – atkarībā no konteksta. Piemēram, “Zelta templis” – tā ir tik specifiska tehnika, tur vajadzētu daudz atmēģus, treniņu. Dažbrīd izrāde svārstās starp mēģinājumu atdarināt iepriekš darīto, tad atkal mēģinājumu darīt caur sev ērtākām tehnikām un tad piekļūšanu tam, kas patiešām ir ticis darīts. Tā zona ir ļoti miglaina, bet brīžiem atkal ļoti skaidra. Savukārt “Joprojām nezināmajai Marijai” ir jābūt pilnīgi citādākai katru reizi, tajā runā tieši par jaunradi, par jauniem māksliniekiem. Un tur man – negribas gan sevi saukt par jauno mākslinieku, tas ir diezgan apšaubāms jēdziens – kā aktierim ir iespēja domāt, kāpēc es šodien spēlēju šo materiālu.
“Zelta templis” vispār ir ļoti eksperimentāla izrāde. Vai tāpēc tā notiek tik reti?
Nezinu, kāpēc. To vispār neviens nereklamē. Vienīgais veids, kā tu vari nopirkt biļeti, ir ieejot teatris.lv, uzspiežot “Repertuārs” un notinot līdz pašai lejai, kur ir “Z” burts, uzspiest uz “Zelta templi”, un tad tu varbūt vari nopirkt biļeti. Tā ir ļoti laba izrāde.
Man arī ļoti patika.
Jā, man liekas, ka tā ir vispār viena no labākajām izrādēm, kurā esmu spēlējis. Nu, nav jau to daudz, bet šī tiešām ir sirdsdarbs.
No tā repertuāra, kas tev ir, ko tev pašam sanāk spēlēt vairāk – mentālās (proti, reālpsiholoģiskās) vai ķermeniskās izrādes?
Manuprāt, tās nav nodalāmas lietas. Jāspēlē, man liekas, 72% tikai ar ķermeni. Arī reālpsiholoģiju. Tas nav nodalāms. Vai, ja tu domā, kur ir spilgti ķermeniska forma… Jā, tādas izrādes man noteikti ir sanācis spēlēt vairāk, bet mazliet gribas arī paspēlēt tādu kārtīgu reālpsiholoģiju. Tādu, kur ir liels zīmējums, kur tu spēj ieraudzīt lomas kompozīciju, kas nav tik fragmentāra, kā šobrīd pierasts spēlēt.
Kas tev ir vieglākā un kas grūtākā aktierdarba daļa, attīstot lomu izrādes veidošanas procesā?
Laikam praktiski izprast materiālu. Viens ir izlasīt romānu vai lugu un saprast, kas tur notiek, bet otrs ir praktiski saprast. Tās ir divas dažādas lietas, manuprāt. Tā ir pilnīgi cita perspektīva – lasīt trešajā personā vai mēģināt to pārvērst pirmajā personā. Uztaisīt to lēcienu, ka es nevis lasu par to, kā kāds to piedzīvo, bet to piedzīvoju es. Tas ir treniņa, iztēles jautājums, pavadītā laika jautājums. Paiet laiks, kamēr tas kļūst par realitāti.
Tev ir kādi paņēmieni?
Atkal – atkarībā no izrādes. Katrai izrādei citi, bet ir paņēmieni. “Zelta templī”, piemēram, man patīk sarunāties ar tēlu (Kašivagī – A.G.). Es ar viņu sāku sarunāties tikai tad, kad sākas izrāde. Proti, līdz tam es ar viņu neesmu ticies kādus trīs mēnešus un tikai, izrādei sākoties, atkalsatiekos. Izrādes laikā, neesot uz skatuves, es varu ar viņu diskutēt par to, ko mēs darām, kas notiek. Un izrādei beidzoties: “Nu, tad čau!” – “Čau!” Tiekoties atkal nākamreiz, kaut kas ir mainījies. Tas ir ļoti interesants iztēles vingrinājums, ko ir aizraujoši darīt. Un tas ir bez smaguma, tā ir ļoti draudzīga saruna.
Vai tu spēj viegli iziet no lomas?
Es mazliet apšaubu neiziešanu no lomas. Es par to neesmu daudz domājis, bet man tā nav – esmu normāls cilvēks ikdienā, man nav nekādu problēmu…
Neviena loma tevi nevajā?
Nē, nē, nē! Man ir tā, ka dažkārt kaut kas rādās sapņos, bet tas ir no pārslodzes, bez lieka misticisma un dramatizēšanas. Tur nav nekā tāda.
Vai ir kādi mākslinieki, režisori, ar ko tu gribētu strādāt?
Es gribēju uz Valmieru, jo tur iestudē režisori, ar kuriem visiem es gribētu strādāt – Reinis Suhanovs, Elmārs Seņkovs, Toms Treinis un citi. Bet, ja man tā riktīgi, riktīgi gribētos… Man jāpadomā. Ir mākslinieki, kas man ļoti patīk un kas nav tieši ar teātri saistīti. Piemēram, man ļoti patīk Latvijas repa scēna. Es gribētu ar viņiem kaut ko kopā uztaisīt, bet nezinu, kā tas strādātu teātra kontekstā. (Smejas.)
Esmu pamanījusi, ka šad un tad Seņkova studistu Instagram lapā uzpeld tava etīde par kovboju (spēlē Tomass – A.G.) un policistu (spēlē Krišjānis Strods – A.G.). Kas tas ir?
Tie ir divi tēli, kuri pēkšņi parādās, viņiem ir vēlme dokumentēt savas gaitas. Es nevaru saprast, vai viņi ir divi absolūti ģeniāli aktieri vai īsti tēli, kas ir atdzīvojušies. Man nav ne mazākās nojausmas.
Kas tevi sagaida šajā atlikušajā un nākamajā sezonā? Un ko gaidi tu?
Mēs iesākām sarunu ar to absolūti absurdo situāciju, kurā esmu nonācis, un maija beigās šī persona – @user2609250 –, cik zinu no Adriana, plāno kādu notikumu manā vietā, pēc manas līdzības. Un tas, visticamāk, ir lielākais, kas mani šajā sezonā sagaidīs – man būs jāierodas uz kādu pasākumu, kur kāda persona ir kaut ko taisījusi un darījusi manā vietā. Cik zinu, šī persona vēlas ko teikt, ļoti izmisīgi – par mums, par šo laikmetu un acīmredzot arī par mani… Noteikti tas būs mans šīs sezonas notikums. Es ceru, ka man nebūs pēc tam jāpamet valsts.
Ko tu novēli sev, tai personai, kas būs pēc 10 gadiem?
Tā, te man arī jāpadomā, tas tomēr liels jautājums. Daudz lielu jautājumu šodien izskanējuši, tas nav tik vienkārši… (Pēc garas pauzes.) Es nevaru nekādīgi iztēloties sevi pēc desmit gadiem. Nav tādas bildes, vīzijas. Šī persona ir absolūts nezināmais, pilnīgi mistisks un neaptverams.
Izklausās, ka tu esi ļoti tagadnes cilvēks.
Vēl viens liels jautājums! Tu mani vienkārši bombardē ar milzīgiem jautājumiem.
Ja grūti iztēloties pagātnes personu un nākotnes personu… Tad atliek tikai tagadne...
Hmm… Hmm! Jā…
Kas tu esi ārpus aktiera? Tagad, kad beigušās studijas un atgriezušās citas dzīves daļas...
Brīnišķīgs jautājums! Man šķiet, tas ir pats svarīgākais jautājums! Man gribētos domāt, ka esmu ļoti labs draugs savai meitenei… Nu, jā. Baigi daudz jau nekā nav. (Smejas.) Jā, tiešām nav nekā daudz. Visi draugi un ģimene ir apvainojušies, ka es ar viņiem vispār netiekos. Jā, lūk, es sev tieši novēlētu par kaut ko kļūt! Tai personai, kas es būšu pēc desmit gadiem, es novēlētu kļūt par īstu personu, kas par kaut ko ir kļuvis, kuram ir, ko pastāstīt, ko darīt, kas spēj kaut ko patiešām izdarīt – praktiski, fiziski –, kuram ir dzīves stāsts, pasaules redzējums. Tas būtu forši, jā, kļūt par personu!
Kur tu gūsti savu pasaules redzējumu šobrīd?
Grāmatās! Viss ir izlasīts, viss ir kaut kur nozagts, savākts, sadrumstalots.
Un ko tu lasi šobrīd?
Lasu grāmatas, ko man caur Adrianu ir atsūtījusi persona @user2609250. Tā ir literatūra par izolētām personām, kas eksistē, sabiedrībai nezinot, paralēli mums, par šādu personu iekšējo pasauli un skatījumu. Es nezinu, vai persona gribētu, ka es nosaucu vārdā tos autorus un grāmatas. Es negribu viņu aizvainot, no viņas tomēr kādā mērā atkarīga arī mana nākotne.
Rakstīt atsauksmi