Reizēm domāju par to, kas ir vienkāršāk – strādāt fizisku darbu (piemēram, nokrāsot istabai sienas) vai uzrakstīt recenziju. Laikam jau atkarīgs no izrādes – reti, bet ir reizes, kad domas par izrādi var pierakstīt viegli, pat gandrīz mehāniski, it kā kāds diktētu priekšā. Ir reizes, kad pat Latvijas drukātajos medijos atvēlētais niecīgais zīmju skaits liekas bezgalīgs. Vai reizes, kad teātra atstātais iespaids ir tik spēcīgs, ka jebkuri vārdi šķiet neizteiksmīgi un neveikli.

Tikpat grūti dažkārt ir atslēgties no racionālā kritiķa skatupunkta un pieslēgties izrādei emocionāli, neskaldot matus un nepiekasoties pie sīkumiem. Šosezon šādu izrāžu bijis maz, un, iespējams, no racionālās, “objektīvās” kritikas viedokļa tās nebūt nav izcilas. Liepājas teātra “1984” – izrāde, kuras laikā pat iespējams nosvīst, sekojot līdzi Egona Dombrovska Vinstona pārdzīvojumiem. “Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī – izrāde, kuras atstātā saldi rūgtā pēcgarša nebeidzas vēl ilgi pēc noskatīšanās. “Māceklis” Jaunajā Rīgas teātrī, kura finālā Elitas Kļaviņas varones emocionālais pārdzīvojums šķiet fiziski izplešamies telpā. Laikam jau piederu pie racionālā teātra kritiķa tipa, kas reti kad, skatoties izrādi, spēj “pazust laikā un telpā”. Tādēļ jo īpašu gandarījumu sagādā brīži, kad uz mani iedarbojas teātra brīnumainā daba un rodas sajūta, it kā es un izrāde elpotu vienā ritmā. Kaut arī šonedēļ redzētās izrādes nespēja manī izslēgt racionālo līdzdomāšanu, katrā tomēr bija iespējams saskatīt kaut ko no teātra īpašās dabas.

10. aprīlis. Balets “Raimonda” (Latvijas Nacionālā opera, horeogrāfs inscenētājs Aivars Leimanis)

Jaunākais LNO baleta uzvedums “Raimonda” ir skaistuma manifests. Gan klasiskā baleta, gan iestudējuma vizualitātes ziņā. Scenogrāfijas un kostīmu autore Ināra Gauja skatuvi noformējusi apzinātā stilizācijā – priekškars ar viduslaiku pils kontūrām un daudzie mainīgie prospekti, kuros mijas pils iekštelpu greznās konstrukcijas un dūmakas apņemts mežs Raimondas sapņu ainā, atgādina klasisko Disneja multfilmu reprodukciju un labi piestāv uzveduma sižetam. Mākslinieces darinātajos brīnumaini skaistajos un košajos tērpos, tāpat kā uzveduma kopējā koncepcijā, attēlots divu atšķirīgu kultūru – Austrumu un Rietumu – konflikts. Cīņā par Elzas Leimanes-Martinovas lepnās un žilbinoši skaistās Raimondas sirdi, protams, uzvar nevis savā apsēstībā pat nedaudz komiskais Sergeja Neikšina “Austrumu ļaundaris” Abderahmans, bet gan Artura Sokolova cēlais varonis Žans de Briens, kurš atgādina ne tik daudz drosmīgu viduslaiku bruņinieku, bet drīzāk Apollonu vai kādu citu sengrieķu dievu. Uzvedums, protams, beidzas ar klasisku Holivudas happy end, taču ne jau sižets ir tas, kas paliek atmiņā. “Raimonda”, pārfrāzējot Valdas Čakares izteikumu par Alvja Hermaņa “Divpadsmit krēsliem” tepat Kroders.lv, ir izrāde-parāde, kurā kā uz plaukstas redzama LNO baleta mākslinieku augstā dejas un aktieriskā mestarība – gan ansambļa, gan solistu izpildījumā.

11. aprīlis. “Jauktās jūtas” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris, režisors Leonīds Truškins)

Nesen pirmizrādi piedzīvojušo Rīgas Krievu teātra izrādi “Jauktās jūtas” sestdienas vakarā sanākusī publika uzņem ar jūtamu labvēlību un aizrautīgi seko līdzi divu aktieru-leģendu – Rīgas Krievu teātra aktrises Gaļinas Rosijskas un viesmākslinieka krievu komiķa Genādija Hazanova – saspēlei. Hazanova parādīšanās uz skatuves tiek sveikta ar ilgiem aplausiem, skatītāji cītīgi aplaudē arī pēc katras izspēlētās ainas un muzikālo starpspēļu laikā, bet izrāde beidzas ar skaļām ovācijām un abiem aktieriem pasniegtiem ziedu klēpjiem.

Ričarda Baera luga “Jauktās jūtas” (Mixed Emotions) iezīmē klasiski melodramatisku sižetu par divu vientuļu cilvēku satikšanos, un režisors Leonīds Truškins šo traģikomisko atmosfēru arī precīzi iedzīvinājis uz skatuves. Tomēr nepamet sajūta, ka izrāde izrautos no gausā un nedaudz paštīksmīgā aktieru-zvaigžņu teātra rāmjiem, ja tā tiktu spēlēta situāciju komēdijas tempā, īsinot garās starpspēles, kuru laikā uz skatuves, skanot sentimentālai mūzikai, burtiski nenotiek nekas, un paātrinot savstarpējās reakcijas abu galveno varoņu dialogos.

12. aprīlis. “Zudusī Antarktīda” (“Dirty Deal Teatro”, režisors Valters Sīlis)

Šo izrādi salīdzinoši tik vēlam apmeklējumam (pirmizrāde notika 5. februārī) esmu pietaupījusi ne tikai tādēļ, ka tā tiek reti rādīta, bet arī tādēļ, ka apzināti cenšos izvairīties no iestudējumiem, kas stāsta un māca par vides problēmām. Brīžos, kad uz mani no skatuves kliedz: “Nemēslo mežā! Nebrauc ar mašīnu, brauc ar velosipēdu!”, es gribu kliegt pretim: “Lieciet mani mierā!” Neuzskatu, ka man kā indivīdam (izņemot, protams, atbildību pašai par savu rīcību) būtu iespējams politiskā līmenī ietekmēt, piemēram, Amazones lietusmežu izciršanu.

Tādēļ Valtera Sīļa izrāde-lekcija “Zudusī Antarktīda”, uz kuru vējainā svētdienas vakarā ir sanācis krietns pulciņš interesentu, man ir patīkams pārsteigums. Pirmkārt, tādēļ, ka beidzot ir izdevība pirmā plāna lomā uz skatuves redzēt aktieri Tomu Liepājnieku, kurš, salīdzinot ar citiem 2011. gada LKA aktierkursa beidzējiem, šķiet (kā secinu pēc izrādes – nepelnīti) palicis ēnā. Otrkārt un vēl jo būtiskāk – tādēļ, ka izrādei piemīt absolūti atbruņojoša un ne-agresīva atmosfēra.

Toma Liepājnieka atveidojumā jūras biologs Džeimss Maklintoks ir nedaudz smieklīgs, nedaudz neveikls, nedaudz pāraizrautīgs cilvēks, kura šķietami eksotiskais stāsts par piedzīvoto un pārdzīvoto Antarktīdā izrādē gluži nemanot izaug par kaut ko vairāk – stāstu par vispārcilvēciskām vērtībām, nevis “urbjot” skatītājam galvā idejas par to, ka lietot plastmasas maisiņus ir slikti, bet gluži vienkārši mācot ieklausīties cita cilvēka pieredzē un pasaules redzējumā. Domāju, ka diez vai vidusmēra cilvēku varētu interesēt dažādo izrādē aprakstīto jūras radījumu anatomika vai nozīme Antarktīdas kopējā ekosistēmā. Vismaz man skatīšanās uz dažādu jūras dzelmju briesmoņu attēliem nekad nav šķitis īpaši aizraujošs brīvā laika pavadīšanas veids. Un tomēr – izrādes laikā līdz ar citiem skatītājiem pieķeru sevi pie domas, ka ne reizes nerodas vēlme ieskatīties pulkstenī vai domāt par to, kāpēc, pie velna, man svētdienas vakarā būtu jāklausās lekcija par Antarktīdu.

14. aprīlis. “Pasaka par Veco Nāvi” (Ģertrūdes ielas teātris, režisors Ģirts Šolis)

Nenoliedzami viens no neparastākajiem šīs sezonas teātra notikumiem. Ģertrūdes ielas teātra zālē valda puskrēsla, un trīs aktieri – spēles vadītāji sagaida skatītājus pie zāles duvīm, jau kopš pirmā mirkļa pārliecinoši ievezdami izrādes pasaulē. Asprātība un melnais humors spiežas caur visām vīlēm – gan Nāves “pakalpiņu” jeb leļļu vadītāju “nāvīgi nopietnajā” darbībā, gan pašas izrādes galvenās varones – Vecās Nāves kā klīrīgas vecās dāmas – atveidojumā.

Un tomēr šķiet, ka “Pasaka par Veco Nāvi” vēl ir detaļās nenoslīpēta izrāde – mērķtiecības un sižetisku nianšu trūkst ne tikai dramaturģijā, bet arī aktieru-leļļu un pašu aktieru savstarpējās attiecībās – domāju, ka izrāde tikai iegūtu, ja īso, dažādas konkrētas emocijas (pārsteigumu, nosodījumu utt.) paudošo skatienu vietā aktieri izstrādātu niansētāku un nereālistiskāku kustību valodu, kura katru sīkāko žestu vai acu skatienu padarītu par neatņemamu stāsta pavedienu. Pagaidām arī nav skaidri iespējams atbildēt uz jautājumu, kādas ir Vecās Nāves un viņas asistenu attiecības – respektīvi, kurš kuru vada.

15. aprīlis. “Aspazija. Personīgi” (Jaunais Rīgas teātris, režisore Māra Ķimele)

JRT izrādē Baibas Brokas atveidotā Aspazija vairākkārt lepni atkārto: “Es esmu Aspazija!” Tomēr gan izrāde, gan paši Aspazijas darbi apliecina, ka nav iespējama Aspazija bez Raiņa.

Iestudējums konceptuāli vēsta par Aspazijas un Raiņa kopdzīvi un dara to ar jūtamu rūpību. Izrādes vēstījums papildināts ar būtiskiem, mērķtiecīgi atlasītiem faktiem – Aspazijas tuvredzība, atkarība no zālēm, sniegts konteksts par attiecīgajā brīdī topošajiem Raiņa un Aspazijas darbiem, tai skaitā minētas konkrētas saņemto vai nesaņemto honorāru summas. Uz skatuves (gan neizprotami, kādēļ tikai komiskā atveidojumā) parādās dzejnieku laikabiedri – Raiņa māsa Dora, Pēteris Stučka, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Ziemeļnieks, Janis Jansons-Brauns...

Tomēr sadzīviskie sīkumi, izrādei ritot uz priekšu, sāk nogurdināt ne tikai Aspaziju un Raini, bet arī mani kā skatītāju. Pieļauju, ka tas darīts ar mērķi, lai ļautu skatītājiem identificēties ar Aspazijas sajūtām, sevišķi trimdas periodā, kad izrāde centrējas tikai ap divām tēmām – slikto fizisko un garīgo pašsajūtu, kā arī visu, kas saistīts ar ikdienas rutīnu (mājas uzkopšanu, ēst gatavošanu, apģērbu lāpīšanu u.tml.). Atceros pirmo reizi, kad atšķīru Raiņa dienasgrāmatu un gluži vai sašutusi konstatēju, cik daudz tajā ir no vienkārša “mirstīga” cilvēka pārdomām. Īsās, strupās frāzes, kuras kādā brīdī izrādē skandē arī Ģirta Krūmiņa Rainis, sadzīviskā manierē vēsta par vingrošanas priekiem un veselības problēmām, bet jau nākamajā brīdī pārsviežas uz absolūti garīgām vērtībām, apliecinot to, ka šīs divas matērijas – fiziskā un garīgā – eksistē cieši līdzās un nav viena no otras nošķiramas. Iestudējumā šī kontrasta trūkst – sadzīviskais dominē pār garīgo, un pēc izrādes noskatīšanās no galvas neiziet uzmācīga doma par to, ka ne jau ikdienišķās grūtības, ar kurām dzīvē var saskarties ikviens – nabadzība, veselības problēmas, savstarpēja atsvešināšanās –, padara Raini par Raini un Aspaziju par Aspaziju.

16. aprīlis. Silvijas Radzobes lekcija “Pārdomas par 2015. gada Dailes teātri: procesi, personības, problēmas” Dailes teātrī

Uz Dailes teātra izrāžu skates ietvaros notiekošo Silvijas Radzobes lekciju – pārskatu par Dailes teātra aizvadīto gadu procesiem, personībām un problēmjautājumiem –sanākusī publika šķiet labvēlīgi ieinteresēta. Līdzās skatītājiem, studentiem un jau citos pasākumos manītiem teātra interesentiem tajā piedalās arī Dailes teātra vadība, kā arī daži “praktisko” teātra profesiju pārstāvji – tai skaitā aktieri un režisori. Silvijas Radzobes nolasītā interesantā un pārskatāmā lekcija iepazīstina gan ar Dailes teātra repertuārpolitiku (piemēram, teātrim iepriekšējās sezonās pārmesto ieslīgšanu izklaides žanrā, kvantitatīvi visvairāk iestudējot mūziklus un situāciju komēdijas), gan sasniegumiem un problēmām, kas saistītas ar Dailes teātra aktieru un režisoru (tai skaitā ārzemju viesrežisoru) darbu.

Taču vienlīdz būtiska, manuprāt, izvēršas arī diskusija pēc priekšlasījuma, kurā uzdotie jautājumi un izskanējušie viedokļi saistās nevis specifiski ar Dailes teātra, bet vispārīgiem teātra kritikas jautājumiem. Pamatots ir Džilindžera uzdotais jautājums par kritikas objektivitātes problēmu, kā piemēru minot absolūti pretējos vērtējumus, kas Latvijas vadošajos preses izdevumos publicēti par Nacionālā teātra izrādi “Vīnes meža stāsti”. Tikpat pamatots ir Silvijas Radzobes aktualizētais problēmjautājums par to, ka, strādājot aktīvajā teātra kritikā (tāpat kā, piemēram, aktiermākslā vai režijā), kritiķim ir jāatrodas nemitīgā attīstībā, apgūstot jaunāko teātra teoriju, lai vispār varētu atpazīt un līdz ar to arī adekvāti saprast un novērtēt to, kas redzams uz skatuves. Izskan arī jautājums par to, kā “pareizi” rīkoties kritiķiem – apmeklēt pirmizrādes, riskējot, ka izrāde būs negatava (diemžēl šāda situācija ir visai bieža ne tikai iepriekšējo, bet arī šīs sezonas kontekstā), vai arī vērtēt izrādi tikai tad, kad tā jau “iespēlējusies”? Vai kritiķim recenzijā būtu jāpievēršas sižeta atreferēšanai, tai skaitā – vai kritiķa ētika pieļauj atklāt izrādes sižetisko intrigu, nesaskaņojot to ar teātri, un kāda recenzijas tapšanas procesā ir pašu mediju (respektīvi, redaktoru veikto teksta labojumu) ietekme uz gala rezultātu – recenziju?

Šie un citi diskusijā izskanējušie jautājumi un atbildes liek domāt par to, ka vērtīgi būtu organizēt vispārīgu diskusiju par Latvijas teātra kritiku, kurā vārds tiktu dots visām iesaistītajām pusēm – gan pašiem kritiķiem, gan teātru vadībai, gan aktieriem un režisoriem, par kuriem kritika raksta, gan arī skatītājiem (respektīvi, kvantitatīvi lielākajai kritikas patērētāju daļai), kuru viedolis par to, kādai jābūt kritikai, bieži vien pazūd starp tām prasībām, ko izvirza mediji, paši kritiķi un teātris.