Reiz bija...

Daži vārdi jāpasaka (kaut gan īstenībā – maz ko teikt) arī par galvenās balvas saņēmēju vācu režisoru Pēteru Šteinu un viņa Pēterburgā parādīto izrādi.

Tā ir Heinriha fon Kleista komēdija „Saplēstā krūze” ar reiz slaveno filmu un teātra aktieri Klausu fon Brandaueru tiesneša Ādama lomā. Pēters Šteins Krievijā ir labi pazīstams. Ne tikai ar savām jau 80.gadu beigās uz Maskavu atvestajām Antona Čehova interpretācijām klasiskā Mhata tradīcijas mūsdienīgotā garā („Trīs māsas”, „Ķiršu dārzs”), bet arī ar Krievijā iestudētajām izrādēm „Hamlets” (redzējām arī Rīgā) un „Oresteja”. Par to liecināja arī pārpildītā Baltijas nama zāle, kur bija aizņemtas ne tikai visas vairāk nekā divtūkstoš sēdvietas, bet Teātra akadēmijas studentu kolonas stāvēja kājās, izkārtojušās gar sienām. (Arī šajā festivālā bija vērojama Krievijā jau kopš padomju laikiem kolosālā tradīcija – topošajiem teātra taisītājiem un arī vērtētājiem teātru durvis vienmēr ir atvērtas, un, protams, par brīvu – tas nekas, ja nākas stāvēt, sēdēt uz grīdas, trepītēm vai pielīmēties pie griestiem... Arī Latvijas teātros ilgus gadus šai ziņā sadarbība starp topošajiem teātra kritiķiem un teātriem bija laba, izņemot pēdējo sezonu, kad, piemēram, Dailes teātris studentiem nezināmu cēloņu dēļ pēkšņi pārvērtās par „neieņemamu cietoksni”.) Zālē valdīja pacilāta un pozitīvi gaidpilna atmosfēra. Tulkojums bija lielisks – gan angļu, gan krievu valodā. Taču pamazām zāles pacilātais noskaņojums pārvērtās drūmā nolemtībā – izturēt līdz finālam, kas gan nebija ārkārtēji grūti, jo priekšnesums tika piedāvāts vienā cēlienā bez starpbrīža un ilga nepilnas divas stundas. Kaut arī teksts un lugas (bet ne izrādes) situācijas ir asprātīgas, smiekli neatskanēja ne reizi.

Nākamajā dienā pie pusdienām noklausījos, kā dēļ „Saplēstās krūzes” sastrīdējās kāda japāņu kritiķe, kura aizstāvēja smalko gaismu partitūru un jā, klasisko, taču dziļo lugas lasījumu, ar poļu kritiķu grupu, kuras pārstāvji apgalvoja, ka savukārt viņiem radies jautājums, vai režisors lugu līdz galam vispār izlasījis. Šai gadījumā biju pilnīgi vienisprātis ar poļiem. Arī man likās, ka Šteins ne tikai nav atradis, bet pat nav meklējis savu, oriģinālu interpretācijas versiju Heinriha fon Kleista slavenajai lugai – komēdijas formā ar romantiskās ironijas palīdzību atspoguļotajam Edipa mītam: tiesnesis Ādams ar entuziasmu meklē „noziedznieku”, kurš, slepus naktī viesojoties pie jaunavas Ievas, saplēsis krūzi, kaut arī to izdarījis viņš pats. Aktieri stāvēja, izkārtoti statiskās mizanscēnās, un, kā šādos gadījumos mēdz teikt, godprātīgi runāja tekstu. Par to, ka tā ir komēdija, teātris signalizēja, katrā varonī ar „vaibstu un vaikstu” palīdzību uzsverot kādu vienu sakāpinātu īpašību – aprobežotību, naivitāti, vieglprātību, kašķīgumu un tā tālāk. Neapšaubāmi rietēt sākusī zvaigzne Klauss fon Brandauers no pārējiem patīkami atšķīrās ar dzīvāku runas manieri un to, ka viņam vienas izteiksmes vietā bija vismaz trīs, kuras tas pēc kārtas mainīja.

No vienas puses, loģisks šķiet foruma rīkotāju nosacījums: galvenās balvas pretendentam „dzīvajā plānā” jāparāda kāds no saviem jaunākajiem iestudējumiem. No otras puses, kā gadījumā ar Pēteru Šteinu, šis nosacījums vedina uz liekulību: piemēram, Latvijas teātru produkcijas vidējais līmenis ir neapšaubāmi augstāks par „Saplēsto krūzi”. Varbūt godīgāk ir atzīt, ka balva tiek piešķirta par agrāko gadu darbu un publiski prezentēt filmu ar fragmentiem no izrādēm, kam reiz patiesi bijusi revolucionāra nozīme Eiropas teātra attīstībā, kā tas neapšaubāmi bija ar Pētera Šteina eksperimentālajiem 60. un 70.gadu inscenējumiem.

Varbūt iecietība man (un arī pārējiem festivāla viesiem) pret Pēteri Šteinu būtu lielāka, ja režisors, apliecinot jelkādu paškritikas trūkumu, nebūtu pašā svinību kulminācijā Aleksandras teātrī pēc apbalvošanas ceremonijas uzstājies ar pusotru stundu garu Gētes „Fausta” pirmās daļas sololasījumu klaviervirtuoza pavadībā. Bet viņš to darīja: kad „pārmiesojās” Grietiņā, runāja „tievā” balsī, kad iedomājās sevi par Mefistofeli, runāja basā, un neprātīgi žestikulēja, Faustam atvēlot cildenas cietēja intonācijas... Tik jautri, lai varētu gluži smieties, arī nebija. Publika sāka „balsot” ar kājām, pustumsā maziem bariņiem atstājot zāli. Piebildīšu, tas bija gluži nesavtīgi – jo viesību galdi bija klāti pilnīgi citā pilsētas galā – Baltijas nama grandiozajā foajē.

Kopumā šis bija viens no ierosinošākajiem, pārsteidzošākajiem teātru festivāliem, kādā man pēdējos gados iznācis piedalīties. Tas bija iespējami, pateicoties projekta ERAF („Latviešu teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana”) finansējumam.

*Brauciens uz Pēterburgu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros