Piezīmes par Starptautisko jaunās dramaturģijas festivālu FIND no 16. līdz 26. aprīlim

Starptautiskais jaunās dramaturģijas festivāls FIND Berlīnē, ko jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu veido Berlīnes teātris Schaubühne, šī gada aprīlī sākās vienu vakaru agrāk, nekā tas oficiāli bija pieteikts un paredzēts. Un ar šokējošu paziņojumu.

Mūsdienu teātra lielmeistare britu režisore Keitija Mičela (Katie Mitchell), viena no būtiskākajām videoiespēju izmēģinātājām un jaunu izrāžu formātu radītājām Eiropas teātrī, festivāla atklāšanas sarunā “Artist talk” pateica skaidri – viņa ir nolēmusi turpmāk teātrī vairs nestrādāt.

Taču radošo darbību gan Keitija Mičela negrasās pamest. Viņa domā, ka ir vērts turpināt strādāt pedagoģijā. Un ir pienācis laiks izmēģināt spēkus filmu veidošanā. Noskatoties viņas jaunāko darbu “Bluets”, kas festivāla ietvaros tika pirmizrādīts Schaubühne un ir iekļauts teātra repertuārā, nācās domāt, ka kino, iespējams, Keitijas Mičelas jaunradei tiešām varētu pavērt vēl jaunas iespējas. Kamēr teātrī viņas radītais formāts – dzīvās filmas, kas tiek filmētas uz teātra skatuves un pārraidītas turpat uz lielā ekrāna, – ir sasniegušas tehniski augstākās virtuozitātes līmeni un vienlaikus arī savus griestus. Kā tālāk? Kurp tālāk?

Starptautiskais jaunās dramaturģijas festivāls FIND aizvien ir bijis lielisks ar to, ka tajā, no Latvijas atbraucot, uzreiz gūsti intensīvu saslēgumu ar pasauli. Ne tikai tāpēc, ka to pamatā veido viesizrādes – šoreiz tie bija jauni teātra darbi no Brazīlijas, Kanādas, Norvēģijas, Itālijas, Lielbritānijas, Grieķijas un Vācijas. Bet arī tāpēc, ka tajā aizvien ir pārstāvēti mākslinieki, kuru uztveres antenas iztausta laukumu lielākā amplitūdā par pašmāju robežām, vienlaikus panākot būtisku saslēgumu ar savu lokālo auditoriju. Un vēl arī tāpēc, ka šis teātra dramaturģijai veltītais festivāls ļauj ieraudzīt un pārdomāt, kas šobrīd notiek ar pašu teātri, tā formām un caur tām pausto saturu.

Teātra valoda FIND festivālā bija pārstāvēta visplašākajā amplitūdā – no psiholoģiskā teātra aktiermākslas līdz performeru autorteātrim. No personiskā pieredzē attīstītiem darbiem, kā Brazīlijas performeres Janainas Leites “Stabat Mater” traģisko bērnības pieredzi radikāli – caur pornoakcionismu – transformējošais stāsts, līdz dokumentāliem izpētes ceļojumiem Vidusjūrā, dodoties laivā līdzi glābējiem un saslēdzoties ar viņu pieredzi no Itālijas atvestajā izrādē “A place of safety”. [1]

Līdzīgi kā autorkino arī FIND spēcīgākie dramaturģijas darbi veidoja vienotu veselumu ar režisora teksta māksliniecisko risinājumu. Spilgtākais piemērs – no Oslo atvestā izrāde “11 gadi”, kas uz skatuves atklāja bērnu rotaļlaukumā šķietami harmoniski plūstošo dzīvi, bet skatītājam austiņās ļaujot sadzirdēt traģisku mobinga gadījumu, kas šeit norisinājies starp jaukajiem bērniem un beidzies ar nāvi. Un izrādes dramaturģiskais teksts veidojas vien abu šo līmeņu savienojumā. Luga klasiskā izpratnē festivāla programmā bija iekļauta tikai viena – Mariusa fon Maienburga jaunākais darbs “Egal” [2], veltīts moderno cilvēku sarežģītajām attiecībām, sadalot sevi, savas dzīves laiku starp bērniem, darbu, karjeras trepēm un dzīvesbiedru. Bet arī šo lugu Berlīnes teātrī Schaubühne bija iestudējis autors pats, inscenējot to tā, kā viņš šo skatuves darbu ir iecerējis rakstot. Hiperreālistiskā, psiholoģiskā uzstādījumā, klusinātos kamerspēles noteikumos, mēģinot uztaustīt mūsdienu laika nervu, ielūkojoties dziļāk laikabiedros. Schaubühne visus šos gadus, un jo īpaši laikos, kad lugu iestudēšana tika uzlūkota par galēju anahronismu, konsekventi turpināja aktivizēt dramaturgus lugu rakstīšanai un tās arī iestudēt. Jaunajai dramaturģijai strādājot ar nepietiekamiem apgriezieniem, teātris ķērās pie klasikas un tad atpakaļ pie jaunās dramaturģijas. Līdzās aicinot jaunus darbus veidot izcilus mūsdienu autorus – režisorus: Keitiju Mičelu, Robēru Lepāžu, Karolīni Ngujenu, Milo Rau. Un Schaubühne am Lehniner Platz ir izdevies izvairīties no krīzes, ko šobrīd piedzīvo milzīgs skaits teātru vācvalodīgajā telpā. Schaubühne ir moderns autorteātris, joprojām viens no interesantākajiem Vācijā.

FIND vislielākā uzmanība šogad bija vērsta uz videoteātra pionieriem – festivālu atklājot ar Keitijas Mičelas visjaunāko darbu “Bluets” un noslēdzot ar kanādiešu autora-režisora Robēra Lepāža pirms 35 gadiem tapušo brīnumaino izrādi “Needles and Opium” [3], kurā hipnotiski poētiskā veidā savienojās video, akrobātika, aktiermāksla un mūzika.

2026. un 1991. gadā radītie darbi ļāva ieraudzīt ceļu, kas pa šiem 35 gadiem noiets, video atverot jaunas iespējas teātrim. Un arī robežas, pret kurām esam šodien atdūrušies.

Artist in Focus

FIND festivāla programmas centrālā sadaļa “Artist in Focus” [4] šogad bija veltīta Keitijai Mičelai (1964), izrādot trīs viņas darbus. Pirms septiņiem gadiem Schaubühne veidoto izrādi – dzīvo filmu “Orlando”, kas veidota pēc Virdžīnijas Vulfas tāda paša nosaukuma romāna. Ceļojumu laikā cauri gadsimtiem, sievietei transformējoties vīrietī un atpakaļ sievietē. Un divus Mičelas visjaunākos darbus. Speciāli Berlīnes pilsētai un tās aktieriem pārradīto Londonas Royal Court Theatre 2024. gada izrādi “Bluets” – ar jauniem attēliem un jauniem tekstiem. Un izrādi “Cow/Deer” [5] (“Govs/ Briedis“), kas tapusi Londonas Royal Court Theatre kopprodukcijā ar Grieķijas Nacionālo teātri.

“Bluets” ir dzīvā filma – meditācija par sajūtu zonu, ko īsti nav iespējams izteikt vārdos. Tas ir darbs par mīlestību un, tai promejot, atstātajām sāpēm. Zilo krāsu jau senajā Bizantijā izmantoja kā izteiksmi debesu bezgalīgumam. Britu režisors Dereks Džārmens, uzņemot filmu “Blue”, ko veidoja tikai zils attēls mainīgās toņkārtās, savu krāsas izvēli skaidroja kā “universālu mīlestību, kurā cilvēks peldas – tā ir zemes paradīze”. Franču avangarda mākslinieks Īvs Kleins caur zilo krāsu savos darbos meklēja izteiksmi garīgumam. Keitija Mičela, iedvesmojoties no amerikāņu autores Megijas Nelsones liriskās esejas “Bluets” (2009), ir izveidojusi urbānu ceļojumu mūsdienu Eiropas lielpilsētā, meklējot attēlus un skaņas cilvēka sāpēm un mēģinājumam tās pārvarēt. Zaudēta mīlestība, rūpes par autokatastrofā paralizēto draudzeni, apsēstība ar zilo krāsu veido naratīvu, ko izstāsta trīs aktieri. Viņi šajā darbā ir vienlaikus gan kino aktieri, gan skaņu partitūras radītāji, gan teksta ierunātāji, ne vienmēr ekrāna attēliem, kur būtu redzami viņi paši, gan izsmalcinātu priekšmetisku kompozīciju veidotāji.

Uz skatuves ir redzama un dzirdama gan dzīvā filma, gan tās tapšanas laboratorija. Šis formāts ir viens no atpazīstamākajiem Keitijas Mičelas daiļradē jau vairākus gadu desmitus. Jaunākajā darbā tas izvirza aktieriem visaugstākā līmeņa spēju zibenīgi pārslēgties no viena uzdevuma pilnīgi citā, no sāpju caurēsta cilvēka tuvplāna uz ārkārtā precīzu priekšmetu novietojuma izveidi filmas kadram, no mainīgām sajūtām cilvēka iekšējā pasaulē, kas atnāk pie skatītājiem caur cilvēka ķermeni, balsi, uz brīnumainu “kluso dabu” virtuozu izveidi. Apbrīnojama ir aktieru atmiņa, kas spēj šīs izrādes partitūras tekstu precīzi atcerēties, un viņu spēja uz skatuves to nekļūdīgi īstenot. Un tomēr, izrādi skatoties, neatstāj sajūta, ka, to veidojot, režisori vairāk ir vadījis sportisks draivs, kā no šī formāta izdabūt maksimāli iespējamo. Izrādes veidotāju tehniskās prasmes un iespēja vērot kadra tapšanas virtuvi ņem virsroku skatītāja uztverē. Neatstājot elpu, kas ļautu patiešām saslēgties ar to dīvaino, līdz galam neartikulējamo zonu, kurā mīt sāpes un mīlestība un kurai ir veltīta pati šī izrāde. Mākslinieces izvēle – turpmāk veidot filmas – varbūt patiešām atvērs viņai iespēju doties tālāk dziļumā un ņemt tur līdzi arī skatītāju. Jo par to, ka Keitija Mičela ir dziļuma māksliniece, šaubu nav. Neiespējami ir aizmirst viņas iestudējumu “Ofēlijas istaba”, kas tapa pirms vienpadsmit gadiem šajā pašā teātrī Schaubühne pilnīgi bez jelkādas filmtehnikas palīdzības un pastiprinājuma. Minimālistiskā izsmalcināta skaistuma apdzīvotā istabā caur vienu cilvēku – Ofēlijas tēlu, ļaujot sajust un saprast visu Šekspīra “Hamletu”. Dziļi, traģiski un ļoti sāpīgi. Arī šādas izrādes līdzās dzīvajām filmām Keitija Mičela ir veidojusi visu savu darbības laiku. Izstāstot negaidīti svaigi visiem labi zināmus daudzslāņainus darbus – caur viena tēla perspektīvu. Tā Keitija Mičela atvēra skatītājam arī Čehova “Ķiršu dārzu” – no koku skatpunkta, ļaujot sajust tos kā dzīvas būtnes.

Līdzās “Bluets” FIND piedāvāja režisores pavisam citādi 2025. gadā veidoto izrādi “Govs/Briedis”, kurā uz skatuves vispār nav nekādu attēlu. Redzami ir performeri –  smalki izstrādātas skaņu pasaules radītāji, kuri tikai un vienīgi caur sadzirdamo rada attēlus skatītāja – klausītāja uztverē. Ļaujot sajust dabas pirmreizējo spēku un harmoniju, satiekoties meža un mājdzīvniekam, ko izmaina cilvēka brutālā ienākšana dabā, pārveidojot to finansiāliem mērķiem. Izstāstot dzīvības, nāves un jaunas piedzimšanas stāstu. Izrādes veidotāju ambīcija ir ļaut skatītājam savienoties ar dzīvnieku dzirdi.

Savā dramaturģiskajā uzbūvē “Govs/Briedis” pārsteidzoši korespondē ar 2014. gadā Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī radīto “Melno pienu”. Britu režisorei izstāstot ļoti līdzīgu stāstu, tikai krietni minimālistiskākā versijā. Keitija Mičela saka, ka savas režijas gaitas astoņu gadu vecumā esot iesākusi tieši tā – staigājot pa pļavu, mežu un ierakstot skaņas, ko pārraida daba.  Ar to saprotot arī cilvēku un dzīvnieku sadzirdēšanu tajā. Un tad šai skaņu partitūrai viņa sacerējusi tekstus. Jauno izrādi “Govs/Briedis” bija veidojušas skaņu māksliniece Melānija Vilsone (Melanie Wilson), autore Nina Segāla (Nina Segal) un režisore Keitija Mičela, radot partitūru, kuru teksta formātā ir diezgan neiespējami fiksēt. Lai gan tās māksliniecisko, poētisko miesu veido dzelžaini precīzs izpildījums – dzīvajām, uz skatuves radītajām skaņām savienojoties ar ierakstā dzirdamo skaņu kosmosu. Arī šajā darbā apbrīnojama ir tehniskā virtuozitāte un precizitāte. Bet redzamais – perfomeru skaņu radīšana ne īpaši pārsteidzošos veidos – lika tomēr domāt par to, ka šis būtu bijis brīnišķīgs radiodarbs. Un par to, ka nulltajos gados svaigu elpu ienesušais teātris, kurā vienlīdz interesanti bija vērot gan uz ekrāna notiekošo, gan veidu, kā notiekošais top, ir nu jau patiešām sasniedzis savu griestus. Un jautā pēc izejas tālāk.

Saslēgums ar mūsdienu pasauli

Vienu tādu atbildi, kā teātrī jēgpilni turpināt izmantot videoiespējas, atverot telpu, kas bez videosaslēguma neatvērtos, piedāvāja viens no festivāla spēcīgākajiem darbiem “Die Seherin”. Šveiciešu autora un režisora Milo Rau kopā ar aktrisi Ursinu Lardi teātrī Schaubühne radītās izrādes nosaukumam grūti atrast vienu precīzu tulkojumu – tā ir tiklab pareģe, tiklab redzošā, tiklab ieraugošā.

Aktrise Ursina Lardi pērngad Venēcijas teātra biennālē saņēma “Sudraba lauvu” par mūža ieguldījumu. Viņas darbs šodienas teātra ainavā izceļas ne tikai ar visaugstākā līmeņa aktiermākslu, bet arī ar darbu saturisko ietilpību, par kuriem viņa izšķiras. Pati viņa saka, ka esot piemērs tam, ka aktrises karjera nebeidzas četrdesmit gados. Un, ja lielākā daļa pasaules dramaturģijas pie šī skaitļa lielākoties arī tiešām apstājas, tad šī aktrise ar jauniem darbiem tikai uzņem apgriezienus un ņem sev skatītāju līdz visbīstamākajos ceļojumus.

Tāds ir arī šis. Izrādi veidojot, viņa kopā ar Milo Rau devās izpētē uz Irāku, vien ceļā pamanot, ka tur uz ielas sieviešu vienkārši nav. Un, lai arī režisors ir nodrošinājies ar uzticamiem pavadoņiem un vietējo zināšanām, kur kas ir mīnēts un kur iet nevajag, ceļojums katrā brīdī varēja iegriezties traģiskos pavērsienos. Tāds ir arī viņu no Irākas atvestais stāsts, kas izrādē tiek izstāstīts no divām perspektīvām. Šeit videoekrāns izrādās tiešām būtisks palīgs, jo atver telpu uz citu zemi, uz citu realitāti. Iedodot teju biblisku ainavu ar izkaltušu zemi, pelēkām debesīm ar zemiem mākoņiem un cilvēku, kas lēni tuvojas un apstājas kameras priekšā, lai izstāstītu savu stāstu. Stāsts ir patiess. Un tas ir vienkāršais civiliedzīvotājs, skolotājs Azads Hassans, kuru IS režīms sodījis, nocērtot viņam roku. Šis cilvēks nav ne kareivis, ne politiskais aktīvists, vienkārši ķīlnieks sadzīves situācijai veikalā, kurā spēks nav nostājies godīguma, bet varas turētāju pusē.

Režisors Azada Hasana stāstu ir sadalījis četrās daļās, ļaujot skolotājam izstāstīt vienu stāsta daļu, lai dotos lēnām prom, izzūdot ainavā. Un tad pēc laika atkal atgriezties un turpināt stāstu. Pāršķeļot ar tā attīstības gaitas jauniem pavērsieniem uz skatuves redzamās sievietes runāto. Milo Rau ir rafinēts stāstnieks, un ir neiespējami saprast, vai personāžs uz skatuves ir Ursina Lardi pati vai fikcionāls tēls. Stāstītajā ienāk daudz biogrāfiska un personiska no aktrises pašas dzīves, līdz vienā brīdī nākas konstatēt, ka šis tēls sen jau ir saplūdis kopā ar kara fotogrāfes tēlu, kas nav un nevar būt Ursina Lardi. Stāsts ved skatītāju līdzi kara fotogrāfei, viņas apsēstībai jau no bērnības fiksēt šausmas. Līdz šausmas pievelkas tik tuvu klāt, ka tās ar vislielāko brutalitāti ietriecas sievietes ķermenī, desmitiem un desmitiem arābu pavasara dalībniekiem izvarojot revolūcijas dokumentētāju, tomēr nesaprotamā kārtā to beigās atstājot dzīvu. Uz skatuves mēs neko no šīm šausmām neredzam. Tās atnāk caur ārkārtā apvaldītu aktrises stāstījumu, ko caursit fotozibšņi un trausli sajūtamas dziļas norises stāstītājas iekšējā pasaulē. Dzelžainam kara profesionālim atveroties kā cilvēkam. Ursinas Lardi aktiermākslas spēks ir minimalismā, kas uz skatītāju iedarbojas ar teju katarsisku jaudu.

Bet no šausmām nepastarpinātā veidā skatītājs tomēr nebūs pasargāts. Azada Hasana stāsta beigās veidoceļojums mūs ir aizvedis vietā, kur tika izpildīts sods. Tas ir galēji sadzīvisks ielu krustojums. Kaut kas līdzīgs kādam Rīgas Centrāltirgus nostūrim. Un tad skatītājs ierauga video, ko viens no notikuma dalībniekiem ir uzņēmis ar savu telefonu un pēc tam ielicis tīklā. Kā cilvēkam tiek uzlikta roka uz tirdzniecības letes un vienkārši nocirsta.

Bet tās nav stāsta beigas. Stāsta turpinājums ir šis cilvēks, kurš no veikala darbinieka kļuva par skolotāju. Dzīves netaisnībai neļaujot iznīcināt savu atlikušo dzīvi, bet atrodot tai jaunu jēgu, piepildījumu un spēku. Pilnīgi bez jelkāda piepacelta patosa šai izrādei caur viena skolotāja personisko pieredzi izdodas izstāstīt stāstu par mūsdienu Irākas dzīves telpu un saslēgt to ar eiropieša uztveri, vienlaikus kritiski izgaismojot pašu eiropieti. Un cilvēciskojot abus.

Post scriptum citā teātrī

Četras dienas pēc FIND festivāla noslēguma turpat pilsētas otrā galā, Berlīnes Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz, pirmizrādīja Filipa Kena (Philippe Quesne) jauno darbu “Spooky Paradise” [6]. Pateicoties festivālam “Homo Novus”, arī Rīgā esam redzējuši šī franču mākslinieka smalki jocīgās, no laika izkritušās cilvēkpasaules, kas dūmos un miglā taustās un meklē ceļu tālāk.  Ik pa laikam uzplaiksnot vitalitātei jocīgās fiziskās aktivitātēs un muzicēšanā. Filips Kens ir Aki Kaurismaki dvēseles radinieks, no vizuālās mākslas nākušā autora un režisora radītās pasaules ir vieglas melanholijas apdvestas, bet ne depresīvas. Viņa jocīgie cilvēki dīvainā kārtā dod cerību, ievietoti visbezcerīgākajās ainavās. Un tāds melnpelēks, izdedzis lauks ar izkaisītiem akmeņiem ir redzams arī uz leģendārās Volksbühne skatuves. Lai iedarbinātu šo gigantisko telpu ar 800 skatītājiem, aizvien ir bijusi vajadzīga megajauda. Arī šoreiz uz skatuves bija nepieciešams uzbraukt milzu ekskavatoram, pēc izskata hiperīstam, lai gan vēlāk atklājas, ka tā ir milzīga 3D izdruka. Un arī ceļojošie mākslinieki uz skatuves ierodas automobilī, kas pa skatuves ripu veiks savu izlaušanos tālāk. Viņu gaitām seko cilvēks ar kameru un cilvēks ar mikrofonu, bet nav ekrānu ar attēliem. Un visai filmēšanas grupai ir retro izskats.

Klusināta un silta humora piepildīta ir Filipa Kena sastapšanās ar Volksbühne grandiem – Franka Kastorfa aktieriem Mārtinu Vutki un Katrīnu Angereri un pašu skatuvi, kura deviņdesmitajos un nullto gadu sākumā rakstīja avangarda teātra dzīvo vēsturi, veidojot grandiozas videoteātra ainavas, līdz eksplodējot teju kubismā Fjodora Dostojevska romāna “Idiots” uzvedumā, māksliniekam Bertam Noimanam un režisoram Frankam Kastorfam ļaujot skatītājam ieraudzīt cilvēku dzīvi un iedzīvi, slēptu aiz fasādēm uz skatuves uzbūvētajos namos, un atklātu daudzajos ekrānos no visiem iespējamajiem leņķiem vienlaikus. Filipa Kena komentārs mūsdienu teātrim ir veidots ar mīlestību un daudz klusuma. Laiks savākt izsvaidītos akmeņus. No skatuves vienā brīdī tie tiek lidināti skatītāju zālē ar šokējošas bīstamības sajūtu. Bet, lai arī tie izskatās kā nopietna kalibra īsti bruģakmeņi, sāpes tie vairs nenodara.