AKTIERIS RUNĀ: Agate Marija Bukša
Saruna ar aktrisi Agati Mariju Bukšu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Agate Marija Bukša ir Krimuldas meitene, kurai piemīt atvērtība, zinātkāre un spēja ar interesi skatīties gan uz savu vietu teātrī, gan uz dzīves dāvanām un iespējām. Lai gan profesionālajā vidē viņas vārds izskan arvien biežāk un lomu saraksts kļūst iespaidīgāks, šī ir Agates pirmā intervija. Šobrīd viņas ceļš aizvedis arī līdz pirmajai nominācijai “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaunā skatuves māksliniece” par Īvas Heringtones lomu izrādē “Viss par Ievu” Latvijas Nacionālajā teātrī. Mūsu saruna vijās no izrādēm skatītāju rindās bērnībā un pirmajām lomām Siguldas teātra studijā, caur sevis atklāšanu Latvijas Kultūras akadēmijas Elmāra Seņkova studistu barā, līdz dzīvei aiz teātra kulisēm un uz skatuves, spēka vietām dabā un cilvēkiem, pie kuriem vienmēr gribas atgriezties.
Agate necenšas radīt priekšstatu par sevi. Drīzāk mūsu sarunā pamazām atklājas gatavība domāt, uzdot jautājumus un atklāti runāt gan par šaubām, gan par prieku, ko sniedz iespēja darīt darbu, kuru viņa patiesi mīl. Iespējams, tieši šī saikne ar dzīvi ārpus teātra viņas klātbūtni uz skatuves padara tik dzīvu. Mēs satiekamies Ģertrūdes ielas kafejnīcā vēl pirms “Spēlmaņu nakts” nominantu izziņošanas. Skandās pulsē melodiska elektroniskā mūzika, ik pa laikam šķind trauki, un par sevi atgādina kafijas automāts. Vieta turpina savu ierasto ritmu, bet pie mūsu galdiņa tas pamazām izplēn fonā. Sarunu iesākam ar svaigāko notikumu Agates teātra dzīvē.
Vai tev jau ir teātra krustmāte?
Jā, mums nupat bija iesvētības. Mana krustmāte ir Jana Ļisova. Brīnišķīga aktrise, brīnišķīgs cilvēks. Ļoti priecājos par to. Mūsu teātrī parasti iesvētības var notikt arī pēc vairākiem gadiem. Tad kopā sanāk viss kolektīvs, un jaunos aktierus iesvēta teātra saimē. Mūsu krustvecāki bija sagatavojuši pavisam citādu dienu – kopā bijām tikai krustvecāki un mēs. Tā bija ārkārtīgi sirsnīga diena.
Tu esi no Siguldas. Tas mūs aizved pie bērnības stāstiem. Kas tev pirmoreiz lika paskatīties uz skatuvi kā vietu, kur gribētu būt?
Kļūt par aktrisi gribēju kopš brīža, kad Latvijas Nacionālajā teātrī noskatījos izrādi par Pepiju Garzeķi (2002, rež. Jānis Kaijaks). Tagad gan esmu sākusi apšaubīt šīs atmiņas, jo ilgu laiku biju pārliecināta, ka šo izrādi noskatījos trīs vai četras reizes. Atceros, kā skatītāju ejā aizskrēju līdz zāles aizmugurei un dejoju un dziedāju līdzi visām dziesmām. Bet pavisam nesen mamma teica: “Nē, Agate, mēs uz šo izrādi bijām tikai vienreiz.” Izrādās, mājās man bija disks ar izrādes dziesmām, un droši vien tieši tāpēc atmiņas ir saplūdušas. Man toreiz varēja būt kādi četri vai pieci gadi. Domāju, ka tieši tad arī sākās mana aizraušanās ar teātri. Pēc tam uz savu mērķi gāju diezgan apzināti. Apmeklēju Siguldas teātra studiju pie režisores Ārijas Liepiņas-Stūrnieces, un šī aizrautība mani nepameta. Šķiet, ka, beidzot bērnudārzu vai pirmajās klasītēs, ir ieraksts: “Es gribu būt aktrise.”
Biji grāmatu lasītāja vai vairāk kā Ronja – dabas bērns?
Vairāk biju Ronja, jā. Esmu izstaigājusi visas Siguldas gravas un vasarās dzīvojusies, skraidījusi plikām kājām pa āru. Biju apņemta ar dabu un dārza darbiem, mazāk ar princešu kleitām, kaut gan es pati sev izgatavoju kroni no papīra un liku to galvā. Atceros, ka bērnībā gājām uz bērnu izrādēm. Tas vienmēr šķita kaut kas ārkārtīgi interesants, kā brīnums. Domāju, ka vēlāk mani aizrāva vēlme saprast, kas slēpjas zem šī brīnuma. Vidusskolā uz teātri jau gāju apzinātāk. Un arī vēl tagad, skatoties izrādes, man dažreiz saglabājas tas pats satraukums – kas tagad būs, kas notiks?
Kurš no teātriem bērnībā bija mīļākais?
Tas laikam bija Latvijas Leļļu teātris, taču ļoti iespaidīgs man šķita arī Dailes teātris. Lielā ēka, plašā skatuve – tā man šķita īsta teātra sajūta. Arī Latvijas Nacionālā teātra skatuve, zelts, samta krēsli, priekškars – tas šķita iespaidīgi.
Tu radīji pati arī savas bērnības lugas un spēlēji tās?
Man ir divi brāļi un māsa, ar kuriem ir liela gadu starpība, tāpēc bieži spēlējos viena un dzīvoju savā nodabā. Skraidīju ar kociņu, iztēlojoties, ka tas ir zobens vai burvju nūjiņa. Domāju, ka spēles vienatnē arī ir viens no aizmetņiem manai izvēlei kļūt par aktrisi. Patika dzīvoties iedomu pasaulē, kur jutos ļoti ērti un jauki. Varbūt šī īpašība dabiski pārgājusi arī uz teātri – arī te mēs radām savu pasauli un tajā dzīvojam vienu vakaru.
Kā ir spēlēt citu tēlu? Tu to izveido kopā ar režisoru?
Jā! Man šķiet, visinteresantāk ir tad, kad izdodas izveidot tēlu, kas ir pēc iespējas tālāk no manis pašas. Tad to ir aizraujošāk spēlēt.
Spēlēt vai spēlēties?
O-o, šis ir ļoti foršs jautājums! Sākumā spēlēju. Tad pienāk brīdis, kad saprotu šīs izrādes spēles noteikumus. Tad sākas tā kaifīgā sajūta, ka var paspēlēties. Es to saucu par sērfošanu cauri izrādei. Vakarā mēdzu nodomāt: “Šodien sanāca arī pasērfot.” Tādu sajūtu vēl nenoķeru bieži – man laikam vēl nav tik daudz pieredzes. Bet tieši uz to gribas tiekties – atļauties arī paspēlēties.
Kādiem ir jābūt priekšnoteikumiem, lai tu varētu pasērfot?
Ir jāiegulda darbs, loma jāizstrādā. Un vēl tam nepieciešama iekšēja pārliecība. Kad jūtos droša, varu atļauties būt un atļaut sev piedzīvot. Tieši tad rodas tā sajūta, ka var paspēlēties, kad visi šaubu tārpi ir aizgājuši prom. To sajūtu noķerot, ir patīkami.
Kur tu jūties tuvāk sev: teātrī vai ārpus teātra?
Joprojām ļoti lielu dzīves daļu aizņem teātris, un es patiešām daudz par to domāju. Akadēmijā četrus gadus dzīvojām savā burbulī, kurā viss bija saistīts ar teātri. Un tomēr vistuvāk sev jūtos, esot kopā ar draugiem. Man ir brīnišķīgi draugi, kurus nepazaudēju arī akadēmijas laikā. Esam pazīstami kopš bērnības un pusaudžu gadiem un joprojām esam tuvi. Sevi visvieglāk varu satikt, ievelkot elpu, aizbraucot pie dabas, ieejot mežā vai ieliekot kājas smiltīs pie jūras. Tur es sazemējos.
Kur ir tava spēka vieta?
Tā ir jūra. Agrāk Saulkrastu puse, Zvejniekciems, bet pēdējos gados iepatikusies arī Kurzemes piekraste. Tā man ir iespaidīgs jaunatklājums. Un noteikti Siguldas takas, Krimulda, kurā uzaugu, dzīvoju. Maza vietiņa, kur visi cilvēki ir pazīstami, visi kaķi un suņi ir pazīstami. Tā ir absolūta idille.
Lēmums kļūt par aktrisi bija ilgs process?
Pēdējos divos vidusskolas gados, jo tuvāk nāca iestājeksāmeni, jo vairāk sapratu, ka izredzes tikt aktieros nemaz nav tik lielas. Tāpēc sāku skatīties arī citas studiju programmas un domāt, ko vēl varētu darīt. Atceros vienu vakaru 12. klasē. Visu dienu biju meklējusi studiju programmas, līdz nogurusi iekritu mammai klēpī un sāku raudāt: “Es vienkārši ļoti gribu tikt aktieros.” Un tad kaut kā dikti paveicās. Uzreiz pēc vidusskolas bija uzņemšana aktieros, un ar pirmo reizi tiku akadēmijā. Tāpat arī teātrī ļoti paveicās. Trešajā kursā tiku pie lomas izrādē “Maigā vara” (Latvijas Nacionālā teātra izrāde, 2023, loma Natalka Averčenko – J.S.) pie režisora Matīsa Kažas. Tā bija pirmā pieredze teātrī. Trešā kursa beigās uzzināju, ka man būs darbs Nacionālajā teātrī. Mūsu kurss vispār ir ieņēmis gandrīz visus teātrus – esam izšķīduši pa visu Latviju. Tas ir ļoti forši. Ir iemesls braukt ciemos un skatīties izrādes.
Veiksme vai mērķtiecīga darba rezultāts?
Racionāli domājot, esmu pie tā strādājusi, lai būtu šis darbs. Un tomēr tas ir arī veiksmes stāsts. Acīmredzot esmu bijusi īstajā brīdī īstajā vietā. Man tiešām šķiet, ka man ir ļoti, ļoti paveicies.
Kas ir tās rakstura īpašības, kas tev palīdz būt aktrisei?
Varētu nosaukt, kas man nepalīdz (smejas).
Labi.
Tie noteikti ir šaubu tārpi.
Šaubu tārpi?
Jā, es tos tā saucu. Šādu apzīmējumu iemācījos no kursabiedrenes Evelīnas Priedes. To tārpu ir dikti daudz. Manuprāt, mūsu burbulis, visa šī vide ir tāda, kurā cilvēki nepārtraukti tiek vērtēti – izrādes, aktieri. Liekas, ka dzīvoju ar domu – mani visu laiku kāds vērtē, un arī es pati vērtēju citus. Gribot negribot šaubu tārpi atnāk un sāk grauzt.
Kā tu tiec ar tiem galā?
Strādājot. Un bieži vien tārpi ir arī labs dzinulis. Esmu diezgan spītīga – zinu, ka darbs jāizdara arī tad, ja kaut kur sēž šaubu tārpi. Tas droši vien ir arī paškritisms. Bez šaubu tārpiem process varētu būt ātrāks. Varētu vairāk domāt par to, kas ir jādara, ne tik ļoti par to, kā es to izdarīšu un ko par to padomās citi.
Kā tevi raksturotu cilvēki, kuri tevi pazina vēl pirms teātra?
Īsti nezinu, bet man šķiet, ka akadēmija varētu būt labs atskaites punkts. Pirms tam biju daudz skaļāka un temperamentīgāka. Studiju laiks bija pamatīga dzīves skola – četru gadu laikā koncentrētā veidā tikām izskoloti, viss ļoti sablīvēts. Tagad vienkārši zinu, kur šķaidīt savu enerģiju.
Tagad vairs nešķiedies?
Vēl joprojām dažreiz šķiežos. Man ļoti patīk priecāties, patīk būt ar cilvēkiem. Bet mainījušās intereses un tas, kam vairāk pievēršu vai nepievēršu uzmanību.
Kādas ir tavas lomas?
Man paveicies, ka lomas ir bijušas ļoti dažādas. Pārsvarā tie ir spēcīgi, mērķtiecīgi personāži. Piemēram, Īva – meitene, kura zina, ko grib, un vienkārši iet un dara.
Izrāde “Viss par Ievu” (2025, rež. Ināra Slucka) šķiet atbilstoša, lai pajautātu par paaudžu atšķirībām, vērtībām. Kā tu jūties šajā lomā? Projicējot šo stāstu uz dzīvi, tā ir gandrīz patiesība – tu esi jauniņā.
Ja tā būtu dzīvē, es noteikti nebūtu tāda kā Īva. Es būtu daudz pielaidīgāka. Neesmu tik mērķtiecīga. Varu ierāpties pa logu, bet daudzās situācijās, iespējams, to nedarīšu. Savukārt Īva ierāpsies pa logu, izsitīs jumtā caurumu un iekļūs arī pa to, ja vajadzēs. Es vairāk paļaujos uz to, ka visas zvaigznes nostāsies man par labu un viss notiks tā, kā tam jānotiek. Bet Īva ļoti konkrēti atradīs veidu, kā viņa tiks līdz mērķim. Īva nepieļauj iespēju, ka tas, ko viņa ir iecerējusi, varētu nenotikt.
Bija grūti attālināt sevi no Īvas?
Es jau varu šajā lomā spēlēties. Materiāls tam ir ļoti pateicīgs. Tajā ir daudz humora, un tieši caur to varu izspēlēties. Es varu nošķirt – tā esmu es, un tā ir Īva. Protams, mums ir kaut kas kopīgs – vecums un dzīves posms, kurā atrodamies, bet citādi esam ļoti atšķirīgas. Nezinu, vai mēs būtu draudzenes. (Gardi smejas.) Tieši tas arī ir interesanti. Šajā materiālā ļoti sakāpināti parādās attiecības starp jaunajiem un vecajiem, kur jaunie, mazie kaprači, laužas iekšā. Man ir sajūta, ka agrāk nonākt teātrī patiešām bija grūtāk. Negribu runāt par visiem, bet, manuprāt, paaudžu atšķirība slēpjas skatījumā uz teātri.
Man ir izveidojusies sajūta, ka, ja agrāk tu iegāji vienā mājā, tur arī paliki tajā. Līdz tai bija grūti nokļūt, bet, esot tur, teātris kļuva par vienīgo pasauli, kas pastāv. Dzīvojam laikā, kad teātris nevar būt vienīgā pasaule. Man tā ir daļa no pasaules. Tāpēc jautājums ir par to, vai teātris ir māja vai tomēr brīnums, ko mēs paši radām.
Ko tava paaudze teātrī dara citādi nekā aktieri, kurus skatījies bērnībā?
Mums ir diezgan liela brīvība. Esam dzimuši neatkarīgā valstī. Mums ir pieejama informācija un atvērta visa pasaule. Tas ļauj brīvāk attiekties arī pret teātri – zināmā mērā tas ir darbs. Ļoti svarīgs darbs, bet ne visa pasaule. Manā dzīvē ir arī draugi, iespēja ceļot, radīt teātri citviet – citos projektos un teātros. Domāju, ka mums ir arī brīvāks skatījums, lielāka atļaušanās būt drosmīgākiem un pastāvēt par sevi. Vismaz savā kursā esmu novērojusi, ka mēs nenoliekam sevi zemāk par citiem. Ar lielu cieņu ienākam teātrī, kurā strādā izcili aktieri, bet vienlaikus apzināmies, ka darām vienu darbu. Mums jānostājas uz vienas taisnes, lai varētu cits citu satikt un kopā radīt. Arī vecākie kolēģi, ar kuriem esmu runājusi, ir pamanījuši šo atšķirību. Attiecībās ar vecākās paaudzes kolēģiem uzticība nāk caur darbu. Nenotiek tā, ka pirmajā dienā ierodies teātrī un visi jau ir tavi čomi. Uzticība rodas pamazām.
Ir kāds aktieris, kas raisa bijību?
Spēlējot kopā ar aktieriem, kurus augstu vērtēju, manī vienmēr ir satraukums. Cieņa. Latvijā ir daudz brīnišķīgu aktieru, un, domāju, ar vismaz divām trešdaļām būtu satraukums spēlēt kopā. Tā ir lielākā atšķirība salīdzinājumā ar kursabiedriem – pazīstam viens otru no matu galiņiem līdz papēžiem. Esam kopā izspēlējuši neskaitāmas etīdes, zinām, ko no katra sagaidīt. Ar katru jaunu partneri sākumā ir neziņa – kā vienam pie otra pieiet, kā kopā strādāt. Turklāt nākam no dažādām skolām, katram sava pieredze un priekšstats par teātri. Ir vajadzīgs laiks, lai atrastu kopīgu valodu.
Kas tevī kopš bērnības ir palicis nemainīgs?
Spēja brīnīties. Mani joprojām interesē pasaule. Un vēlme piedzīvot brīnumu. Patiesībā – vēlme vienkārši piedzīvot.
Ko tu sevī esi atklājusi no jauna?
Šķiet, ka spītību. To sevī atklāju salīdzinoši nesen. Iepriekš jau teicu, ka mēdzu vairāk plūst un paļauties uz labu laimi. Bet, atskatoties uz iestāšanos akadēmijā vai darbiem, ko esmu paveikusi, ir tāds mirklis: “Vau, es pati to izdarīju!” Apziņa, ka es varu. Ka savā izvēlētajā profesijā un jomā es tiešām varu izdarīt. Un izdarīt pati. Tā ir ļoti jauka sajūta.
Kā tu audz?
Attīstība prasa ārkārtīgu disciplīnu. Ar disciplīnu vēl neesmu uz “tu”, bet pamazām atrodu veidus, kā sevi nodarbināt. Patiesībā tā ir sarežģītākā daļa. Akadēmijā viss bija darbs, darbs, darbs – no rīta līdz vakaram. Teātrī ir citādi. Ir mēģinājumu periodi, bet ir arī tukšie posmi. Tad neviens vairs nesaka: “Hei, ej pasportot, ej padziedi, ej pastrādā ar sevi, kaut ko palasi!” Neviens vairs nebaksta, un vienā brīdī iestājas izmisums – ko man ar šo visu iesākt? Ko darīt ar brīvo laiku? Kā var būt, ka man pēkšņi nekas nav jādara? Bet es taču gribu! Un varu! Sāku skriet, un pavasarī noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Cik vien ļauj laiks un iespējas, cenšos ceļot. Gribas redzēt pilnīgi visu, kas pasaulē notiek. Daudz laika pavadu kopā ar draugiem. Arī viņi ir mans iedvesmas avots.
Ja nebūtu iespēja spēlēt, ko citu darītu Agate?
Tēma, par kuru pēdējā laikā esmu domājusi. Saprotu, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no manis pašas – kam pievēršu uzmanību un ko daru. Es gribu spēlēt. Ļoti vēlos filmēties. (Pauze.) Ja man noņemtu aktrises darbu, tik un tā paliktu ar mākslu saistītā jomā. Varbūt dzīvotu laukos un taisītu māla podus. Bet ir problēma – man ļoti patīk būt ar cilvēkiem, būt starp cilvēkiem. Vienai dzīvot nebūtu nemaz tik vienkārši. Vai es varētu nebūt aktrise? Iespējams. Ja kādreiz sapratīšu, ka tas vairs nav mans ceļš, tad domāšu.
Kā tu saproti robežu starp spēli un patiesumu?
No personīgā viedokļa nevar izvairīties. Tas tik un tā ir mans ķermenis, kurš iet un dara, un piedzīvo, lai ko savā galvā būtu izdomājusi, vai tā esmu vai neesmu es. (Domā.) Iespējams, līdz pareizajai atbildei vēl neesmu nonākusi. Man šķiet, viss ir atkarīgs no darba, kas paveikts līdz tam, – cik rūpīgi un skrupulozi uzbūvēta tā pasaule, kurā dzīvo tēls. Jo sīkāk to iztamborē, jo skaidrāk ieraugi citu pasauli. Tā ir iespēja ne tik daudz aiziet prom no sevis, cik no ikdienas. Ielēkt citā pasaulē, kurā ir citi spēles noteikumi. Tur tu esi citāds. Tev piemīt citas rakstura īpašības, cits statuss, citas attiecības. Un tad šajā pasaulē var izspēlēties. Aizveras priekškars, un tu atkal esi ikdienā parastajā – pārģērbties un doties mājās.
Pie manis vēl nav atnākusi sajūta, ka es nespētu iziet no lomas vai ka loma būtu ienākusi manī, – tie poētiskie stāsti mani pagaidām vēl nav sasnieguši. Iespējams, tā var būt, bet es to vēl neesmu piedzīvojusi. Kādreiz cerēju, ka tā arī ir – ieej lomā un kļūsti par pavisam citu cilvēku. Bet tad nonācu pie atklāsmes, ka viss šis (norāda uz sevi) jau paliek. Nav tā, ka ar burvju nūjiņu mani kāds pārvērš par kaut ko citu. Diemžēl tas tā nestrādā. Tā ir mana mazā vilšanās teātrī. (Smejas.) Nav burvju nūjiņas.
Kas profesijā prasa visvairāk drosmes?
Man – paņemt laiku sev. Neskriet. Nesteigties. Vienkārši būt. Ļaut sev sajust. Tas prasa drosmi – uzticēties sev. Mūsdienu teātris no aktiera pieprasa arī paša viedokli par to, kas notiek. No vienas puses, dažreiz tas ir bailīgi. Un no otras puses – arī kaifīgi. Būt godīgam ir drosmīgi.
Ko tu ceri sagaidīt no skatītāja?
Atvērtību. Arī pati, ejot uz teātri, cenšos būt atvērta – skatīties, kas notiks ar mani un kas notiks ar cilvēkiem uz skatuves. Pieņemt notiekošo. Nomest ikdienu nost. Piedzīvot mirkli. Iet līdzi stāstam. Viedoklis var rasties pēc izrādes, bet tās laikā vajag vienkārši piedalīties. Pieņemt to, kas tiek dots.
Ja tev piedāvātu izvēlēties jebkuru sievietes lomu pasaules dramaturģijā, kura tā būtu?
Man gribētos spēlēt visu. Gribas strādāt ar labu dramaturģiju, ar klasiku. Gribas nospēlēt brīnišķīgas kino lomas. Laikam šobrīd man visvairāk gribas vienkārši darīt. Kas atnāks pie manis, to arī spēlēšu. Nevaru nosaukt vienu konkrētu lomu.
Vai ir kāda loma, kuru tu būtu gatava gaidīt?
Man ir drusciņ bailīgi runāt par konkrētām lomām, jo izrādi ietekmē daudz faktoru. Režisors var atnākt ar savu vīziju, kas nesakrīt ar manējo. Var izrādīties, ka viņa interpretācijā šī ir trešā plāna loma, un tad tas jau ir pavisam cits stāsts. Tāpēc izvairos par to runāt. Man svarīgi, lai komanda būtu kā viena dūre un lai mums sakristu redzējums ar režisoru. Gribu spēlēt lomu, kurā man ir, ko teikt, kurā mans skatījums satiekas ar režisora skatījumu.
Kā mainījās tava attieksme pret Īvu no pirmajām lugas lappusēm līdz pirmizrādei?
Šajā gadījumā režisorei Inārai Sluckai bija skaidra vīzija par Īvu. Mans uzdevums bija atrast veidu, kā šo tēlu padarīt par savu. Kā pašai to attaisnot. Atrast, kas man tajā šķiet interesants.
Kā tu attaisno Īvu?
Es sāku ar domu, ka viņa ir ārkārtīgi trausls, ievainots bērns, kurš cenšas, kūleņo un grib, lai viņu mīl, pamana un novērtē. Protams, ir brīži, kad Īva krustojumos izbrauc pie sarkanās gaismas un izdara nešpetnas lietas. Bet viņa ļoti labi jūt, kad ir īstais brīdis atkāpties un kur nostāties. Viņa prot pasauli pagriezt tā, lai varētu teikt: “Es jau neko neizdarīju. Es tikai izmantoju iespējas, kas man tika dotas.” Viņai pat lugā ir tāds teksts.
Kura tēma šajā izrādē tev ir vistuvākā?
Vēlme tikt novērtētai, lai gan izrādē šī tēma nav izvirzīta priekšplānā. Mēģinājumu laikā man bija interesanti domāt par paaudžu atšķirībām. No Īvas es varētu aizņemties pavisam nelielu daļiņu viņas mērķtiecības. Tikai korekti. Pati vēl piederu pie jaunajiem, bet teātrī ienāk vēl jaunāki aktieri, un tas kaut kā notur tonusā. Izrāde arī atgādina, ka, lai paliktu apritē, ir jāstrādā. Darbs, darbs, darbs. Man aktiera profesijā patīk tas, ka cilvēki ar atšķirīgu pieredzi satiekas vienā laukumā. Katru jaunu izrādi mēs visi sākam no nulles punkta.
Kas, tavuprāt, teātrī ir tas, ko nevar aizstāt ne kino, ne sociālie tīkli, ne tehnoloģijas?
Teātris ir dzīva māksla. Tā ir klātbūtnes sajūta, ko nekas nevar aizstāt. Tu redzi cilvēku dzīvu. Redzi tekstūras, telpu, daudz vairāk nekā divdimensiju attēlu. Šajā laikā, kad apkārt ir milzīgs informācijas daudzums un viss mainās ļoti ātri, aiziet uz izrādi nozīmē vismaz uz stundu pievērsties vienam stāstam, vienam informācijas avotam. Man šķiet, tas šobrīd ir kaut kas ļoti īpašs. Ja pats sevi ar to netrenē – nelasi grāmatas, nenodarbojies ar meditāciju vai citādi nemācies noturēt uzmanību –, ir ļoti viegli iegrimt ātrajā dzīves ritmā. Es pati tajā reizēm iekrītu. Tāpēc man teātris ir brīnišķīgs veids, kā pilnībā pieslēgties vienai lietai. Man liekas, ka teātris ir unikāls, notiek šeit un tagad. Un katru vakaru ir mazliet citāds. Tas ir brīnums. No izrādes uz izrādi.
Kas ir mūsdienu teātra uzdevums?
Teātris parāda dažādas šķautnes. Tas piedāvā ieraudzīt kādu pasaules modeli, kuru ikdienā nepamanām vai nepiedzīvojam. Vai arī pasaka: “Hei, varbūt gribi paskatīties arī no šīs puses?” Man šķiet, režisoram un aktieriem ir svarīgi parādīt, par ko viņi šobrīd domā, kas viņus satrauc un piedāvāt arī skatītājam par to padomāt.
Ja pēc desmit gadiem satiktu šodienas Agati, ko tu cerētu viņā atpazīt kā nemainīgu?
Ceru, ka vēl joprojām gribēšu strādāt ar aizrautību. Ka man joprojām apkārt būs draugi. Ceru, ka būšu priecīga, laimīga un vesela. Gribu priecāties.
Kādu jautājumu tu gribētu saņemt pēc desmit gadiem?
Pajautā man, kā man iet. Kā es jūtos. Pajautā, vai es vēl joprojām gribu strādāt šajā profesijā. (Gardi smejas.)
Varbūt vēlies vēl kaut ko pateikt?
Gribu pateikt milzīgu paldies savam kursa vadītājam Elmāram [Seņkovam]. Lieliem, trekniem burtiem. Satikšanās ar viņu ir kaut kas brīnišķīgs. Un satikšanās ar kursabiedriem. Viņi visi kā viens ir ārkārtīgi talantīgi mākslinieki un jauki cilvēki. Man ir milzīgs prieks redzēt, ko katrs no viņiem dara. Man ir ļoti paveicies satikt cilvēkus, kuru dēļ esmu nonākusi līdz šai profesijai. Paldies arī mammai un tētim. Viņi man vienmēr ir palīdzējuši. Nevienu brīdi nav teikuši, ka šī nav īsta profesija. Vecāki nāk uz visām manām un arī citām izrādēm. Domāju, tieši viņi man uzdāvināja mīlestību pret teātri. Jūtos vecāku samīļota. Un to ļoti novērtēju.
Šeit Agates Marijas Bukšas profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā
Rakstīt atsauksmi