AKTIERIS RUNĀ: Zanda Krēsliņa
Saruna ar aktrisi Zandu Krēsliņu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Ar Zandu Krēsliņu satiekamies siltā, saulainā pavasara pēcpusdienā. Uzreiz saprotam, ka abas esam patīkami uztraukušās, jo mums šī ir pirmā intervija, taču ātri atrodam kopīgu valodu un ļaujamies atklātai sarunai.
Pagājušajā nedēļā tu nebiji Rīgā. Kas tevi aizveda prom no pilsētas?
Es biju aizbraukusi uz sava veida retrītu – kristīgu nometni, kur varēju pievērsties sevis izzināšanai un pārdomām. Man bija svarīgi uz brīdi attālināties no ikdienas, pabūt ar sevi un sakārtot domas.
Tu pati esi no Rīgas?
Nē, esmu no Lubānas. Lauku meitene. Mani uzaudzināja vecmamma. Viņa bija un vēl joprojām ir mans mīļākais cilvēks pasaulē. Bērnību pavadīju, strādājot pie vectēva laukos, “Silarājos” (māju nosaukums – A.P.). Siena kasīšana, ganos dzīšana, cūku barošana, govs slaukšana, kartupeļu ravēšana – tā visa bija mana ikdiena. Atceros ar smaidu, tad viss šķita tik pašsaprotami.
Vai tava ikdiena ir saistīta ar teātri?
Pašlaik nē. Domāju, ka visam savs laiks, atvērsies durvis, un viss būs, es paļaujos. Man šķiet, visas lietas, kas notiek, notiek arī uz labu. Es sev atkārtoju un novēlu to arī citiem – dzīvot savu labāko dzīvi. Man patīk dzīvot.
Meklē iespējas teātrī?
Esmu atvērta. Es ļoti interesējos par teātri, skatos izrādes, apmeklēju kultūras pasākumus. Man teātris vienmēr būs svarīgs. Mani interesē teātra māksla, sekoju līdzi teātra aktualitātēm, kas notiek teātrī šobrīd. Nesen biju uz sava kursa vadītāja izrādi “Bolderāja” (rež. Elmārs Seņkovs, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, 2026 – A.P.). Tā mani aizkustināja – es gan raudāju, gan smējos. Elmāram izdodas radīt ļoti dzīvas un skatītājiem saprotamas, uztveramas izrādes. Tu ļoti personificējies, identificējies ar katru no tēliem. Pēc izrādes kursabiedriem teicu, ka gribu šovasar piedzīvot kāzas, ne savējās, un re – izrāde nostrādāja, proti, es līdzpārdzīvoju.
Kā ar kino?
Man bija lieliska iespēja filmēties pie režisores Lailas Pakalniņas filmā “Čuksti pagrabā” (spēlfilma, rež. Laila Pakalniņa, 2026 – A.P.). Pavadīju brīnišķīgi piepildītu laiku – profesionālu cilvēku ieskauta. Un sastrādājoties ar izcilām aktrisēm Daci Eversu un Gunu Zariņu. Man bija jāmaina matu krāsa, tāpēc tagad esmu blonda. Filmēšanas komandā bija kolēģi, kuri iesmēja un teica, ka esmu līdzīga Gunai. Es būtu ļoti priecīga, ja kādreiz palaimētos un mēs nospēlētu māti un meitu. Agrāk baidījos no kino, nezinu pat, kādu iemeslu dēļ, bet tagad tas ir tas, ko es ļoti gribētu darīt.
Kāds bija tavs pirmais spilgtais iespaids par teātri?
Bērnībā skatījos izrādi bez skaņas, jo manam tētim nepatika teātris, viņš to īsti nesaprata. Atceros, “LTV1” raidīja kādu izrādi, un es ar patiesu interesi skatījos – kaut arī bez skaņas, es iztēlojos, ko viņi runā, kas tur vispār notiek. Tā bija mana pirmā atmiņa.
Pēc tam tu arī saprati, ka vēlies būt aktrise?
Tas nāca kaut kā pakāpeniski. Tas nebija uzreiz bērnības sapnis, ka “es gribu būt aktrise”.
Kurš tad bija tas brīdis, kurā tu saprati, ka gribi iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā?
Es mācījos Lubānā līdz 9. klasei, pēc tam pārgāju uz Madonas Valsts ģimnāziju, un tur iepazinos ar brīnišķīgu skolotāju – Anitu Kļaviņu, kura vēl joprojām tur par mani rūpi. Viņa manī ieraudzīja potenciālu, sākot jau ar skatuves runas konkursiem, un viņa bija pirmais cilvēks, kurš mani iedrošināja. Pateicoties viņai, es vairāk pievērsos teātrim un sāku ikdienā par to interesēties. Vidusskolas laikā nolēmu, ka tas ir tas, ar ko vēlos saistīt savu dzīvi.
10. vai 11. klasē “ēnoju” aktrisi Ingu Tropu [Unguri], kura ir manas klases audzinātājas Anitas Tropas meita. Tas bija īpašs piedzīvojums. Pirmo reizi Rīgā biju viena pati, cik labi, ka Inga mani sagaidīja. Viņa mani aizveda uz Jauno Rīgas teātri, kur es uzkāpu uz skatuves, un ļoti labi atceros to sajūtu. Tas bija neaizmirstami.
Akadēmijā tu tiki ar trešo reizi. Kas ir spilgtākais, ko atceries no iestājeksāmeniem?
Man bija jābučojas ar Ričardu [Murānu]. (Smejamies.) Bet mums bija priekšrocība, jo mēs jau bijām to darījuši studiju darbos koledžā (Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža – A.P.), tas mums nesagādāja nekādas grūtības.
Tas gan ir interesanti!
Jā, es iestājos ar trešo reizi, daudzi cilvēki teica: “Zanda, nu, izbeidz, liecies mierā! Tu nesaproti, ka nebūs?” Tomēr es paliku pie sava. Atceros tikai to, ka bija nenormāli karsts un man bija pilnīgi vienalga, ko man liks darīt – es darīšu jebko. Tā kaut kā visas bailes pazuda – es esmu šeit un tagad, es daru, kas jādara. Tā sajūta ir vārdiem neaprakstāma.
Kad nonācu Rīgā, sāku mācīties koledžā. Toreiz vēl bija tā, ka [akadēmijā] uzņēma ik pēc četriem gadiem, un es aizgāju pie Annas Eižvertiņas uz teātri “Skatuve”. Tas bija fenomenāli. Tā bija vienkārši superīga pieredze. Mums ar Annu ļoti sakrita raksturi – viņa arī tāda nešpetna un ļoti prasīga, bet tajā pašā laikā ļoti mīloša, rūpīga pret katru savu studentu, bet viņa negribēja mani ņemt “Skatuvē”, jo teica, ka esmu par vecu. Es viņai iebildu: “Kāda starpība, es maksāšu mācību maksu, kāpēc lai es nevarētu nākt?”, un viņa iesmējās un atbildēja: “Nu, labi, nāc.” Tas bija forši. Viņa man bija kā teātra mamma – ticēja līdz pat savas dzīves beigām.
Ja man tik drīz vēl nebūs iespēja publiski pateikties, saņemot kādu balvu, tad tagad izmantošu iespēju. Esmu ļoti, ļoti pateicīga visiem pasniedzējiem, kādi mums ir bijuši, jo mēs ieguvām tik daudz no visiem. Arī tiem, kuru vairs nav starp mums, jo mums bija tā iespēja vēl satikt viņus. Esmu pateicīga Mišam [Mihailam Gruzdovam]. Ar smaidu atceros to, kā viņš ar mani runāja. Viņam bija izcila humora izjūta. Pateicos Mārai Ķimelei, jo viņa neatteica un piekrita būt mana diplomdarba vadītāja. Ainai Matīsai esmu ārkārtīgi pateicīga. Aina man ļoti daudz palīdzējusi gan ar profesionālu padomu, gan ar skatuves runu. Liels paldies Pēterim Krilovam par pedagoģisko atbalstu, kurš vienmēr ar saviem padomiem iedrošināja nepadoties. Paldies Ritai Lūriņai, kura ļāva noticēt, ka arī es varu “uzmest ritentiņu”. Paldies Mārai Liniņai, kura bija mana pasniedzēja koledžā un visus šos gadus bijusi psiholoģisks atbalsts. Vienmēr varēju zvanīt jebkurā diennakts laikā. Paldies Aijai Pāvulei – “Zirgu pasta” sargam, kura uzklausīja un palīdzēja apgūt lomas tekstus. Paldies Inetai Strazdiņai, kura allaž par katru studentu uztraucas un cenšas palīdzēt, kā vien var. Paldies katedras vadītājai Līgai Ulbertei par pacietību un sapratni. Vienvārdsakot – paldies visiem! Nevajag ciest ne dzīvē, ne uz skatuves, bet vajag stipru gribu un cīnīties!
Kā tev vispār gāja akadēmijā?
Man gāja krāsaini. (Smejas.) Jāpadomā, kā to ietērpt vārdos, lai precīzāk atspoguļotu manu laiku akadēmijā. Noteikti pieredzes bagāti, es to visu atceros ar smaidu. Lai gan kursabiedriem ir savs viedoklis par manu laiku akadēmijā, es neko nenožēloju, jo darīju visu tā, kā tajā brīdī uzskatīju par pareizu un kā pati vēlējos. Akadēmijas laiks noteikti ir viens no dzīves periodiem, kas izveidoja mani par tādu personību, kāda esmu tagad. Šo pieredzi es nekur citur nevarētu iegūt. Studējot aktieros, jaunietis sāk domāt dziļāk, pamanīt lietas, atklāt nianses, kuras iepriekš tika laistas garām. Cilvēks kļūst inteliģentāks un ar bagātīgāku dzīves uztveri, un tieši tas aktierim ir vajadzīgs.
Ir ļoti daudz spilgtu atmiņu, kuras palikušas prātā. Viena no tām ir reize, kad mēs pie Mišas taisījām Jāņa Jaunsudrabiņa “Aijas” fragmentu. Mums ar Rūdolfu Sprukuli, manu kursabiedru, bija kopīgi “sastrādāts” 40 minūšu materiāls. Tas bija tik jautri, tas bija tik īsti un brīvi. Lai gan mūsu uzvedība bieži vien pārkāpa pieņemtās normas, Miša to visu akceptēja, un viņam pat patika.
Vēl viens spilgts notikums, kas man ienāca prātā – Mārtiņš Meiers taisīja ar mums tādu kā koncertuzvedumu pirms izlaiduma (“Izlaiduma gads”, LKA, 2025 – A.P.), kurā daži dziedāja, daži stāstīja stāstus. Es pirmo reizi skaļi pateicu vārdus, kurus ilgi biju turējusi sevī: “Es jūs visus mīlu un esmu pateicīga par to, ka tieši jūs esat mani kursabiedri, un par to, ka esmu tieši šajā kursā un ar šiem cilvēkiem.” Kad es pagriezos pret viņiem un ieraudzīju, ka visiem ir asaras acīs, arī es pati ļāvos asarām. Jā, tas bija no sirds... Ir bijušas vairākas šādas situācijas, kas manī raisa spēcīgas emocijas.
Skaisti, esmu daudz dzirdējusi, ka jūsu kurss bija patiešām saliedēts.
Jā, mēs bijām. (Smaida.)
Esmu dzirdējusi arī par “Zandas pagrabu”. Pastāsti par to!
“Zandas pagrabs”, jā, Agate [Marija Bukša] tā to nodēvēja. Tiesa, tā bija mana vieta, kur es visbiežāk uzturējos, vieta, kur es parasti atrados viena pati ar sevi un savām domām. Un tāpēc šis pagrabs ir īpaša vieta man – mana miera osta. Man šķiet, Agate vienkārši ākstījās, ka tas ir mans pagrabs. Taču mēs visi tur pavadījām daudz laika. Piemēram, situācija: “Tūlīt būs aktiermeistarība, ātri kaut kas jāizdomā, vajag etīdes!” Un tad visi ņēmās un plosījās. (Smejas.)
Studiju laikā tev ir bijušas četras lomas diplomdarbu izrādēs. Kura no tām tev pašai ir visnozīmīgākā?
Noteikti Katrīna (rež. Mārcis Broks, “Rotaļlaukuma traumas”, LKA, 2025 – A.P.). Man pilnīgi zosāda uzmetās tagad atceroties. Tā ir skaista loma. Hugo [Bērziņš] atrada brīnišķīgu risinājumu scenogrāfijai – mūsu “Zirgu pasta” skapīšus. Spēlējām divatā ar Rūdolfu. Superīgi, ka Mārcis mūs abus salika kopā. Bijām sastrādājušies savā tandēmā jau iepriekš, un tas ļoti labi nostrādāja. Arī tās attiecības, kādas mums ir dzīvē, uz skatuves bija tikai un vienīgi liels pluss. Tā izrāde ir sāpīga, pat ļoti sāpīga gan skatītājam, gan aktierim. Atceros reizi, kad Rūdolfs pēc vienas izrādes pateica, ka viens, ja nemaldos, divpadsmitgadīgs puisis histērijā raudāja. Tā ir vislabākā sajūta, ko var izjust aktieris, uzzinot, ka skatītāju, it īpaši tādu mazu skatītāju, izrāde tā spēj satricināt. Tā apziņa, ka skatītājs ir uztvēris un izpratis tēlojumu, kā arī izjutis spēcīgas emocijas izrādes laikā, iekustina. Lomas izpētes un sagatavošanas process bija grūts, jo izrādē ir dažādi vecuma posmi un ir strauji jāpārslēdzas, piemēram, no astoņiem gadiem uz divdesmit trīs, tad atkal uz trīspadsmit, un tad jau uz divdesmit astoņiem. Tev ir jāizdzīvo visa sava tēla dzīve vēlreiz. Tas bija grūti, bet ļoti vērtīgi.
Kā bija spēlēt tik lielā partnerībā, esot tikai divatā uz skatuves?
Milzīga atbildība. Labi un noderīgi bija tas, ka mēs viens otru esam labi iepazinuši. Rūdolfs zina manas vājās vietas, un es viņa. Piemēram, kad ar mani sākās kaut kāda “tirināšanās” un pati ar to netiku galā, Rūdolfs, to redzot, spēja atrast īstos vārdus, lai es saprastu, ko un kā darīt, lai savāktos. Tā patiešām ir liela atbildība, emocionāla spriedze un apziņa, ka nekur nevar noslēpties, ka nevar atļauties pamest skatuves partneri un ir jābūt kopā ar viņu visu izrādes laiku. Partnerība bija tieši tas, kas bija ļoti svarīgi. Mums gāja visādi, tomēr mums izdevās, un tas ir galvenais.
Varbūt tu gribētu savu monoizrādi?
Paldies. (Smejamies.) Varbūt pēc desmit gadiem.
Vai tu ej uz kursabiedru izrādēm?
Jā, apmeklēju, protams, man tas ir svarīgi. Es redzēju Elzas [Rūtas Jordānes] “Ugunī” (rež. Inese Mičule, Latvijas Nacionālais teātris, 2026 – A.P.), man patika, un es ļoti priecājos par Elzu. Protams, es vienmēr atbalstu savus kursabiedrus.
Kur tu pati sevi redzi nākotnē?
Uz skatuves.
Tu gribētu kļūt par kāda teātra štata aktrisi?
Iespējams, jā, es redzu sevi uz skatuves, es redzu sevi kino. Es gribu abas lietas.
Ko tev personīgi nozīmē būt par aktrisi?
Tā ir misija. Jā, tas skan cēli, un tā ir mana pārliecība, ka tā patiešām ir. Es apzinos, ka tas ir kaut kas ļoti dārgs, kaut kas ļoti svēts, ja tā var teikt, kaut kas, kas man tik daudz nozīmē, ka varētu tam atdot dzīvību, no sērijas, ka es varētu atdot jebko, lai tikai tur būtu, lai tikai tas ar mani notiktu.
Ja tev šobrīd būtu iespēja kāpt uz skatuves un spēlēt jebkuru lomu, kāda tā būtu?
Es ļoti gribētu nospēlēt Blanšu “Ilgu tramvajā”. Man patīk viņas vājprāts, es to saprotu, vismaz es tā domāju, ka saprotu. Daudz ko varētu nosaukt. Visu gribētos nospēlēt.
Blanša būtu tava sapņu loma?
Es domāju, ka jā.
Kura ir tava mīļākā izrāde?
Šis ir labs jautājums. Man dzīvē vispār nav tādu mīļāko lietu, man nav mīļākās krāsas, man nav mīļākā ēdiena, man nav tādas kategorijas “mīļākais kaut kas”. Nekad neesmu gājusi uz izrādēm divreiz vai trīsreiz, bet uz Elmāra izrādi “Spēlēju, dancoju” (rež. Elmārs Seņkovs, Latvijas Nacionālais teātris, 2023 – A.P.) aizgāju divreiz. Tā man ļoti spilgti palika atmiņā. Vēl atceros, mēs braucām uz Valmieru skatīties “Nelabie. Pēc Dostojevska” (rež. Elmārs Seņkovs, Valmieras teātris, 2022 – A.P.). Vienā vārdā – superīgi. Atziņas un emocijas, kuras izjutu, ļoti ilgi palika prātā. Par to izrādi es daudz domāju vēl tagad.
Noslēgumā varbūt ir vēl kaut kas, ko tu vēlētos pateikt?
Es gribu strādāt. Man ir patiess prieks par kursabiedriem, ka viņi spēlē. Es viņus cienu par to, ka viņi dara to, ko viņi mīl un ka neviens neaizgāja prom. Studiju laikā parasti ir tā varbūtība, ka kāds atkritīs, aizies projām, bet mēs visi, 21 cilvēks, turējāmies kopā. Visiem ir svarīga šī profesija, visiem rūp, visiem ir svarīgi tajā būt. Vispār es gribētu vēl kopā ar kursabiedriem kaut ko paspēlēt, man liekas, tas būtu riktīgi forši, tas būtu notikums, pēc kura ilgojos.
Tad jācer, ka kāds kinorežisors vai citi svarīgi cilvēki šo lasa.
Tieši tā. Ja būs iespēja, es to nelaidīšu garām.
Paldies!
Rakstīt atsauksmi