Bioloģiskā daudzveidība
Piezīmes par konferenci „Latvijas jaunā režija”
„Latvijas jaunā režija”- šāds nosaukums bija dots 26. februārī Latvijas Universitātē (LU) notikušajai konferencei, kas pulcēja daudzus teatrāļus un teātra zinātniekus. Ikgadējās LU zinātniskās konferences ietvaros notikušo pasākumu rīkoja Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Teātra un kino teorijas un vēstures katedra pasniedzējas un kritiķes Silvijas Radzobes vadībā. LU sanākušajiem bija iespējams noklausīties vadošu Latvijas teātra zinātnieku un jauno pētnieku ziņojumus par aktualitātēm latviešu teātra mākslā. Tāpat konferences laikā tika rīkotas divas apaļā galda diskusijas. Vienā no tām piedalījās vairāku nevalstisko un valsts teātru vadība un LU un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) mācībspēki, kas mēģināja skaidrot „jaunā režijas viļņa” rašanās iemeslus. Savukārt otrā diskusijā bija aicināti piedalīties paši jaunie režisori.
Gan diskusijās, gan referātos un ziņojumos izkristalizējās viens – jaunās režijas uzplaukums ir skaidrojams ar veiksmīgo simbiozi starp valstiskajiem un nevalstiskajiem teātriem. Tāpat arī ar apstākļu sakritību, kas vajadzīgajā laikā un vietā savedusi kopā jaunā teātra valodā runājošos un viņus saprotošos. Konferencē tika mēģināts izskaidrot ne tikai Latvijas režijas “jaunā viļņa” fenomenu, bet arī tika iezīmēta virkne problēmu, ar kurām saskaras gan teātru vadība, gan nesen tajos strādāt sākušie mākslinieki.
Vairāki diskusiju dalībnieki atzina, ka izskaidrojums tam, kāpēc pēdējo gadu laikā Latvijas teātrī ienākusi spēcīga jauno režisoru paaudze, ir divu neatkarīgo teātru Dirty Deal Teatro (DDT) un Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) rašanās. Tie devuši iespēju izpausties jaunajiem māksliniekiem un pavēruši viņiem ceļu uz lielajiem, valsts finansētājiem teātriem. Kā atzina S. Radzobe, arī 20. gadsimta 90. gados Latvijā izveidojās virkne neatkarīgo teātru, taču to mērķis bija līdzināties valsts teātriem. Savukārt ĢIT un DDT galvenā iezīme ir tā, ka abi meklē jaunu teātra valodu un tāpēc arī tajos strādājošie režisori kļūst interesanti Nacionālajam teātrim un citiem lielajiem teātriem.
Šodien neatkarīgie teātri kļuvuši par eksperimentu un izmēģinājumu lauciņu jaunajiem režisoriem. „Valsts teātri negrib ņemt kaķi maisā,” uzsvēra DDT direktore Anna Sīle. Gan viņa, gan ĢIT vadītāja Maija Pavlova norāda uz vēl kādu veiksmīgu sakritību – abi teātri radās teju vienlaikus ar brīdi, kad LKA pabeidza režisoru kurss, kurā mācījās Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Elmārs Seņkovs un citi, kuriem bija nepieciešamība izpausties. Neatkarīgo teātru rašanās „bija nevis pamats, bet sekas, atnāca cilvēki, kam bija vēlme ko darīt, bet nebija iespējams to darīt lielajos valsts teātros”, uzsver M. Pavlova.
Jo vairāk neatkarīgo, jo labāk
Gan viena, gan otra teātra vadītāja arī norāda, ka neviens no teātriem neradās idejas dēļ, bet drīzāk bija nejaušība. DDT vietā sākumā darbojās krogs, kura vadītājs sadraudzējās ar objektu un leļļu teātra grupu Umka.lv, kas šeit parādīja savas pirmās izrādes. Savukārt ĢIT rašanās pamatā 2009. gadā bija starptautiska dejas izrāde Männersache (Vīru lietas), ko Polijā radīja Branko Potočans un Andrejs Jarovojs. Radošā grupa vēlējās parādīt Männersache arī Rīgā, un, meklējot piemērotas telpas, kādā sludinājumu portālā tika uzieta tagadējā ĢIT mājvieta. Izrāde publikai patika, to rādīja trīs mēnešus, radās ideja par citu izrāžu veidošanu, iesaistījās jau minētie režisoru kursu pabeigušie LKA absolventi.
M. Pavlova un A. Sīle, jautātas, vai uztver viena otru kā konkurentes, atbildēja noraidoši. Arī citi konferences dalībnieki uzsvēra, ka Rīgā varētu būt vēl vairāk neatkarīgo teātru. “Ja visu laiku runāsim par biznesa terminiem, tad tālu uz priekšu netiksim. Mēs neesam konkurenti, drīzāk esam bioloģiskā daudzveidība,” uzsvēra M. Pavlova. Tam piekrita arī DDT vadītāja A. Sīle: „Jo vairāk nevalstisko, jo labāk, jo arī skatītājs sāk uzticēties vārdam “nevalstisks”, līdz ar to man ir liels prieks, ka esam vismaz divas.”
Tāpat diskusijas dalībnieki atzina, ka abiem teātriem ir atšķirīgas prioritātes. Tā DDT, sākot ar šo sezonu, ir izvēlējies noteiktu tēmu loku, kurām mudina pievērsties režisorus. Uz to kā nepatīkamu ierobežojumu diskusijas laikā norādīja režisors E. Seņkovs, tiesa, citi dalībnieki piebilda, ka DDT noteiktais tēmu loks tomēr ir pietiekami plašs. Savukārt ĢIT veido ne tikai dramatiskās, bet arī dejas izrādes un citus pasākumus, kas nav teātra izrāžu formā, un dod režisoriem lielāku radošās izpausmes brīvību. Kā uzsvēra M. Pavlova, ĢIT vadība ir atvērta visām idejām, ar kurām ierodas mākslinieki, teātris izšķiras par tām iecerēm, kas pašam liekas interesantas.
DDT un NT apmainās publikām
Diskusijas laikā teātra kritiķe S. Radzobe uzsvēra, ka galvenais neatkarīgo teātru sasniegums ir spēja strādāt citādāk un tāpēc tie arī kļūst interesanti lielajiem, valsts finansētajiem teātriem. “Viņi [neatkarīgie teātri] ir citas estētiskās platformas piedāvātāji,” pārliecināta S. Radzobe. Tam piekrita arī Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, kurš kopā ar A. Sīli un DDT 2011. gadā uzsāka sadarbības projektu Tests. Tā ietvaros, piemēram, tapa lielu ievērību guvušais iestudējums Visi mani prezidenti. „Kad sāku runāt ar Annu, mums bija abpusējs mērķis. Annai bija uzdevums iedot rāvienu jaunajiem režisoriem, bet Nacionālā teātra Jaunā zāle tolaik vispār nebija populāra,” atminas O. Rubenis. Bija nepieciešams piesaistīt vairāk skatītāju gan vienai, gan otrai spēles telpai.
„Lielā teātrī mehānisms ir sarežģīts un [jaunajiem režisoriem] uzreiz tajā ir grūti ielauzties. (..) Man gribējās vismaz vienu, divus jaunos režisorus, kas piesaistīti konkrētam vienam teātrim, lai saprot šo teātri, tā garu, aktierus,” vēl vienu sadarbības iemeslu skaidroja Nacionālā teātra direktors. Projekts izrādījās veiksmīgs – zināma NT publikas daļa sāka iet uz DDT, lai redzētu, ko tur dara Nacionālā teātra aktieri. Savukārt DDT publika ir sākusi nākt uz O kartes Jauno zāli un tagad biļetes uz jauno režisoru izrādēm ir izpārdotas.
Konferences gaitā tika atzīts, ka daļai režisoru viņu karjeras tālākajā attīstībā bijis nozīmīgs 2005. gadā uzsāktais Latvijas Jaunā teātra institūta projekts Prove, kas tika rīkots festivāla Homo novus ietvaros. “Izlēmām dot jaunajiem māksliniekiem platformu,” stāsta Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa. Provē ar izrādi Stāsts par Danielu Reju startēja jau minētais Umka.lv, kas pēcāk nolēma taisīt paši savus, neatkarīgus projektus. “Sacījām: šī nu ir vieta, kur varat izgāzties, taisiet, dariet, izgāžaties, mēs jūs aizstāvēsim,” atminas G. Laiviņa. “Izgāšanās” gadījums bijusi V. Sīļa iestudētā Oāze, taču režisors pats pēcāk atzinis, ka tas bijis viens no būtiskākajiem notikumiem viņa profesionālajā dzīvē. Viena no Proves iezīmēm ir tā, ka tās ietvaros režisoriem tiek piedāvāts strādāt dažādās netradicionālās, urbānās vidēs. Piemēram, režisors Vladislavs Nastavševs iestudēja izrādi Sņeguročka Ķīpsalas automašīnu kapsētā.
Neatkarīgie naudas spīlēs
„Mēs patlaban esam ļoti brīnišķīgā situācijā, tikai Nacionālajam teātrim vien ir bijusi sadarbība ar kādiem 12 jaunajiem režisoriem. (..) Jautājums ir cits, ir jāsaprot, ka Latvijas kultūras kopējā telpā ir nepieciešami valstiskie un nevalstiskie teātri, arī finansējumam jābūt, lai tās lietas var attīstīt, tādai simbiozei jābūt,” uzsver O. Rubenis. Viņš tāpat kā virkne citu diskusijas dalībnieku kā vienu no galvenajām problēmām nosauca finansējuma trūkumu.
Diskusijas laikā atklājās arī virkne citu problēmu, ar kurām saskaras jaunie režisori un viņu darba devēji. Tā Nacionālā teātra direktors ir pamanījis, ka jaunajiem režisoriem ir grūtības sastrādāties ar gados vecākiem aktieriem. To kā trūkumu šī brīža izglītības sistēmā atzina arī LKA rektors Jānis Siliņš: “Apmācību procesā jaunie režisori strādā tikai ar saviem vienaudžiem un tā ir metodoloģiska problēma.” Tikmēr V. Nastavševs, kurš režiju studējis Krievijā un Lielbritānijā, diskusijas laikā uzsvēra Latvijas aktieru labo sagatavotības līmeni. “Aktieru līmenis neapšaubāmi ir ļoti augsts, tā ir laime strādāt ar latviešu aktieriem. Es pat neaptveru, kā tas var būt, jo aktieri nepelna daudz. Viņu degsme, kaisle pret savu profesiju ir vārdos neaprakstāma,” sacīja režisors.
Savukārt O. Rubenis pamanījis, ka jaunajiem režisoriem, kas pirmos darbus veidojuši kolektīvās radīšanas tehnikā kopā ar saviem draugiem un domubiedriem, nereti ir grūtības strādāt patstāvīgi. „Tāpat viņi ļoti reti māk analizēt materiālu,” uzsvēra Nacionālā teātra direktors.
Viena no lielākajām problēmām, ko atzina gan teātru vadība, gan paši režisori, ir jauno mākslinieku materiālais nodrošinājums. „Ja jaunajiem režisoriem sezonā jāuztaisa divas izrādes, tad ar to viņiem nevar nodrošināt dzīvi. Taču, ja Valteram Sīlim ir septiņi, astoņi projekti gadā, nevar gaidīt, lai viņš tiktu perfekti galā lielajā zālē ar lielu izrādi,” piemetina O. Rubenis. Arī DDT vadītāja A. Sīle atzina, ka neatkarīgie teātri nevar nodrošināt pienācīgu atalgojumu režisoriem.
Tieši finansējuma jautājums kļuva par vienu no galvenajiem strīdus āboliem diskusijā starp jaunajiem režisoriem, jo īpaši runājot par neatkarīgo teātru darbības principiem. Tā V. Nastavševs atzina, ka viņam ir divējāda attieksme pret nevalstiskajiem teātriem. ”Ja nebūtu DDT, es, iespējams, netiktu iekšā valsts teātru sistēmā. Es mācījos ārzemēs, neviens mani nepazina. Gāju pie Alvja [Hermaņa] ar lūgumu ļaut taisīt izrādi, viņš teica: taisi kaut kur citur vispirms, kāpēc tu domā, ka vari nākt uz valsts labāko teātri un cerēt te taisīt kaut ko. Tā es atnācu uz Dirty Deal”, stāstīja režisors. Taču, lai arī pateicīgs par doto iespēju, kas pavērusi ceļu uz lielajiem teātriem, vienlaikus V. Nastavševs norādīja uz negatīvajām iezīmēm – ne vienmēr neatkarīgajā teātrī būs viss nepieciešamais tehniskais nodrošinājums un attieksme no vadības puses būs mazāk atbildīga kā valsts teātros.
Pēdējam pieņēmumam oponēja režisors E. Seņkovs un dramaturgs Jānis Balodis, uzsverot, ka galvenais minēto nepilnību iemesls ir nepietiekamais finansējums. J. Balodis norādīja, ka vairums DDT strādājošo saņem minimālo algu, teātrim gadā nepieciešami 20 000 latu, lai nomaksātu īri un rēķinus. Tam piekrita arī režisors Dmitrijs Petrenko, norādot, ka no Kultūrkapitāla fonda neatkarīgais teātris gadā var saņemt dažus tūkstošus latu, kas nozīmē, ka labākajā gadījumā tas var „samaksāt simbolisku honorāru aktierim un dabūt naudu materiāliem, uztaisīt scenogrāfiju un humpalās dabūt apģērbus aktieriem”.
Tāpēc neatkarīgajos teātros strādājošie ir spiesti darīt arī citus darbus. Tomēr teju visi jaunie režisori, izņemot Inesi Mičuli un Lauru Grozu – Ķiberi, kurām jau sākotnēji izveidojusies pastāvīga sadarbība ar valsts finansētajiem teātriem, atzina, ka tieši neatkarīgie teātri devuši būtisku grūdienu viņu attīstībā. „Mēs nevalstiskajos teātros taisām diplomdarbus. Piemēram, DDT, viņi mūs nepazīst, nezina, vai mēs vispār spējam sadarboties ar teātri, kādā stilā strādājam, viņi mūs paņem kā kaķi maisā” uzsver D. Petrenko.
Teju visi jaunie režisori bija vienisprātis kādā citā jautājumā. Lūgti minēt savu lielāko autoritāti Latvijas teātrī, pārliecinošs vairums no viņiem nosauca režisori Māru Ķimeli, kura daudziem bijusi arī pasniedzēja. Kā atzina E. Seņkovs, viņa mācījusi, kā būtu jāattiecas pret savu darbu, pret teātri un aktieriem. “Es jūtu Māras klātesamību. Es vienkārši varu piezvanīt un palūgt viņai padomu. Es jūtu, ka viņa kaut kādā ziņā nodrošina jauno režisoru darbību, vienmēr ir gatava atnākt, piedalīties un dalīties. Viņa kā personība nav sīkumaina, viņai nav žēl dalīties ar savu pieredzi,” runājot par savu sadarbību ar M. Ķimeli, uzsvēra arī V. Nastavševs.
Nepieciešams dialogs starp režisoriem un kritiķiem
Konferences laikā arī raisījās diskusijas par režisoru attiecībām ar teātra kritiku. Tā E. Seņkovs atzina, ka viņam bijis vērtīgi piedalīties jaunās režijas konferencē, jo, piemēram, teātra zinātnieces Ingrīdas Vilkārses referāts par viņa radīto izrādi Es par Rēziju ļāvis pašam labāk izprast šo iestudējumu. “Tas man salika pa plauktiņiem daudz ko,” piebilda E. Seņkovs.
“Man pietrūkst diskusijas ar kritiķiem. Varbūt kritiķi varētu neiet pēc izrādes prom, bet aprunāties,” sacīja I. Mičule. “Dažkārt tiek kaut kas jautāts jau recenzijā, un tad es domāju – žēl, ka mums nav tādu attiecību, ka mēs varētu sazvanīties”, viņa piebilda. Diskusijas dalībnieki atzina, ka abām pusēm nav nepieciešams draudzēties, bet ievērot koleģialitāti. Tam piekrita arī S. Radzobe, atzīstot, ka nereti kritiķi vēlētos pēc izrādes aprunāties ar režisoriem, bet nezina, vai ir vēlami teātra aizkulisēs.
Jaunie režisori atzina, ka vēlētos lasīt pamatīgākus, analītiskākus rakstus par saviem iestudējumiem, viņus neapmierina tā dēvētie ābolu ķoči, kuros daudzu mēnešu darbs ielikts piecos teikumus. “Nepieciešams nevis saņemt kādu kritiku, bet izprast, kur ir tās kļūdas, un palīdzēt māksliniekiem virzīties uz priekšu,” sacīja E. Seņkovs. Savukārt režisors Andrejs Jarovojs piebilda, ka pietrūkst tādu žurnālu kā Teātra Vēstnesis, jo dienas laikraksti nekad nepublicēs liela izmēra recenzijas un analītiskus materiālus. “Man šķiet, ka ar operatīvām recenzijām nav lielu problēmu, katastrofāli trūkst lielu apcerējumu par to, kas notiek ar teātri Latvijā šodien,” piekrita D. Petrenko.
Tāpēc konferences noslēgumā izskanējusī ziņa, ka Kultūrkapitāla fonds ir piešķīris finansējumu žurnāla Teātra Vēstnesis iznākšanai, tika uztverta īpaši atzinīgi. Vairāki konferences dalībnieki atzina, ka žurnāls palīdzētu iegūt pamatīgāku priekšstatu par Latvijas teātros notiekošo un arī stiprinātu dialogu starp šajos procesos iesaistītajiem.
*LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente
Rakstīt atsauksmi