Valmieras piezīmes. III
Valmieras Vasaras teātra festivāla dienasgrāmata. III daļa
9. augusts
Trešā un noslēdzošā festivāla diena man vēlreiz apliecināja, cik dažādās valodās iespējams runāt teātrī – ar maskām, zīmju valodu, lellēm, iesaistot skatītājus un apgūstot pilsētvidi kā spēles telpu. Ne visu paspēju redzēt, taču gan no redzētā, gan dzirdētā kļuva skaidrs: šā gada Valmieras Vasaras teātra festivāls pārliecinoši izplešas ārpus tradicionālā teātra robežām.
Izrāde “Pīķa dāma, parādies!”, ko iestudējis režisors Agris Nātre, kuru agrāk pazinām kā Agri Krapivņicki, slavenā Leļļu teātra kursa studentu (par Leļļu teātra kursu daudz jau iepriekš esmu rakstījusi izrādes “Lūziens” sakarā), notiek Valmierā, Plostnieku ielā 12. Pie šķūņa, kurā savulaik rādīja izrādi “Izdzīvošanas piezīmes”. Acīmredzot mājas īpašniekiem nav iebildumu pret teātra aktivitātēm.
Tā ir izrāde par jauniem pusaudžiem, par trim draugiem, kurus spēlē Madara Kalna, Rūdolfs Sprukulis un Matīss Kučinskis un kuri, vasaras bezdarbības mākti, nolemj izsaukt Pīķa dāmu, lai uzdotu tai dažus pusaudžiem svarīgus eksistenciālus jautājumus. Izrādes dramaturģe Ance Muižniece šos jautājumus izvēlējusies paturēt noslēpumā.
Izrāde ir burvīga. Manuprāt, tas, kā šie trīs aktieri atveido cilvēkus kaut kur pa vidu starp bērniem un jauniešiem, ir apbrīnas vērts. Matīss Kučinskis ir tik šarmants, iemiesojot šo hiperaktīvo bērnu-jaunieti, kurš, nebēdādams par sava melnā uzvalka labklājību, regulāri ieskrienas un nošļūc pāris metrus uz sāna, savācot uz drēbēm gan zemi, gan zāli. Rūdolfs Sprukulis – introvertais, gudrais puisēns, kurš daudz lasa un ir ļoti piesardzīgs, – izraisa smieklu lēkmes ar saviem: varbūt sveces nevajag? varbūt kārtis plēst nevajag? varbūt mums vispār visu šo pasākumu nevajag? Un Madaras Kalnas meitene, kura ir ļoti apņēmīga, uzņemas līdera lomu un komandē zēnus, kuri abi acīmredzot nav pret viņu vienaldzīgi.
Ļoti smieklīgas ir viņu reakcijas uz to, kas notiek pēc tam, kad Pīķa dāma ir parādījusies. Protams, Pīķa dāmas izsaukšanas rituālā tiek iesaistīti arī skatītāji. Turklāt skatītāji tiek iesaistīti arī tādējādi, ka Madaras Kalnas varone un Matīsa Kučinska varonis mūs neredz, bet Rūdolfa Sprukuļa zēns mūs redz un stāsta saviem biedriem, ka te ir simtiem cilvēku, kas uz viņiem skatās. Skatītājiem tiek piešķirtas Pīķa dāmas upuru spoku lomas, un tas iedvesmo viņus uz līdzdalību. Vispār Valmieras Vasaras teātra festivāla izrādes gandrīz visas, varbūt izņemot lietuviešu studentu izrādi, vairāk vai mazāk darbojas ar skatītāju iesaisti, un tā ir viena no šī festivāla pazīmēm.
Monstrs, kas parādās pēc tam, kad Pīķa dāma ir izsaukta, ir ļoti efektīgs. Te jāsaka paldies scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par to, kā izskatās šis biedējošais radījums, kas pēc Pīķa dāmas izsaukšanas iznāk pa šķūņa durvīm. Un, protams, ārkārtīgi smieklīgas un atraktīvas ir trīs galveno varoņu reakcijas uz monstra parādīšanos. Matīss Budovskis, kurš atklājas zem šī monstra maskas, ir cilvēcīgs, interesants personāžs, kurš ik pa laikam bārsta klišejiskas sentences, katru no tām pavadot ar rādītājpirksta vēzienu. Izrādās, viņš ir mākslinieks, kurš izgudrojis amfībiju, kas var braukt pa zemi un peldēt pa ūdeni.
Smieklīga, jautra izrāde, kurai īsti nevar piesieties, kaut gan lāgu lāgiem jutu, ka uzmanība it kā atslābst un atkārtotās personāžu baiļu lēkmes mani vairs neintriģē tik ļoti kā sākumā. Taču tā, iespējams, ir mana festivāla noguruma blakne, nevis izrādes defekts. Ļoti gribētu, lai šo iestudējumu varētu redzēt bērni un pusaudži arī ārpus festivāla rāmjiem.
Izrāde “Saprasties” ir īsts iekļaujošā teātra paraugs. Šādi darbi labi izdodas režisorei Lienai Šmukstei, kura ir atradusi savu īsto vietu un iespēju izpausties pēc atlaišanas no Jaunā Rīgas teātra, kurā Liena bija aktrise. Ar norvēģu horeogrāfes Tonjes Sannesas un scenogrāfes Lauras Liepiņas līdzdalību tapusī izrāde aizkustina un rosina uz pārdomām.
Vienu no divām galvenajām lomām tajā spēlē vājdzirdīgā aktrise Jolanta Znotiņa, kuru mēs atceramies no dažādiem teātra projektiem, piemēram, Viestura Roziņa izrādes “Sabojātie” Dailes teātrī. Brīnišķīga aktrise ar ļoti siltu harismu un skaidri nolasāmu ķermeņa valodu. Viņas parādīšanās ir ļoti patīkama dzirdīgu skatītāju ausīm – to pavada zvaniņu šķindēšana, kas apsieti ap aktrises potītēm. Otrs aktieris ir horeogrāfs un dejotājs Edvards Kurmiņš, kurš sajūsmina publiku ar sava ķermeņa daudzveidīgajām iespējām, staigājot uz rokām un metot salto, un vienlaikus parāda sevi arī kā jūtīgu, uz partneri reaģējošu aktieri.
Izrādē parādās arī lelle, ko veidojusi Alīda Pērkone no manis jau daudzkārt pieminētā Leļļu teātra aktieru kursa, un šo lelli vada trīs cilvēki. Scenogrāfe Laura Liepiņa no kartona kastēm ir uzbūvējusi veselu pilsētu, un šīs kastes aktīvi tiek iedarbinātas – ar tām mētājas, būvē, aiz tām slēpjas.
Taču pats svarīgākais – šajā izrādē piedalās Valmieras Gaujas krasta vidusskolas attīstības centra jaunieši ar dzirdes traucējumiem. Un Edvards Kurmiņš runā izdomātā valodā – izdomātā valoda vispār ir viena no Valmieras teātra festivāla zīmēm –, bet Jolanta Znotiņa sazinās zīmju valodā. Un, kas ir pats interesantākais, ilgstošāk skatoties uz viņu, skatītājs sāk šo zīmju valodu uztvert un saprast, un tiek arī tajā iesaistīts, jo aplausu vietā tiek piedāvāts purināt plaukstiņas, ko skatītāji arī atsaucīgi dara.
Valmieras Gaujas krasta vidusskolas attīstības centra jaunieši izrādē parādās kā tāds negaidīts stihisks spēks. Viņi dejo, vienā brīdī sagūsta galvenos varoņus. Viņu iesaiste ir arī stāsta motivēta, jo stāsts ir par to, kā divi galvenie varoņi – Jolanta Znotiņa un Edvards Kurmiņš – no kartona kastēm katrs būvē savu pili vai cietoksni, kā viņiem tas izdodas un kā viņi spēj šajā darbībā mijiedarboties.
Man izvērtās diskusija ar kādu skatītāju par to, ka darbības šajā izrādē atkārtojas, atkārtojas un atkal atkārtojas. Piemēram, spiežot uz speciālām kastēm, rodas skaņa un arī gaismas signāls, un, sadarbojoties trim spēlētājiem – Edvardam Kurmiņam, Jolantai Znotiņai un Alīdas Pērkones veidotajai lellei –, rodas gaismu un skaņu partitūra, pie kuras piestrādājis neviens cits kā Jēkabs Nīmanis. Arī viens no šā gada Valmieras Vasaras teātra festivāla varoņiem.
Mēs ar šo skatītāju runājām, ka šī atkārtošanās, iespējams, ir nepieciešama cilvēkiem gan ar dzirdes, gan citiem iespējamiem traucējumiem, lai labāk uztvertu to, kas notiek. Man kā parastam skatītājam bez šiem traucējumiem šī atkārtošanās šķita it kā lieki monotona. Bet domāju, ka tā jau bija iestrādāta izrādes audeklā.
Kā iekļaujošā teātra fakts šī izrāde katrā ziņā ir pelnījusi būt. Un ir interesanti, vai to varētu spēlēt arī citās pilsētās, iesaistot citu pilsētu vājdzirdīgos jauniešus.
Izrāde “Laipotāji” ir fantastisks teatrālas fantāzijas un rotaļīgas formas manifests. Delartiskās komēdijas stilistikā veidotais iestudējums ir kā turpinājums iepriekšējai režisora un dramaturga Kārļa Krūmiņa laikmetīgajai masku komēdijai “Sapņotāji”. Tikai šoreiz meistarīgā veidā tiek savienots Šekspīra “Otello” stāsts ar latviešu tautas deju ansambļa “Čudariņi” intrigām un konfliktiem ceļā uz Dziesmu un deju svētkiem.
Stāsta centrā ir dejotāja, ko precīzi un stilā atveido Elizabete Milta (kuras pozas un izteiksmes ir perfekts delartiskās komēdijas aktiespēles paraugs) un kuru iekāro vairāki šī tautas deju ansambļa dalībnieki, un galvenais varonis Džefs, ko azartiski un brīvi spēlē Kristaps Kristers Ozols. Viņš ir citādāks – ārzemnieks, kurš vēlas iekļauties latviešu tautas deju ansambļa kolektīvā. Līdzīgi kā Otello bija moris, kurš mēģināja iekļauties Venēcijas un Kipras sabiedrībā.
Izrāde sastāv no daudzām etīdēm, un tajās aktīvi tiek iesaistīti arī skatītāji, uzdodot viņiem dažādus jautājumus un vienu no skatītājiem pat ieaicinot veselā epizodē. Tas ir ļoti veiksmīgs paraugs, kā masku komēdiju iedzīvināt mūsdienās. Klasiskā delartiskā komēdija savā laikā, balstoties Arlekīna, Kolumbīnes, Pjero, Pantalones un citos tipāžos, apspēlēja sava laika reālijas. Arī “Laipotājos” tiek pieminētas dažādas politiskās un sabiedriskās norises. Izrāde ir ļoti smieklīga. Man pēc tās sāpēja vaigi, un katrā ziņā Kārlis Krūmiņš ar šiem diviem darbiem ir atradis tādu savu nišu. Es saprotu, ka sekos arī vēl kāda izrāde šajā stilistikā.
Un kāpēc “Laipotāji”? Tāpēc, ka izrāde tiek spēlēta amfiteātrī – skatītāji sēž puslokā, bet aplī spēlē personāži, un no šī apļa ved laipa, kas izved ārpus spēles laukuma. Izrādes scenogrāfe ir Ieva Kauliņa.
Kas interesanti – aktieri, kuri spēlē maskās, pēc savas ainas nospēlēšanas paliek skatītājos, un mēs varam redzēt, kā viņi reaģē uz kolēģu veikumu, kā smejas, kā aplaudē un kā pēc tam vienā sekundē atkal sagatavojas lomai, uzliek masku un dodas spēles laukumā. Izņēmums ir Elizabetes Miltas varone – viņa kā Kolumbīne, galvenā mīlētāja, ir vienīgais personāžs bez maskas. Viņas “maska” ir ķermeņa valoda un sejas izteiksmes.
Bez šaubām, šis darbs ir viens no maniem favorītiem šīgada festivālā. Izrādes “Lūziens” un “Laipotāji” var sacensties par vietu uz pjedestāla manā izrāžu katalogā. Noteikti iesaku nenogulēt biļetes uz šo izrādi, jo tā iekļauta Valmieras teātra repertuārā. Mazliet ilgāka par stundu – tīra, gudra izklaide ar iespēju iepazīt citu teātra stilistiku un no sirds izsmieties.
Ko es neredzēju, bet ko sapratu
Diemžēl aizņemtības un nespējas visu saplānot dēļ es neredzēju bēbīšu izrādi “Vēdera sajūtas” un neredzēju “Urbānās animācijas mākslu” – režisora un aktiera Išmaela Falkes, kuru iepazinu Baltijas Vizuālā teātra skatē, veidoto pastaigu stāstu pa Gustava Kluča vietām Valmierā.
Es neredzēju arī festivāla “Optižūns” komandas veidotos OFF programmas WTF vakarus, jo tie notika tik vēlu naktī, ka man tajā laikā nācās rakstīt šo dienasgrāmatu. Bet katrā ziņā no jaunās paaudzes skatītājiem dzirdēju sajūsminātas atsauksmes par šo programmu vēlajās vakara un nakts stundās, kurā esot bijušas performances, dažādi muzikāli priekšnesumi, muzikālas izrādes un arī Roberta Daubura poētiskā traģikomēdija “Šīs nav asins kāzas”. Nu, to es palaidu garām. Festivāls turpina izplesties. Un jāsaka – turpina izplesties arī ārpus viena cilvēka, teātra kritiķa, iespēju robežām.
Kādi tad man ir secinājumi par festivālu kopumā? Festivāls iziet ārpus tradicionālajām teātra telpām, taču, piemēram, studentu izrādes tiek spēlētas Valmieras teātra black box zālē. Visas trīs – gan latviešu “Makbetiņš”, gan igauņu “Kurš sapņo pirmais?”, gan lietuviešu “Riests. Dobjš rējiens. Nāve.” – parādīja, ka, pat apspēlējot klasisku materiālu, kā “Makbetu”, jaunie cilvēki mēģina un izmēģina dažādas teātra valodas iespējas. Ļoti savdabīgas, ļoti atšķirīgas.
Lietuviešu dejas izrāde “Riests. Dobjš rējiens. Nāve.” bija, varētu teikt, Ježija Grotovska nozīmē nežēlīga izrāde, jo pārējās tomēr ir vērstas uz tādas cerīgas, mierīgas, bieži smieklīgas sajūtas radīšanu skatītājos. Respektīvi, faktiski neviena izrāde, izņemot šo lietuviešu studentu darbu, neiegrima smagās eksistenciālās vai sociālās tēmās. Arī “Saprasties”, kas ir tīrs sociālā un iekļaujošā teātra paraugs, bija optimisma un prieka pilna.
Tātad var teikt, ka Valmieras Vasaras teātra festivāla vadmotīvs šogad ir prieks. Un jāsaka – varbūt, izņemot vienu izrādi, par kuru jau rakstīju (Ģirta Šoļa “Kurš sēdēs viņai blakus?”, kas man atstāja tādu neatrisināta spēles uzdevuma iespaidu), – neviens iestudējums nelika vilties. Es tos skatījos ar prieku.
Paldies Valmieras Vasaras teātra festivālam!
Rakstīt atsauksmi