Laikmetīgā deja Viļņā
Sarunas un kustības Baltijas Dejas platformā Viļņā
No 22. līdz 25. aprīlim norisinājās kārtējā laikmetīgās dejas biennāle – Baltijas dejas platforma (BDP) [1], kas dejas praktiķus, teorētiķus un producentus šogad pulcēja Viļņā. Te bija daudz dejas, sarunu, diskusiju un, protams, tika dibināti daudzi jauni kontakti un pazīšanās, kas arī bijis viens no svarīgākajiem platformas izveidošanas mērķiem. Intensīvā četru dienu programmā vairāk nekā simts viesu un mākslinieku (plus vairāki desmiti pašmāju dejas kopienas dalībnieku) pastāvīgā kustībā pārvietojās starp MO muzeju [2], Menų Spaustuvė [3], Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas Studiju kompleksu un Lietuvas Nacionālo drāmas teātri.
Tikpat dinamiska kā pārvietošanās starp notikumu vietām bija arī pārslēgšanās starp dažādajiem platformas notikumu formātiem. Visa centrā, protams, bija dejas izrādes – divas no Igaunijas un pa trim izrādēm no Latvijas un Lietuvas bija izraudzījusies starptautiska žūrija. [4] Līdzās šīm deviņām izrādēm atlasē tika izvēlēti vēl trīs darbi, kuri, nedaudz īsināti vai pielāgoti, tika iekļauti sadaļā Open studios. Tāpat šajā biennālē apjomīga bija kongresa programma, kas paredzēja plašākas diskusijas un atsevišķus priekšlasījumus par Baltijas dejas kopienai aktuāliem jautājumiem (kongresa video ieraksti skatāmi šeit). Trešā tikpat svarīgā platformas sadaļa bija dejas projektu prezentācijas (pitch-presentation), kas latviešu mākslinieku sarunvalodā iedēvēta par pičošanu. Šīs (savu darbu vai darbības) 15 minūšu prezentācijas faktiski ir kā mini stāvizrādes, kuru laikā tuvplānā iepazīstami paši mākslinieki un viņu ne mazāk atraktīvie producenti.
Izrāžu programmu pirmajā vakarā atklāja Rūtas Ronjas Pakalnes un Lauras Gorodko organizētā performance “Brīvība zaudēt kontroli kopā ar citiem” (Freedom to Lose Control Together With the Many). Apzināti rakstu vārdu “organizētā”, jo šis notikums nav tradicionāla izrāde ar performantiem, kurus vēro skatītāji. Abu mākslinieču ideja bijusi radīt dejas notikumu, kurā ikviens telpā ienākušais var brīvi izvēlēties – sēdēt un skatīties, kā pie mūzikas aktīvi dejo abas mākslinieces un dejas mākslas studenti, vai pievienoties. Zālē ir visai ierasta balles atmosfēra ar enerģisku mūziku un priecīgi aktīviem dejojošiem cilvēkiem centrā. Skatītājiem ienākot zālē un pustumsā meklējot vietu, kur piesēst (krēslu nav), iesākumā skan mierīga un notikumā ieaicinoša mūzika, taču, tās enerģijai pieņemoties spēkā, nosēdēt paliek arvien grūtāk. Lielākā daļa publikas uz šo notikumu nāca no BDP oficiālās atklāšanas, un acīmredzot šie skatītāji bija ļoti pretimnākoši un atsaucīgi – nepagāja ne desmit minūtes, kad gandrīz visi atnākušie jau bija kājās un ķermeniski iekļāvās mūzikas ritmos. Brīnišķīga izvēle Platformas sākumam arī tāpēc, ka šī nebūt neizskatījās pēc kādas Latvijai īpaši raksturīgas laikmetīgās dejas, bet drīzāk pēc dažnedažādos līmeņos Baltiju vienojoša notikuma. Piemēram, kādā no sarunām Rūta Ronja Pakalne, ar sevi iepazīstinot, smejoties tā arī teica: “Man ir leišu vārds, dzimusi un mācījusies esmu Latvijā, bet nu jau desmit gadu esmu igauniete.” Studējusi viņa ir slavenajā P.A.R.T.S., mācījusies gan dejas, gan kino mākslu. Un tādu, Eiropas skolās un mākslinieku burbuļos satīklojušos multimākslinieku, laikmetīgajā dejā ir daudz.
Līdzīgi par dažādu robežu nojaukšanu ļāva domāt arī Latvijā bāzētais mākslinieku duets IevaKrish. Pirms savas izrādes “Oblicus” viņi iepazīstināja ar sevi, izstāstot gan par savām saknēm (Lietuvā un Latvijā), gan par to, kā šis darbs tapis. Turpmākajās 45 minūtēs skatītājiem tuvplānā bija iespēja vērot ļoti intīmu divu mākslinieku sarunu ķermeņa valodā. To ieskāva Jūlijas Bondarenko radītais tumīgi siltais gaismojums un Kārļa Tones rituāli ievelkošā, nepārtraukti pulsējošā skaņu partitūra.
Ik detaļā vizuāli pārdomāta ir arī Vladimira Goršantova veidotā dejas izrāde “Brīvprātīgā verdzība”, kur Ievas Stalšenes veidotā scenogrāfija un kostīmi ir ļoti svarīgs telpas horeogrāfiju papildinošs dejotāju partneris (Lietuvā dejoja Darja Turčenko, Simona Ozola, Kitija Geidāne). Šo izrādi gan Viļņas programmā izlaidu, jo biju to noskatījusies Rīgā. Būs interesanti vēlāk iepazīties ar ārvalstu kolēģu vērojumiem – vai arī viņiem liksies īpaši izceļamas Latvijas izrāžu vizuālā tēla kvalitātes?
Četru dienu maratonā mans profesionālais gandarījums saistīts ar trim lietuviešu mākslinieku darbiem. Īpaši aizkustināja Lukass Karvelis (Lukas Karvelis) ar darbu “Viņa sapņoja, ka viļņi reiz to iznesīs krastā” (She Dreamt of Being Washed Away to the Coast), kurā ir tikai viena performante. 40 minūtes skatītājs vēro Dominiku Markevičūti (Dominyka Markevičiūtė), kura gandrīz nepārtraukti, nepārejoši, suģestējoši, ievelkoši, plūdeni… slīd, kūleņo, veļas, ceļas un atkal slīd, atgādinot ūdeni, kas skalojas pret jūras krastu. Horeogrāfija ir parafrāze par lietuviešu jūras dievieti Jūrati, kurai ķermeņa ierobežojumi (dejotājai rokas visu izrādes laiku ir kostīmjakas kabatās) jāmēģina salāgot ar ķermeņa dabisko vēlmi kustēties, virzīties, iet. Tā ir kā nebeidzama kustība pa riņķi – vienlaikus esi ierobežots savā ķermenī, bet arī tiecies piedzīvot (fiziski pieredzēt) pasauli, kas ir ārpus tā.
Tikpat ļoti pārsteidza un aizkustināja Lizas Baljasnajas (Liza Baliasnaja) solodarbs “Vairogs ir ierocis” (Shield is a Weapon). Tas gan nebija izrāžu pamatprogrammā un tika piedāvāts platformas sadaļā Open studios, taču arī šajā nepilnajā stundā bija iespējams saņemt pilnu emociju un asociāciju spektru. Savā ziņā arī Liza Baljasnaja, līdzīgi kā Lukass Karvelis, pēta robežu, bet šajā gadījumā pētījuma lauks atrodas starp to “es”, kas vēlas no visiem paslēpties, un to, kas ir gatavs redzami performēt, starp to skaņu (balsi), kas slēpjas ķermenī, un to, kas dzirdama apkārtējiem. Liza Baljasnaja ir brīnišķīga aktrise, un viņas performanci varētu dēvēt par laikmetīgu klaunādi. Te kopā savijas apbrīnojama kustību kvalitāte un nevainojama tehnika, Eiropas kultūras vēstures zināšanas un ass skatījums uz aktuālākajiem sociālpolitiskajiem jautājumiem, bet pāri visam – inteliģenta humora izjūta un performatīvs vieglums.
Abas šīs mazās izrādes atgādināja, ka arī solo darbs var būt ārkārtīgi iedarbīgs gan intelektuāli, gan kinestētiski. Solo laikmetīgajā dejā nereti ir finansiālo ierobežojumu diktēts nosacījums, bet tikpat svarīgi saprast, ka reizēm tā var būt ļoti vajadzīga, no jebkādiem citiem stimuliem vai ietekmēm attīrīta telpa, kas nepieciešama tieši šim konkrētajam māksliniekam. Par to lika aizdomāties gan latviešu mākslinieces Marijas Saveiko personīgais stāsts “Savējā un svešā” (Open Studios programmā), gan Vilmas Pitrinaites (Vilma Pitrinaitė) darbs “Kad esi viens savā mežā, atceries – tu neesi viens” (When you’re alone in your forest always remember you’re not alone). Tāpat par sociālu dejas pētījumu saucams igauņu mākslinieces Neles Tīdelepes (Nele Tiidelepp) asprātīgais darbs “10 veidi, kā dejot” (10 Ways to Dance), kurā pētīti priekštati un stereotipi par īstu, aktuālu un “pareizu” laikmetīgo deju. Arī viņa ir lieliska aktrise un ar veselīgu pašironiju apveltīta māksliniece, kura tikpat prasmīgi spēja sadarboties ar auditoriju. Šis bija lielisks noslēgums platformas izrāžu programmai, jo ļāva gan pareflektēt par laikmetīgo deju, gan pašiem iesaistīties un arī pasmieties par stereotipiem dejas mākslā.
Programmā bija arī Neti Nīganenas (Netti Nüganen) kopā ar Piri Sovu (Pire Sova) un Mišelu Kislingu (Michaela Kisling) veidotā performance “Ash, Horizon, Riding a House” [5]. Tikai mazliet citādā versijā šis darbs bija skatāms Valmieras Vasaras teātra festivālā 2024. gadā ar nosaukumu “Aukstais kalns”. Toreiz ledus gabalus kausēja īsta karsta saule, šoreiz – Menų Spaustuvė black box zālē tas bija liela izmēra elektriskais sildītājs. Katrā ziņā allaž interesanti satikt šo gaumīgas pašironijas apveltīto mākslinieci, kura nopietni domā par globālām problēmām un vienlaikus, nepazaudējot humora izjūtu, savas idejas spēj paust ar skatuves mākslā neierastām materialitātēm.
Trešā, manuprāt, šīs programmas spēcīgākā izrāde bija “Clap & Slap” [6] – lietuviešu mākslinieces Agnietas Lisičkinaites (Agnietė Lisičkinaitė) un baltkrievu mākslinieka Igora Šugaļejeva (Igor Shugaleev) duets. Par to, ko nozīmē būt labam lietuvietim un labam baltkrievam, kā nošķirt atbildību un vainu tajā, kādu politiku realizē valsts, kurā esi dzimis, kā nošķirt nacionālismu un patriotismu. Un kā uzticēties cilvēkam, kurš ir aizbēdzis no Baltkrievijas, kur viņš nespētu neko panākt (jo tiktu nomocīts ieslodzījumā). Šajā izrādē ir diezgan daudz teksta (skan fonā) – retoriski jautājumi, paradoksāli frāžu un situāciju sastatījumi, rezignēta ironija. Dejotāji lielu izrādes daļu sit sev pa kailu miesu, kādā brīdi sit arī otram pa seju. Līdz “pērienu” (paškaitējuma) vietas kļūst tumši sarkanas. Katrā ziņā izrāde ir ļoti, ļoti fiziska un empātiju raisoša, kā arī provokatīvi politiska. Visi šie trīs spēcīgie lietuviešu darbi ir BE COMPANY producēti, tātad ir iemesls iegaumēt arī šo mākslinieku apvienību.
Reizē briesmīgi to atzīt, bet jāsaka, kā ir, – bija mierinoši šajā laikmetīgās dejas kopienā sajust vienotu izpratni par visām tām sāpēm, ko esam piedzīvojuši pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Arī liela daļa no sarunām un diskusijām bija dažādu politiski uzlādētu jautājumu un atbilžu meklēšana, vienlaikus nepārstājot domāt par visa veida māksliniecisko prakšu izaicinājumiem sarūkoša finansējuma un pieaugoša populisma apstākļos.
Rakstīt atsauksmi