Viesizrādes es gaidu kā svētkus. Prozaiskāk, kā varbūt nodomājāt, ne jau kā darba svētkus, bet savus, personiskos. Es, protams, mīlu savu ģimeni, mājas, teātri utt., taču ir tik labi, ka esam palutināti ar iespēju ik pa laikam izkļūt ārpus ierastās vides...

13. februāris

Rīts, tradicionāla čemodāna kārtošana, īpašā lieta, ko nedrīkst aizmirst – krūze ar meitas foto.

Lidosta asociatīvi atgādina stāstus par tiem, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi, dodas pa tuneli pretī gaismai, lai uzzinātu, kādā virzienā turpināsies viņu esība vai nebūtība. Šeit līdzīgi – cilvēki ierodas vienā būvē, lai pēc tam dotos dažādos pasaules virzienos un nekad (iespējams) nesatiktos. Absolūti dažādi cilvēki, sveši viens otram. Cilvēks – puteklis pret pasauli. Palasīju, ko pati senāk esmu rakstījusi sociālajos tīklos:

„Lidostas ir atskaites punkts seksualitātei – vai nu svešinieks piedāvā šokolādi, vai nē. Tur var iegūt „info” no acīm, ka patīc. Lidostas ir sešzvaigžņu flirta mājvietas.”

Madride. „Oņegins. Komentāri”

Mēģinājums ar tulku. Kaspars Znotiņš pamana, ka kaut ko rakstu, un paironizē par mani ar tekstu no izrādes: „Puškina laikā jaunas meitenes intīmākā teritorija bija viņas albums (dienasgrāmata)...” :)

Viesnīca. Viena savā numuriņā, ne par ko nav jādomā, absolūta bezatbildība. Logs vaļā – nepazīstamas pilsētas smarža. Laime.

14. februāris – ha, ha – Valentīndiena.

Šajā nenopietnajā sakarā aizdomājos, kas tieši ir tas, kas uzrunā, kā dēļ rodas iemīlēšanās sajūta? Kas liek skatītājam jūsmot par kādu konkrētu aktieri/trisi? Manā iemīlēšanās pieredzē tam vienmēr ir bijusi tieša saikne ar radošo (dievišķo) DZIRKSTI. To nevar izskaidrot shematiski vai racionāli. Tā ir kā migla vai gaisma, kas pēkšņi pārslīd pāri cilvēkam. Kā virmojums. Pat visikdienišķākajās sadzīves situācijās. Kāpēc ne pārāk glīts aktieris vai aktrise uz skatuves UZMIRDZ, un tu nespēj atraut acis, bet nevainojamu ārējo dotumu apveltīts paliek pelēks? Tas ir mirklis, kad var ieraudzīt viņa dvēseli, un tās parasti ir skaistas.:) Man to ir laimējies redzēt brīdī, kad cilvēks dzied un tur rokas uz ceļiem, delnas pavērsis uz augšu, caur šīm delnām pilnībā atbruņots un paļāvies... Vai arī – it kā paseklā huligānā dejas laikā ieraudzīt tādus emociju atvarus, ka visi priekšstati sašķīst driskās.

Ko arī jums novēlu! (Ne jau to huligānu, bet tos mirkļus.) :)