Valmieras piezīmes. II
Valmieras Vasaras teātra festivāla dienasgrāmata. II daļa
8. augusts
Otrā Valmieras Vasaras teātra festivāla diena iegulst apziņā ar izteiktu amplitūdu – no vērienīga brīvdabas uzveduma līdz ļoti personiskiem, intīmiem un fiziski izaicinošiem skatuves darbiem. Šoreiz festivāls vedina domāt ne tikai par teātra formu daudzveidību, bet arī par to, cik atšķirīgos veidos iespējams runāt par cilvēka ķermeni, attiecībām, tuvību un vientulību.
Komponista Jēkaba Nīmaņa muzikālo uzvedumu “Gadsimta kāzas” ar skatuvisko un libretisko miesu plašajā Valmieras estrādē apaudzējuši režisori Paula Pļavniece, Klāvs Mellis, Rūdolfs Gediņš un aktrise, dramaturģe, producente Ance Strazda. Uzvedums ir vērienīgs, melodisks un komisks, taču vienlaikus arī patriotisks. Scenogrāfi un tērpu mākslinieki Kate Krolle un Reinis Bērziņš, Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas 1. un 2. kursa studentiem asistējot, radījuši īstu vesternu vidi ar raksturīgajām koka būvēm, siena ruļļiem, kovboju cepurēm un zābakiem, kurā organiski iedzīvojas gan Sergeja Jēgera atveidotā Valmieras karteļa galvas ģimene, gan Limbažu siera darinātāji un cēsu slēpotāji, gan Alojas kartupeļu racēji un Pāles riteņbraucēji, gan līgavas zagļi – smiltēnieši. Uz zoba tiek pavilkts gan mūžīgais sāncensības gars starp pilsētām, gan katrai raksturīgās nodarbes, gan stereotipi par vīrišķību un sievišķību.
Stāsts būvēts kantrī ceļojumu filmas garā. Kāzās brutāli tiek nolaupīta līgava (Ance Strazda), un “premium klases līgavainis” (Klāvs Mellis) ir par bailīgu, lai dotos bandītiem pa pēdām izpestīt iecerēto. Šo uzdevumu viņa tēvs – minētais karteļa galva – uztic kāzu vadītājam un galvenajam muzikantam Jānim ar neizrunājamu pseidonīmu (Aleksandrs Bricis) un līgavas māsai (Sabīne Tīkmane). Garajā, pasakainajā, pārbaudījumiem un ķezām bagātajā ceļojumā uz Smilteni, kurp aizvesta līgava, abi jaunie cilvēki neizbēgami satuvinās, pa ceļam sastopot visus minētos vidzemniekus. Priecē organiskie un harismātiskie galvenie varoņi, kas gan pēc Aleksandra Briča ļoti daudzveidīgu tēlu piepildītās biogrāfijas (lai gan aktieris tikai pērn absolvējis Kultūras akadēmiju) un Sabīnes Tīkmanes pieredzes kino un Jaunajā Rīgas teātrī nav pārsteigums. Ielīksmo arī azartiskais Maksima Busela darbs visdažādākajās lomās (Mihaila Čehova teātra aktieris atraisīts un priecīgs kā nekad); kā vienmēr, precīzi ir Anta Aizupe un Jānis Kronis, patīkami lūkoties uz Annu Klišāni. Šie aktieri spēlē visu pilsētu epizodēs, cilvēku pūli papildina dziedātāji no koriem “Valmiera” un “Baltie bērzi”, BMX braucēji no klubiem “Tālava” un “Valmiera”, deju grupas “Aurum”, “Flash”, “Baltā”, Līgas Saukantes deju studija un hiphopa grupa “Divided”, Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, vietējo pašdarbnieku teātru kolektīvu “Valmiermuiža” un “Turi buru” aktieri. Visi darbojas līksmi un par simts procentiem, radot organizētas kņadas sajūtu un dejojot, papēžiem zibot. Ar negaidītu kantrī priekšnesumu pārsteidz reperis Rolands Če. Priecē arī dzīvā mūzika: Edgars Raginskis (klavieres), Ernests Mediņš un Mārtiņš Miļevskis (perkusijas), Dainis Tarasovs (mežrags, ģitāra) un pats multiinstrumentālists, norises komponists Jēkabs Nīmanis. Izrādē daudz tēlainu rekvizītu un dekorāciju elementu, taču īstenu līksmību izpelnās ar trāpīgu metienu aizdedzinātā mazmājiņa, kuras liesmas teju tai pašā sekundē ar lielo vāģi atbrauc dzēst brašie ugunsdzēsēji. Uzvedumā tiek izmantotas mašīnas, velosipēdi, jājamzirdziņi, bet pirms izrādes skatītāji var iepazīties ar īstām kazām. Iestudējums acīmredzot iznācis samērā dārgs, taču Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena atklāja, ka, pateicoties publikas atsaucībai gan pirmizrādes (kurā bija perfekti laikapstākļi), gan lietainā ģenerālmēģinājuma laikā, tas sevi ir atpelnījis. Piebildīšu, ka skatītāji, kuri bija burtiski pārpildījuši estrādi, ļoti atsaucīgi reaģēja gan uz lokālām anekdotēm un norādēm, gan muzikāliem numuriem, spīdinot to laikā telefonu lampiņas.
Izrāde “Lūziens” ir mana favorīte Valmieras Vasaras teātra festivālā. Tā notiek kādreizējā gaļas pārstrādes paviljonā – industriālā, ļoti plašā, biedējošā, ar flīzēm un kolonnām klātā telpā, kurā ir daudz tādu vietu, ko scenogrāfe Signija Joce ir pielāgojusi tieši šim stāstam. Tur ir griestu lūka, no kuras izrādes sākumā ļoti efektīgi nolaižas Sandija Dovgāne. No viņas galvas lēnām pil dīvaina rozā masa. Tur ir bedres grīdā, no kurām Matīss Millers kā tāds Sīzifs, kurš veļ akmeni, izvelk pamatīgas stalažas uz riteņiem. Tur ir daudz dažādu vietu, kuras scenogrāfe un izrādes aktieri Sandija Dovgāne, Rūdolfs Apse un Matīss Millers papildina ar vairākiem, šķiet, pieciem akvārijiem, kas tiek savienoti ar tādām kā šļūtenēm, caur kurām tiek pārsūknēts sarkans šķidrums no viena akvārija citā, tādējādi ilustrējot cilvēka asinsrites sistēmu. Un te nu mēs nonākam pie stāsta veidošanas. Dramaturģe Elza Vildaus kopā ar šiem aktieriem un režisoru Rihardu Zelezņevu, kas visi ir kursabiedri (izņemot dramaturģi), stāsta par dažādām reizēm, kad viņi ir iemīlējušies. Pareizāk sakot, par vienu tādu pamatīgu iemīlēšanos. Pamīšus ar stāstu par to, kā ir veidots cilvēka ķermenis, par viņa skeletu, asinsriti, sirdi, smadzenēm, acīm, aknām un vēl, iespējams, dažādiem orgāniem, kurus es uzreiz nespēju atcerēties. Un šī stāsta pamīšus vērpšana ir ārkārtīgi iespaidīga. Anotācijā ir viens ļoti precīzs teikums, kas brīnumainā kārtā – jo anotācijas reti kad mēdz atbilst tam, ko skatītājs galu galā ierauga, – šai izrādei patiešām atbilst: “Ceļojums cilvēka ķermenī un dvēselē no lūzuma brīžiem līdz sadzīšanai.” Varbūt diskutabla šai izrādē ir tēma, kas īsti neiegulst šajā stāstā, proti, tēma, uz kuru izrādes kolektīvu ir uzvedinājusi telpa, kurā tā atrodas. Viņi stāsta, kurā vietā šajā telpā kas ir darīts ar cūciņām, aitiņām, liellopiem. Tā ir tāda ekoloģiska tēma, kas man lika atcerēties delfīnus vakardienas igauņu teātra studentu izrādē. Neteiksim, ka šī tēma iegulst šajā dramaturģiskajā stāstā. Tomēr kopumā tas, kā aktieri apdzīvo šo telpu, kā viņi darbojas ap stalažām, akvārijiem ar simboliskajiem asinsvadiem, kas tos savieno, un tā tehniskā precizitāte, ar kādu nolaižas āķīši, kuros iekrīt šļūtenes, ar kādu darbojas dažādās uzpariktes, kas liek košajam šķidrumam no šļūtenēm pilēt, tecēt vai šļākties, festivāla izrādei ir ļoti pārsteidzoša. Bet galvenais, kas aizkustina, ir šo jauno cilvēku – joprojām jauno trīsdesmitgadnieku – atklātība, viņu neslēpšanās. Tas, ka viņi spēj nolobīt savu lomu uzslāņojumus, lai parādītos, kādi viņi ir paši, un parādītos sarunā par tik jūtīgām tēmām kā iemīlēšanās, seksuālā vilkme, šķiršanās, tai sekojošā depresija. Nu, ļoti aizkustinošs un interesants stāsts.
Izrāde “Kurš sēdēs viņai blakus?” Valmieras Vasaras teātra festivālā ir viena no retajām, ja ne vienīgā, kas izmanto tradicionālus leļļu teātra paņēmienus. Vēl šī izrāde man šķiet vērtīga ar to, ka tā liek skatītājiem izkustēties un, sadalot tos divās grupās, izvadā pa dažādām Valmieras vietām. Man personīgi ļoti paveicās – es tiku oranžajā grupā, un mūs aizveda zem jaunā Gaujas tilta. Tur pavērās ļoti skaists skats gan uz tilta balstiem, gan caur tiem uz Gaujas otru krastu, kas bija apaudzis ar vītoliem. Pa Gauju plūda laiviņas, un arī tajā spēles laukumiņā, kur bija novietots sols skatītājiem un kur pa vienam iznāca izrādes dalībnieki, ik pa laikam izgāja cilvēki – vienkārši garāmgājēji –, izbrauca riteņbraucējs vai izgāja dāma ar sunīti. Tas bija ļoti jauki.
Par pašu izrādi. Tajā piedalījās gan pieredzējušais leļļu teātra aktieris Artūrs Putniņš, gan aktieri Mārtiņš Gailis un Sabīne Ozoliņa, un viņi spēlēja ar savu ķermeni, kam no jostasvietas uz augšu bija pievienots leļļu personāžs, kuram bija aktiera rokas, bet lelles torss un galva. Viņi atveidoja trīs bērnības draugus – divus puišus un vienu meiteni –, kas satiekas skolas salidojumā 20 gadus pēc liktenīgā izlaiduma, kurā sarežģījies viņu mīlas trīsstūris. Ģirts Šolis ir ļoti asprātīgs, jaudīgs režisors, ko mēs atceramies vēl no viņa kursabiedru apvienības UMKA laikiem, kurā bija arī brīnišķīgais, nu jau var teikt, literāts Andris Kalnozols. Lelles un kostīmus ir sagādājusi Alīda Pērkone, kura ir kursabiedrene tajā leļļu aktieru kursā, kas tik spoži parādās izrādē “Lūziens”. Tas ir par to, kas šajā izrādē bija. Kas tajā nebija? Tajā varbūt nebija tik pārdomātas dramaturģijas, lai aizpildītu vairākas neveiklas pauzes, kad šķietami nekas nenotika un mēs gaidījām parādāmies vienu, otru un trešo personāžu. Ne visi aktieri spēja reaģēt uz ēverģēlīgi noskaņotās publikas replikām, jo viņi atnāca pa vienam, nostājās pret mums, skatītājiem, un uzdeva mums jautājumu, vai mēs esam satikuši iepriekšējo personāžu un par ko viņš ir runājis. Un viņi varbūt nebija gatavi pilnībā asprātīgi reaģēt uz visām skatītāju replikām. Laikam pašu lielāko vilšanos sagādāja izrādes noslēgums, jo, kad viņi bija pa vienam – šie personāži, Kristīne un divi Juri, un šie aktieri –, tad tur uzplaiksnīja personība, kaut kāds kuriozs, kaut kas piesaistošs. Bet tad, kad viņi visi trīs satikās kopā, likās, ka viņiem vairāk nav ko teikt cits citam. Varbūt tas tā arī bija iecerēts. Tagad, par to rakstot, man nāk prātā: varbūt tā arī ir domāts, ka viņiem patiesībā nav ko teikt citiem pēc šiem 20 gadiem. Bet noslēgums lika mazliet vilties.
Izrāde ar ļoti filozofisku nosaukumu “Riests. Dobjš rējiens. Nāve” ir viena no trim VVTF “Studentu šķūņa” programmā; tur bija arī manis vakar aprakstītā igauņu teātra studentu izrāde “Kurš sapņo pirmais?” un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbs “Makbetiņš”. Un šī, lūk, ir Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijas studentu izrāde. Lietuviešu laikmetīgās dejas dejotājas, kas iestudējumā ir gan horeogrāfes, gan izpildītājas, ļoti intensīvā, skaļā un tādā monotoni biedējošā mūzikā, kuru komponējis Ramūns Kalinausks, atveidoja tuvību.
Šajā darbā bija ļoti daudz kas, un es domāju par to, ko vakar rakstīju par igauņu un Fēru salu izrādi: ka teātris ir kļuvis maigs, rotaļīgs, ka tas cenšas nešokēt vai, teiksim, necenšas šokēt un balstās vairāk tādās norisēs, kas neievainotu skatītāju. Šī bija izrāde, kas to apgāza. Dejotājas Barbora Groblīte un Beatrīče Šaltenīte bija ļoti drosmīgas. Viņām bija spēles gan vienai ar otru, gan ar diviem nelieliem, nelīdzeniem akmeņiem, uz kuriem abas dejotājas laiku pa laikam nostājās un balansēja. Tas bija tiešām ļoti grūti izdarāms. Uz to bija sāpīgi skatīties – kā viņu saspringtās pēdas mēģināja rast atbalstu uz šiem mazajiem, grubuļainajiem akmeņiem, un es domāju: ak, Dievs, tūlīt kāda no viņām salauzīs potīti vai nokritīs. Stāvot uz šiem akmeņiem, viņām sāka trīcēt ikri. Tas bija ļoti fiziskas piepūles pilns akts. Sākumā viņas katra darbojās ar savu akmeni. Vienai no viņām bija arī grāmata – no tālienes izskatījās kā dzejoļu grāmata. Bet tad ar saspringtām kustībām un laikmetīgās dejas dejotājiem nereti raksturīgām, it kā vienaldzīgām un nekustīgām sejām viņas tuvojās viena otrai, tuvojās, tuvojās, tuvojās, kamēr savijās, atvienojās, bloķēja viena otru, dažādi konfigurējās attiecībā pret otras ķermeni un pamazām atkailinājās. Sākumā viņas abas bija apakšbiksēs un krūšturī, tad krūšturi tika noņemti, turklāt viņas tos noņēma viena otrai. Tas, kas neļāva uztvert šo viņu darbošanos kā tādu tiešu mīlas akta atveidojumu, bija koncentrētais un vienaldzīgais skatiens, kāds viņām abām piemita. Un arī tas, ka viņas bija pārņemtas ar sava ķermeņa muskuļu darbināšanu, dažādām savām ķermeniskajām izpausmēm vairāk nekā ar partneri. Un es arī nedomāju, ka šīs izrādes mērķis bija atveidot mīlas aktu starp divām sievietēm. Es domāju, ka tas bija stāsts par vientulību, ko nekliedē pat visciešākā fiziskā tuvība, un par to, ka viss reiz neizbēgami beidzas. Varbūt man šī svinīgā nopietnība nešķita viscaur nepieciešama. Kaut kas tajā visā bija mazliet samākslots, tāpēc, ar vislielāko cieņu izturoties pret šo jauno studentu fizisko piepūli un fiziskajām spējām, arī drosmi un spēku, ņemoties ar šiem akmeņiem, izrāde tomēr atstāja tādu mazuma piegaršu.
Turpinājums sekos
Rakstīt atsauksmi