Mēģinot atrast kādu kopsaucēju četrām šajā nedēļā redzētajām izrādēm, sapratu, ka tas būtu tāpat kā salikt vienā plauktā četras dažādas grāmatas. Kopsaucējs ir “lasītājs” jeb skatītājs – precīzāk, tas, cik dažāda un iepriekš neparedzama var būt skatītāju reakcija un vērtējums vienai un tai pašai izrādei. Bieži nācies pieredzēt to, ka diviem blakussēdošiem cilvēkiem par vienu un to pašu iestudējumu rodas diametrāli pretēji viedokļi. Atliek vien aizdomāties par to, cik daudzi apstākļi – vecums, izglītība, dzīves pieredze, intereses, gaume, galu galā pat pašsajūta – ietekmē to, kā uztveram konkrēto izrādi, nemaz nerunājot par to, cik grūti ir pilnībā abstrahēties no iepriekš lasītā vai dzirdētā apkārtējo viedokļa. Teātris ir izrāde, kas notiek pašā skatītājā, tādēļ novēlu šo brīnuma sajūtu nekad nepazaudēt.

24.04. “Saška” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris, režisors Igors Koņajevs)

Rīgas Krievu teātra mājaslapā “Saška” nodēvēta par “izrādi visai ģimenei” – un savā ziņā stāsts par jauno karavīru Sašku, kurš traģiskajos kara apstākļos no naiva, nepieredzējuša jaunieša nobriest par dzīves un nāves šausmas pieredzējušu cilvēku, var tikt plašāk interpretēts kā jebkura jauna cilvēka iniciācijas ceļš. Kaut arī izrādes pamattēma, kā norādīts programmiņā, ir cilvēcība (un līdz ar to arī līdzjūtība, humānisms, pašuzupurēšanās, atbildība par savu rīcību), “Saška” man tomēr šķiet vēsturiskā kontekstā attēlots stāsts par Otro pasaules karu, kurā vairāk ir konkrētā, nevis abstraktā. Lielāko daļu izrādes laika aizņem frontes ikdienas attēlošana – kaujas, ievainojumi, pārtikas deficīts utt. –, bet nedaudzās nereālistiskās ainas izrādes kopējā vēstījumā īsti neiekļaujas.

Neapšaubāma izrādes veiksme ir jaunā aktiera Ivana Kločko darbs titullomā – aktieris lomu izveidojis ar jūtamu rūpību, precīzi rezonējot varoņa attieksmi un reakciju pret visu apkārt notiekošo, bet vienlaikus radot arī plašāku priekšstatu par lēno, taču mērķtiecīgo varoņa personības attīstību. Par vienu no emocionālākajiem izrādes brīžiem kļūst epizode stacijā, kur Saška, garīgi un fiziski noguris no kara šausmām, satiek divas jaunas meitenes, kuras brīvprātīgi dodas uz fronti. Acīmredzamais pretstats starp meiteņu bērnišķīgo entuziasmu, kuru arī pats Saška, jādomā, reiz piedzīvojis, un patieso kara realitāti liek aizžņaugties kaklam. Diemžēl pārējā izrādē acīmredzamu kontrastu veido patiesums, ar kādu spēlē galvenās lomas atveidotājs Ivans Kločko, un brīžiem dekoratīvā ansambļa darbība uz skatuves, piemēram, cītīgi, taču ne pārāk ticami tēlojot ievainotus karavīrus.

Vakarā, kad skatījos izrādi, lielāko skatītāju daļu dziļi aizkustināja izrādes fināls. Trīs karavīru – krieva, ebreja un vācieša – mātes, frontāli pagriezušās pret skatītāju zāli, pieklusinātā, dziļi emocionālā intonācijā lasa vēstules saviem dēliem, kuras izskan kā lūgšanas Dievam cerībā, ka viņi tiks pasargāti no kara šausmām un posta. Es tomēr nespēju apslāpēt sajūtu, ka šis fināls izrādei pievienots mākslīgi, nevis radies kā organisks, no pārējās darbības izrietošs noslēgums, tādēļ pēc kabatlakatiņa, atšķirībā no blakussēdētājiem, tomēr nesniedzos.

25.04. “Prāts” (Nacionālais teātris, režisors Valters Sīlis)

Pēc šīs – neapšaubāmi emocionāli smagākās izrādes šosezon – vēl ilgi nespēju attapties. Katru reizi, kad teātrī sastopos ar nepastarpināti, tiešā veidā attēlotām fiziskām ciešanām (slimību, nāvi), manī rodas iekšējs protests. Tāda kā neērtības sajūta, skatoties uz cita cilvēka fiziskajām mokām, pat ja zinu, ka tās nav “reālas”, bet tikai iestudētas. Šāda sajūta daļēji mocīja Mārtiņa Eihes “Ugunsgrēkos” Dailes teātrī un Lauras Grozas-Ķiberes izrādē “1984” Liepājas teātrī. Daļēji – jo abās izrādēs fiziskās ciešanas šķiet tikai viens no līdzekļiem, nevis mērķis. Nezinu, kāpēc, taču “Prātā” (vismaz man) pārvarēt šo pirmo – fizisko, burtisko, reālo – līmeni neizdodas, tādēļ izrādi uztveru kā dokumentāli naturālistisku vēstījumu par kādas vēža slimnieces ceļu no slimības diagnozes līdz nāvei.

Izrādi pārtraucu skatīties (respektīvi, pievēršu skatienu grīdai) brīdī, kad aktrises Daigas Kažociņas atveidotās varones slimība progresējusi tik tālu, ka viņa, mokoties agonijā, vairs nespēj apvaldīt kliedzienu, kas šķiet izpaužam ne tikai fiziskās, bet arī dvēseles sāpes par to, ka viņas spēkos vairs nav cīnīties ar neārstējamo slimību.

Joprojām domāju par to, kādēļ režisors, bet vēl jo vairāk aktrise Daiga Kažociņa pievērsušies šai tēmai, kurā atrast gaišumu ir teju neiespējami. Nespēju iztēloties ko vēl traģiskāku par to, ka inteliģents, augstu garīgo attīstību sasniedzis cilvēks nolemts lēnai, mokošai, nenovēršamai nāvei – un cik paradoksāli, ka tieši tāds cilvēks, kurš iepriekš dzīvību un nāvi uztvēris kā abstraktas, literārai analīzei pakļaujamas idejas. Izrādes lūzuma punkts ir brīdis, kad D. Kažociņas varone mierīgi informē skatītājus, ka viņas prāts ir zaudējis cīņā ar slimību. Notikusi nenovēršamā ķermeņa uzvara pār prātu.

Protams, neapšaubāms, apbrīnojams un profesionāls izrādē ir Daigas Kažociņas darbs titullomā. Aktrise, netaupīdama ne sevi, ne – vēl mazāk – skatītājus, izdara neiespējamo un vēl vairāk. Šādi – gandrīz metafiziski – aktierdarbi dzimst reti un iespiežas dziļi atmiņā, kā Indras Briķes Vecāmāte izrādē “Apglabājiet mani zem grīdas” vai Elīnas Vānes Raudupiete. Tikpat neapšaubāms ir fakts, ka “Prāts” ir Daigas Kažociņas monoizrāde – ne pēc formas (jo izrādes aktieransambli bez titullomas atveidotājas veido vēl septiņi cilvēki), bet pēc būtības – nekas un neviens nespēj pārspēt vai pat pietuvoties tai intensitātei, ar kādu aktrise eksistē uz skatuves. Cītīgā dekorāciju – solu, gultu, krēslu, galdu – pārbīdīšana un naturālistiskās izmeklēšanas un procedūru ainas ir tikai fons, kas gan brīžiem nevajadzīgi izlaužas priekšplānā izrādes vispārfilozofiskajam saturam.

28.04 “Maija un Paija” (Valmieras Drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs)

Noskatoties Valmieras teātra jauniestudējumu “Maija un Paija”, rodas divas domas. Pirmkārt, gribas aiziet uz mežu, ieelpot salijušu sūnu smaržu un lūkoties spurainās koku galotnēs. Mākslinieces Katrīnas Neiburgas radītais dzīvīgais, košais video stāsts, kas izrādē kalpo ne tikai par glītu fonu, bet arī organiski ievijas izrādes pamatdarbībā, ir kā nemākslots apliecinājums Latvijas dabas skaistumam un neatkārtojamībai. Taču turpat blakus arī otra doma – skaistais vizuālais noformējums (tai skaitā Annas Heinrihsones radītie faktūrainie un krāsainie tērpi) īsti neiet kopā ar izrādes tekstuālo līmeni, kas, atšķirībā no absolūti modernā vizuālā tēla, ir pilns senvārdu, kuriem izrādē nav piešķirts mūsdienīgs skaidrojums un kuru nozīmi tādēļ grūti uztvert ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.

Paiet labs brīdis, kamēr aprodu ar režisora izvēlēto lomu sadalījumu – Maijas lomā redzama Elīna Vāne, aktrise, kuras ampluā, šķiet, ir pretrunīgu kaislību plosītas negatīvās varones (tādas kā Raudupiete vai Regana “Karalī Līrā”), kamēr Paiju atveido jaunā aktrise Rūta Dišlere, kurai piemīt organiski gaiša skatuves enerģija. Lomu maiņa (sākotnēji tās bijušas sadalītas otrādi), manuprāt, sevi attaisno tikai daļēji. Patīkams jauninājums, salīdzinot ar ierasto latviskās pozitīvās varones kā maigas, bālas, klusas sērdienes interpretāciju, ir Elīnas Vānes Maija, kuras labestība izpaužas pozitīvā enerģiskumā, kas brīžiem sāk kļūt pat pārlieku uzmācīgs, tādējādi Maiju zīmējot kā ne tik izteikti “baltu” varoni. Rūta Dišlere Paijas lomā savukārt radījusi ekspresīvu ārieni – viņas Paija ir kā lēkājoša uguns, kas kuru katru brīdi var uzšauties gaisā.

Tā kā teātra mājaslapā kā izrādes mērķauditorija norādīti pamatskolas vecuma bērni, vidusskolēni un viņu vecāki – tātad izrāde vairāk vai mazāk orientēta uz augstāku sarežģītības pakāpi nekā mazākajai vecuma grupai paredzētās izrādes –, gluži neatbilstoša šķiet izrādes fiziskā darbība, kurā trūkst horeogrāfiskas izteiksmības un radošuma (piemēram, estētiski apšaubāmas ir tās buršanās kustības, kas jāizpilda aktrisei Ilzei Pukinskai Dangas lomā). Un paiet arī labs brīdis, kamēr saprotu, ka Oskara Morozova kariķētais tipāžs, kurš aplīmēts ar sarkanu bārdu un runā pārvērstā balsī, ir nevis klauns, bet laikam taču velns. Tādēļ izrādes mītisko vēstījumu, ko vizuāli spilgti aizsāk Katrīnas Neiburgas video un turpina Annas Heinrihsones kostīmi, manuprāt, brīžiem nomāc ansambļa kariķētā aktierspēle, kurai grūti rast estētisku vai idejisku pamatojumu.

29.04. “Jūlijas jaunkundze” (Valmieras Drāmas teātris, režisors Vladislavs Nastavševs)

Labas izrādes laika gaitā nobriest, iegūst formas slīpējumu un satura dziļumu. Kad pirms trim gadiem skatījos Vladislava Nastavševa “Jūlijas jaunkundzi”, izrāde atstāja nedaudz nervozu iespaidu – absolūtais tuvplāns, kurā darbojās aktieri, un skatītāju jūtamā pretreakcija uz izrādes fiziskumu šķita radām telpā jūtamu saspringumu. Šobrīd izrāde šķiet sākusi otro dzīvi.

Katra kustība, katrs vārds šķiet jēdzieniski pamatots un veido kopēju stāstu. Nu jau par leģendu kļuvušais nepielūdzamais koka svārsts/šūpoles/plaukts izrādes laikā vairākkārt bīstami sasveras, un divreiz no dēļa galiem zemē nolido priekšmeti – ūdens krūze un pudele ar sārtu šķidrumu. Grīda zem aktieru kājām izrādes gaitā kļūst arvien lipīgāka – stikla lauskas, ķirši, ūdens, sulas sajaukušies netīrā slānī. V. Nastavševa iekārtotā spēles telpa strādā precīzi un turpina radīt arvien jaunas asociācijas pat brīžos, kad šķietami nekas nenotiek vai kad notiek kas neparedzēts.

Tā vien šķiet, ka citas nianses, salīdzinot ar pirmizrādes laiku, ieguvis arī aktieru tēlojums. Mārtiņa Meiera Žans kļuvis pašpārliecinātāks, ciniskāks. Ineses Pudžas Jūlijas jaunkundze (šoreiz bez īsā, spurainā matu griezuma, kas tomēr ir neatņemama lomas sastāvdaļa) gluži pretēji – maigāka, ievainojamāka. Nezinu, kādēļ, taču pirmajā skatīšanās reizē šajā mīlestības un naida trīsstūrī par upuri uzskatīju nevis Jūlijas jaunkundzi, bet Žanu un Kristīni – cilvēkus, kuru dzīvi apdraud Jūlijas kaislīgā, gluži vai dzīvnieciskā daba. Šobrīd, gluži otrādi, šķiet, ka Jūlijas jaunkundze abus tēlotā “normālībā” ieslīgušos cilvēkus mēģina izvilināt brīvībā, taču viens ir pieāķējies naudai, bet otrs, paniski baidoties saskatīt acīmredzamo patiesību, – tēlotai svētulībai.

Domas un sajūtas, ko izrāde skatīšanās laikā rada manā prātā, brīžiem pat traucē uztvert pašu darbību – tik intensīva, zemtekstiem un paradoksiem pilna ir “Jūlijas jaunkundze”. Izrāde, kas notiek skatītājā.