Neilgi pēc Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādes „Barikādes” („Barikados”) pirmizrādes Lietuvas kultūrai veltītās interneta vietnēs un nacionālajos dienas laikrakstos publicētas vairākas recenzijas. Lielākoties recenzenti pievērsušies izrādes postulētā dialoga ar vēsturi un mūsdienu Lietuvu analīzei, arī vērtējuši iestudējumu plašākā Baltijas un citu Eiropas valstu kontekstā, kā arī norādījuši uz tā lomu Lietuvas teātra vides dažādošanā.

Kultūrai veltītā izdevumā „7 meno dienos” (internetā šeit) Kristina Steiblīte (Kristina Steiblytė) raksta: „Izrāde ir vērtīga ne vien izvēlētās tēmas dēļ, bet arī lietuviešu teātrim neraksturīgā iestudēšanas veida dēļ. „Barikādes” veidotas bez iepriekš sarakstīta dramaturģiska teksta, improvizējot, meklējot. Tiem, kas redzējuši kaut vienu V. Sīļa izrādi (Lietuvā tikušas rādītas jau divas), nebūs pārsteigums, ka izrādē tiek daudz runāts un ir jāpaļaujas uz aktieru meistarību, spēju komunicēt ar skatītāju.”

Lietuvas nacionālajā dienas laikrakstā „Lietuvos rytas” Rūta Oginskaite (Rūta Oginskaitė) raksta: „Izrādē lepojas ar atmodas laika dziesmu, kurā „atmostas Lietuva, Latvija, Igaunija”. Skatoties teātra kontekstā, tas ir mazliet kļūdaini, jo Latvija un Igaunija jau vairākus gadus ir atmodusies un pievēršas savas vēstures notikumiem. Mostas tikai Lietuva, latviešu modināta.” Raksts pilnībā šeit.

Savukārt recenzijā nacionālajam dienas laikrakstam „Lietuvos žinios” Audrjus Musteikis (Audrius Musteikis) uzsver izrādes atrautību no šobrīd aktuālā: „(..) ir mazliet savādi, ka izrādes veidotājus it nemaz nav interesējuši mutuļojošie notikumi Ukrainā, kas noteiktā ziņā ir ļoti tuvi 13. janvāra notikumiem Lietuvā, un ka viņi visā izrādes iestudēšanas procesa laikā nav tiem pievērsuši uzmanību. (..) Protams, izvēle ir brīva, un materiāla atlase vienmēr ir subjektīva, tomēr drosminieki, kas sevi pasniedz kā tādus, kas uzdrīkstas runāt par to, ko neviens neaizskar, no šīs atvērtās brūces, meklējot īstu vai šķietamu vēstures neērtumu, būtu guvuši daudz impulsu.” Pilnībā šeit.

No Viļņas Nacionālā drāmas teātra izrādes „Barikādes” // Foto – D. Matvejevs

Visai izvērsti recenzenti pievērušies ironijas nozīmei izrādē, to traktējot pat krasi atšķirīgi. Ironiskais pamattonis uztverts gan kā vēlēšanās maskēt izrādes būtiskākās problēmas, gan kā vieglprātīga attieksme pret izvēlēto tēmu, gan arī kā vienīgais iespējamais sarunas veids.

Interneta vietnē www.menufaktura.lt, kas veltīta atšķirīgām norisēm mākslas jomā, publicētajā Monikas Meilutītes (Monika Meilutytė) recenzijā teikts, ka „ir iespējams apšaubīt atsevišķas anti-padomju ainas. Piemēram, krievu žurnālistu „pētījums”, kas balstās pārliecībā, ka „vēlamo informāciju ir iespējams nopirkt”, kā arī asiņainas Krievijas vēstures lappuses atklājošs raidījums „Patiesība vai meli” un uzvaras pieminekļa pārtapšana orģijā. Šīs ainas izrādē ir tik ļoti ironiskas un sarkastiskas, ka draud kļūt visai bezgaumīgas. Tomēr tās lieliski atspoguļo padomju laika un mūsdienu Krievijas tieksmi sagrozīt patiesību un radīt vēlamo propagandu. Tomēr baidos, ka ar Napoleona kompleksu sirgstošie Lietuvas patrioti, kas tik ļoti lepojas ar Lietuvas valsti un Lietuvas Dižkunigaitijas vēsturi, lietuviešiem un nicina jebkuru citu nāciju (varbūt izņemot latviešus), šīm anti-padomju izteiksmīgajām ņirgāšanās ainām piešķirs par daudz nozīmes, jo vairāk tādēļ, ka šīs epizodes ir tiešām efektīgas un atstāj spēcīgu iespaidu”. Pilnībā šeit.

Kristina Steiblīte raksta: „Dokumentālo pagātnes faktu daudzums ir pārlieku liels, salīdzinot to ar ļoti subjektīvo septiņu cilvēku tagadni. Varbūt par to arī bija izrāde: pagātne ar visām tās interpretācijām ir pārlieku sarežģīta mūsdienu trīsdesmitgadniekiem, mūsu traumas ir nepārvaramas, tāpēc atliek vien par to visu smieties.”

Audrjus Musteikis savā recenzijā atklāj atšķirīgu pozīciju: „Tēlojot etīdes, kas stāsta par pagātni un tagadni, mēģinājumi sākt runāt nopietnāk, sāpīgi tiek aizskaloti gluži kā dubļi straumē, kas provocē vien uz izpriecām. Baidīdamies no patētikas, dzejas, romantizēšanas, heroizācijas, plakātiska patriotisma, klišejām, pat emocijām un neredzēdami drāmu (kaut arī 13. janvāris ir drāma par excellence, lielākā traģēdija), izrādes veidotāji uzjautrinās, smejas, kariķē, tēlo groteskā stilā un šaržē. 13. janvāris šajā izrādē ir jociņu drāma.”

No Viļņas Nacionālā drāmas teātra izrādes „Barikādes” // Foto – D. Matvejevs

Recenzijās arī ticis akcentēts jautājums par patriotismu un izrādes veidotāju centieniem būt patiesiem un uzdrošināties runāt atklāti. Par to runā Kristina Steiblīte, sakot, ka „izrāde, kāda tā ir pašlaik, šķiet, pakļāvusies spiedienam (kuru vispirms uzspiedis iekšējais cenzors) runāt taisnīgi, neaizmirst upurus, vienkāršus cilvēkus un, protams, šaržēt politiķus”.

Arī Rūta Oginskaite atzīmē: „Atklātība izrādē ir mākslīga, destilēta, izskaistināta un pacelta taisnīguma līmenī, noticēt tai ir grūti. To var teikt par lielāko daļu aktieru monologu, kas šķietami ir viņu pašu vārdā teikti un par viņu pašu sajūtām, kas saistās ar Lietuvu. Šis patriotisms, kas kā šaujamais pulveris noder monologa veidošanai, ir vien poza.”

Visvairāk par atšķirīgu izrādes recepciju iespējams runāt diskusijas veicināšanas un interpretācijas aspektā. Rūta Oginskaite raksta: „Es „Barikādes” nosauktu par izglītojošu izrādi, īpaši tās otro daļu, kurā aktieri lasa dokumentus, liecības. Drosme interpretēt parādās tikai vienā izrādes ainā – kad A. Storpirštis atgādina kolēģiem, ko viņi spēj darīt vislabāk, respektīvi, tēlot. Viņi ar savu tēlojumu izpurina padomju laiku vēsturi un atriebjas tiem krievu žurnālistiem, kuri melo par 13. janvāra notikumiem un sagroza tos. Bet drosme interpretēt? Tās nav vispār. Sajust tās dienas elpu ārpus teātra sienām, redzēt, ka 13. janvāra scenārijs atkārtojas un zināt, kā pret to attiekties savā izrādē un gūt patiesu publikas reakciju? Līdz tam vēl tāls ceļš ejams.”

Audrjus Musteikis uzskata, ka „ikviens skatītājs pats savilks paralēles, jo autori un aktieri īsti nespēj atbildēt uz izvirzīto jautājumu: kā šodien mēģināt runāt par 13. janvāri. Lūk, to var darīt gan šādi, gan tā, gan vēl citādi”.

Kristina Steiblīte raksta: „Pirmizrāde atgādina skici. Izrāde ir ilga, aktieri pārraida, bet skatītāji sagremo daudz intensīvu emociju, un tas nogurdina. Pats iestudējums arī raisa divējādas sajūtas. Kaut arī tas nav nevainojams, tomēr runā par jūtīgu tēmu. Diemžēl runā pārlieku piesardzīgi, cenšas vairāk attaisnot tēmas izvēli, nevis pateikt to, kas ir svarīgi pašiem izrādes veidotājiem. Galu galā apsolītā sasaiste starp pagātni un tagadni netiek atklāta. Vienīgā saikne ir aktieri, viņu personiskā pozīcija un (iespējams, neapzināta) janvāra notikumu nodēvēšana par traumējošu pieredzi.”

No Viļņas Nacionālā drāmas teātra izrādes „Barikādes” // Foto – D. Matvejevs

Monika Meilutīte savukārt rezumē: „Neteiktu, ka šis jaunais Lietuvas Nacionālā drāmas teātra iestudējums būtu izdevies, ja izrādes veidotāji aprobežotos vien ar vēsturiskajiem faktiem un tiektos tos atgādināt un modināt patriotiskas sajūtas. „Barikados” autori Lietuvas vēstures materiālu aptvēruši ne kā milzu muzejā ieslēgtu, neapšaubāmu patiesību postulējošu dokumentu, bet drīzāk kā ne vienmēr skaidri uzrakstītu un kā daudz jautājumu rosinošu „Da Vinči kodu”. Izrādē vēsturiskie fakti nonāk nebēdīgas fantāzijas un jautras ironijas radošā lokā. Vērtējot jaunāko Lietuvas Nacionālā drāmas teātra iestudējumu kopumā, ir acīmredzami, ka pilsoniskums tajā saistīts ar pozitīvu, radošu un možu enerģiju. (..) Izrāde, pirmkārt, atgādina, ka neatkarīgajā Lietuvā mums var būt atšķirīgi viedokļi un nav iemesla baidīties tos izteikt, otrkārt, tā mudina publiku neklusēt, bet gan diskutēt par dažādām tēmām un pārspriest dažādas problēmas (dažas no tām jau atklātas izrādē). Iespējams, ka „Barikados” nekļūs par iestudējumu, pēc kura skatītāji vien pateiks, ka tajā tika izteiktas skaistas idejas. Šī izrāde, manuprāt, liks ikvienam skatītājam sev pajautāt: varbūt es varētu kļūt par aktīvāku pilsoni? Un tas arī ir vissvarīgākais.”

* LU Humanitāro zinātņu fakultātes Lituānistikas MSP 1.kursa studente