Ieva Rodiņa 23.11.2016

Eduards Smiļģis un nākotnes teātris*

Skats no Eduarda Smiļģa iestudētās izrādes "Sarkanās dzirnavas" (1927) // Foto no www.periodika.lv

Latviešu teātra reformatora, režisora un aktiera Eduarda Smiļģa vārds šķiet saaudzis ar jēdzienu nākotne”. Smiļģa personība ir tik harismātiska, ka sniedzas pāri laika un telpas robežām, tā strāvo no viņa fotoattēliem, balss ierakstiem, rokraksta, kas atstāts uz izrāžu eksemplāru malām, no laikabiedru stāstiem un atmiņām. Un tajā pašā laikā šķiet, ka Eduards Smiļģis ir ne tikai spilgta individualitāte, bet kaut kādā veidā arī simbols visam Latvijas teātrim kopumā – viņa radītās izrādes sākotnēji šķiet nelatviskas, jo formā atšķirīgas no tā teātra, kas 20. gadsimta 20. gados redzamas uz Latvijas teātru skatuvēm, taču to pamatā ir domas un emocijas, kas šķiet precīzi iedarbojamies tieši uz latvisko kolektīvo zemapziņu. Vismaz tā gribētos domāt. Bet vairāk par visu gribētos aizceļot atpakaļ laikā, lai noskatītos kādu no Smiļģa iestudētajām izrādēm – un pat ne leģendāro 1947. gada Uguni un nakti” vai 1956. gada Spēlēju, dancoju”, bet kādu no mazajām, dīvainajām”, savā laikā nenovērtētajām izrādēm, no kurām pāri palikušas tikai dažas recenzijas un pāris pozēti, statiski fotoattēli. Un tomēr – pat cauri šīm šķietami mazajām laikmeta zīmēm iespējams sajust Eduarda Smiļģa personības spēku. Cilvēks-teātris.

Tādēļ piedāvāju doties nelielā ceļojumā laikā, lai vērotu, vērtētu un nedaudz arī spekulētu par tematu “Eduards Smiļģis un nākotnes teātris”. Šī būs spēle ar un par faktiem, ar jautājumiem, atbildēm un minējumiem par to, kā bija, kā ir un kā būs.

1. pieturas punkts. PAGĀTNE. Eduards Smiļģis rada un vada jaunu teātri. 20. gadsimta 20.-40. gadi

1920. gada pavasarī Eduards Smiļģis atgriežas Rīgā no bēgļu gaitām Pēterburgā. Un līdzās nesen dibinātajai Latvijas valstij arī Smiļģis būtībā dibina pats savu valsti – Dailes teātri. Šī jaunā teātra radīšana notiek tukšā vietā – gan fiziskā, gan simboliskā nozīmē. Šis brīdis asprātīgi attēlots Dailes teātra aktiera Gustava Žibalta atmiņās par 1920. gada oktobrī notikušo pirmo sanāksmi bijušā Jaunā Rīgas teātra ēkā Lāčplēša ielā: “Apstaigāju skatītāju telpas un uzkāpu arī uz skatuves. Man palika skumji ap sirdi, jo ieraudzīju ļoti bēdīgu ainu. Viss briesmīgi nodzīvots un sapostīts (..). Nodomāju: kā gan Smiļģis te uzsāks savu darbu? Tai brīdī atvērās zāles durvis un smaidīdams iesoļoja “Dailes teātra” jaunais direktors Smiļģis. (..) viņš teica: “Paldies Dievam, te viss pietiekoši noārdīts! Tagad varam sākt pilnīgi no jauna. [1]””

Jau šajā brīdī Eduarda Smiļģa vīzija par to, kādam jābūt jaunradītajam teātrim, lielā mērā saistīta tieši ar atslēgvārdiem “jauns” un “nākotne”. Pētot paša Smiļģa piezīmes, runu uzmetumus un rakstus, šie vārdi atkārtojas atkal un atkal. Piemēram, 1930. gadā, Dailes teātra desmit gadu jubilejā, Eduards Smiļģis par teātra rašanās brīdi raksta: “Dailes teātris dzima kā jaunu ceļu (šeit un turpmāk mans pasvītrojums – I.R.) meklētājs, pacēlās kā revolūcijas vilnis latviešu teātra mākslā – stājās darbā ar zināmu programmu, iepriekš pasludinādams savu māksliniecisko ticības apliecību jauna teātra stila meklēšanā. [2]

Šajā brīdī Smiļģis labi saprot un pat zināmā mērā izmanto Dailes teātra statusu – jaunais, modernais teātris. Dailes teātra izraisītā “revolūcija” ir mākslas revolūcija – tā ir mērķtiecīga atteikšanās no pagātnes teātra un pievēršanās nākotnes teātra radīšanai.

Kas tad Eduarda Smiļģa izpratnē ir pagātnes un nākotnes teātris? Visai principiāli šis nošķīrums starp pagātnes un nākotnes laiku redzams jau Dailes teātra pirmajos manifestos, kuros formulēti jaundibinātā teātra mākslinieciskie principi: “1) Atsacīties no tagadnes filozofiskā un literāriskā teātra (..); 2) Radīt organiski apvienotu izrādes formu, kur visi teātra elementi tiek atrisināti tikai no teātra redzes stāvokļa, ņemot kā izejas punktu – aktieri (..).”

No šiem mērķiem iespējams izsecināt ļoti skaidrus pretstatu pārus:

Pagātne                                               Nākotne
teātris = literatūra                                  teātris kā suverēns mākslas veids
aktieris = teksta lasītājs                         aktieris = radošs mākslinieks
izrādes autors = dramaturgs                 izrādes autors = režisors
 

Tāpat jau šajā mirklī jūtama Eduarda Smiļģa vēlme izveidot tādu teātri, kurā režisors būtu absolūtais mākslas darba autors, ar savu oriģinālu skatījumu uz iestudējamo literāro darbu. Savās piezīmēs viņš skaidri formulē to, ka jālauž “maldīgie uzskati par inscenētāja lomu teātrī” un jārada “jauna sapratne par teātra izrādes autoru” [3]. Tātad tas ir sapnis par režijas teātri, kādu mēs to pazīstam šodien.

2. pieturas punkts. TAGADNE. Eduards Smiļģis un šodienas Latvijas teātris

Kāds tad īsti bija Eduarda Smiļģa radītais jaunais teātris, un vai tam ir kaut mazākais sakars ar šodienas Latvijas teātri? Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, piedāvāšu 4 salīdzinājumus.

Pirmais salīdzinājums. Latviešu dramaturģija. Dibinot Dailes teātri, Smiļģa nākotnes teātra vīzijas pamatā ir nesamierināšanās ar naturālisma un reālisma teātra tradīciju, ko ierobežo ikdienas un psiholoģijas rāmji. Līdz ar to loģiski, ka Dailes teātra jaunā, atšķirīgā mākslinieciskā valoda sākotnēji vairumā kritiķu izraisa asu pretreakciju – teātrim tiek pārmesta pašmērķīga formas dominante pār saturu, tai skaitā netradicionāla un nepietiekami nacionāla latviešu oriģināldramaturģijas interpretācija. Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa lugu iestudējumos Smiļģis kopā ar mākslinieku Jāni Munci atļaujas tēlot ne vairs reālistisku latviešu lauku sētu zemes toņos, bet stilizētu, nosacītu darbības vidi, kurā, kā atzīmē sašutušie recenzenti, piemēram, redzami Latvijas ģeogrāfijai neiespējami augsti pauguri vai spāņu pils arhitektūras brīnumi, u.tml. Arī latviešu etnogrāfiskās dziesmas un dejas tiek izmantotas ne kā instruments nacionālās identitātes atspoguļošanai, bet drīzāk kā izejviela eksperimentiem delartiskās komēdijas atslēgā, aktieriem uz skatuves darbojoties izteikti groteskā spēles veidā. Revolūcija Latvijas teātrī. Lieki piebilst, ka šodienas teātrī kanonu laušana, iestudējot nacionālo dramaturģiju vai interpretējot nacionālos varoņus ne-tradicionālā veidā, jau ir ikdiena un vairs nevienu nepārsteidz.

Augšā: "Skroderdienas Silmačos" (1923), Dailes teātris, rež. E.Smiļģis. RMM arhīva foto, Inv.Nr. 203.292 // Apakšā: "Uguns un nakts" (2015), Nacionālais teātris, rež. V.Kairišs. Foto – Kristaps Kalns

Otrais salīdzinājums. Eduards Smiļģis un postdramatiskā teātra teorija.

Modernisma teātra un postdramatiskā teātra attiecības ir ārkārtīgi sarežģīts temats, par kuru varētu sacerēt pat atsevišķu pētījumu. Tomēr tam ir vērsts pieskarties, lai norādītu uz dažām tiešām pārsteidzošām paralēlēm starp Eduarda Smiļģa teātri un vācu teātra zinātnieka Hansa Tīsa-Lēmana formulēto postdramatiskā teātra teoriju, ko viņš attiecina uz Rietumu teātra procesu kopš 20.gs. 60. gadiem, kad Rietumu teātrī notiek t.s. performatīvais pavērsiens.

Lēmans ar jēdzienu postdramatiskais teātris nāk klajā 1999. gadā, kad tiek publicēts viņa grāmatas pirmizdevums vācu valodā, taču Eduards Smiļģis savā ziņā ar postdramatiskā teātra teoriju mūs iepazīstina jau 20. gadsimta 20.-30. gados. Piemēram, 1930. gadā, kad Dailes teātris atzīmē desmit gadu jubileju, Smiļģis raksta: “Lai (..) [rastu] pienācīgu ietērpu (..) veselai izrādei, t.i., lai gūtu vienotu izrādes silu, pamatā likts: ritms, telpa, skaņa, krāsa, gaisma, plastika. Šo teātra elementu centrā tiek nostādīts aktieris-tēlotājs, kurš dominē pār visu. [4]” Saliekot šo atziņu kopā ar Dailes teātra manifestos izvirzīto prasību – atsacīties no literārā teātra un radīt pilnīgu izrādes formu, kurā būtu apvienoti šie dažādie teātra elementi, mēs neapšaubāmi iegūstam postdramatiskā teātra definīciju, kur teksts kļuvis par vienu no izrādes komponentiem, kam ir vienādas tiesības ar žestu, mūziku un vizuālajām zīmēm izrādes totālajā kompozīcijā.

Augšā: "Sarkanās dzirnavas" (1927), Dailes teātris, rež. E.Smiļģis. Foto no www.periodika.lv // Apakšā: "Frankenšteins" (2015), Dailes teātris, rež. L.Groza-Ķibere. Foto – Gunārs Janaitis

Tikpat interesanti, ka uz Smiļģa teātri iespējams attiecināt Lēmana formulēto fiziskuma jēdzienu, kas ir ļoti aktuāls postdramatiskā teātra kontekstā un ko Lēmans izmanto, lai raksturotu to, kā mūsdienu teātrī mainījusies izpratne par aktiera ķermeni – respektīvi, aktiera ķermenis uz skatuves vairs nav tikai nozīmes (t.i., lomas) nesējs, bet arī ķermenis kā pašvērtība ar visām tam piemītošajām fiziskajām īpašībām. Tāpat kā postdramatiskajā teātrī notiek spēles ar aktiera ķermeņa iespēju robežām, tā arī modernisma teātrī, tai skaitā Eduarda Smiļģa režijā, bieži tiek akcentēts aktiera ķermeņa fiziskums, aktierspēlē integrējot cirka, akrobātikas un dejas elementus, it īpaši eksperimentos ar delartiskā teātra stilizāciju.

Trešais salīdzinājums. 1931. gada septembris. Laikrakstā “Filma un Skatuve” lasām: “Ed. Smiļģis atkal “apstrādājis” veco Šekspīru!” (..) Ja Šekspīrs pamostos no miroņiem un būtu ieradies lugas pirmizrādē, viņš droši iesūdzētu Dailes teātri – par viņa vārda nelikumīgu lietāšanu. Dailes teātra “Sapnis vasaras naktī” un 15. gadsimta klasiskā komēdija? Patiesi, no Šekspīra darba palicis tikai lugas nosaukums un personu sadalījums. (..) Daudz darīts, lai modernās gerlas (meitenes - I.R.) un boksa čempioni atvietotu mūslaiku cilvēkam nesaprotamos viduslaiku bruņiniekus un viņu romantiski bālās sirdsdāmas. [5]” Šī atsauksme veltīta Smiļģa 1931. gadā veiktajam Šekspīra lugas “Sapnis vasaras naktī” iestudējumam, kurā darbība pārnesta uz tā laika sporta stadionu, aktierus ieģērbjot modernos sporta kostīmos un simboliski velkot paralēles starp mīlestību un sportu kā nemitīgu spēli un sacensību. Smiļģis ar šādiem eksperimentiem aizraujas samērā bieži, pārnesot pasaules un latviešu klasiķu darbus uz sava laika realitāti. Un lieki piebilst, ka šī klasikas mūsdieniskošanas tendence jeb, kā sašutuši raksta tālaika kritiķi, “Šekspīrs frakās un sporta biksītēs”, atstājusi savas pēdas arī nākotnē. Tikai viens piemērs no šodienas Latvijas teātra – Elmāra Seņkova iestudētā Henrika Ibsena “Mežapīle”, kuras darbība pārcelta uz modernu fotostudiju, darbības videi kļūstot par simbolu varoņu savstarpējām attiecībām.

Augšā: "Sapnis vasaras naktī" (1931), Dailes teātris, rež. E.Smiļģis. Foto no RMM arhīva // Apakšā: "Mežapīle" (2016), Nacionālais teātris, rež. E.Seņkovs. Foto – Kristaps Kalns

Ceturtais salīdzinājums. 1939. gads. Eduards Smiļģis iestudējis Henrika Ibsena lugu “Pērs Gints”. Smiļģis turpina spēlēties ar klasiku un piedāvā no Ibsena lugas teksta atšķirīgu, modernu troļļu pasaules interpretāciju, par kuru teātra kritiķis Kārlis Strauts raksta, ka te “troļļu-izdzimteņu dzīve ir parādīta modernizētā, pat pievilcīgā veidā. [..] frakveidīgi (asprātīgais norādījums uz asti) tērpti kungi dejo ar interesanti izgreznotām rēviju meitenēm lambetvoku, bet Dovres vecis (Reinis Birzgalis) greznā kostīmā, monokli acī, sēd uz troņa un pa laikam pasmeļas no boles trauka. [6]” 2016. gads. Nekas nav mainījies. Arī uz Nacionālā teātra skatuves neatradīsim spalvainos kostīmos ieģērbtus troļļus, bet gan elegantos koši rozā kāzu tērpos ģērbtus cilvēkus.

Augšā: "Pērs Gints" (1939), Dailes teātris, rež. E.Smiļģis. Foto no www.periodika.lv // Apakšā: "Pērs Gints" (2016), Nacionālais teātris, rež. V.Kairišs. Foto – Kristaps Kalns

3. pieturas punkts. NĀKOTNE. Eduards Smiļģis prognozē Latvijas teātra nākotni

Šajā beidzamajā pieturas punktā piedāvāšu četras Eduarda Smiļģa izteiktas prognozes par to, kādam tad jābūt nākotnes teātrim. Un lasot gandrīz sev jāatgādina, ka šīs prognozes ir izteiktas pagājušā gadsimta 20.-30. gados, tātad – pirms gandrīz 80-90 gadiem.

Pirmā prognoze. Par teātra saturu. “(..) teātriem jāveidojas līdzi laikmetam, ārējiem apstākļiem, līdzi modernā cilvēka psihei. Modernā cilvēka dvēsele ir ārkārtīgi komplicēta. Tur plosās tagadnes nemieru dziņas un nervozas sāpes (..). Liekas, māksla un dzeja dīvainā kārtā apraujas un apklust lielo tagadnes problēmu priekšā. Tad uzstājas kino, piesola savus pakalpojumus un apgalvo, ka vienīgi viņa māksla ir nākotnes māksla, ka tikai kino atmosfairā modernais cilvēks var iegūt savu pārdzīvojuma spraigumu. Te nu tagadnes teātrim jāizcīna liela cīņa, kas arī notiek visās valstīs. – Teātru vadītājiem jābūt ticībai, ka publika drīz prasīs citas baudas, kas saskanētu ar garīgām tieksmēm, kur būtu sintēze, bet nevis kinētisks raibums, dzīvs cilvēks, bet nevis tā fotogrāfija. [7]” Tātad – Eduarda Smiļģa prognozē nākotnes teātris, kaut arī tiks apdraudēts ar dažādiem kinētiskiem raibumiem, tomēr paliks pie galvenā – pie cilvēka iekšējās pasaules, dvēseles attēlojuma, kas ir jebkurā laikā un, ļoti ticams, arī nākotnē nezūdoši aktuāls temats.

Otrā prognoze. Par teātra formu. “(..) uzvarēs teātris, tik ne tas teātris, kas palicis turpat, kur bijis 30 gadus atpakaļ, bet kas gājis uz priekšu un veidojies līdzi modernai tehnikai, līdzi modernā cilvēka-skatītāja psihei. Teātris ar viņa tagadējām lieliskām tehniskām iespējamībām ir vieta, kur var atdarināt jauno dzīves ritmu. [8]” Un tātad – šī Smiļģa izteiktā nākotnes prognoze vai drīzāk aicinājums ir nebaidīties no moderno tehnoloģiju piedāvājumiem, bet izmantot tos teātra labā.

Trešā prognoze. Par teātra un skatītāja attiecībām. “Dailes teātris ir stipri pārliecināts, ka teātra pirmais un pēdējais noteikums ir aktiera un skatītāja ciešs sakars un tāpēc nāks laiks pilnīgai teātra revolūcijai, kura noplēsīs priekškarus, aizklās bezdibeni starp skatuvi un skatītājiem (..), aktieri paņems no lēti mirdzošās spēļu būdas ārā un nostādīs to skatītāju vidū, kā tas bija Šekspīra un antīkā teātra laikos (..). [9]” Tieši šis Smiļģa sapnis ir piepildījies pilnībā, jo mūsdienu teātrī ir atļautas visdažādākās telpas stratēģijas – no milzīgām telpām, kurās skatītajam jāstaigā līdzi aktieriem, līdz intīmai distancei, kad nav vairs iespējams nošķirt aktierus no skatītājiem. Teātris ir mums apkārt.

 

* Raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts LKA starptautiskās zinātniskās konferences „Kultūras krustpunkti 2016” simpozijā “Pareģojumu vade mecum” 5.11.2016

 


[1] Žibalts G. Eduards Smiļģis darbā // Grēviņš M. (sast.) Eduards Smiļģis – R., Liesma, 1974, 87.lpp.
[2] Smiļģis E. Pārdomas // Dailes teātra desmit gadi – R., biedrība “Dailes teātris”, 1930, 5.lpp.
[3] DT mākslinieciskās darbības pamatnosacījumi, ar Ed. Smiļģa piezīmēm, 1922.g. RTMM arhīvs, Inv. Nr. 238.206.
[4] Smiļģis E. Pārdomas // Dailes teātra desmit gadi – R., biedrība “Dailes teātris”, 1930, 6.lpp.
[5] J.A. J-ns. “Sapnis vasaras naktī” Dailes teātrī – Filma un Skatuve, 26.09.1931, Nr. 56, 568.lpp.
[6] Strauts K. Henrika Ibsena “Pēra Ginta” inscenējums Dailes teātrī // Daugava, 1939, Nr.4, 399.lpp.
[7] Smiļģis E. Pārdomas // Dailes teātra desmit gadi – R., biedrība “Dailes teātris”, 1930, 7.lpp.
[8] Turpat.
[9] E Smiļģa sacer. par RDT uzvedumiem: „Dailes teātris vienmēr cīnās par savu eksistenci”: RMM, Inv. NR. 237.874.

 

Atsauksmes

  • Edīte Tišheizere 24.11.2016

    Spoži! Vienkārši spoži!

  • izmaiņas tomēr būs 24.11.2016

    Dovres vecis nodarbosies ar pedofiliju, tādējādi kopdams ne tikai formu, bet arī saturu.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt