Humānās telpas robežas
Septembrī par teātri un dzīvi runā Krista Burāne.
Septembra beigas. Šodien Ķirbīšos [1] grābu lapas. Pāri pagalmam viens pēc otra laidās putnu kāši. “Es aiziešu saulei līdz, cilī, cilī, bet tu paliksi sētmalī, abi ar tēvu sētmalī, cilī...” mēles galā skan Fricis Bārda. Stirnas mežmalā skrubināja zāli. Vārnām pusdienās nobraukta lapsa. Kaimiņi un traktori vāca kartupeļus. Uzrušinot kompostkaudzi, arī es atradu saaugušus prāvus bumbuļus. Jau vasarā pamanīju, ka jūnija sākumā tur izbērtās mizas sazēlušas un saziedējušas. Ne stādīti, ne kopti kartupeļi piebirst pilns spainis. Savukārt ikdienišķās domas par mākslu laimīgi izbirst dzeltēt sākušajā sētvidū. Ar grābekli savācu tās ķerrā un vedu uz uguns vietu. Balti dūmi un dzirksteles saskrien zemajās debesīs. Gājputnu klaigas.
Virtuvē lēnas mušas pinas aizkaru mežģīnēs. Tējas krūzē pēdējās svaigās piparmētras. Blakus istabā mazā meita Mare ar draudzeni spēlē mājās. Sauc: “Mammu! Mammu!” Atsaucos: “Jā?” “Es ne tev, es Rasai!” – skan pretī. Atgriežos pie mušām. Šobrīd četrgadīgā Rasa ir mamma manai meitai. Nē, visticamāk, ka šobrīd Mare nemaz nav mana meita. Kaut kur tur, istabā, iet vaļā teātris. Bez skatītājiem. Kad paveru durvis, Mare saka: “Lūdzu, neskaties!” Es apguļos gultā, apsolu netraucēt. Krāsns siltumā rudens pieelpotās acis aizveras. Abas aktrises turpina spēlēties čukstus. Lai netraucētu man neskatīties. Es viņām par to esmu pateicīga. Par līdzsvara mirkli. Par mieru. Par to, ka no manis kā skatītāja nekas netiek prasīts.
Septembra priekšpēdējās dienas vakarā balansēju pa vidu uz mākslas tapšanas šūpolēm, kur labajā galā apsēdies viss Homo Novus, VKKF eksperta pienākumu dēļ lasītie teātra projektu pieteikumi un pirms dažām dienām līdz galam nenoskatītais dekoratīvi virspusējais Doktors Živago VDT, bet kreisajā – divas mazas meitenes, kuras pašpietiekami izdzīvo savstarpēju spēles prieku.
Viegli šūpojoties no labās uz kreiso pusi, atceros eskeipistu Vladu kā Seržu, Seržu kā the vacuum cleaner, the vacuum cleaner kā Miķeli Pankoku, Miķeli Pankoku kā Bezvēsts pazudušos, Bezvēsts pazudušos kā Zudušos dārzus, Zudušos dārzus kā Tukšo zemi, kurā skan Naida radio, notiek Maskavas prāvas un Latvijas Saeima balso par dalību Irākas karā, atceros arī kādu neatbalstītu projektu, kura autors raksta, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņš vēlas iestudēt konkrēto lugu, ir vēlēšanās strādāt ar šo materiālu – bet citas sociālas, politiskas vai vēsturiskas aktualitātes šim darbam nebūs, tas savukārt man liek atcerēties Nakts ceļotāju un Purva kluba lielo kurmi, kurš izlien no savas alas, piemiedz ar aci mazajām meitenēm Ķirbīšu istabā un aiziet ar viņām kopā spēlēt mājas. [2]
Es ceļos un eju viņam līdzi. Mare saka: “Tu tagad būsi mazā māsa!” Es saku: “Labi!”
Lūk, mani patiešām mākslā interesē savstarpējas spēles prieks. Nepamatots un nepamatojams. Nesaskaņots un nesaskaņojams. Ārpus varas attiecībām esošs. Neparedzams. Tas man liek atcerēties, kā dažas stundas pirms “Pēdējās humānās telpas” atvēršanas atbrauca Pašvaldības policija un lika novākt daļu no “Nomadi” instalācijas “Bezvēsts pazudušie” – paziņojumus, kas nesaskaņoti bija izkārti publiskajā telpā – pie kokiem un sētām. Paziņojumus, kuri aicināja jebkuru garāmgājēju piezvanīt un dalīties ar savām atmiņām par zudušajiem un zūdošajiem cilvēkiem no teātra. Dalīties ar nezināmu sarunas biedru, kurš zvanīšanas brīdī nejauši atrodas līdzās telefonam ar numuru, kas norādīts uz paziņojumiem. Saruna starp diviem svešiem cilvēkiem par mākslā piedzīvoto, manuprāt, varētu līdzināties bērnu rotaļai, kuras pamatā izbrīns, prieks, gatavība iesaistīties un savas pasaules uztveres robežu paplašināšana.
Par spīti policijai un situācijai, kurā mākslai publiskajā telpā ir tiesības pastāvēt tikai saskaņoti ar varas lēmumiem, vairākas sarunas tomēr bija notikušas. Par tām liecināja ieraksti pie telefona novietotā reģistrācijas žurnālā.
Domājot par šīm manis neskatītajām sarunām, es smaidu – līdzīgi kā par mazo meiteņu spēlēm aiz aizvērtajām durvīm. Tās iezīmē humānās telpas robežas, pilnas uzdrīkstēšanās un dzīvības.
Rakstīt atsauksmi