“Mani interesē prieks”
Intervija ar režisori Paulu Pļavnieci
Paula Pļavniece pati sevi jokojot sauc par dubulto spēlētāju. Ar saknēm dziļi nevalstiskā teātra sektorā, viņa gana daudz veiksmīgu iestudējumu rada arī uz lielo teātru lielajām skatuvēm. Aizvien audzējot vērienu – tūdaļ gaidāms vienreizējs lielformāta eksperiments “Gadsimta kāzas” Valmieras Vasaras teātra festivālā un tūdaļ pēc tam Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde – Anšlava Eglīša romāna “Līgavu mednieki” skatuves versija. Iepriekšējo sezonu noslēdza viņas “Deju nācija” Liepājā, izraisot daļā publikas sašutumu par ļoti atklāto pubertātes attēlojumu – īpaši meiteņu sarunām par masturbāciju un pirmajām menstruācijām. Pati Paula teic – bijusi gatava tam, ka reakcijas būs dažādas, bet viņai šķiet svarīgi gribēt un spēt mākslā spert arī drosmīgus soļus un caur tiem izteikt savu un arī savas paaudzes pasaules izjūtu.
Kāda šovasar ir jūsu profesionālā un privātā dienaskārtība?
Vasara rit labi. Jūlija beigās man personīgi jau sākas jaunā sezona. Tuvojas Valmieras Vasaras teātra festivāls, un pēc tam arī jāuztaisa Nacionālā teātra iestudējums (Anšlava Eglīša “Līgavu mednieki” – A.L.). Mazs brīdis vasaras, un tad viss atkal sākas, turklāt ar joni, vairākās vietās un vienlaicīgi.
Kā atskatāties uz iepriekšējo sezonu? Kāda ir sajūta par aizvadīto darba nogriezni?
Tas bija ļoti darbīgs. Savā ziņā labi, jo nav laika ieslīgt dziļākās pārdomās. Skaidrs, ka tādas vienmēr ir un dažkārt pat var kļūt destruktīvas. Ja darāmā ir daudz, tad vienkārši ir jādara. Tāpēc tiešām varu teikt, ka pagājusī sezona ir bijusi ļoti forša, pilna un ražīga. Dažādās vietās, dažādās lokācijās, ar dažādiem cilvēkiem. Vitalitāte jebkuram radošam cilvēkam vienmēr palīdz. Ja mainās cilvēki apkārt, mazliet mainās domāšanas veids, un tas ir ļoti veselīgi.
Par ko režisors mēdz ieslīgt destruktīvās pārdomās?
Domāju, ka tas notiek ar jebkuru radošu cilvēku. Ir pilnīgi saprotami, ka tu sāc analizēt savus darbus, un tas pat ir ļoti labi un vajadzīgi – paskatīties uz tiem paškritiski. Bet dažreiz vari nonākt tādā kā cilpā, angliski to sauc par loop. Tāda pašsuģestija, kas patiesībā notiek tikai tavā galvā. Un tajā brīdī pat nepamani, ka tā ir ārkārtīgi subjektīva. Tāds dialogs ar sevi var aizvest neceļos, kas nav produktīvi.
Pāri visam jums šajā 2025./26. gada sezonā ir divas nominācijas “Spēlmaņu naktij”, abas kategorijā “Gada izrāde bērniem un jauniešiem”. Viena par izrādi “Oskars un lietas” Leļļu teātrī, otra – par “Deju nāciju” Liepājas teātrī. Par “Deju nāciju” daļa nācijas zināmā mērā saviļņojās. Kā par to jūtaties?
Mēs ar Kristīni Brīniņu spriedām, ka saņemt nominācijas ir tiešām patīkami. Jāsaka paldies žūrijas komisijai, jo par “Deju nāciju” mēs teātrī daudz domājām – kā šo izrādi definēt, kas ir tās auditorija, kāda vecuma grupa? Tā nevienā brīdī netika pozicionēta kā izrāde pusaudžiem vai jauniešiem, un īsti nevarējām saprast, kā tad ar to rīkoties. Un tad “Spēlmaņu nakts” žūrija izdarīja to mūsu vietā. Kaut gan – līdz cik gadiem cilvēks Latvijā skaitās jaunietis? Kad Valters man šo materiālu piedāvāja, bija diezgan skaidrs, ka tamlīdzīgas reakcijas būs gaidāmas. Es vēl pārjautāju, vai tiešām viņš redz šo izrādi Liepājas teātra Lielajā zālē? Viņš teica “jā”, un tas ir superforši, es absolūti piekrītu, ka baidīties nedrīkst. Bailes ir vissliktākā motivācija. To noteikti nevajag darīt. Sekojošā viļņošanās par mūsu sabiedrību apliecināja kaut kādas lietas, kas man nemaz nebija pārsteigums, nekas jauns. Protams, nevarētu teikt, ka man tas nebija kaut kā nedaudz satraucoši, bet nevaru arī teikt, ka to negaidīju. Bija sajūta, ka reakcijas būs. Mums pašiem bija līdzīgas sajūtas, kad sākotnēji lasījām lugu. Tā ir kaut kādā mērā izaicinoša. Bet, strādājot ar to, tu jau aprodi ar to. Un, kad dzirdi asos komentārus, tie atgādina – ak, pareizi! Kad pirmo reizi lasīju lugu, man arī bija ja ne satraukuma, tad izaicinājuma momenti. Sajūta, ka tur ir pateikts kaut kas, kas cilvēkos varētu rezonēt dažādos veidos.
Ko jūs secināt par to publikas daļu, kas “Deju nāciju” uztvēra kā pārāk lielu izaicinājumu un veltīja šai izrādei niknus komentārus? Ko viņiem “diagnosticējat”?
Ka Latvijā cilvēkiem ir grūti par jūtīgām lietām runāt skaļi. Joprojām ir ļoti daudz tā, ko mēs stigmatizējam un par ko nerunājam. It īpaši par to, kas attiecas uz jauniem cilvēkiem. Tā ir sarunāšanās kultūra par tēmām, kas nav ērtas, un patiesībā daudzi cilvēki, it īpaši gados jauni, ārkārtīgi cieš no tā, ka mēs nerunājam. Lielā mērā tā izrāde ir par sievietēm, un ļoti daudzi no šiem kritiskajiem komentāriem nāca no sievietēm. Tie bija, nebaidīšos teikt, ļauni, dzēlīgi, nesimpātiski. Tas ir arī veids, kā tu skaties uz sevi. Mēs abas arī esam sievietes. Jautājums, ko tu no tā vari paņemt? Vari tikai skatīties un ieraudzīt, kādai tev nevajadzētu kļūt. Kādā sabiedrībā tu gribi dzīvot? Jo izrādē netiek pausts nekas tāds. Tur nav nevienas lietas, ko jebkura no mums kā sieviete nebūtu piedzīvojusi, nav tiešu fiziskās vardarbības ainu vai ārkārtēju lietu, par kurām mēs kā sabiedrība varam teikt – jā, tas ir nepieņemami, slikti, šo mēs nevēlamies. Viss patiesībā ir tikai par dabiskiem procesiem, kas notiek ar cilvēku. Man šķiet, ka mums kaut kādā veidā tomēr ir jākļūst atvērtākai sabiedrībai. Pat nevis pret cilvēkiem, kuri izvēlējušies dzīvot citādāku dzīvi, bet pašiem pret sevi. Par lietām, kas ar mums notiek. Tas jau nav nekāds jaunums, īpaši mūsu postpadomju sabiedrībā, arī zinātnieki un sociologi ir apstiprinājuši, ka problēmas attiecībās un vēl daudz kas rodas no tā, ka mēs par lielām un sāpīgām tēmām vienkārši nerunājam. Un šie komentāri ir tam apstiprinājums. Es daudz pētīju, kā šai lugai iet ārzemēs un rezonansi tur, jo tā ir daudz iestudēta un daudzviet novērtēta. Tur nav tādu komentāru, cilvēki to pieņem ļoti labi.
Valtera Sīļa motivācija un pamatojums, kad viņam jautājāt, vai tiešām Lielā zāle, bija līdzīga?
Principā līdzīga – ka par tām lietām ir jārunā. Un no citas skatītāju grupas pēc izrādes savukārt bija komentārs, ka jau tas vien, ka vārds “vulva” izskan no lielās skatuves, nozīmē ļoti daudz. Ka tas ir sasniegums un ka atļaujamies to darīt. Tāda arī bija mūsu saruna ar Valteru – kurš gan cits spers to soli, ja mēs baidīsimies? Kurš cits šobrīd lauzīs to stigmu, ja ne mēs?
Pēc negatīvajiem komentāriem izvērsāt kādu refleksiju vai diskusiju par to arī ar aktieriem?
Tieši pēc atsauksmēm diskusija neizvērtās, jo, kā jau iepriekš teicu, mēs jau procesa laikā runājām par to un bijām gatavi, ka var būt visādi. Un noteikti vienojāmies, ka būsim tam gatavi – ja ejam to ceļu, tad tas ir jāiet līdz galam. To, kā katrs personīgi jūtas tieši šobrīd, nemācēšu komentēt, bet jāsaka, ka “Spēlmaņu nakts” nominācija noteikti bija ļoti apstiprinoša un jauka zīme, kas lika domāt, ka nenobīšanās un iešana līdz galam acīmredzot bija pareizā lieta, ko darīt.
Var teikt, ka “Deju nācija” ir pagrieziena punkts jūsu kā režisores rokrakstā? Tādā, kādu esam to pieraduši redzēt līdz šim – asprātīgos, atzinīgi novērtētos bērnu un jauniešu iestudējumos.
Es laikam to tā nejūtu. Man arī līdz šim ir bijuši iestudējumi, kuros kādai sabiedrības daļai kaut kas nepatīk. Un tas nu gan, liekas, ir pilnīgi skaidrs, ka komentāri internetā nav tas, uz ko paļauties, balstīties un kur smelties dzīves mērauklu. To jau mēs visi saprotam. Taču skaidrs arī, ka to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Kad uz izrādi bija atbraukuši mani draugi no KVADRIFRONA, viņi teica, ka “Deju nācijā” ļoti var redzēt manu rokrakstu – jokus, domāšanas veidu.
Vai režisoram pašam ir svarīgi apzināties un definēt savu estētiku?
Par šo esam diezgan daudz runājuši ar scenogrāfu Kristapu Kramiņu. Ir sajūta, ka varbūt abiem kopā ir izveidojies rokraksts. Bet tas vairāk ir nevis par estētiku, bet drīzāk, ka tu meklē un turpini meklēt, kas tevi mākslā interesē. Radošais rokraksts ir foršs, kamēr tas ir interesants, bet tad tas varbūt paliek garlaicīgs – ā, šito mēs jau zinām, tas būs tas pats, tikai ar citiem burtiņiem vai citos kostīmos. Tāpēc man šķiet, ka svarīgi drīzāk ir saglabāt savu caurviju stīgu – kas tieši tev šobrīd ir interesanti un aktuāls? Man nesen bija interesanta saruna ar kādu dāmu, kas pienāca klāt un teica, ka viņai ļoti patīk manas izrādes, uz dažām viņa bijusi pat četras reizes. Teicu, ka tas ir ļoti jauki, ka viņa tā pasaka, jo dažreiz šķiet, ka tu esi vienīgais, kurš tā domā un jūtas. Protams, viņa bija manas paaudzes cilvēks, un mēs vienojāmies, ka mums ir ļoti svarīgi paust to, kā jūtamies šajā brīdī un šajā pasaulē. Ja vēl skatītājos atrodas cilvēki, kas jūtas līdzīgi, tas ir trumpis. Tas pat nav rokraksts, drīzāk ko tu nes no viena iestudējuma uz nākamo – tumšu vai gaišu sajūtu?
Kas jūs teātrī šobrīd interesē visvairāk?
Noteikti tas tēmu loks, kurā iekļaujas “Deju nācija”, – dažādi sociāli jautājumi, veids, kā par tiem runāt. Un, ja tā var teikt, mani interesē prieks. Prieks, kas rodas, un tas, ka ir interesanti. Skaidrs, ka to bieži vien ir ļoti grūti panākt, bet man liekas, ka tā ir liela vērtība šodienas pasaulē – kopējs prieks un arī aizkustinājums. Ne triviāls un salds aizkustinājums, bet aizkustinājums par jēgu – tieši no tā punkta, kurā tu saproti, ka neesi savās sajūtās viens.
Kādu redzat Latvijas teātra vidi šobrīd – repertuāra teātra sistēmu un tai līdzās neatkarīgo sektoru, kurā arī daudz strādājat? Finansējuma problēmas, jauno režisoru iespējas, skatītāju paradumu maiņu?
It kā jau es varētu to plaši komentēt, jo esmu abos lauciņos kā tāds dubultais spēlētājs. Bet grūti ko teikt par valsts teātriem, jo manas mājas, mana bāze vienmēr ir bijis KVADRIFRONS. Jā, naudas vienmēr varētu būt vairāk, tas ir visiem zināms fakts, par to droši vien nemaz nav jārunā. Bet mums ir paveicies, patiesībā ne tikai paveicies – tiešām esam daudz strādājuši, lai iemācītos rakstīt tiešām labus projektus. Veltām daudz laika un enerģijas, tos izstrādājot, un mūsu komanda ir brīnišķīga. Ir paveicies, ka šobrīd savām iecerēm varam iegūt finansējumu un varam tās iestudēt. Tāpēc es vismaz šobrīd neņemos dikti sūdzēties. No otras puses – kopējā aina nav tik vienkārša. Ir ļoti maz cilvēku, kuri redz abus teātra laukus kā vienotu veselumu. Ir vai nu viens, vai otrs – tie mazie, dīvainie, kas cīnās paši par sevi, un Nacionālais vai Dailes teātris, kas ir tā īstā lieta. Manas saknes vispār ir “Dirty Deal Teatro”, un visa nevalstiskā teātra sfēra ir tā, ko ļoti mīlu un kur jūtos ļoti labi, man tā šķiet ārkārtīgi interesanta. Gribētos, lai arī skatītāju uztverē visi teātri biežāk tiktu vērtēti un ieraudzīti kā vienots veselums un nebūtu tik izteikta nošķīruma. KVADRIFRONAM šobrīd ir ļoti uzticīgs skatītāju loks, arī par to nevaram sūdzēties. Problēma, par ko vajag runāt, ir tā, ka projektu iestudējumi reizēm piedzīvo tikai vienu vai divas izrādes. Mēs paši arī esam taisījuši lielākus projektus, un to mūžs finansējuma dēļ ir ļoti īss. Un skatītāji prasa – kad jūs atkal to spēlēsiet? Konkrētais stāsts ir par “Ērcēm” (muzikāls brīvdabas iestudējums, rež. Paula Pļavniece, librets Klāvs Mellis, 2024 – A.L.), kad biļešu cena nosedza tikai ap 70 procentiem no izmaksām, pārējais bija Kultūrkapitāla fonda finansējums, un būtībā mēs piefinansējām, lai skatītāji šo izrādi varētu apskatīties. Tie ir lieli, visaptveroši teātra finansējuma jautājumi, kas jārisina, lai Latvijā varētu tapt lielāki, konkrētai telpai nepiesaistīti projekti. Par to varētu gari un plaši runāt, bet man šķiet, ka atslēga būtu skatīties uz visiem teātriem kā kopēju vienumu, kurā iekļaujas arī nevalstiskā sfēra. Patiesībā tas mazliet ir arī paaudžu jautājums. Esmu daudz komunicējusi ar cilvēkiem, kas pašvērtību saskata tieši nevalstiskajā sfērā. Un tas ir arī gaumes jautājums.
Kur jūs pati vairāk redzat savu turpmāko izaugsmi un attīstības iespējas – lielajos teātros vai nevalstiskajā sfērā?
Es pat neslēpju, ka man diezgan labi patīk tā, kā ir tagad, jo es izmantoju bonusus no abām platformām. Tas laikam arī būtu labākais ceļš, kuru turpināt iet. Jūs jautājāt par jauno režisoru iespējām. Kaut kādā mērā agrāk bija tā stigma, ka nevalstisko teātru vide ir domāta tikai jaunajiem režisoriem. Bet tā jau patiesībā nav. Tev jābūt labai idejai, un tad jāskatās, kura ir tā platforma, kas tai labāk atbilst, kur tās realizācijai būs visvairāk jēgas – vai tas ir Nacionālais teātris vai kāds no nevalstiskajiem, vai vēl kāda cita vieta. Savu ideju ieliec tur, kur skatītājam ar to varētu būt visinteresantāk satikties. Tā būtu arī laba iespēja māksliniekiem, kas ir ļoti pieraduši strādāt valsts teātros, īstenot savas trakākās idejas nevalstiskajā sfērā vai projektu teātros. Jo valsts teātris un lielās zāles dažreiz ievelk savā zobratā. Tas griežas, viss notiek, visi cehi strādā, tie mehānismi ir brīnišķīgi un lieliski. Bet kaut kā izaicināt sevi ārpus tā visa – tas no mākslinieka prasa pilnīgi citas īpašības. Man liekas, ka tas ikvienam būtu superveselīgi.
Kas jums kā režisorei šobrīd šķiet lielākais profesionālais risks vai izaicinājums, nākotnē skatoties?
Laikam tas, ko jau minēju – nonākt tajā zobratā, kas pats tevi griež uz priekšu, un tu vairs nevari pateikt: stop, stop, ja gribas ko neordinārāku, kaut ko īstu no sevis dabūt ārā. Jā, varbūt arī ko tādu, kam uzreiz neskries pakaļ daudz cilvēku, kas nepatiks visiem. Risks ir iekrist tajā, kas ir drošs un ērts, pienivelēties tam, kas labi strādā. Ceru visu laiku paturēt sevī vajadzību un gribu spert riskanto un drosmīgo soli. Latvijas teātrī daudziem ir grūti nenobīties no tā, ka skatītājs uzreiz varētu nesekot, bet tas jau ir tas mākslas un radīšanas process. Tam nav jāpatīk visiem. Tā ir arī ar “Deju nāciju”, ar Kristīni Brīniņu runājām – ja šī izrāde būtu patikusi pilnīgi visiem un nebūtu šo aso komentāru, tad kaut kas nebūtu izdarīts pareizi. Man ir svarīgi saglabāt savu radošo enerģiju tādu, ka nebīstos riskēt un sekot savai idejai, izvest to līdz galam, nebaidoties no tā, ka var nesanākt. Jo vienmēr var nesanākt. Un var arī sanākt, bet reakcijas var būt graujoši negatīvas.
Kā jūs Latvijas teātra ainā vērtējat bērnu un pusaudžu auditoriju domāto saturu? Distancējoties no komplimentārā – vai ir uzrādāmas kļūdas, ko režisori mēdz pieļaut, veidojot teātri bērniem un jauniešiem?
Ir grūti izvairīties no komplimentiem, jo tiešām šķiet, ka pēdējā laikā Latvijā notiek labas lietas ar teātri bērniem un jauniešiem. Lielā mērā jāsaka paldies Valmieras Vasaras teātra festivālam un Jānim Znotiņam. Arī citiem kolēģiem. Laiki mainās, mainās arī domāšana, ka teātri bērniem rada cilvēki, kam vēl nav iespējas radīt teātri pieaugušajiem vai kam neizdodas teātris pieaugušajiem. Esmu darījusi abas lietas un varu teikt, ka labu, kvalitatīvu bērnu izrādi uztaisīt nav mazāk grūti kā izrādi pieaugušajiem. Bērnu un jauniešu auditorija ir ļoti prasīga. Un viņiem vēl līdzi nāk plašs loks – vecāki un pedagogi. Tev ar savu veikumu ir jāpārliecina ne tikai pati auditorija, bet arī tie, kas ir ap viņiem. Man laikam ir grūti šobrīd nosaukt problēmas ar kvalitāti bērnu un jauniešu teātra saturā. Vienīgi, šķiet, ir ļoti daudz uz izklaidi tendētu projektu, kas braukā pa skolām un bērnudārziem. Tur gan kvalitātes kontrole būtu jāveic pamatīgāk. Es tiešām pārstāvu uzskatu, ka mākslas darbs jaunai auditorijai var ļoti ietekmēt cilvēka domāšanu. Manā pieredzē tas ir pierādījies gan mazā teātrī, gan lielā. Mums bija tāds stāsts par izrādi “Marija uz zibens” (VVTF, 2021), meitenes noskatījās izrādi un bija tik ārkārtīgi saviļņotas, ka, pārvācoties uz Rīgu, sāka darboties teātrī kā brīvprātīgās, iet arī uz citiem teātriem, un viss notika vienas izrādes dēļ. Tas ir mans arguments tiem, kuri saka, ka teātris bērniem ir kaut kāds atavisms vai izklaides žanrs. Lielisks piemērs, kā ar šo var ietekmēt cilvēku domāšanu un tiešām veidot nākamos skatītājus un kultūras apmeklēšanas tradīcijas. Es strādāju arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un tieši tas pats attiecas arī uz akadēmisko mūziku. Ja gados jauni klausītāji kopš bērnības apmeklē koncertus, izveidojas tradīcija, viņi iemīl akadēmisko mūziku. Varētu pajautāt kādam gudrajam prātam, kas saka, ka bērnu māksla ir tikai izklaide, vai tikai tas jaunais cilvēks, kas no bērnības ir apmeklējis klasiskās mūzikas koncertus, nav vairāk izglītots akadēmiskajā žanrā nekā viņš pats. Stigmas, kas veidojas ap kultūru bērniem, bieži vien aizsāk paši teātra profesionāļi, kam šķiet, ka tas ir kaut kas mazāks un ka “lielā māksla” ir tikai pieaugušajiem. Tas man šķiet ļoti problemātiski. Patiesībā radīt mākslu bērniem ir milzīgs uzdevums un misija.
Kādi ir jūsu vērojumi – vai bērnu izrādēm, uz kurām tomēr pārsvarā biļetes pērk vecāki, ir pieprasījums, lai stāsts obligāti būtu saprotams, gaišs, didaktiski audzinošs? Vai arī vecāku auditorija ir gatava pieņemt piedāvājumu, kur bērnu izrāde var būt arī par melanholiju, absurdu vai neērtību?
Man liekas, ka tas ir mazliet mainījies. Mēs kaut kad ar Kristapu Kramiņu par to runājām, ka cilvēki, kam šobrīd ir bērni – teiksim, piecgadnieki –, visbiežāk ir 35 līdz 45 gadus veci. Tie patiesībā ir jauni cilvēki. Vairs nav tā, ka uz teātri ar bērniem iet tikai vecmāmiņas, iet arī jauni cilvēki. Trīsdesmitpiecgadīgi cilvēki ir ļoti pieņemoši un bieži vien ļoti proaktīvi pasaulē, kurā dzīvojam. Viņiem patīk eksperimenti, viņi apmeklē laikmetīgo mākslu, brauc uz izstādēm. Kāpēc lai šis cilvēks mūsdienās gribētu pieņemt tikai klasiskus stāstus ļoti klasiskā un neapšaubāmā formā? Tas man pašai daudz palīdz un daudz izskaidro, ja es apzinos – kāds ir šis vecāks? Gados jauns cilvēks, inteliģents, strādā labā darbā, apmeklē kultūru, izstādes. Kāpēc lai viņš gribētu, ka viņa bērns saņem tikai kādu no realitātes atrautu gabaliņu? Par to varbūt pat skarbāk var runāt “Skolas somas” kontekstā. Ir izrāde “Viss, kas nav saskatāms” (KVADRIFRONS, 2025), kas runā par mobingu, par bullingu, stāsts ir ļoti skaudrs. Ir arī brīnišķīga izdevniecības “Liels un mazs” grāmata. Un tad rodas jautājums – vai mēs gribam šo skarbo stāstu rādīt bērniem? Bet atsauksmes bieži vien ir gaužām pretējas – ka tieši tas šiem jaunajiem cilvēkiem ir jāredz. Skolotājas nereti cer, ka tie jaunieši, kuri paši ir buliji, tajā dienā būs skolā un atnāks to noskatīties. Ja pats esi iekšā pedagoģijā vai dzīvē ar bērniem, tad neviena tēma nešķiet par smagu vai nepareizu, ja tā ir aktuāla konkrētajai vecumgrupai.
Par nākamajiem tuvākajiem darbiem. Valmieras Vasaras teātra festivālam top “Gadsimta kāzas”, tā būs kantrimūzikas brīvdabas izrāde. Kā jūs nonācāt līdz salikumam – kantrimūzika, vasaras festivāls, tik liels mērogs un vēl par kāzu tēmu?
Reinis Suhanovs man šo piedāvāja jau, šķiet, pirms diviem gadiem ar domu, ka tas ir kaut kas ļoti atvērts visiem, lielā formā, ko var atnākt skatīties arī vietējie valmierieši. Tiešām tāds estrādes formāts, kas nav domāts tikai rīdziniekiem, kas atbraukuši uz festivālu un visu saprot. Gribējās kaut ko ļoti atvērtu arī formas ziņā. Un tad, kā jau pie mums KVADRIFRONĀ mēdz būt, visas vistrakākās idejas sametot kopā, nonācām līdz tam, ka augusts, protams, ir kāzu laiks. Kantri iezagās kā ļoti dzīvespriecīga un atvērta mūzika. Kā mēs labi zinām, Latvijas Radio 2 joprojām ir klausītākā radiostacija Latvijā, tad, lūk, arī atbilde – cilvēkiem to gribas. Atgriežoties pie jautājuma par prieku – cilvēkiem ļoti vajag kaut ko, kas ikdienā iepriecina. Protams, neatņemot to kvalitātes komponenti, tā ir ārkārtīgi svarīga. Gribējās arī, lai sapulcējas cilvēki no Valmieras novada, un tā mēs nonācām arī pie pašdarbības kolektīviem. Vārds pa vārdam, uzpeldēja arī Rolands Čē un “Citi medību lauki”. Tā mums KVADRIFRONĀ rodas tās idejas, sākumā liekas – ak Dievs, to taču nekad nevarēs īstenot, tas nekad nenotiks! Un beigās skaties – ir noticis!
Vai tas ir izaicinājums – ķerties klāt kam tik neparastam?
It kā ir neparasti, bet “Ērces” jau bija mazliet kaut kas uz to pusi. Taču šis tiešām notiks tikai vienu reizi. Ja man kāds jautā, kāpēc vērts apmeklēt “Gadsimta kāzas” – absolūti tāpēc, ka visi tie cilvēki, tai skaitā Jēkabs Nīmanis ar savu lielisko mūziķu grupu, būs sapulcējušies, lai to paveiktu tikai vienu reizi. Man šķiet, ka tas ir iemesls, kāpēc tas ir jāpiedzīvo. Izaicinājumi ir milzīgi. Cilvēku skaits ir nenormāls, pati estrāde – liela, visa apskaņošana un notikums pats par sevi... Izaicinājums, bet ne sliktā nozīmē, ir arī pašdarbības kolektīvi, viņu talantus un spējas gribam īpaši izcelt. Viņi ir cilvēki, kas dzīvo savas dzīves, un viss mēģinājumu grafiks ir viens liels izaicinājums. To ir vairāk nekā pietiekami, bet mēs saberzējam rokas un metamies visā iekšā. Kas noteikti jāpiemin – Jēkabs Nīmanis ir sarakstījis tiešām ļoti jauku mūziku. Tur ir tādas dziesmas, kam ir pilnīgs hitu potenciāls. Tā ir parafrāze par kantrimūziklu, tomēr visiem kantrimūzikas faniem ir jāierodas, jo mūzika būs tiešām lipīga un, ejot mājās, visticamāk, kādas dziesmas dungosies pašas no sevis.
Dramaturģiskais materiāls top, jums sadarbojoties ar Klāvu Melli, Rūdolfu Gediņu un Anci Strazdu. Izmetiet kādu āķi.
Visu patiesībā pierakstīja Klāvs Mellis, viņš ir galvenais dramaturgs. Stāsts ir par lielākajām kāzām, kas notiek Valmieras novadā, tajās notiek incidents, kāds mēdz notikt – kāds tiek nozagts. Tad šī situācija ir jārisina un sākas neliels duelis starp divām Vidzemes pilsētām.
Iespēja iet uz pilnu teatralitāti.
Absolūti, jā, tādā īstā vasaras bezbēdībā, ko piedāvā šis žanrs – zem klajas debess, daudz cilvēku mūzikā.
Uzreiz pēc tam Nacionālajā teātrī jūs iestudēsiet Anšlava Eglīša romāna “Līgavu mednieki” dramatizējumu. Kā šodien skatāties uz Eglīša pasauli – viņa ironiju, sabiedrības vērojumu, dzimumu lomām?
Tas viss man šķiet ļoti aktuāli un trāpīgi arī šodien. Varbūt vienīgi dzimumu lomas... Skaidrs, ka laiki ir mainījušies. Mēs ar aktieriem gājām uz Jūgendstila muzeju, un sanāca neliela pastaiga caur Kluso centru, ko Eglītis arī romānā apraksta. Šķiet, ka tagad tur vairāk novērojamas līgavaiņu mednieces, bet tas nekādā ziņā nemazina darba aktualitāti. Man ļoti patīk, kā Anšlavs Eglītis raksta – kinematogrāfiskais veids, kā viņš apraksta cilvēkus, vietas, lietas. Tas arī ir iemesls, kāpēc es šim darbam pieķēros. Un ideālu meklēšana vai, kāds pat teiktu, ideālu trūkums šobrīd ir ārkārtīgi aktuāls. Nupat lasīju vienu rakstu par to, kā mūsdienās cilvēki veido attiecības – ka īstas mīlestības esamību jau gandrīz tiek pieņemta kā neeksistējoša, viss ir balstīts kaut kādās citās, ārišķīgās lietās. Protams, ir izņēmumi, bet rakstā bija runa par tendencēm. Mani tiešām suģestē viņa kinematogrāfiskā valoda un humora izjūta. Tas arī ir tas, pie kā pieķērāmies. Cerams, ka mums izdosies caur to šo darbu atslēgt – tajā ir kaut kas ļoti jauks un reizē izaicinošs. Uz to skatoties, var uznākt pārdomas arī par saviem ideāliem un principiem laikmetā, kad mēs tik ļoti daudz gozējamies sociālo tīklu saulītē un tas cilvēkiem ir tik īpaši svarīgi. Kā veidojam savu pasauli un personību, uz kādiem ideāliem un pamatiem to balstām? Arī attiecībās, protams.
Tas būs elegants laikmeta komēdijas iestudējums vai mūsdienīgots materiāls par attiecību stratēģijām un izvēlēm?
Tas patiesībā bija arī teātra aicinājums – paturēt šo laikmetu. Arī ņemot vērā Anšlava Eglīša lielo jubileju, palikt viņa estētikā. Veids, kā viņš pieraksta laiku, ir ārkārtīgi suģestējošs, tā vieglā groteska, ko viņš lieto, – viss nav vairs tik dokumentāli, un māksliniekam uzreiz paveras lielāka brīvība. Jā, tas ir ļoti dokumentāli, kā zināms, viņš daudz vēroja un rakstīja par īstām situācijām no savas dzīves. Bet viņš pats arī to izkāpina, uzgriež krāsām kontrastu. Un tas mūs kā māksliniekus kaut kādā mērā atbrīvo tajā laikmetā justies brīvāk.
Rakstīt atsauksmi