Ko Šekspīrs teiktu pasaulei?
Piezīmes par Starptautisko Šekspīra festivālu Krajovā (Rumānija)
Vairāk nekā 450 notikumu vairāk nekā 60 norises vietās ir vēriens, ar kādu no 21. līdz 31. maijam Rumānijas dienvidrietumu pilsētā Krajovā norisinājās Starptautiskais Šekspīra festivāls. Erasmus+ atbalsts ļāva šajā multikulturālajā šekspiriādē ienirt vismaz uz dažām dienām, lai atzītu – klasika spēj uzrunāt vienmēr, kad savelkas tumši mākoņi pār civilizāciju.
Pilsēta elpo ritmā
Ar 200 000 iedzīvotāju un četru stundu ilgu braucienu no galvaspilsētas Krajova salīdzinoši nav lielpilsēta pasaules mērogā, bet festivāla atvēziens ir varens. Festivālam ir četri pīlāri – skatuves māksla, pētniecība, treniņš un grāmatas. Paralēli darbojas 14 tematiskās sekcijas, kas iezīmē arī norišu vietas un specifiku. Lai gan programmā ir virkne starptautiski atzītu teātra iestudējumu, tas ir tikai kodols plašiem kontekstiem. Sekcijā Academics & More notiek Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas (AICT/IATC) kongress un Tālijas balvas ceremonija, jauno teātra kritiķu skola, Eiropas Šekspīra pētnieku asociācijas (ESRA) semināru sērija ar devīzi WILL matters, ko var tulkot dažādi [1], taču uzmanības centrā ir Šekspīra darbi kā nozīmīgs testaments, kas palīdz izprast mūsdienu pasauli. Sekcija Shakespeare Visual ietver ne tikai mākslas darbu, kostīmu un scenogrāfijas skiču izstādes pilsētvidē, teātros, universitātē un mākslas galerijās, bet arī radošās darbnīcas. Ir šekspiriādes sekcijas senioriem, bērniem, jauniešiem, teātra praktiķiem, Erasmus aktivitātes studentiem un akadēmiķiem, cirks, brīvdabas izrādes un koncerti skvēros un parkos, inovāciju sekcija, kino, neatkarīgie performanti u.c. Turklāt brīvi un bez maksas pieejams ikvienam ir viss, izņemot izrādes teātros un notikumus speciāli izveidotā Šekspīra laika ciematiņā piepilsētā. Krajova festivāla laikā ieelpo un izelpo Šekspīru. Festivāla organizatori ir Šekspīra fonds (Fundația Shakespeare) un Nacionālais Marina Soresku teātris Krajovā (Teatrul Național “Marin Sorescu” din Craiova), taču oficiālie partneri ir ne tikai Rumānijas Kultūras ministrija, Krajovas pašvaldība un Doļas apgabala padome, bet arī Rumānijas Ārlietu ministrija, Britu padome, Rumānijas Kultūras institūts, Krajovas universitāte, Bukarestes Nacionālā mākslas, teātra un kinematogrāfijas universitāte un pat Medicīnas un farmācijas universitāte Krajovā, bet sponsoru saraksts skaitāms desmitos. Var just, ka kultūra ir šīs nebūt ne bagātās valsts prioritāte, un rezultāts ir patīkama, izglītota un radoša sabiedrība, kurā valda Latvijā piemirsta cieņa un sinerģija starp paaudzēm.
Āzijas eiropeizācija
Ņemot vērā, ka festivāla viesu ir simtiem, izrāžu pieejamība nav pašsaprotama. Rezultātā pirmās festivāla dienas man sanāk Āzijas zīmē, skatoties trīs dažādu japāņu mākslinieku iestudējumus.
“Tits Androniks. Atdzimšana” ir Japānas teātra apvienības Kakushinkan iestudējums. Režisors un Šekspīra lugas adaptācijas autors ir Rinosuke Kimura (Ryunosuke Kimura). Izrāde sākas pie vaļēja priekškara bez kulisēm un iezīmē divas darbības ligzdas – priekšplānā ir podestu sistēma ar spilgti zilu, jūraszaļu un oranžu segumu ģeometriskos laukumos, kopumā atgādinot cīņas sporta klubu. Skatuves dziļumā, kas norobežots ar krēsliem un gaismas ķermeņiem, redzami elektroniskie mūzikas instrumenti un mikrofons. Izrādi pavada spēļu pasaulē pazīstamā komponista Takaši Jošidas (Takashi Yoshida) dzīvā mūzika. Fonā – nolaists dzelzs priekškars, kas izrādes laikā nedaudz paceļas un kuru kā eju izmanto izrādes dalībnieki. Scenogrāfija simboliski iezīmē to, kā veidots iestudējums – izaicinot japāņu kanoniskās teātra tradīcijas, te iepludināta gan pašironija, gan Eiropai raksturīgie teātra eksperimenti, pārvēršot vienu no Šekspīra drūmākajām un asiņainākajām traģēdijām eklektiskā izrādē ar farsa un distopijas elementiem, tomēr vienlaikus demonstrējot izcilas japāņu teātra tehnikas. Niecīgā pieredze Austrumu kultūrā ļauj atpazīt vien No teātra ietekmi, kas jau pats par sevi ir tilts no pagātnes uz tagadni ar sadrumstaloto dramatisko struktūru un uzsvaru uz izpildītājiem. To apliecina arī Cunao Jamai (Tsunao Yamai), No teātra performants, Tita Andronika lomā un šim teātrim raksturīgās maskas. Tomēr, atšķirībā no klasiskās tradīcijas, kas pieļauj tikai aktierus vīriešus, izrādē ir arī sievietes. Lugā Tits Androniks ir romiešu ģenerālis, kurš atgriežas no kara ar četriem gūstekņiem, kas zvēr atriebties. Viņi izvaro un sakropļo Tita meitu, nogalina dēlus un pašu izraida. Tits divus gūstekņus nogalina un izcep pīrāgu, ko pasniedz viņu mātei, kuru pēc maltītes arī nogalina. Romas imperators nogalina Titu, bet Tita dēls – imperatoru un ieņem viņa vietu. Luga ir adaptēta kā maza zēna ceļojums kopā ar pavadoni, vārdā Vārna, kas runā Šekspīra vārdā. Zēns ne tikai vēro visu no malas, viņš pārvietojas pa ainavu, kas piesātināta ar asinīm, atmiņām un apsūdzībām, pakāpeniski saprotot, ka atriebība vairs nav personiska rīcība, bet mehānisms, kas turpinās ilgi pēc tam, kad sākotnējais iemesls jau ir aizmirsts. Zīmīgs ir dialogs, kurā zēns vaicā Vārnai – kāpēc cilvēki skatās tādas izrādes kā šī? Un Vārna atbild – tāpēc, ka viņi te saskata līdzību ar savu pasauli. Izrādes centrā ir asinis, ko simboliski attēlo sarkanā krāsa atriebības dieva parūkā un plīvojošajās drānās, kā arī milzīgs, sarkani izgaismots folija pārklājs, ko kulminācijā pārvelk pāri visai skatuvei kā liesmojošu vulkāna lavu vai asiņu straumi. Taču tas nav tikai vardarbības simbols, tā ir paaudžu kolektīvā atmiņa, trauma kā civilizācijas sistēma un bojāejas cēlonis.
Japāņu jēdziens “izdalīšanās estētika”, kas nozīmē fizioloģisku procesu kā mākslas tēmu, ir pamats Jū Muraja (Yu Murai) veidotajai Šekspīra “Hamleta” dekonstrukcijai “Hamlets / Tualete”. Teātra apvienības KPR/ Kaimaku Pennant Race izrādi veido tualetes papīrs, cauruļveida konstrukcijas un minimāls priekšmetu skaits, radot simbolisku telpu, kurā universālie dzīves un nāves jautājumi tiek risināti, izmantojot galvenokārt fizisku, pantomīmisku izteiksmi, bet verbalizācija ir vai nu ironiska Šekspīra teksta parafrāze, vai skaņainas daļa, kas iekļaujas fizioloģisku tualetes trokšņu un hiphopa autora Tsutchie kompozīcijās, rezultējoties absurdā naratīvā. Prologā pāri skatuvei steberē salīcis, vecs Hamlets, vilkdams līdzi pieslēgto medicīnisko sistēmu un kā mantru skaitīdams pārfrāzējumu no slavenā monologa: To pee, or not to pee (tulk. no angļu val. – “urinēt vai ne”), kas šajā gadījumā, iespējams, ir eksistenciāls jautājums. Izrādē Hamleta mokas tiek salīdzinātas ar situāciju, kad pēc atvieglošanās konstatē, ka tualetē nav papīra, bet aiz durvīm klauvē Ofēlija. Hamleta attiecības ar māti raksturo viņa lūgums mātei noslaucīt dibenu. Un viņa atbild: “Kā tu vari zināt, ka dibens netīrs, ja neesi pamēģinājis?” Šis dialogs atkārtojas vismaz desmit reižu, kāpinot intonāciju un iezīmējot strīda bezjēdzību. Arī šajā izrādē izmantotas tradicionālās japāņu teātra formas – No un kabuki. Trīs performanti, kas pēc vajadzības atveido Hamletu, Ofēliju, Klaudiju, Rozenkrancu, Gildenšternu un Ģertrūdi, ir ne pārāk jauni aktieri ar ne pārāk atlētiskiem ķermeņiem, tērpti kā bunraku leļļu vadītāji piegulošos kostīmos, taču ne melnos, bet darinātos no balta lateksa. Nolasāmais vēstījums ir vienkāršs – personiskie fizioloģiskie, nekontrolējamie procesi var aizēnot “lielos” naratīvus, individuālā novecošana ir mokošāka par morālām ciešanām jaunībā. Šī teātra apvienība ir veidojusi arī izrādi “Romeo. Toilet” (2009), un šie iestudējumi, prezentēti Japānas biedrībā Ņujorkā (2009 un 2024) saņēmuši atzinīgas recenzijas par inovatīvo teatralitāti. Tomēr no klasikas cienītājas pozīcijām gribas uzdot jautājumu – vai tiešām vajadzīgs Šekspīrs, lai parādītu pasaulei tualetes likstas?
Dejas izrāde “Romeo un Džuljeta” Sabura Tešigavaras (Sabura Teshigawara) horeogrāfijā (viņš ir arī kostīmu mākslinieks) ir elpu aizraujošs, skaists piedzīvojums Riharda Štrausa, Šostakoviča un Baha mūzikas pavadījumā. Horeogrāfs pats dejo Romeo, Džuljetu – viņa ilggadējā skatuves partnere un asistente Rihoko Sato. Iestudējumu iedvesmojusi Šekspīra traģēdija, kas dejā izvērsta kā filozofiska apcere par cilvēka dzīvi, nāvi un cīņu ar likteni. No konkrēta stāsta plašākā dimensijā vēstījumu pārceļ performantu izvēle – Džuljeta ir balti nosirmojusi sieviete, nevis pusaudze, un arī Romeo ir pāri pusmūžam. Valdzinošajā izrādē iezīmējas vīrieša un sievietes pasaules – Džuljetas kustības ir maigas, plūstošas, ķermenis it kā tiecas uz augšu, viņa ir gandrīz pārpasaulīgs tēls. Savukārt Romeo ir asāks, it kā tuvāks zemei, viņa kustībās saredzamas tradicionālas japāņu cīņas mākslas pozas. Izrādes sākumā Džuljeta ir priekšplānā, tomēr viņi it kā dejo viens otram garām. Seko neveiksmīgs tuvināšanās mēģinājums, kad Romeo gandrīz kļūst vardarbīgs, atrisinājums ir abu saskanīga satikšanās, taču – nāves priekšvakarā. Kad uz skatuves abi saļimst pēc indes iedzeršanas, publika jau sāk aplaudēt, taču mirušie pieceļas un seko epilogs – viņi dejo sinhroni, paralēli kopīgā gaismas starā, it kā estetizējot nāvi un apliecinot mīlestības pārākumu pār zemes dzīvi.
No grimētavas līdz kabarē
Piesakot biļešu rezervāciju, kā prioritāti izvirzīju divas – Bukarestes teātra laboratorijas muzikālo izrādi “Ofēlija. Pēcnāves dzīve” (Ophelia. Afterlife) un rumāņu vecmeistara Silviu Pukaretes iestudēto “Karali Līru”. Diemžēl ierobežotā skatītāju vietu skaita dēļ tieši šajās izrādēs iekļūt neizdodas, tāpēc, lai nezaudētu dienu, dodos uz viesnīcas Ramada konferenču zāli, kur notiek britu teātra apvienības Buzz Studios izrāde “Nožēlojamais cilvēks” (Petty Men). Tā ir teātra apvienība, kas nosaukta par godu Bazai Gudbodijai (Buzz Goodbody, 1946-1975) – pirmajai sieviešu kārtas režisorei Karaliskajā Šekspīra teātrī (RSC). Arī skatāmās izrādes režisore ir sieviete – Džūlija Livaja (Julie Levai), bet dramaturģija tapusi, režisorei sadarbojoties ar aktieriem Džonu Čišemu (John Chisham) un Ādamu Gudbodiju (Adam Goodbody). Izrāde ir tipisks metateātris – tā vēsta par jaunu aktieru kaislībām un ambīcijām, par plūstošo robežu starp lomu un aktieri, izrādi un reālo dzīvi. Kādā vārdā nenosauktā Vestendas teātra ģērbtuvē divi jauni aktieri – rezervisti jeb potenciāli Bruta un Kasija lomas dublieri – translācijā klausās “Jūlija Cēzara” izrādes norisi. Viņi perfekti pārzina Šekspīru, nemitīgi veic ķermeņa treniņus, balss vingrinājumus un ir, tā sakot, zemajā startā. Tomēr izrādē spēlē zvaigznes un, šķiet, puišiem nav nekādu cerību kādreiz pašiem tikt uz skatuves. Kliedējot garlaicību, abi jaunie vīrieši spēlē spēli – viens nosauc lappusi un rindiņas numuru, otram jācitē teksts tieši no tās vietas lugā. Viņus pārņem kaislīga aizrautība, abi pavisam nopietni sāk dublēt uz skatuves notiekošo, un notikumi attīstās ar greizsirdības un savstarpēju apvainojumu piegaršu, līdz beidzot izvēršas par pilnīgu haosu. Uz skatuves mirst Bruta lomas tēlotājs, un vienam no dublieriem paveras iespēja. Te arī samezglojas attiecības, izplūst robeža starp teatralitāti un īstenību, atstājot arī skatītāju mulsumā par to, kur šī robeža iestudējumā iezīmēta un vai tāda vispār pastāv? Šis ir iestudējums, kurā uzmanība neatslābst, aktieri ir virtuozi un asociācijas – vētrainas. Te tiešām ir kaut kas no Beketa “Gaidot Godo”, ko kā iedvesmas avotu nosauc radošā komanda. Teātris kā mākslas institūcija tieši tāds arī ir – realitātes fragmenti nereti saplūst ar absurdu, veidojot sirreālu pārdzīvojumu.
Krajovas festivāls man noslēdzas ar iestudējumu, kas trīs gadus pēc kārtas (2023, 2024, 2025) rādīta Aviņonas festivālā. Tā ir Francijas teātra apvienības “NOX” izrāde “Merkucio”, kas populāro “Romeo un Džuljetas” stāstu rāda no Merkucio skatpunkta. Izrādes režisors, dramaturģijas autors un Kapuleti lomas atveidotājs ir Kevins Olivjē Sals (Kevin Olivjer Salles). Likā Beržera (Lucas Berger) atveidotais Merkucio ir Romeo labākais draugs – viņš ir ārpus Monteki un Kapuleti dzimtu naida, tērpts melnos šortos, kailām krūtīm, jokotājs, pļāpa, sapņotājs, dzīves baudītājs, kuram kādā brīdī ar draudzību vien vairs nepietiek, un aiz maigās maskas sāk parādīties dažādi dēmoni, tostarp – bērnības traumas. Izrādes forma atsauc atmiņā šekspiroloģes Mārdžorijas Gārberes rakstīto par “Sapni vasaras naktī”, kas esot “Romeo un Džuljetas” apvēršana no traģēdijas komēdijā. Šajā gadījumā dekonstruētā “Romeo un Džuljeta” ir burleska ar neslēptiem pārspīlējumiem, kas tomēr aizskar dziļas un nesmieklīgas tēmas. Masku balle, uz kuru Merkucio aizvelk Romeo, ir drag kabarē. Daiļā Džuljeta, ko atveido gara auguma aktieris Simons Davaloss (Simon Davalos), ir tērpts/a rozā peņuārā, ar kuplu, blondu parūku un garu, koptu bārdiņu. Starp citu, Davaloss ir arī izrādes kostīmu mākslinieks. Kapuleti piesaka Džuljetu kā vakara favorīti, un viņa izpilda smeldzīgu dziesmu. Izrādes mūzikas autors ir Kevins Abgrals (Kevin Abgrall), un te skan gan tā sauktie jaunie šansoni Žaka Brela stilā, gan franču dziedātājas Alizée popularizētā Lolitas tēma, gan repa batli. Iespaidīga ir dziesma, ko izpilda Diāna Renjē (Diane Renier) karalienes Mabas lomā. Feja, ko lugā tikai piemin, te ir reāls tēls – jauna sieviete seksīgā ādas tērpā ar melnu boa un melnu karalienes kroni dzied sirdi plosošu dziesmu, kurā norādīts uz tēva seksuālu vardarbību. Tomēr spēles stils ir viegls, tērpi ir krāšņi, izaicinoši un varētu iederēties gan augstās modes skatēs, gan Mulenrūžas priekšnesumos. Artistiska, nepiespiesta, tomēr profesionāli precīza un emocionāli uzrunājoša izrāde.
Šekspīrs savās lugās ir paplašinājis žanra robežas, traģēdijās iepludinot komisko, bet komēdijās – nopietno, un tā ir kā norāde testamentā. Dzīve ir tāda, kāds ir mūsu skatpunkts – drīzāk traģiska vai drīzāk komiska, un teātris pieļauj gandrīz visu, izņemot vienu – nepatiesību.
Rakstīt atsauksmi