Piezīmes par Klaipēdas starptautisko teātra festivālu “TheATRIUM” 2026

Maija beigās Klaipēdā jau desmito reizi norisinājās teātra festivāls “TheATRIUM”, kurā līdzās starptautiskām viesizrādēm bija iespējams pieredzēt Lietuvas teātra divpadsmit izrāžu skati. Programmā vērojama žanriska daudzveidība – no muzikālas izrādes, monooperas un performatīvas lekcijas līdz dejas izrādēm un dokumentālai fikcijai  –, kas gan kopumā atstāja samērā līdzīgu un, varētu pat teikt, vienveidīgu iespaidu.

Festivāla vadmotīvs pieteikts kā “Mēs audzēsim ērkšķus savā dārzā” (We shall grow thorns in our garden), kas iezīmē ideju par savas būtības saglabāšanu, nepaliekot neaizsargātiem pret apkārt notiekošo. Tas sasaucas ar Lietuvā šobrīd aktuālajiem kultūrpolitikas procesiem par nacionālās identitātes un vērtību saglabāšanu, uzsverot nepieciešamību nebūt vienaldzīgiem.

Festivālu bija interesanti pieredzēt kopā ar teātra profesionāļiem no Francijas, Igaunijas, Norvēģijas, Polijas, Beļģijas, Itālijas un citām valstīm – savstarpējās sarunas dažbrīd iedeva plašāku kontekstu saistībā ar citiem Eiropas teātros aktuālajiem procesiem. Kopumā Lietuvas festivāla iestudējumos varēja novērot noteiktas laikmetīgās mākslas tendences un motīvus – sinhronitāti un vizuālos risinājumus, kas atkārtojas. Pamatā radās sajūta, ka uzsvars tiek likts uz kustībām (kas bieži jau redzētas) un performatīvām izpausmēm, nevis vienotu saturisko konceptu. 

Atšķirībā no teātra Latvijā (arī festivālu iestudējumiem) Klaipēdas festivālā gandrīz katrā iestudējumā veidota mijiedarbība ar laikmetīgo deju, vēl vairāk akcentējot starpdisciplinaritātes aspektu. Tieši pirmajās festivāla dienās sanāca redzēt iestudējumus, kas estētikas ziņā līdzinājās cits citam.

Režisores Birutes Letukaites iestudējums “Dievi” (Godos), ko Kauņas dejas teātris “Aura” veidojis sadarbībā ar norvēģu teātri, veltīta pieredzēm, atmiņām un emocijām, kas saistītas ar atgriešanos pagātnē un pirmatnējā stāvokļa meklējumiem. Piesaistošs ir tā tapšanas process – pirmā daļa veidota pirms aptuveni desmit gadiem, savukārt otrā daļa radīta speciāli festivālam kā turpinājums, vienlaikus rekonstruējot sākotnējo ieceri. Otrajā daļā izceļas sevis un identitātes meklējumu savīšanās ar nepieciešamību piederēt grupai un radīt kolektīvas pieredzes. Tomēr brīžiem šķiet, ka šis nošķīrums ne līdz galam darbojas, jo rada iespaidu, ka šo gadu laikā iestudējuma estētika, kustības un tematiskie akcenti būtiski nav mainījušies. Savukārt režisora un dramaturga Dariusa Gumauska kustību izrādē “Anonīmās dejas” (Anoniminiai šokiai) vide no uzgaidāmās telpas pārtop par reliģisku lūgšanu vietu, kur notiek spēlēšanās ar cilvēka publisko un privāto telpu. Arī šajā iestudējumā deja saplūst ar performatīviem elementiem, jaucot robežas starp individuālo un kolektīvo pieredzi.

Atkārtojuma motīvs vērojams arī Oskara Koršunova iestudējumā “Kants. Istaba, kurā nedomā” (Kantas. Kambarys, kuriame negalvojama), kura teksta autors ir dramaturgs Mariuss Ivaškevičs. Iestudējums veidots kā sava veida filozofiska dekonstrukcija, kurā tēli pakāpeniski pārtop par Kantu, pievēršoties dažādām filozofiskām idejām par laiku, dzīves jēgu un cilvēka spēju domāt. Izrādes centrā ir Kanta pusdienu rituāls, kas mūzikas ritmā akcentē procesa un performativitātes atkārtojumu – ātras kustības, strauja zupas šķīvju maisīšana, sinhroni roku žesti rada sajūtu, ka domāšana pati pārvēršas kustībā.

Festivāla otrajā pusē savukārt arvien izteiktāk iezīmējās performativitātes klātbūtne. Režisores un dramaturģes Lauras Kutkaites performatīvā lekcija “tremolo” pievēršas baudas pieredzei, robežām un sabiedrībā valdošajām normām. Izvēloties performatīvās lekcijas formātu, režisore pēta sieviešu zināšanas par ķermeni, seksuālo veselību un pašapziņu caur baudas perspektīvu, paplašinot baudas jēdzienu ārpus seksuālās pieredzes robežām. Vienlaikus iestudējums meklē līdzsvaru starp performanci un lekciju, aktualizējot jautājumu par publiskajā telpā pieļaujamajām sarunām un to robežām.

Režisores un scenārija autores Rūtas Bunikītes monoizrāde “Prima Donna” ieved skatītājus kādas aktrises grimētavā, kas kļūst par robežtelpu starp skatuvi un privāto “es”, radot sastapšanos ar sevi un savām lomām caur dzeju un mūziku. Izrādes daudzbalsīgā forma atklājas mākslinieces dialogā ar savām lomām – Džuditu, Esmeraldu, Lauretu, Musetu, Kleopatru, Margaritu un Rusalku. [1] Katra no viņām iemieso noteiktu personības fragmentu, atsedzot sievietes centienus atrast identitāti starp lomām, kuras viņa spēlē uz skatuves un ārpus tās. Tas rada daudzbalsīgumu un aktualizē jautājumu par robežām starp autentisko un performēto identitāti.

Savukārt Klaipēdas Leļļu teātra izrāde “Es vienmēr esmu šeit” (Aš visada šalia), kuras autore, režisore un vizuālās koncepcijas veidotāja ir Vera Rozanova, piedāvā jutīgu stāstu par sastapšanos ar bērnu un sevi jaunā – mātes lomā. Izrāde veltīta mātes pieredzei kā procesam, reflektējot par sevis reprezentāciju, attiecībām ar bērnu, kurās spoguļojas gan identitāte, gan pārmaiņas. Iestudējums kļūst par intīmu stāstu par tuvību, klātbūtni un nepārtrauktu iekšējo dialogu starp sevi un otru.

Post?

Festivāla noslēgumā vērojamas divas spilgtākās izrādes. Režisores un dramaturģes Lauras Kutkaites iestudējums “Milena” caur fragmentāriem atmiņu stāstiem ieved čehu žurnālistes, rakstnieces un tulkotājas Milenas Jesenskas attiecību pasaulē ar Kafku. Tas ir ironiski spēcīgs un asprātīgs vēstījums par to, ka izrāde ir postdramatiska, spēlējoties ar vārda “post” nozīmi – ne tikai kā “pēc”, bet arī kā “pasts”, kas iezīmē izrādes centrālo motīvu – vēstuļu žanru. Iestudējums atklāj Kafkas un Milenas attiecību dinamiku, uzsverot gan biogrāfijas ietekmi uz abu autoru daiļradi, gan pievēršoties Milenas lomai Kafkas darbu popularizēšanā čehu literārajā kultūrā. Izrāde akcentē sievietes reprezentāciju un viņas lomu mākslas kontekstā caur dzeju, dziesmām un kustībām, kas veido košu un daudzslāņainu skatuves valodu. Sešas Milenas kļūst par vienu stāstu, kur konceptuāli un vizuāli risinājumi rada atsvaidzinošu teātra pieredzi.

Kāds koks tu būtu pēc nāves?

Noslēdzošais festivāla programmas darbs – Klaipēdas Jaunatnes teātra iestudējums “Danse Macabre” – skatītājus ieved pavisam citā vidē: biroju ēkā, kas iekārtota kā restorāns. Skatītāji nokļūst restorāna atklāšanā, saņemot jautājumu: “Kāds koks jūs būtu pēc nāves?” Tas iezīmē izrādes centrālo tematiku un paver skatu, ka humors, ironija un absurds savijas ar filozofiskām pārdomām par dzīvi, nāvi un cilvēka attiecībām ar laiku. Šis neierastais konteksts veido dzīvu un dabisku atmosfēru – rodas sajūta, ka skatītāji tiešām ieradušies uz atklāšanas pasākumu.

“Danse Macabre” ir performatīvs dzejkoncerts, kas iedvesmots no Latīņamerikas literatūras un mūzikas. Klaipēdas Jaunatnes teātra trupas autoru, režisoru un komponistu kopīgi veidotais iestudējums savij piecus dažādus stāstus, kuros izdodas pārslēgties no muzikālā uz komisko un eksistenciālo. Īpaši interesanti vērot, kā dzeja tiek integrēta dramaturģijā, kļūstot par neatņemamu izrādes valodas daļu. Sākotnēji vieglā un rotaļīgā restorāna atklāšanas atmosfēra pakāpeniski pārtop refleksijā par nāvi, atmiņu un cilvēka eksistenci, organiski iesaistot arī skatītājus. Aktieri melnos kostīmos ar miltiem klātām sejām ironizē par scenogrāfiskajiem elementiem biroju ēkā. Sarkanās gaismas un videoprojekcijas rada viegli sirreālu noskaņu, nojaucot laiktelpas robežas. Izrāde šķiet iederīga festivāla noslēgumam – tā ir brīva, dzīva un daudzslāņaina un paliek atmiņā arī pēc festivāla beigām.

“TheATRIUM” kopumā iezīmē atšķirības starp Latvijas un Lietuvas teātra festivālu pieredzēm – ja Latvijā vairāk izceļas pilsētvides vai dramaturģijas un jaunrades aspekts, Lietuvā spilgti var novērot performatīvo aspektu un tuvināšanos starpdisciplinaritātei.