Saruna ar aktrisi Tatjanu Gurēviču jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.

KrodersLV  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.

Tatjana Gurēviča savu ceļu aktrises profesijā raksturo kā nepārtrauktu mācīšanās procesu. Šī attieksme spilgti iezīmējas arī viņas pirmajā galvenajā lomā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – izrādē “Zvaigznāji”, kur nepārtraukti jāatrodas uz skatuves, meklējot arvien jaunas nianses un partnerībā izdzīvojot katru mirkli. Sarunā viņa atklāti stāsta par savu līdzšinējo pieredzi, attīstību un vēlmi nekad neapstāties.

Šī ir tava pirmā sezona profesionāla teātra štatā. Kā tu vispār šobrīd juties?

Vispār jūtos labi. Štatā esmu pirmo sezonu, bet [Mihaila] Čehova teātrī esmu jau kādus divarpus gadus. Pēc otrā kursa mūs uzaicināja piedalīties izrādē “Robins Huds” (rež. Dace Pūce, 2023 – M.U.). Jau tad iepazinos ar aktieriem, ar šo teātri, tāpēc tagad jūtos daudz labāk, jo tas nav nekas svešs, bet jau diezgan savs. Pieredze ar “Robinu Hudu” bija interesanta, jo sākumā biju tur tikai praksē un man pat nebija lomas, es vienkārši skatījos, kā pārējie mēģina. Bet biju visos mēģos un man bija ļoti interesanti. Ja dažreiz kādi aktieri nebija mēģinājumā – toreiz bija vasara un arī kādi citi projekti –, es viņus sāku aizvietot, mani lūdza parunāt tekstu. Šādi es spēlēju vairākas lomas, arī vīriešu. Tā bija ļoti jautra un forša pieredze. Beigu beigās mani arī paņēma tajā izrādē, no sākuma tikai dejot, pēc tam aizbrauca cita aktrise, es viņu aizvietoju, un man jau parādījās teksts. Tas notika pakāpeniski, bet tā atmosfēra – viss bija jauns, un man palikušas ļoti pozitīvas atmiņas par to laiku.

Pirms aktiermākslas tu studēji “Audiovizuālo mediju mākslu” RISEBA. Kāpēc sākotnēji izvēlējies šo jomu?

Vienmēr esmu gribējusi nodarboties ar teātri, bet, kad pabeidzu skolu, bija uzņemšana tikai latviešu kursā. Domāju – kā es studēšu aktiermākslu svešvalodā? Jo latviešu valoda man tomēr nav dzimtā, nu, man likās, ka mani točna nepaņems. Tas šķita nereāli.

Vēlāk uzzināju, ka tiks uzņemts kurss, kas sākumā domāts tieši Čehova teātrim. Domāju – okey, tas laikam būs krieviski. Pēc tam sanāca, ka kurss ir bilingvāls – gan Nacionālajam, gan Čehova teātrim. Līdz ar to programmā bija jāsagatavo kaut kas gan latviski, gan krieviski. Tad es zināju, ka man obligāti jāmēģina tur tikt un jāpiepilda savs sapnis.

Tad tu tiki Latvijas Kultūras akadēmijā. Nebija nekādu šaubu tajā brīdī?

Ļoti gribēju tur tikt. Tas bija diezgan mērķtiecīgi. Bērnībā mācījos arī mūzikas skolā, nodarbojos ar dejām. Māksla man vienmēr bijusi ļoti tuva, un kļūt par aktrisi – tas bija sapnis. Es gatavojos iestājniekiem, vairākas reizes skatījos video par studijām un atmosfēru, tāpēc man viss likās jau pazīstams, it kā zināju, kas mani sagaidīs, un ļoti gribēju būt tur.

Iestājnieki – tā nedēļa bija crazy, protams. Tie nervi, nervu šūnas – tik daudz kārtu, katrā kāds tiek atsijāts, un rezultāti ir tikai naktī. Tu visu laiku nezini – tiksi vai ne. Ar katru kārtu likās, ka pārliecības paliek mazāk. Šķita: “Ak, Dievs, nu nē, tagad točna viss, es izkritīšu.” Bet, nē, beigu beigās viss bija labi – es tiku un sākās jauna dzīve.

RISEBA tu veidoji arī īsfilmas [1] kā režisore un scenārija autore. Ko tev ir devusi šī pieredze?

Tā man devusi pieredzi strādāt ar cilvēkiem, strādāt ar materiālu. Vispār mākslas jomā viss ir saistīts. Protams, kino ir kaut kas cits nekā teātris, bet tas, kā strādāt ar aktieriem, kā veidot stāstu [ir līdzīgi]. Man liekas, visas pieredzes pa mazām kripatiņām tev palīdz un kaut ko iedod. Tu ne vienmēr to uzreiz apzinies, bet kaut kādos brīžos pēkšņi vari to izmantot, pat tādā veidā, kā neesi domājis. Tad paiet laiks un saproti: “Ā, okey, tad tur es to mācījos, un tagad to varu izmantot šeit.”

Vai šī pieredze – skatīties uz stāstu no autora, režisora pozīcijas – ietekmē arī to, kā tu šobrīd strādā jau kā aktrise? Varbūt ir vieglāk saprast režisoru?

Jā, laikam varu vairāk saprast režisoru un paskatīties arī no malas, kad, piemēram, aktieri nav apmierināti un viņiem šķiet, ka kaut kas nav tā. Es domāju arī no tā [otra] viedokļa, jo zinu, cik režisoram ir grūti – kad ir liela komanda un vajag tikt galā ar tik ļoti daudziem uzdevumiem. Ne tikai ar aktieriem, bet visu kopējo bildi, arī tehniskajām lietām, gaismām, mūziku un tā tālāk. Jāredz tā bilde kopumā, un es zinu, ka režisoram dažreiz ir ļoti grūti. Tāpēc jā – varu no malas vairāk novērtēt viņu darbu.

Gan RISEBA, gan vēlāk Kultūras akadēmijā daļa tavu studiju notika pandēmijas laikā. Kā tu atceries šo studiju periodu, kas brīžiem norisinājās arī attālināti?

Tas bija diezgan grūti. Man tas baigi nepatika, jo man ir ļoti svarīga komunikācija un būšana klātienē ar cilvēkiem. Mākslas jomās tas ir īpaši svarīgi. Atceros, pirmajā kursā akadēmijā, kad bija pandēmija, mēs tik un tā mācījāmies, un bija tādi uzdevumi, piemēram, kur ārā bija jāfilmē kāds cilvēks, jāveido novērojums, un pēc tam tajā pašā vietā bija jānofilmē sevi – līdzīgās drēbēs, līdzīgā veidā, it kā tu būtu tas cilvēks.

Pēc tam mēs arī filmējām monologus, kaut ko rakstījām, bet tas viss bija grūti, protams, arī emocionāli. Ļoti gribējās tikt atpakaļ. Mēs arī dejojām mājās. Atceros, horeogrāfijas pēc video mācījāmies. Tagad tas liekas tik dīvaini. Taču forši, ka tas nebija ļoti ilgi. Man liekas, mēs bijām vieni no pirmajiem, kuriem atļāva atgriezties, jo mums tas tiešām bija ļoti svarīgi. Teorijas studenti vēl varēja mācīties attālināti, bet mēs atgriezāmies klātienē.

Kā tu kopumā atceries aktieru studijas – ar kādām sajūtām?

Kopumā ar ļoti, ļoti siltām sajūtām. Tas bija brīnišķīgs periods manā dzīvē. Pirmais kurss vispār – bija tik daudz iespaidu un emociju. Man likās – es lidoju no laimes, ka esmu tur. Protams, fiziski bija arī ļoti grūti, jo grafiks bija tāds, ka mēs dienu un nakti principā bijām akadēmijā. Arī morāli dažreiz bija grūti – kaut kas sanāk, kaut kas ne. Bet tas posms, studentu laiks ar kursabiedriem, pasākumiem un kolektīva sajūtu – visu laiku notika kaut kas jauns. Forši, ka tur bija ne tikai aktiermeistarība, bet arī deju nodarbības, dziedāšana, paukošana – viss kopā.

Nekas tāds ļoti negatīvs nav bijis – protams, bija brīži, kad tev liekas, ka kaut kas nesanāk, un tad tu raudi kaut kur “Zirgu pasta” pagrabā, bet tādi brīži bija visiem. Taču ar laiku tas nedaudz…  Ne jau pazūd, bet, ja tajā brīdī tev bija ļoti sāpīgi, tad pēc tam tu saproti: “Okey, tā ir pieredze, tā arī var būt, un ejam tālāk.”

Tu minēji kolektīva sajūtu – vai šobrīd ar kursu arī vēl uzturat ciešas attiecības, atbalstāt cits citu?

Jā, jā, tas ir ļoti forši. Mēs cenšamies iet viens pie otra uz ģenerāļiem un pirmizrādēm. Man jau visi kursabiedri ir dažādos teātros, bet, kad ir iespēja, es arī mēģinu visur aizbraukt – uz Valmieru, uz Liepāju – un atbalstīt. Ir tik forša sajūta, kad atnāc un redzi savus cilvēkus. Pēc tam varam parunāties, kaut kur kopā pasēdēt, uzzināt, kā katram iet. Tie ir cilvēki, kuri tevi ļoti labi pazīst un var arī kaut ko pateikt, ieteikt, arī palīdzēt profesionāli ar tavu lomu. Tāds skats no malas. Tie ir cilvēki, kuriem es uzticos.

Mēs arī Ziemassvētkos taisām tādu mazu pasēdēšanu, bet vasarā mums vienmēr ir sporta spēles, kuras organizējam laukos pie mana kursabiedra Rūdolfa Sprukuļa. Tur arī Elmārs [Seņkovs] ir kopā ar mums. Visu dienu spēlējam futbolu, volejbolu, ir arī šaušana un pēc tam pirts. Tā ir tāda tradīcija, ko mēs gribam turpināt – katru vasaru sanākt kopā un pavadīt laiku.

Tu jau pieminēji arī Elmāru. Kuri vispār bija tie pasniedzēji, kas studiju laikā īpaši ietekmēja vai izmainīja tavu domāšanu, attieksmi pret profesiju?

Mums bija ļoti daudz pasniedzēju. Bet laikam Elmārs mani ietekmēja visvairāk, jo viņš mums ir kā tētis. Mēs gandrīz visu laiku tikām dalīti divās grupās, jo mums bija liels kurss. Diezgan bieži strādāju ar Elmāru, mani ļoti ietekmēja viņa skats uz dzīvi un teātri. Viņa viedoklis man vienmēr ir ļoti svarīgs. Lai ko es darītu, bieži vien domāju: “Kā Elmārs uz to skatītos, ko viņš teiktu?” Viņš mācīja nebaidīties, bieži vien iet prom no sevis, salauzt robežas. Bija forši [vērot], kā viņš psiholoģiski strādā pie tēla, runā par tēla domāšanu, par partnerību.

Arī ar [režisoru] Tomu Treini bija ļoti forša pieredze pie “Pašnāvnieka” (LKA izrāde, 2024 – M.U.). Viņš ir jauns režisors, kā arī emocionāls un empātisks cilvēks. Viņš mūs iedrošināja, arī pats tā kā iedegās un spēlēja ar mums. Viņš arī ļoti konkrēti dod uzdevumus, tas bija nereāli foršs process. Man liekas, tā bija mana pirmā izrāde – nevis etīde, bet pilnvērtīga izrāde. Es tur spēlēju Serafimu Iļjiņičnu – biju tāda vecenīte, sievasmāte. Tā bija raksturloma, tāda pirmā īstā loma, kas arī palikusi atmiņā, kā kaut kas ļoti īpašs un mīļš. Ar Treini būtu ļoti jauki vēl pastrādāt.

Jau studiju laikā tev bija pirmās lomas Čehova teātrī, minēji arī “Robinu Hudu”. Kā tu atceries pirmo pieredzi, nonākot uz lielās skatuves – pirmās izrādes un skatītājus?

Tas bija interesanti. No sākuma es tikai dejoju, tāpēc atbildība nebija tik liela, bet tik un tā atceros, kā pirms ģenerāļiem stāvu uz skatuves, priekškars vēl ir ciet, zinu, ka drīz atvērsies, un domāju: “Ak, Dievs, jā, es būšu uz lielās skatuves. Kā tas vispār ir iespējams?” Viss jau gāja labi. Protams, bija uztraukums, bet vairāk tomēr prieks. Ļoti pozitīvas atmiņas no šī procesa.

Trešajā kursā bija “Vecās dāmas vizīte” (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde, 2023 – M.U.), kur strādājām kopā ar kursabiedriem un [režisori] Indru Rogu. Tas arī bija aizraujoši, mums jau bija nelielas lomiņas. Protams, arī lielāka atbildības sajūta. Tā nav akadēmija, tas ir teātris, tie ir profesionāli aktieri blakus – es skatījos, kā viņi strādā, apbrīnoju, cik viņi ir atvērti un brīvi, kā viņiem strādā fantāzija, cik daudz viņi piedāvā un cik viņi ir emocionāli. Vienkārši skatījos un vēlējos to visu iesūkt sevī, mēģināt tikt tur. Bet tas, protams, ir process. Man ir sajūta, ka arī tagad visu laiku jāmācās, ar studiju laikiem nekas nebeidzas.

Kurā brīdī tu pati sāki apzināties, ka patiešām esi aktrise un šī ir tava īstā profesija?

To, ka man tas reāli patīk un ka gribu ar to nodarboties, sapratu jau sen. Pirmajā kursā man bija skaidrs: “Jā, es gribu šeit būt.” Taču tam, ka esmu aktrise, man joprojām ir grūti noticēt. Ir sajūta, ka tas vēl jānopelna, jo ar diploma saņemšanu nekas nav beidzies.

Viena no zināmākajām studiju izrādēm jūsu kursam bija “Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji” (LKA izrāde, rež. Kārlis Krūmiņš, 2025 – M.U.), kas tika nominēta arī “Spēlmaņu nakts” balvai. Arī man personīgi tā toreiz bija favorīte. Kā jūs paši kā jaunie aktieri toreiz to uztvērāt? Vai bija sajūta, ka jūsu darbs beidzot ir pamanīts, ka esat kļuvuši līdzvērtīgāki profesionāļiem?

Protams, tas bija ļoti patīkami, ka tik daudzi cilvēki to noskatījās un ka arī “Spēlmaņu nakts” žūrija to pamanīja. Tas, ka mums bija nominācija – ak, Dievs, crazy. Prieks, ka [tikām novērtēti] vienā līmenī ar profesionāliem teātriem. Kad veidojām šo izrādi, tas bija eksperiments, mēs vispār nezinājām, kas tas būs un kā cilvēki to uztvers. Tāpēc tik forši, ka tas “izšāva”. Kārlis Krūmiņš tiešām ir profesionālis šajā žanrā. Viņš ļoti labi prot uzķert, kā pasniegt [izrādi] cilvēkiem. Mēs esam priecīgi, ka arī tagad varam turpināt to spēlēt. Kopumā ir prieks, ka uz mūsu izrādēm nāk cilvēki – nevis tikai uz lielajiem teātriem, bet arī pie mums, pie mūsu kursa. Man tas šķiet ļoti, ļoti forši.

Vai jau studiju laikā saprati, ka gribi strādāt tieši Čehova teātrī? Bija piedāvājumi arī no citiem teātriem?

Kad gāju uz iestājniekiem, man bija doma, ka gribu strādāt tieši Čehova teātrī. Pēc trešā kursa mums bija saruna, ka mūs gribēs paņemt [štatā], mums arī Elmārs to pateica, tāpēc es arī jau dzīvoju ar to domu. No citiem teātriem nebija piedāvājumu, un…

Un arī nevajadzēja.

Jā, jo es tur jūtos kā savējā – ļoti ērti un pozitīvi. Es tiešām gribēju tur strādāt.

Viena no tavām jaunākajām lomām – šķiet, arī pirmā galvenā – ir izrādē “Zvaigznāji” (Mihaila Čehova teātra izrāde, rež. Dž. Dž. Džilindžers, 2025 – M.U.). Kāds bija darbs pie šīs izrādes un tavas lomas?

Tā uzreiz bija tik liela atbildība – pirmā loma, kopš esmu štata aktrise. Vairākus mēnešus iepriekš jau zināju, ka man tā būs. Protams, bija nereāls uztraukums, bet process bija ļoti pozitīvs, un ir ļoti labas atmiņas. Arī sadarbība ar Džilindžeru – viņš ir ļoti atvērts, pozitīvs un patīkams cilvēks. Mums izveidojās ļoti laba komunikācija. Ar manu partneri Dimu [Dmitriju] Jegorovu arī tā bija. Man patika, ka bija tik maz cilvēku – atmosfēra bija mājīga. Mēs mēģinājām Čehova Arkādē, šī ēka ir atsevišķi no teātra, mums tur bija sava pasaulīte.

Mēs pakāpeniski virzījāmies uz priekšu, Džilindžers ļoti precīzi zināja un teica, ko grib. Es baudīju šo procesu, jo mēs tur visu laiku esam uz skatuves divatā. Tur galvenā ir partnerība, un Dima ir ļoti foršs partneris – viņš iedod impulsu, es reaģēju, un katru reizi ir citādāk, jo tas ir process. Man liekas, pats foršākais ir tas, ka katra izrāde ir citādāka – tu vari izdzīvot to dzīvi no jauna atkarībā no tā, kā iedarbojies uz partneri.

Mana loma arī ir ļoti interesanta – Marianna ir fiziķe, kura nodarbojas ar kosmoloģiju. Es skatījos dažādus video par teorētisko fiziku, kosmosu, visādām teorijām – klausījos, mēģināju pati to visu saprast. Vienreiz to visu arī uzrakstīju un stāstīju Džilindžeram un komandai, jo Marianna ir tāda – dzīvo nedaudz savā zinātniskajā pasaulē. Savukārt Rolands, otrs varonis, ir pilnīgi pretējs – viņš ir zemes cilvēks, bitenieks.

Viss šis process man palicis atmiņā ļoti spilgti, un šī loma man ir ļoti svarīga un mīļa. Katru mēnesi, kad spēlējam, es tai joprojām gatavojos. Kā jau teicu – jāstrādā visu laiku. Šis materiāls piedāvā ļoti daudz, es to pārlasu laiku pa laikam, mēs ar Dimu vēl kaut ko apspriežam, mēģinām vēl un vēl. Man liekas, darbs vēl turpinās.

Kas tev šajā izrādē ir pats izaicinošākais?

Pats izaicinošākais ir tas, ka pusotru stundu esmu uz skatuves un man jānotur cilvēku uzmanība. Tāpat arī tas, ka man tomēr visu laiku jāmainās, jo izrādē ir dažādas realitātes, un mēs katru ainu izspēlējam dažādos veidos. Piemēram, sākums ainai ir tāds pats, bet beigas katru reizi atšķiras. Ir izaicinājums panākt, lai katrs no variantiem būtu atšķirīgs – ar savām krāsām, niansēm. Mēs arī tagad vēl strādājam, lai atšķirības būtu vēl spilgtākas. Tas ir diezgan izaicinoši.

Vai tu lasi recenzijas un kritiku par izrādēm, kurās piedalies? Cik lielā mērā citu viedokļi ietekmē tavu attieksmi pret darbu un sevi?

Jā, es lasu. Man ir interesanti cilvēku viedokļi, jo, veidojot izrādi, tu nezini, kā to uztvers no malas. Kad lasu, ja es kaut kam piekrītu, varu teikt: “Okey, forši, varētu šo paņemt sev un padomāt par to.” Dažreiz atkal liekas: “Nu, nē, tā galīgi nav.” Tad man šķiet, ka varbūt šis cilvēks nav līdz galam sapratis. Interesanti, kādas atsauksmes raksta, piemēram, cilvēki, kuriem vienkārši patīk teātris un kuri nav profesionāļi, kā viņi to redz. Arī kā profesionāli kritiķi uztver, kā kolēģi uztver. Es mēģinu pieņemt visus viedokļus, un, ja man kaut kas no tā der, es varu to izmantot. Ja neder, tad nē, jo viedokļu ir tik daudz, ka nav iespējams izdarīt tā, lai visiem patiktu.

Kuri ir tie viedokļi, kuros tu centies visvairāk ieklausīties, autoritātes?

Kā jau teicu, pasniedzēji – Elmārs Seņkovs, Māra Ķimele… Arī mani kolēģi, piemēram, Jekaterina Frolova – es viņu jau sen apbrīnoju kā aktrisi, kādu laiku viņa arī bija mūsu krievu [valodas] runas pasniedzēja. Manuprāt, viņa ir ļoti talantīga – tas, kā viņa veido tēlus, cik atšķirīgi tie ir, kā viņa strādā… Arī kursabiedri – mēs daudz kam esam izgājuši cauri, un viņu viedoklis man ir svarīgs.

Kā tu teiktu, kas tev pašai ir teātris?

Oi… (Smejas un mirkli apdomājas.) Teātris – tā ir brīnumpasaule, kas var ietekmēt cilvēkus. Man liekas, tas ir ļoti skaisti. Gan pašiem aktieriem, gan skatītājiem katra izrāde ir kā mazs brīnums, kas katru reizi ir citādāks, un tu nevari to paredzēt, jo ir tik daudz faktoru, kas ietekmē. Kad esi uz skatuves un kad ir noticis kontakts ar partneri un [skatītāju] zāli – tas ir kaut kas nereāls. Darbojoties teātrī, tu arī pilnveido sevi, jo katrā lugā ir savi psiholoģiskie un emocionālie jautājumi. Tu kā cilvēks vari attīstīties.

Arī skatītāji – man šķiet, tas ir vienkārši fenomenāli un forši, ka mūsu darbs ir ietekmēt arī viņus. Vispatīkamākā ir sajūta, kad saproti, ka tas, ko esi izdarījis, – tas nebija veltīgi, tas kādam kaut nedaudz ir palīdzējis. Pēc kādas “Zvaigznāju” izrādes man uzrakstīja skatītājs – viņš rakstīja, ka bijis sastrīdējies ar sievu, taču pēc izrādes atbrauca mājās un uzreiz salaba ar viņu, jo saprata, ka nav jēgas dzīvi tērēt liekiem strīdiem. Ir svarīgi, ka skatītājs kaut ko sajūt – vai viņam ir bijusi slikta diena un vismaz uzlabojas garastāvoklis, vai viņš padomā par savu dzīvi. Ja viņš reāli kaut ko arī izdara, tad ir vēl foršāk. Tās ir vienkārši fantastiskas sajūtas.

Šobrīd tev tuvāka ir lielā skatuve vai tomēr mazā forma?

Varbūt man vēl nav tik lielas pieredzes, bet lielās skatuves izrādes vairāk ir kā svētki, tur viss ir spilgtāk. Bet vispār mani ļoti uzrunā mazā forma, jo tā ir jūtīgāka un cilvēki ir tuvāk. Arī kā skatītājai man patīk skatīties mazās formas izrādes, jo tās bieži ir emocionālākas un psiholoģiski smalkākas, ir intīmāka atmosfēra un es pati jūtos kā izrādes dalībniece.

Varbūt ir kādi žanri vai pat konkrēti materiāli, kuros tu īpaši gribētu sevi izmēģināt?

Diezgan grūti pateikt. Man gribas visu. Es tagad gribu strādāt – dažādos žanros, arī uz lielās skatuves. Man patīk arī muzikālas izrādes, un es gribētu tādās piedalīties, kur var gan dejot, gan dziedāt. Gribu arī kādu mazo formu, lai varētu turpināt attīstīt savu iekšējo pasauli, sirds zonu. Arī kaut kādus eksperimentus. Man klasika patīk, gribētu arī klasiskās lugas, bet arī kaut ko jaunu, kur mēs eksperimentējam ar žanru. “Sapņotāji” principā bija eksperiments, arī “Baltā kleita” (LKA izrāde, rež. Elīna Gediņa, 2025 – M.U.), kas bija kustību izrāde. Jā, gribu visu.

Tāds klasiskākais jautājums, bet… Varbūt ir kāda sapņu loma?

Laikam šobrīd nav vienas konkrētas. Kad pienāk loma, tu pakāpeniski arī iemīlies tajā.

Ko tu teiktu jauniešiem, kuri šobrīd apsver iespēju kļūt par aktieriem? Vai tas ceļš ir tā vērts?

Ja viņi ļoti to grib un jūt, ka nevar bez teātra dzīvot, tad, protams, ir jāiet un obligāti jāmēģina, lai pēc tam nenožēlotu: “Kāpēc es toreiz neaizgāju uz tiem iestājniekiem?!” Ja tevi nepaņems, varbūt tas nav tavs ceļš. Taču, ja tev ir tā vēlme, tad obligāti ir vismaz jāpamēģina. Vienmēr var arī aiziet, ja pēc tam sapratīsi, ka tas nav tavs. Protams, tas nav viegli, tev jābūt gatavam, ka tas paņems gandrīz visu tavu laiku, gandrīz visas tavas domas un tavus iekšējos spēkus. Tev arī jābūt gatavam, ka būsi atkarīgs no daudziem apstākļiem, jo teātrī veiksmes faktors vienmēr ir ļoti aktuāls. Ja gadās brīvāki posmi, tev pašam jāsaprot, kas jādara, jāmeklē kaut kādi projekti. Arī, kad esi štatā, bet tev ir brīvāks posms, pašam ir sevi jānodarbina un vēl kaut kas jāmeklē. Visu laiku jāattīstās. Tiešām visu laiku. Tas ir mūžīgs process.

Kā tu atpūties ārpus teātra? Kādi ir Tavi hobiji?

Ārpus teātra, kad man ir brīvs, bieži eju uz citiem teātriem skatīties citas izrādes (smejas). Bet man ļoti patīk arī pastaigāties, kad labs laiks, aizbraukt pie jūras vai kaut kur dabā. Agrāk man tā nebija, bet pēdējā laikā gribas pie dabas, lai atgūtu atpakaļ enerģiju. Arī satikties ar draugiem, kas nav saistīti ar teātri, pamainīt atmosfēru, tad saprotu: “Ā, ir arī cita dzīve un cilvēki pavisam citādāk dzīvo.” Kad esmu mājās, man patīk arī paspēlēt klavieres vai izcept kādu kūku. Tādi hobiji, kas palīdz izvēdināt galvu.

Mans nākamais jautājums tieši bija, vai tu aktīvi skaties citas izrādes, bet es pārformulēšu – ko tu ieteiktu noskatīties no tā, kas šobrīd ir teātros?

Kad ir brīvs vakars, eju skatīties, ko vien varu. Pagājušogad man ļoti patika “Ilgu tramvajs” (Latvijas Nacionālā teātra izrāde, 2025 – M.U.) Pētera Krilova režijā. Kā jau teicu, mani uzrunā mazā forma un psiholoģiskās izrādes, un šī, man liekas, ir tik labi nostrādāta – satriecošs emocionālais iespaids. Man ir svarīgi, lai izrāde trāpa emocionāli – ne tikai racionāli vai smadzenēm, bet arī sirdij. Tur ir tāds kontakts starp aktieriem – elektriskais lādiņš, tie tēli ir tik niansēti izveidoti, ka tu pilnīgi esi iekšā un dažreiz vienkārši baidies paelpot. Iespaids mani nepameta vairākas dienas, bija ļoti forši.

Varu ieteikt arī “Alfas” (Dirty Deal Teatro izrāde, rež. Valters Sīlis, 2024 – M.U.), protams, kuras dabūja [“Spēlmaņu nakts”] balvu un kur piedalās Saša [Aleksandrs] Bricis, mans kursabiedrs. Tā arī ir mazā forma, bet pavisam citādāka – tāds moderns, muzikāls žanrs, kā viņi dzied… Tu pirmās desmit minūtes nesaproti, kas vispār notiek, bet pēc tam reāli esi iekšā, un tas ir tik kruti, ar ironiju un tādu vieglumu. Arī “Nelabie. Pēc Dostojevska” (Valmieras teātra izrāde, rež. Elmārs Seņkovs, 2022 – M.U.) – tā ir jau diezgan sena izrāde Valmierā, bet tas arī bija crazy – ļoti, ļoti iesaku. Tur ir trīs cēlieni, bet tie paskrien nemanot, un tie aktierdarbi...

Kā tu šobrīd redzi savu profesionālo nākotni? Vai brīžiem nerodas vēlme atgriezties pie režijas un kino?

Laikam jau šobrīd ne. Mums jau arī teica, ka tā var būt – jo vairāk mācies, jo ar katru gadu liekas, ka pats proti arvien mazāk un mazāk. Tagad liekas, ka ir tik daudz, ko es nezinu, un, šķiet, neesmu tam gatava, man trūkst dzīves pieredzes. Es uzskatu, ka režija ir ļoti atbildīgs posms – tev reāli jāzina, ko tu gribi pateikt cilvēkiem un sabiedrībai, tev arī jāvada liela komanda. Šobrīd nejūtos droši, ka varētu un gribētu to darīt. Varbūt nākotnē. Tagad man gribas to pieredzi, man gribas pašai spēlēt. Būtu ļoti forši arī nofilmēties kaut kur kino, jo tā tomēr ir cita specifika – tādu pieredzi arī ļoti gribētos iegūt.

Noslēgumā arī vēlos pajautāt, ko tu tuvākajos gados visvairāk gribētu iemācīties? Nevis sasniegt, bet tieši iemācīties.

Es gribētu vēl vairāk uzlabot dziedāšanas prasmes, justies vēl drošāk, profesionālāk. Arī augt aktiera profesijā – lai būtu lomas, kas ļauj sevi atvērt no jaunas puses, atklāt jaunas šķautnes. Nebaidīties un iet līdz galam. Jā, forši būtu arī kino pamēģināt, iemācīties strādāt tur.

Un sasniegt? Kas ir tavs lielākais mērķis vai sapnis šobrīd?

Vispār?

Vispār, jā. Profesijā vai ārpus profesijas…

Man liekas (domā)… Nu, varbūt tas paliks pie manis (smejas), jo par sapņiem nevajag skaļi runāt, lai tie piepildītos.

Bet par mērķiem? Varbūt profesionālajiem?

Par profesionālajiem – protams, attīstīties, iet tālāk gan Čehova teātrī, gan, ja būs laiks, arī piedalīties citos projektos, tostarp latviešu valodā. Filmēties, kā jau teicu. Lai visās sfērās dzīve būtu spilgta, piepildīta, un, galvenais, es sev novēlētu, lai mērķis ir neapstāties, lai nekad nebūtu sajūtas: “Ā, nu, viss, es visu zinu.” Nē, lai tā nebūtu! Visu laiku ir jāmeklē kaut kas jauns.

Paldies tev par sarunu!

Paldies!