Piezīmes no Daugavpils. I
“Teātra festivāla Nr. 5” dienasgrāmata. I daļa
“Teātra festivāls Nr. 5” norisinās Daugavpilī no 31. maija līdz 4. jūnijam, piedāvājot septiņas izrādes, tostarp viesizrādes no Igaunijas un Itālijas. Jau pirmajās festivāla dienās iezīmējas plašs izrāžu spektrs – no bērnu teātra līdz laikmetīgajai dejai un starptautiskām viesizrādēm.
Pirmā diena. 31. maijs
“Sikspārnīša pasaciņas”
Daugavpils teātra mākslinieku darbnīcā festivāla pirmo dienu atklāj režisora Vadima Bogdanova izrāde “Sikspārnīša pasaciņas” jeb “Plykspuorneiša puorsacenis” Kristīnes Veinšteinas dramaturģijā. Tā sākas ar skaļu Vabolītes ierašanos telpā. Viņa ir nobastojusi stundu un ienāk kā maza dzirkstelīte iepriekš mierīgajā noskaņā, uzreiz meklējot sabiedrotos skatītāju rindās. Drīz vien viņai piebiedrojas arī Sikspārnītis – skolotāja, kura vedīs skatītājus latgaliešu valodas un pasaku ekskursijā.
Pirmais, kas piesaista uzmanību, ir tēlu vizuālais risinājums, ko līdzās scenogrāfijai radījis Egils Viļumovs. Kristīnes Veinšteinas Vabolīte ir koša un enerģiska. Tai ir zaļi mati, no kuriem kā divas antenas izspraukušās ūsiņas, brūna ādas jaka un viegli dumpīga, bet vienlaikus draudzīga enerģija. Savukārt Sikspārnīti iedzīvina Inese Ivulāne-Mežale. Jāatzīmē, ka izrāde konsekventi lieto formu “Sikspārnītis” vīriešu dzimtē, nevis maina valodu, pielāgojot to vārda skolotāja dzimtei (skolotāja Sikspārnīte). Sikspārnītim ir lielas brilles, mežģīnēm klāta melna blūze ar lielu brošu un pieskaņoti gari svārki, kas vismaz manā uztverē rada asociācijas ar stingras un vecmodīgas skolotājas tēlu. Darbības gaitā Sikspārnītis gan izrādās diezgan mūsdienīga skolotāja, kas kopā ar bērniem spēlē spēles, iedzīvina pasakas ar Mikus Frišfelda radītajām dziesmām un iesaista skatītājus kopīgā Kahoot aktivitātē (interaktīva viktorīna, kurā ar viedtālruņa palīdzību iespējams pārbaudīt tikko apgūto).
Izrāde ļoti precīzi apzinās savu mērķauditoriju. Sešus līdz deviņus gadus veci skatītāji nav publika, kurai viegli nosēdēt krēslos, tādēļ bērni un šajā gadījumā arī vecāki tiek nepārtraukti iesaistīti darbībā. Kopīgi tiek salikta Latgales kartes puzle, caur izspēlētām pasakām un izdziedātām dziesmām tiek apgūti vārdi latgaliešu valodā. Svarīgi, ka iesaiste nav balstīta sacensībā vai fiziskā pārbaudījumā. Nav jābūt drosmīgākajam, skaļākajam vai talantīgākajam. Uzdevumi ir vienkārši un pieejami ikvienam, bet ir padomāts par mazām detaļām, kas šo pieredzi padara maģiskāku, piemēram, saules zaķīšu spīguļošanās uz griestiem, kas imitē zvaigznes, vai zaķu austiņas, kas tiek izdalītas kādā no pasakām. Turklāt abas aktrises apzināti rūpējas, lai uzmanība tiktu katram skatītāju rindās sēdošajam. Pat ja blakus nesēž draugs, nav iespējams sajusties nepamanītam.
Formas ziņā iestudējums saglabā skolotāja un skolēna attiecību modeli, taču zināšanu nodošana notiek caur spēli, kurā latgaliešu valoda tiek mācīta kā piedzīvojums. Izrādes lielākā vērtība ir tās spēja radīt drošu telpu līdzdalībai. Aktrises brīvi orientējas situācijās, improvizē un reaģē uz bērnu piedāvājumiem. Katra izrāde tiek radīta kopā ar konkrēto auditoriju. Festivāla programmā šis darbs atgādina šķietami vienkāršu patiesību – bērnu teātris ir veiksmīgs, kad tas labi pazīst savu skatītāju.
“Brīvprātīgā verdzība”
Ģertrūdes ielas teātra un apvienības “Sixth” sadarbībā tapusī laikmetīgās dejas izrāde “Brīvprātīgā verdzība”, kuras idejas autors un horeogrāfs ir Vladimirs Goršantovs, radusies, iedvesmojoties no Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) grāmatas “Egoistiskais gēns” un tās teorijas, ka dzīvo radību uzvedību ietekmē gēnu egoisms un evolūcija.
Dejotājas – Darja Turčenko, Roberta Gailīte un Simona Ozola – caur kustību rada pasauli, kurā ķermenis nepārtraukti atrodas starp dzīvo un mehānisko, brīvo un to, kas pakļauts iepriekš noteiktiem principiem. Horeogrāfijā iezīmējas kustību atkārtojumi un precīza sinhronitāte, kas brīžiem tiek apzināti izjaukta. Izrādē līdzās pastāv divi atšķirīgi eksistences veidi. Ainās, kurās tiek izpildītas atkārtojumos balstītas sekvences, kustība šķiet gandrīz matemātiska. Tā ir precīzi aprēķināta un strukturēta. Kā pēc izrādes sarunā atzina horeogrāfs – šādas kustības no dejotājām pieprasa nepārtrauktu skaitīšanu. Savukārt otrajā pusē parādās ainas, kurās kustība kļūst ievērojami brīvāka. Dejotājas drīkst vienkārši būt – kā kaķi, kā citbūtnes, kā ķermeņi, kas uz brīdi nesteidzas sasniegt konkrētu rezultātu, bet izprast paši sevi.
Ernesta Valta Circeņa mūzikā ieplūst elektroniski impulsi, fotokameras fokusēšanās skaņa, dzīvnieku pasaules fragmenti. Skaņas un kustības mijiedarbē rodas iespaids, ka atkārtotajās kustībās dejotāju ķermeņi darbojas gandrīz ārpus savas gribas. Prātā spilgti palikušas epizodes, kurās dejotājas veic asas galvas kustības, atkārtoti metot galvu no vienas puses uz otru. Šī fiziskā intensitāte noteikti liek domāt par ķermeņa robežām un izturību.
Izrādē būtiska loma ir arī Ievas Stalšenes veidotajai vizuālajai videi. Dejotājas tērptas baltos bodijos, ko rotā izkaisīti krāsaini spīdumi. Papildus izmantotas arī garas, baltas, spīdīgas strēmeles, kas vienlaikus funkcionē gan kā kostīma elements, gan kā scenogrāfija. Vienā brīdī strēmeles atgādina mēteļus vai kažokam līdzīgus apvalkus, citā spārnus, tad mākoņus, pavisam drīz jau kaut ko ne līdz galam cilvēcīgu. Tās tiek mestas gaisā, sakrautas kaudzēs un izmantotas telpas sadalīšanai. Mainoties videi izrādē, atrodas vairākas vietas humoram. Goršantovs neieslīgst nopietnībā, bet izvēlas ironisku pieeju, piemēram, ļaujot dejotājām uz mirkli savā starpā izstrīdēties ar kaķu ņaudienu starpniecību. Ķermeņi, kas pirms brīža darbojās kā gandrīz precīzs mehānisms, pēkšņi kļūst atpazīstami savā neveiklībā un ziņkārībā.
Šajā izrādē ne mazāk uzmanības kā pati izrāde pievērsa atsevišķu skatītāju reakcija zālē. Blakus sēdošs pāris izrādes laikā atklāti savā starpā komentēja redzamo, brīžiem ironiski distancējoties no skatuves notikumiem. Tas radīja sajūtu, ka laikmetīgās dejas valoda šajā sastapšanās brīdī tiek uztverta caur atšķirīgiem gaidu un pieredzes slāņiem, kas pati par sevi nav neparasta parādība. Tomēr tas liek aizdomāties par to, kādā veidā māksla nonāk līdz auditorijai ārpus ierastās kultūras aprites. Ir vērtīgi, ka laikmetīgā deja tiek rādīta arī reģionālā vidē, sastopot jaunus skatītājus un paplašinot priekšstatu par to, kādas var būt mūsdienu skatuves mākslas formas. Vienlaikus var just, ka laikmetīgās mākslas valoda mēdz prasīt atvērtību citādam izrāžu skatīšanās ritmam un gatavību ilgāk uzturēties neziņā, pirms rodas skaidrs vēstījums vai redzētā interpretācija.
Dažādas skatīšanās pieredzes viena otru neizslēdz, un atšķirīgu reakciju spēja uz laiku dalīt telpu ir dabiska teātra pieredzes daļa. Tādēļ īpaši vērtīga šķiet festivāla veidotāju izvēle pēc izrādēm organizēt sarunas ar māksliniekiem. Skaidrs, ka tās, visticamāk, neapmeklēs tie skatītāji, kuri jau sākotnējo redzēto uztver caur skepsi vai noraidījumu. Taču šādas tikšanās rada iespēju sastapties tiem, kuri ir gatavi uzdot jautājumus un ieklausīties atbildēs. Ne tādēļ, lai obligāti mainītu savu viedokli par redzēto, bet lai uz brīdi izkāptu no ierastās skatītāja un mākslinieka distances.
Otrā diena. 1. jūnijs
“Alla Furca”
Noto teātra “Tino Di Lorenzo” viesizrāde “Alla Furca” jau nosaukumā ienes nāves sprieduma elpu – tas latviski tulkojams kā karātavas. Vēsturiskais latīņu termins furca et fossa (karātavas un bedre) apzīmēja feodālu procesu, kas zemes kungam piešķīra tiesības spriest un izpildīt nāvessodu, pakarot vīriešus un noslīcinot sievietes. Izrāde balstīta Luidži Malerbas (Luigi Malerba) romānā “Il Pataffio”, kura darbība norisinās tumšajos viduslaikos, bet pašas izrādes laiks atrodas kaut kur apzinātā nenoteiktībā starp šiem tumšajiem viduslaikiem un mafijas organizētās noziedzības pasauli.
Uz Daugavpils teātra skatuves, kur līdzās aktierim izvietoti arī skatītāji, bet skatiens vērsts pret zāles rindām, ko sākotnēji vēl sedz priekšskars, visu izrādes laiku atrodas tikai viens aktieris – Salvatore Tringali. Režisora un dramatizējuma autora Oracio Kondorelli (Orazio Kondorelli) veidotais varonis, ko spēlē Tringali, darbības gaitā īpaši nemainās. Parādoties skatītāju priekšā, viņš vizuāli iemieso mafijas filmās redzētu tipāžu – bēšs uzvalks, saulesbrilles, masīvs zīmoggredzens.
Izrāde izskan sicīliešu valodā, kas Itālijā funkcionē kā reģionāls valodas veids līdzās itāļu valodai, līdzīgi kā latgaliešu valoda pastāv līdzās latviešu valodai. Aktieris runā groteskā manierē, atkārtojot vārdus un frāzes. Viņš ir ekspresīvs un spēlējas ar dažāda veida intonācijām, radot priekšstatu par nedaudz dullu un neparedzamu varoni. Pamazām kļūst skaidrs, ka skatītāju priekšā ir karalis, kurš ieradies izsūdzēt savus grēkus, pirms zālē ielaužas sadumpojies pūlis, tomēr drīz atklājas, ka viņš ne tik daudz nožēlo vai cenšas sevi attaisnot, cik izrādās. Tas ir interesants pretstats mūsdienu publiskajā telpā ierastajām varas figūrām, kuru darbībās mēdz būt atrodams mēģinājums skaidrot, attaisnot vai mazināt savu vainu, lai saglabātu stabilu reputāciju.
Varonis stāsta par savu ceļu no zirgu kopēja līdz valdnieka statusam, kas iegūts, apprecot karaļa meitu un pūrā iegūstot arī pili un varu lemt pār citu likteņiem. Viņš runā par cilvēkiem kā par suņiem bez saimnieka, par sievietēm kā īpašumu un pasauli kā teritoriju, kurā valda tikai viņa griba. Vienīgā sieviete, ko tēls apraksta gandrīz liriski, ir viņa mīļākā, lai gan viņas dzīves apstākļi neliecina, ka starp abiem valdītu mīlestība. Kad skatītājs ir paspējis uzburt bildi ar stallī piesieto nabaga daiļavu – skaisto, mīksto matu īpašnieci –, kas tiek brutāli izmantota, atklājas, ka viņai ir arī mitras nāsis un ka sieviete vispār ir mūlis.
Tā kā aktieris visu izrādi pavada, sēžot krēslā, lielu lomu spēlē gaismu partitūra, kas atsevišķos brīžos ar gaismas kūļa palīdzību izolē aktiera ķermeņa daļas, sašaurina telpu vai pilnībā to pārvērš tumsā. Aiz aktiera esošie aizkari kādā brīdī atveras, atsedzot Daugavpils teātra zāles skatītāju rindas un ģitāristu Tino Nastasi, kurš atrodas balkonā. Komponista Flavio Rivas mūzika, ko mūziķis izpilda dzīvajā, tieši komentē varoni. Brīžiem tā skan melanholiski un liriski, bet biežāk agresīvi, nervozi un raksturīgi metāla mūzikas žanram. Īpaši spilgti tas jūtams ainās, kurās varonis atklāj savus noziegumus, tos rečitējot pāri mūzikai. Karaļa tēls gan paliek vienlīdz augstprātīgs izrādes pirmajā un pēdējā minūtē. Viņš necenšas attaisnoties, nenožēlo. Pat stāstot par to, kā nogalinājis savu sievu, viņš saglabā to pašu pašapmierināto toni, kas manāms cauri izrādei. Skatītājam tiek liegta iespēja ieraudzīt plaisu starp cilvēku un viņa masku. To, kas patiesībā slēpjas aiz varas kāres.
Pēc izrādes sarunā atklājas, ka autori nav tiekušies radīt mitoloģisku mafijas tēlu. Tomēr skatoties grūti no šīs asociācijas izvairīties. Ne tikai kostīma un spēles manieres dēļ. Arī paša varoņa attieksmē pret pasauli ir kaut kas ļoti pazīstams no populārās kultūras mafiozo tēliem – pārliecība, ka vara dod tiesības uz visu. Iespējams, tieši tādēļ iestudējums atstāj pretrunīgu iespaidu. Tās mākslinieciskie risinājumi ir pārdomāti, bet galvenais stāstnieks ilgstoši paliek vienā emocionālā plaknē. Rezultātā rodas iespaids, ka četrdesmit minūšu garumā skatītājs sastopas nevis ar sarežģītu cilvēku, bet jau gatavu arhetipu. Lai arī cik spilgts un ekspresīvs tas būtu, tas reti spēj aizstāt vēlmi pēc dzīva, pretrunīga cilvēka stāsta.
Turpinājums sekos
Rakstīt atsauksmi