Šoreiz – ne par aktieriem, režisoriem, scenogrāfiem un tērpu māksliniekiem. Par tiem, kuri nenāk paklanīties un saņemt skatītāju aplausus pirmizrādēs un ikdienas izrādēs, kurus gandrīz nekad neintervē, ļoti reti piemin svinīgajās runās, saņemot balvas, bet bez kuriem teātrī nenotiktu nekas. Manā teātrī. Mani cilvēki. Protams, ka vienkārši vārdi un uzvārdi neizteiktu neko un diez vai kādu spētu ieinteresēt, tāpēc mēģināšu par viņiem runāt savu izjūtu uzplaiksnījumu un vērojumu valodā.

Ikdienas scenārijs

Dienesta ieeja – dežuranti Vilnis, Kārlis, Dainis, Valdis. Jūs taču zināt, cik patīkami, ja tevi nākam sagaida ar smaidu. Ar katru no viņiem ir īpaši izveidojies sasveicināšanās rituāls, katrs “labrīt” atšķiras: vienā gadījumā tiek pastiepts burtiņš “a”(laaaaabrīt), citā – bez prasīšanas sagatavota “īstā” atslēga, vēl citā – vienmēr aprunājamies, ka ārā auksts vai pavasaris. Un vēl esmu ievērojusi, ka, ja ir brīvāks brīdis, mūsu sardziņi lasa grāmatas, labas grāmatas.

Administrācija – Ārija, Daiga, Sandra, Gunta, Elīna, Agnija, Dace, Jeļena, Vera, Ainis. Tuk – tuk, pieklauvēju pie durvīm, atveru, saku: “Nu, sveikas meitenes! Man te tāda vajadzība...”, man pievēršas vairāku acu pāri, pārtrauktā rosība asociatīvi atgādina vietu, kur Ziemassvētku vecīša palīgi gatavo un saiņo dāvanas bērniem, te mūsu emocionālās vēlmes un iespējas tiek bagātinātas un ietērptas arī reālistiskos un materiāli taustāmos veidos. Ja runātu fizikas līdzībās, tad šeit atrodas drošinātāji starp aktieriem un visu pārējo pasauli. Arī izcili noorganizētu viesizrāžu laikā. Bet var arī ieiet un palūgt, piemēram, tīru aploksni, un, ja būs, tad noteikti iedos (parasti arī ir):).

Izrāžu vadītājas – Zane, Linda, Liene, Lāsma. Apbrīnas vērtas meitenes. Kā sauc mašīnas, kas spēj pārvietoties gan uz sauszemes, gan ūdenī, gan gaisā? Kā sauc cilvēkus, kas ir spējīgi apgūt neskaitāmas svešvalodas? Kā tos, kas spēj atcerēties neskaitāmas skaitļu kombinācijas un darbības? Kā sauc tos, kas var veiksmīgi darīt vairākas darbības vienlaikus? Tādas viņas ir. Meitenes ar tādu izglītību, ka sen jau varētu izveidot savu, daudz ambiciozāku un apmaksātāku karjeru, ja vien nemīlētu teātri un mūs. Meitenes, ar kurām var kopā pastaigāties ar suņiem. Meitenes, kas manu draudzeņu – aktrišu – ierosinātas, slepeni nomēra manas drēbes grimētavā (kamēr es spēlēju izrādi), uzšuj skaistu kleitu un uzdāvina man to dzimšanas dienā. Uhhh, kādas meitenes!

Tērpu dāmas – Inese, Māra, Brigita, Ance, Inga. Uz skatuves man jābūt baltai dūjai? Kurš šo ilūziju spēs radīt, piešūt katru spēlējot norauto pērlīti? Kuru pielaid tik tuvu sev klāt, ka vari viņa priekšā izģērbties:), lai nopūstu ar antistatiķi vai mērkaķa ātrumā vienas īsas ainas laikā pārģērbtu diezgan sarežģītu tērpu ar visiem aksesuāriem un kurpēm? Bet uzticies un paļaujies, tu jūti drošas rokas, kas pārliecina un nomierina. Vēl es varu pamācīties no šīm skaistajām sievietēm, kā gatavot neticami garšīgus ēdienus un labi izskatīties. Vienai no viņām ir zirgs, viņa piestrādā arī garderobē, lai varētu nodrošināt viņam labus apstākļus. Mēs – aktrises – kādu laiku bijām vienotas, vācot izlietotās (atvainojos par prozu) zeķubikses, jo zirgam pēc tam no tām tika tamborēta liela bumba rotaļām. Vēl viena no viņām man ļoti grūtā brīdī uzdāvināja rotātu saspraužamo adatu – pret ļaunu aci. Kāds labais gariņš vienmēr izseko, lai drēbes būtu tīras, lai dvielīši nomainīti, un tajā pašā laikā apskaužami orientējas kino un teātrī, arī internetā, uzmundrina ar labiem vārdiem un neļauj padoties.

Skaņa – Gatis, Andris, Oļegs. Visi trīs – ļoti dažādi puiši, tādas arī izrādes, kurās viņi ir “skaņa”. Es domāju, ka katrs režisors jau zina, tieši ar kuru no viņiem vēlas strādāt. Viens ir precīzs, racionālāks, mācēs pat “Garās dzīves” Krievijas viesizrāžu laikā pār muitas kontrolpunktam pārvestā padomju laika televizoram sasistās lampas vietā izdomāt ko tādu, lai televizors strādātu. Vai “Klusuma skaņās” reaģēt zibenīgi nobrukuša faila dēļ. Otrs – jūtīgs, emocionāls, sasaistē ar to, kas notiek uz skatuves. “Ledu” spēlējot, nevienu citu nevaru iedomāties. Trešais – radošs, mūsdienīgs, arī paralēli teātrim nodarbojas ar savu aizraušanos – DJ. “Mēnesis uz laukiem” sākas ar viņa plato smaidu, samiegtajām acīm un baltajiem zobiem aizskatuvē, un laba noskaņa jau nodrošināta.

Gaisma – Lauris, Inta, Normunds, Artūrs, Pēteris. Par “gaismu” nozīmi uz skatuves nav jēgas runāt, liekas, ka tas tāpat ir skaidrs. Viņi zina, kā uzstādīt prožektoru, lai es izskatītos labi:). Ar vienu no viņiem aktiera statusā spēlējam arī “Revidentā”, man kā nesmēķētājai viņš kā pīpes “profs” vienmēr, kad var, pirms “Ilgu tramvaja” Jūnisas lomas atveidošanas “iepīpina” manējo, lai es neizgāžos:). Mums aptuveni pirms gada ir pievienojušās trīs jaunas “gaismas”, un mani priecē tas, ka viņi ir tik ieinteresēti teātrī, viņi “fano” par savu darbavietu.

Kase – Sanita, Māra. Meitenes, kuras visciešāk kontaktējas ar mūsu skatītājiem, mūsu “ambrazūra”, kas tiek galā gan ar jaukākajiem, gan nepatīkamākajiem brīžiem. Kuram ir visugunīgākie mati pasaulē? Kam vismierīgākās zilākās acis?:)

Grims – Sarmīte, Ilze. Perfekcija. Tik smalki pielāgo parūkas un grimus, kā ķirurgi pārstāda orgānus. Pamēģini dzīvot uz skatuves ar neatbilstošu sirdi... Katra sirma matu šķipsna no svara, tas, kurā pusē “celiņš”, nosaka tēlu raksturu.

Tehniskie – Guntis, Guntars, Jānis L., Kārlis S., Kārlis T., Andris, Jānis S., Ivars. Nu, šie vīri būtu atsevišķa varoņeposa vērti! Viņi ir tie, no kā vistiešākajā veidā ir atkarīga mūsu dzīvība un drošība uz skatuves. Viņi nojauc visus priekšstatus, ka skatuvnieki ir nodzērušies dzīves autsaideri bez interesēm. Viņu vīrišķība – te es domāju arī intelektu, spēju uzņemties atbildību, humora izjūtu, jā, arī fizisko spēku pat it kā ne pārāk lielā augumā (pusei no viņiem) – ir tik pārliecinoša! Var apskaust tās meitenes, kuras ir izvēlētas būt par viņu sievām (starp citu, mūsu teātrī ir vairāki “tehnisko cilvēku” pāri). Viņi vada radio raidījumus, labi orientējas mūsdienu un klasiskajā mūzikā, satriecoši spēlē klavieres (vienreiz stāvēju aiz durvīm, kā apburta klausījos, minēdama, kurš no aktieriem tas varētu būt, un... iznāca Kārlis), vairumam ir veģetāriešu dzīvesveids un fantastiski tetovējumi. Viņi skatās izrādes, dažreiz atnāk speciāli, ārpus sava darba laika. Viņiem ir savs viedoklis, pamatots. “Peldošajos-ceļojošajos” man saplīsa un izkrita auskars, visskaistākais un atbilstošākais tērpam. Jau no tā atvadījos, tika piemēroti citi... Nākamajā izrādē pie manis pienāca Guntars un pasniedza salabotu, salodētu iepriekšējo. Skaisti, vai ne?:)

Tīrības uzturētājas – Valentīna, Irēna, Natālija, Leonora, Lolita, Ieviņa. Vitālas un ļoti skaistas sievietes ar pašapziņu.

Gaismas dvēsele – Modris.

Tie, ar kuriem ir bijis tas gods kādreiz strādāt kopā – Andra, Dagnija, Laila, Anda, Rūta, Krišjānis, 'Jenots', Vilnis.

“Bērni” vai “sarkanās vestītes” – Kristīne, Annija, Agnija, Ieva Pl., Ieva P., Līva, Andreta, Ance, Jānis, Andris, Vita, Sintija, Elīna, Egita, Samira, Madara Luīze, Klāvs, Linda – jaunas, maksimālistu-entuziastu dvēseles, kuras interesē teātris, daudzi paši grib kļūt par aktieriem un seko mūsu teātra dzīvei vismaz kādus gadus astoņus. Viņiem esot tāda iekšēja jaunpienācēja iesvētīšana – pirmajā darbadienā jāpasniedz savam iemīļotākajam aktierim puķe un jāiedod buča. Divreiz arī man ir laimējies tādu saņemt...

Direktore – Gundega. Atmiņa, kas izsaka visu. Pirms aptuveni desmit gadiem, nākot uz teātri, uzdūros pie veikala piesietam suņu puikam, veikala īpašnieki teica, ka tas jau trīs stundas gaida saimnieku. Garām paiet nevarēju, nolēmu, ka kārtošu šo situāciju, tikai jānospēlē izrāde... Gundega atsaucās suni pieskatīt savā kabinetā... Kamēr es spēlēju izrādi, suns bija ne vien aprūpēts un paēdināts, bet arī sazvanīta dzīvnieku patversme un beigu beigās atrasts arī suņa saimnieks. Tā lūk!

Es savu dzīves laiku pavadu ar brīnišķīgiem cilvēkiem!