Sveši joki zem Latgales plīvura
“Kāzas Latgalē” ar scenāriju no Krievijas un Ukrainas TV šoviem
Latgales kolorīts, tautā iemīļotas dziesmas un stāsti par kāzām – tā skatītājiem tiek pieteikta izrāde “Kāzas Latgalē”, taču tās saturu veido skeči, kuru izcelsme ved nevis uz Latgali, bet Krievijas un Ukrainas televīzijas humora šoviem.
2026. gada pavasarī Latvijas kultūras namos un koncertzālēs skatītājus sāka pulcēt muzikāli humoristiska izrāde “Kāzas Latgalē”. Izrādes idejas autori publiski norādīti režisors Imants Strads un producents Niks Volmārs, savukārt lomas atveido Raimonda Vazdika, Elīna Bojarkina vai Sandija Misika, Edgars Pujāts vai Ritvars Gailums, Mikus Frišfelds un folkloras kopa “Tramvaja muzikanti”.
Biļešu tirdzniecības vietnē “Biļešu paradīze” [1] izrāde tiek pieteikta kā stāsts par “vienām kāzām, kurās 24 stundās notiek tik daudz, ka pietiktu visam dzīves garumam”. Skatītājiem tiek solīta “krietna deva smieklu, pārsteigumu un īsta Latgales kolorīta”, bet sižeta aprakstā lasāms – “lai apmaksātu kāzu tēriņus, jaunā pāra radi no kaimiņu mājas nozags zārku un mēģinās to pārdot, kas, protams, aizsāks veselu notikumu lavīnu”.
Taču ikviens, kurš izrādi ir redzējis pats, zina – uz skatuves šādu stāstu ieraudzīt nav iespējams. Nav nedz zārka, nedz notikumu lavīnas, kas savienotu izrādi vienotā veselumā. Tā vietā skatītāji redz sešus atsevišķus skečus, kurus vieno tikai kāzu tematika un norises vieta – Latgale. Tāpat tos papildina izrādes ievada un nobeiguma ainas, kā arī muzikāli numuri ar latvieša sirdij tuvām dziesmām. Neatbilstība starp pieteikto aprakstu, kas gan vēl nav ticis izmainīts arī šobrīd, ļauj izdarīt minējumu, ka izrādes sākotnējā iecere tapšanas gaitā būtiski mainījusies. Iespējams, tas noticis pēdējā brīdī.
Latvijas Televīzijas sižetā [2] pēc pirmizrādes tika pareizi vēstīts, ka izrāde sastāv no sešiem stāstiem, kuros “kāda daļa no skatītājiem noteikti atpazīs arī savu kāzu norisi, kaut gan izrādes veidotāji apgalvo, ka tā notiek tikai Latgalē”. Taču, salīdzinot izrādē redzētos skečus ar publiski pieejamiem video materiāliem internetā, atklājas pavisam cita aina. Katram no tiem iespējams atrast ļoti līdzīgu vai pat gandrīz identisku analogu Krievijas humora šovā “Urālu pelmeņi” (Уральские Пельмени) vai Ukrainas humora projektā “Dizel šovs” (Дизель Шоу).
Abi minētie projekti ir plaši pazīstami televīzijas humora raidījumi. “Urālu pelmeņi” [3] ir Krievijas komiķu apvienības veidots skeču šovs, kas televīzijā tiek demonstrēts kopš 2009. gada, savukārt Ukrainas “Dizel šovs” [4] ēterā nonāca 2015. gadā. Abu raidījumu pamatā ir humoristiski skeči un uzvedumi par sadzīves, ģimenes un attiecību tēmām.
Būtiski, ka visi šajā rakstā aplūkotie skeči vietnē YouTube publicēti laika posmā no 2012. līdz 2021. gadam, proti, vairākus gadus pirms izrādes “Kāzas Latgalē” tapšanas un nonākšanas pie skatītājiem. Saites uz attiecīgajiem video materiāliem pievienotas raksta noslēgumā.
Izrādē šie skeči ir lokalizēti Latvijas auditorijai un uzvesti latviešu valodā – mainīti personāžu vārdi, pievienotas atsauces uz Latgales vidi un kultūru, atsevišķi joki izlaisti, pārveidoti vai papildināti ar jauniem elementiem. Tomēr skeču pamatstruktūra, situācijas, konfliktu uzbūve un komiskie atrisinājumi lielākoties saglabāti nemainīgi, pārnesot darbību uz Latgali un ievietojot to “Latgales kāzu” naratīvā.
Uzmanību piesaista fakts, ka publiski pieejamajos iestudējuma aprakstos, reklāmas materiālos un mediju publikācijās netiek norādīts, ka tā saturs balstīts vai adaptēts no ārvalstu humora šovu materiāliem. Gan “Biļešu paradīzes” aprakstā, gan Latvijas Televīzijas sižetā, gan sociālo mediju reklāmās kā izrādes idejas autori minēti Imants Strads un Niks Volmārs, savukārt informācija par skeču sākotnējo izcelsmi, oriģinālajiem autoriem vai izmantoto materiālu avotiem publiski nav atrodama.
Vai skatītājs zina, ko skatās?
Pārdomas par izrādes saturu jau iepriekš paudusi Latgaliešu kultūras kustības “Volūda” vadītāja Edeite Laime, kura aprīlī portālā lakuga.lv publicēja recenziju Voi kuozys ir Latgolys “Nokia”? Atsavieršona iz izruodi “Kāzas Latgalē” (“Vai kāzas ir Latgales “Nokia”? Atskats uz izrādi “Kāzas Latgalē””). [5] Tajā viņa norādīja gan uz neatbilstību starp publiski solīto un faktiski redzamo saturu, gan uz jautājumu par Latgales identitātes klātbūtni izrādē.
Pēc iepazīšanās ar šajā rakstā identificētajiem skeču avotiem Laime atzīst, ka viņas iespaids par iestudējumu kļuvis vēl kritiskāks: “Pirms izrādes par tās saturu zināju tikai no apraksta “Biļešu paradīzē”. Jau pēc tās noskatīšanās un recenzijas tapšanas sociālajos tīklos manīju reklāmu, zem kuras redzēju dažu lietotāju komentārus, ka situācijas, kas izmantotas izrādē, esot no krievu humora šoviem, bet precīzākas informācijas par to trūka, tādēļ, tagad noskatoties atsūtīto video fragmentus, palika pavisam skumji, vēl vairāk sagraujot priekšstatu par darba kvalitāti, jo nākas apstiprināt, ka visi fragmenti tiešām adaptēti izrādē.” Viņasprāt, identificētie avoti palīdz izskaidrot sajūtu, kas radusies jau skatīšanās laikā: “Jau skatoties izrādi, ko arī pieminēju recenzijā, šķita, ka tā var būt jebkura vieta, kurā notiek šādas situācijas, un ka Latgale tiešām ir “otršķirīgs” elements, kas izmantots tikai izrādes mārketinga nolūkiem.”
Laime piekrīt, ka latgaliskā vide izrādē galvenokārt kalpojusi tikai kā ietvars citur radītiem stāstiem. Viņas ieskatā mēģinājums radīt Latgales sajūtu ar mūziķu iesaisti arī nav bijis pietiekams, lai kompensētu satura problēmas: “Situāciju “mēģināts glābt” ar mūziķu piesaisti, taču arī viņu sniegums, lai gan jaunieši bija centīgi, nespēja to vērst par labu. Diemžēl, ievērojot iepriekš publiskajā telpā izskanējušo informāciju un arī iepriekšējā darbavietā saskaroties ar izrādes producentu veidoto pasākumu kvalitāti, šāds piegājiens – kvalitāte pakārtota mārketingam un nopelnīšanas iespējām – nepārsteidz.”
“Kā rakstīju recenzijā, “kāzas Latgalē” ir atpazīstams, samērā ar skaidru saturu piepildīts koncepts, no kura izrādē nebija ne miņas. Ja izrādes apmeklētāja mērķis bija piedzīvot vienkārši izklaidējošu pasākumu, tad mērķis noteikti tika sasniegts, bet, ja tika gaidīts tas, ko var dot latgaliskā vide un sajūta (kaut arī zināmā mērā mūsdienās stereotipiska), tad izrāde noteikti ir vilšanās,” atzīst Latgaliešu kultūras kustības vadītāja, kura ir kategoriska arī jautājumā par skatītāju informēšanu: "Manuprāt, šāda rīcība – ārvalstu humora šovu skečus pasniegt kā oriģinālu saturu – nav ētiska. Noteikti uzskatu, ka tā ir skatītāju maldināšana.”
Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) Patērētāju konsultāciju un sūdzību departamenta Daugavpils daļas vadītāja Silvija Vanaga norāda, ka aprakstītajā situācijā teorētiski var rasties gan autortiesību, gan patērētāju tiesību un negodīgas komercprakses jautājumi. Viņa skaidro, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likums paredz patērētāja tiesības pirms pakalpojuma iegādes saņemt pilnīgu un patiesu informāciju par pakalpojumu. Tādēļ gadījumā, ja komerciāla izrāde reklāmā vai citā komunikācijā tiek pozicionēta kā oriģināldarbs, lai gan būtisku tās daļu veido adaptēti vai lokalizēti ārvalstu skeči, “teorētiski var rasties patērētāja maldināšanas risks”.
Vanaga uzsver, ka īpaši būtiskas ir situācijas, kad komunikācija rada iespaidu, ka saturs ir pilnībā jaunradīts konkrētās izrādes autoru darbs, lai gan faktiski būtiska tā daļa ir jau iepriekš eksistējošu darbu adaptācija. Šādā gadījumā, pēc PTAC pārstāves teiktā, patērētājs, balstoties uz nepilnīgu vai maldinošu informāciju, var pieņemt tādu ekonomisku lēmumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.
PTAC ieskatā no juridiskā viedokļa būtiska nozīme ir tam, kādu priekšstatu konkrētā komunikācija rada vidusmēra patērētājam un vai sniegtā informācija vai tās neesamība varēja ietekmēt viņa lēmumu iegādāties biļeti uz izrādi. “Ja skatītājam tiek radīts iespaids, ka izrādē tiks piedāvāts īpaši radīts oriģināls saturs, piemēram, izmantojot apzīmējumus “jauns autora darbs” vai “ekskluzīvs saturs”, bet faktiski būtiska daļa materiāla ir jau zināmu ārvalstu šovu pārveidotas epizodes, šis apstāklis teorētiski var tikt vērtēts kā būtisks patērētāja izvēlei,” norāda Vanaga. Pēc viņas teiktā, patērētāju tiesību kontekstā būtisks ir jautājums, vai konkrētā informācija vai tās trūkums varēja ietekmēt vidusmēra patērētāja ekonomisko lēmumu. “Ja adaptācijas fakts tiek noklusēts, bet izrāde tiek pasniegta kā pilnībā oriģināls darbs, tas noteiktos apstākļos var radīt jautājumus par maldinošu komercpraksi.”
Vienlaikus PTAC pārstāve uzsver, ka arī kultūras un izklaides jomā patērētājam sniegtā informācija par izrādes saturu, izcelsmi vai autoru var tikt vērtēta no negodīgas komercprakses aspekta. Lai gan mākslinieciskajai darbībai ir plaša radošā brīvība, komerciāla pasākuma reklamēšana un biļešu tirdzniecība vienlaikus ir arī saimnieciskā darbība.
“Tādēļ noteiktos gadījumos no patērētāju tiesību skatpunkta var tikt vērtēta arī informācija par izrādes oriģinalitāti un izcelsmi,” skaidro Vanaga, vienlaikus piebilstot, ka robeža starp adaptāciju, parodiju, atsauci un oriģināldarbu kultūras jomā bieži ir sarežģīta un interpretējama. Viņa norāda, ka izšķiroša nozīme praksē parasti ir konkrētajiem faktiem, izmantotajiem reklāmas formulējumiem un tam, kā attiecīgo komunikāciju uztvertu vidusmēra skatītājs.
Vienlaikus PTAC uzsver, ka centra kompetencē nav izskatīt autortiesību jautājumus un izvērtēt izrāžu saturu. Tomēr, izvērtējot publiski pieejamo informāciju par izrādi “Kāzas Latgalē”, PTAC nekonstatē norādes, ka tā tiktu pasniegta kā “oriģināldarbs”, “jauns autora darbs”, “ekskluzīvs saturs” vai tiktu izmantoti citi līdzīgi formulējumi. Tāpat centrs līdz šim nav saņēmis informāciju vai patērētāju iesniegumus par to, ka izrādes organizators SIA “Valmieras kinostudija” būtu sniedzis maldinošu informāciju, kas ietekmējusi skatītāju lēmumu iegādāties biļeti uz izrādi.
Kas ir izrādes autors?
Publiski pieejamajā informācijā par izrādi “Kāzas Latgalē” kā tās idejas autori norādīti režisors Imants Strads un producents Niks Volmārs. Taču, ņemot vērā konstatētās līdzības ar Krievijas un Ukrainas humora šovos izmantotajiem skečiem, rodas jautājums, kas tieši šajā gadījumā uzskatāms par izrādes “ideju” – oriģinālais saturs, tā lokalizācija Latvijas auditorijai vai konkrētu skeču atlase un apvienošana vienā iestudējumā.
Lai gan izrādes aprakstos kā producents minēts Niks Volmārs, kā izrādes organizators biļešu tirdzniecības vietnē “Biļešu paradīze” norādīta SIA “Valmieras kinostudija”. Saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem uzņēmums reģistrēts 2010. gadā, un tā vienīgais īpašnieks un valdes loceklis ir Imants Strads. Pēdējo vairāk nekā desmit gadu laikā SIA “Valmieras kinostudija” regulāri organizējusi izrādes Latvijas kultūras namos. Īpaši plašs ir bērnu auditorijai paredzēto iestudējumu klāsts, kuru nosaukumos izmantoti pasaulē labi atpazīstami tēli un zīmoli – “Madagaskāra. Sākums” [6], “Detektīvi Minjoni” [7], “Smurfiņi un meža olimpiāde” [8], “Šreks” [9] un citi. Strads ir arī režisors lielākajai daļai no šiem iestudējumiem, savukārt atsevišķos gadījumos, tostarp izrādei “Šreks”, viņš minēts kā producents, režiju atstājot citu kolēģu ziņā.
Tas gan vēl neliecina par jebkādiem pārkāpumiem, jo pasaulē atpazīstamu tēlu izmantošana var notikt arī ar tiesību īpašnieku atļauju. Tomēr “Kāzu Latgalē” gadījums aktualizē plašāku jautājumu ne tikai par to, cik daudz informācijas par izmantoto materiālu izcelsmi saņem skatītājs, bet arī par autortiesību ievērošanu gadījumos, kad komerciālā izrādē tiek izmantoti ārvalstīs radīti sižeti, tēli vai citi radoši darbi.
Tieši autortiesību jautājums šajā situācijā ir viens no būtiskākajiem. Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Kolmane, iepazīstoties ar aprakstīto situāciju, savu vērtējumu formulē lakoniski: “Ļoti neglīta Strada un Volmāra darbošanās – tas arī viss…”
Kolmane norāda, ka humora skeču pārtulkošana un lokalizēšana citā valodā un kultūrvidē autortiesību izpratnē ir uzskatāma par adaptāciju jeb atvasinātu darbu. “Sākotnējo autoru un avotu publiska norādīšana ir ne vien būtiska, bet obligāta (Autortiesību likums 14. pants). Turklāt satura lokalizēšana ir darba pārveidošana, kas vienmēr jāsaskaņo ar tiesību īpašnieku personiski,” uzsver AKKA/LAA pārstāve.
Kolmane uzsver, ka autortiesību kontekstā nav būtiskas nozīmes tam, vai konkrētais darbs tiek izmantots peļņas gūšanai: “Nav pat svarīgi, vai izmantošana ir ar komerciālu vai nekomerciālu mērķi. Autoram nav jācieš zaudējumi tikai tāpēc, ka cits viņa darbu grib publiski izmantot bez maksas.” Viņa norāda, ka nesankcionēta cita autora darba izmantošana un pārveidošana var radīt arī ļoti konkrētas sekas. “Jārēķinās, ka tad, ja tu nesankcionēti izmanto un vēl pārveido aizsargātu darbu, tiesību īpašnieki var celt pamatotas pretenzijas pat tiesas ceļā, pieprasot novērst pārkāpumu, atlīdzināt zaudējumus un kompensēt morālo kaitējumu.”
Jautāta, vai līdzīgi gadījumi Latvijas izklaides vidē jau bijuši iepriekš, Kolmane atbild apstiprinoši: “Jā, ir bijuši. Izplatītākais – rīkot izklaides pasākumus, bez iepriekšēja saskaņojuma izmantojot, piemēram, Disneja studijas tēlus.”
Pēc Kolmanes teiktā, īpaši aktīvi savas tiesības aizstāv Lindgrēnes darbu autortiesību pārvaldītāji: “Vislabāk tiek pieskatīti Astrīdas Lindgrēnes tēli, tur gadījies, ka jāatceļ vesela izrāde, kam nav bijis iepriekšēja saskaņojuma. Publiski tas nav izskanējis, bet ir bijis.”
Tas nozīmē, ka autortiesību jautājumi Latvijas komerciālajā izklaides vidē nav teorētiska problēma. Atsevišķos gadījumos tie jau iepriekš noveduši pie tā, ka iestudējumi bez nepieciešamajām atļaujām nav varējuši nonākt pie skatītājiem.
Tomēr tas neizbēgami raisa arī citus jautājumu – cik daudz līdzīgu gadījumu nonāk tiesību īpašnieku uzmanības lokā? Ja atsevišķas izrādes tiek apturētas vēl pirms pirmizrādes, vai tas nozīmē, ka visas neatļautās adaptācijas tiek pamanītas un novērstas? Vai tomēr daļa no tām sasniedz skatītājus, par izmantoto materiālu izcelsmi publiski neradot nekādus jautājumus?
Vai mērķis attaisno līdzekļus?
Kā norāda teātra kritiķe un zinātniece Edīte Tišheizere, šis gadījums aktualizē daudz plašāku problēmu, kurai Latvijas teātra vide līdz šim pievērsusi salīdzinoši maz uzmanības. Viņasprāt, runa nav tikai par iespējamu sveša satura izmantošanu vai atsevišķu producentu rīcību. Daudz būtiskāka ir vide, kurā šādi projekti rodas un pastāv: “Tā ir pilnīga “paralēlā realitāte”, kur kritiķi nav ne lūgti, ne gaidīti – šādi antreprīzes uzvedumi, kas lielākoties ir tikai naudas pelnīšanas veids.” Pēc Tišheizeres teiktā, šādi gadījumi Latvijas kultūras telpā nav nekas neparasts: “Šādi gadījumi notiek nepārtraukti, tie nekādi netiek reģistrēti, jo ir ārpus valsts teātriem. Tas pats pieminētais Imants Strads gadiem braukā apkārt ar Holivudas animāciju atdarinājumiem, kuri nekad un nekur nav tikuši vērtēti.”
Teātra kritiķe un pētniece Kitija Balcare gan uzsver, ka izrādi klātienē nav redzējusi, tādēļ atturas vērtēt konkrēto iestudējumu. Tomēr viņas ieskatā aprakstītā situācija izgaismo daudz plašāku problēmu: “Noteikti tas iezīmē problēmu, ko paslaukām zem kultūras namu tepiķīšiem.” Balcares ieskatā robeža starp iedvesmošanos no citu autoru darbiem un to piesavināšanos ir samērā skaidra: “Ja teātris aizņemas no citiem autoriem to radītu darbu, cerot, ka auditorija to neatšifrēs, tad tā ir krāpšana, nevis iedvesmošanās. Pārdot skatītājam zagtu “mantu”, kura iesaiņota citā – šajā gadījumā lokālā – iepakojumā, pirmkārt, ir negodīgi un pazemojoši pret skatītāju, otrkārt, neglaimo pašam māksliniekam (vai drīzāk laikam jau komercdarbības veicējam), treškārt, met ēnu arī uz tiem, kas piedalās šādos “teātra izstrādājumos”.”
Arī pēc Balcares teiktā līdzīgas tendences Latvijas kultūras telpā nav novērojamas pirmo reizi: “Citu autoru radītu tēlu vai situāciju “aizņemšanās” kaite Latvijā ilgstoši vērojama izrādēs bērniem, kur to veidotājus acīmredzami interesē kases atdeve, ne rūpes par jauno teātra skatītāju pieredzi. Manā ieskatā šāda izrādes veidotāju attieksme ir klaja necieņa pret skatītāju. Skatītāji nav pelnījuši zagtu mantu, neraugoties uz to, vai tā zagta aiz okeāna, austrumos, internetā vai piegādāta, “izkalpinot” mākslīgo intelektu.”
Vienlaikus viņa uzsver, ka šis nav tikai autortiesību jautājums vien: “Šī aprakstītā situācija atduras gan ētiskos uzstādījumos, gan juridiskās blaknēs. Autorības jautājumus jārisina juridiskā ceļā, taču šis ir signāls skaļākai diskusijai nozarē kopumā, it īpaši, ja šajās izrādēs piedalās profesionāli teātra mākslinieki, kurus pašus redzam arī repertuārteātru darbos.” Tāpat Balcare uzskata, ka atbildība šādos gadījumos neattiecas tikai uz producentiem vai režisoriem: “Līdzatbildībai būtu jābūt arī pārējās radošās komandas izvēlē – iesaistīties vai palikt ārpus šādiem “teātra izstrādājumiem”.”
Aktuāls jautājums ir arī Krievijā radītu darbu izmantošana pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā. Edeite Laime atzīst: “Šis aspekts ir vēl skumjāks. Ņemot vērā valstiski pausto atbalstu Ukrainai, noteikti nevajadzētu izmantot krievu izklaides saturu pasākumos pie mums. Turklāt vēl par Latgali, kas jau tā bieži nacionālā sastāva dēļ tiek saistīta ar separātismu un lielu krievijas [10] informatīvās telpas ietekmi.”
Tāpat Ieva Kolmane skaidro: “Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā AKKA/LAA ir apturējusi sakarus ar māsu organizācijām Krievijā un Baltkrievijā, kas nozīmē, ka caur mums licences par Krievijas un Baltkrievijas autoru darbu publisku izmantošanu saņemt nevar. Par citiem ceļiem spriest grūti, sevišķi tāpēc, ka arī veikt pārrobežu norēķinus īsti nav iespējams.”
Tas nozīmē, ka izrādes “Kāzas Latgalē” gadījumā runa nav tikai par atsevišķu skatītāju pamanītām līdzībām vai diskusiju par mākslinieciskām ietekmēm. Izrādē izmantoto skeču iespējamā izcelsme aktualizē vienlaikus vairākus jautājumus – par autorību un autortiesībām, skatītāju informēšanu, ētiku un arī Krievijas kultūras produktu izmantošanu laikā, kad Latvija publiski un politiski konsekventi atbalsta Ukrainu.
Lai gan galīgus secinājumus par autortiesību ievērošanu var izdarīt tikai tiesību īpašnieki vai kompetentās institūcijas, šī gadījuma izpēte atklāj, ka visi seši izrādē izmantotie skeči atrodami daudz agrāk publiskotos Krievijas un Ukrainas humora šovu materiālos, savukārt informācija par šo darbu izcelsmi publiski pieejamajos izrādes aprakstos nav atrodama.
Komentārs: Raksta autors vērsās pie izrādes režisora un idejas autora Imanta Strada, nosūtot jautājumus un lūdzot komentāru. Strads sniedza atbildi, ka uz jautājumiem gatavs atbildēt tikai tikšanās laikā. Raksta autors piedāvāja attālinātu sarunu, kā arī vairākkārt aicināja vienoties par tās norises laiku, taču atbildes uz ziņām vairs netika saņemtas.
Rakstīt atsauksmi