Valmieras piezīmes. I
Valmieras Vasaras teātra festivāla dienasgrāmata. I daļa
7. augusts
Pirmā Valmieras Vasaras teātra festivāla diena ir iešūpošanās. Noskatos divas ļoti atšķirīgas izrādes, kurās tomēr ir daudz kā kopīga. Rakstu vairāk piezīmju veidā – tā noteikti nav noslīpēta recenzija.
Režisora Elmāra Seņkova un scenogrāfa Reiņa Suhanova izrāde “Caurums” ar Fēru salu Nacionālā teātra “Tjóðpallur Føroya” aktieriem Kristinu Sorensenu Ūgārdu (Kristina Sørensen Ougaard), Kristinu Sundaru Hansenu (Kristina Sundar Hansen), Rannvu Gudrunardotiru Niklasenu (Rannvá Guðrunardóttir Niclasen), Bui Rušu (Búi Rouch) un piekto dalībnieku, kurš festivāla mājaslapā netiek atšifrēts, bet minu, ka tas ir mūzikas autors Hedins Ziska Dāvidsens (Heðin Ziska Davidsen), atsauc atmiņā vairākas minēto latviešu mākslinieku izrādes un vienlaikus ir arī pilnībā unikāla savā tēlainībā.
Pieci izrādes dalībnieki vaskotos darba kostīmos, cimdos un ķiverēs kopā ar gumijas laivu ir iestrēguši savdabīgā nekurienē, kuru ieskauj zaļš brezenta audums – klints. Viņiem Valmieras “Kurtuvē” noteikti bija ļoti karsti, tāpat kā skatītājiem. Viens no viņiem uzturas laivā un muzikāli un skaniski pavada pārējos. Trīs pilnīgi dažādu tipāžu aktrises, no kurām jaunākā acīmredzot ir laikmetīgās dejas dejotāja.
Šajā zaļajā milzu telts sienā pa maziem caurumiņiem ieplūst garumgaras auklas – bet tas nav tāpat vien, beigās tās tiks izmantotas. Pavērsiens izrādē notiek brīdī, kad pazūd viena no dalībniecēm. Viņu meklējot, viens no vīriešiem atrod divus sarkanus čemodānus, un, kad atrodas pati pazudusī, izrādās, ka tie nav viņas čemodāni. Šajos čemodānos atrodas daudz dažādu priekšmetu, kas tiek izspēlēti ar neticamu azartu, aktieriem izmantojot klaunādes paņēmienus. Tur ir, piemēram, galvas masāžas uzparikte, kura darbojas kā ventilators vai laivas dzenskrūve brīdī, kad to iesprauž urbī, ko sākotnēji viena no aktrisēm notur par skulptūru. Tur ir dažādas krāsainas šņores. Tur ir pārtikas plēve. Iepriekš pazudusī meitene Baiba izmēģina šņores kā ortopēdisko plecu jostu un arī pārtikas plēvi kā jostu.
Izrādes beigās laivā atklājas caurums. Tam atbilst liela, sarkana gumijas saule, kas karājas virs zaļās telts sienas. Un šis brīdis kļūst par izrādes kosmogoniju, jo caurums tiek aiztaisīts – bet ne ar sauli –, un beigās visi, pat neraugoties uz pretestību un neizpratni, pat neraugoties uz jaunākās aktrises izmisīgo deju, tomēr satilpst šajā vienā laivā. Un dodas ceļā. Tas ir ļoti aizkustinoši.
Sākotnēji izrāde liekas vienmuļa, taču pamazām ievelk savā pasaulē, atraisoties arī aktieru paņēmieniem. Savā spēlē ar objektiem tā atgādina Reiņa Suhanova izrādi “Pieņemt savu nevarību” Dirty Deal Teatro. Tikai Fēru salu izrāde ir konceptuāli vienotāka un, atzīšos, apveltīta ar lielāku humora devu.
Savukārt tas, ka viņi visi ir tādi mazliet bufonādes stilā veidoti personāži darba kostīmos, atgādina leģendāro Dž. Dž. Džilindžera izrādi “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” Liepājas teātrī, kur rūķīši izskatījās ļoti līdzīgi. Un, ja reiz runājam par Liepājas teātri, viņi runā tādā nevalodā, kas, protams, atsauc atmiņā Elmāra Seņkova šajā teātrī iestudētos “Grimmus”. Proti, viņi runā valodā, kas attālināti atgādina latviešu valodu, un tas droši vien ir Elmāra Seņkova nopelns, kurš šo izrādi iestudējis Fēru salu teātrī. Lai arī režisors regulāri sadarbojas ar labākajiem latviešu dramaturgiem, viņu vilina postdramatiskā teātra fenomens – atteikšanās no teksta kā tāda.
Sākotnēji šķiet, ka atteikšanās no naratīva ir arī igauņu studentu izrādes “Kurš sapņo pirmais?” pamatā. Starp citu, apsveicami, ka VVTF nāk klajā ar iniciatīvu “Studentu šķūnis” un Valmieras teātrī piešķir telpu latviešu, lietuviešu un igauņu studentu izrādēm.
Kādas man ir pārdomas pēc abām pirmajām redzētajām izrādēm? Acīmredzot teātris vairs nevēlas šokēt. Jaunais teātris ir maigs, rotaļīgs, norisēs balstīts, skeptisks pret naratīvu. Un jā – gribas atkārtot – ļoti maigs.
Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijas studentu izrāde ir reizē par neko un visu kaut ko – skatoties nojūk tēmu skaits. Piedalās piecas jaunās aktrises, viens jaunais aktieris un viens ne tik jauns, kurš, šķiet, kaut kur redzēts. Diemžēl festivāla mājaslapā nav minēts viņa vārds, savukārt igauņu mājaslapā minēts cits cilvēks. Tā nu interneta resursos neizdodas noskaidrot, kur esmu viņu redzējusi.
Izrāde tomēr nav gluži bez teksta – tā sākas, vienai no aktrisēm saucot vārdus angļu valodā, kuri sākas ar “f”, un ik pa laikam etīžu vidū parādās nelieli monologu fragmenti angļu valodā, bet tie ir diezgan neobligāti. Piemēram, par mītu, kā Hērakls zīž Hēras krūti un no izšļakstītā piena rodas Piena ceļš. Drusku atkal kosmogonija. Tas droši vien ir dramaturģes Maikes Londas nopelns.
Visi šie septiņi aktieri dažbrīd saslēdzas sinhronā kustību partitūrā, bet citubrīd dzīvojas pa šo telpu atsevišķi. Kaitina momenti, kuros viens kaut ko dara, bet pārējie vienkārši noskatās – tad šķiet, ka režisors Ruslans Stepanovs nav sadalījis visiem uzdevumus.
Fiziskās norises atgādina akcionismu. Piemēram, kāds izkaisa vai nu baltu krīta pulveri, vai miltus un pēc tam piepēdo šo melno black box grīdu. Kāds saskrūvē kopā sarežģīti veidotu statīvu, kas vajadzīgs, lai novilktu vadus, kuri savukārt vajadzīgi, lai piekārtu vienu vienīgu fotoreprodukciju ar lēcienā virs smaragdzaļas jūras notvertu delfīnu. Šādi delfīnu portreti ir veseli četri, tie tiek pakāpeniski izkarināti dažādās vietās un izgaismoti.
Aktieri ik pa laikam ielūkojas skatītāju acīs. Bet tāda liela mērķa, izņemot būt aktīviem, parādīt savu jauno un ne tik jauno ķermeņu iespējas un enerģiju, nav. Mijiedarbe ar skatītāju.
Kad ar kolēģi Ati Rozentālu meklējām vietu, kur apsēsties, vecākais aktieris mūs pabrīdināja, ka vietā, kuru esam izvēlējušies, būs ļoti skaļi. Nu, tā tad arī bija nežēlīgākā – nosacīti – izpausme: mums aiz muguras atradās skaņu galds, uz kura bija dažādi metāla priekšmeti, piemēram, sagumzīts spainis, pa kuriem brīžiem tika sists.
Abās izrādēs – gan Elmāra Seņkova “Caurumā”, gan igauņu izrādē “Kurš sapņo pirmais?” – ļoti liela uzmanība bija pievērsta skaņu sistēmai un gaismām. Tām bija gandrīz vai lielāka nozīme nekā scenogrāfijai, kuras igauņu studentu izrādei faktiski vispār nebija – scenogrāfe Linda Mai Kari gan ir minēta. Bija dažādi rekvizīti, dažādi funkcionāli priekšmeti.
Seņkova Fēru salu izrādē bija šis piektais dalībnieks, kurš visu izrādes laiku sēdēja laivā un ilustrēja vai pavadīja uz skatuves notiekošo. Arī “Kurš sapņo pirmais?” bija šī dzīvā skaņu partitūra. Teiksim, viens soļo, cita aktrise, pielikusi mikrofonu pie savām zolēm, rada šo soļu troksni. Un līdzīgā veidā notiek spēlēšanās ar skaņu. Tāpat arī gaismai bija ļoti liela nozīme. Gaismu mākslinieces Meribelas Helekivi-Kalinas darbs bija tiešām ievērojams un trāpīgs.
Un vēl abiem darbiem kopīgs ir tas, ka sākumā tās šķiet kaitinošas savā neobligātumā. Bet vēlāk visas šīs darbības, šīs norises – Elmāra Seņkova gadījumā, aktieriem izmantojot klaunādes elementus, bet igauņu studentu izrādē – teju dokumentālu aktierspēles veidu, – abās izrādēs tomēr ievelk. Un man liekas, ka Elmārs savā izrādē “Caurums” sasniedza to, ko nesasniedza Reinis Suhanovs savā Dirty Deal Teatro izrādē. Respektīvi, panāca koncentrētu skatītāja uzmanību uz dažādiem objektiem.
Festivāls iesācies interesanti. Redzēsim, kas mūs gaida sestdien un svētdien. Plāni ir lieli.
Turpinājums sekos
Rakstīt atsauksmi