Ērika Zirne 27.10.2013

Eksperiments (p)ar nozieguma faktu

Recenzija par „Dirty Deal Teatro” iestudējumu „Noziegums un sods” izrāžu ciklā „Personas kods”

„Dirty Deal Teatro” izrāžu cikla „Personas kods” ietvaros Toma Auniņa un Normunda Griestiņa režijā iestudēta izrāde „Noziegums un Sods” pēc Fjodora Dostojevska romāna – traģēdijas motīviem. Iestudējums noteikti liks vilties tiem, kas gaida klasisku Dostojevska romāna atveidojumu, jo „režisori apzināti izvēlas radīt patiešām citu teātra pieredzi”, kā tas lasāms izrādes pieteikumā. Vai tas ir izdevies? Ja izrādi vērtē kā performanci, tad jā. Skatītājs pirms izrādes izdalītajās lapiņās var izlasīt, ka šeit būs redzami „teatrāli paraugdemonstrējumi” pēc F. Dostojevska romāna motīviem, un to mērķis – matemātiski aprēķināta emocionālā iedarbība uz skatītāju.

Iestudējuma veidotājiem bijis svarīgi parādīt pašu nozieguma faktu un filozofiju, neanalizējot iemeslus, kas liek šo noziegumu izdarīt, jo vienas stundas laikā nav iespējams atklāt Pēterburgas sociālo vidi, Raskoļņikova neveiksmju cēloņus, viņa mātes un māsas eksistenci, Soņas mīlestību, attiecības ar draugu Razumihinu u.tml. Izrādes kontekstā pat aptuveni nav iespējams nolasīt romāna sižetu. Fragmentāri minēti vien daži fakti, kas vispār ļauj secināt (izņemot konkrētus uzvārdus), ka skatāmies Dostojevska romāna iestudējumu, tomēr, nesaistot darbību ar tekstu, personāži iegūst nosacītu rīcības brīvību. Izrādē izcelta kāda paradoksāla doma – cilvēks slepkava tik ļoti aizrāvies ar pašu slepkavības faktu, ka ar savu aizrautību un fanātismu inficē apkārtējos, kas arī apzināti vai neapzināti kļūst par noziedzniekiem.

Iestudējuma centrā ir Raskoļņikova, Porfīrija un Svidrigailova savstarpējā komunikācija, ko nevar nosaukt par attiecībām, jo personāžu raksturi, tāpat kā iestudējuma loģiska attīstība, darbībā neatklājas. Tā vietā tiek piedāvāta iecerēti haotiska, dažbrīd faktoloģiski izmainīta darbība, pašmērķīgi epatāžas elementi, kas sevī ietver telpiski apjomīgu šļakstīšanos ar sarkanas krāsas šķidrumu, anormāli skaļu mūziku, niknu datora mešanu pret grīdu, mākslīga dzimumlocekļa eksponēšanu, līķa apgānīšanu. Iespējams, režisori centušies atklāt varoņu zemapziņas procesus, slēptākās tieksmes un to izpausmes, bet vai vēlējušies izsaukt skatītāju smieklus? Vairums skatītāju, to visu vērojot, klusi un arī skaļi smējās un sačukstējās. Vien pāris atstāja izrādes telpu.

Interesanti traktēts Raskoļņikova tēls, ko atveido viens no izrādes režisoriem Toms Auniņš. Tas ir tipisks mūsdienu izglītotais, inteliģentais noziedznieks (kādu var vērot gaumīgos detektīvseriālos, piemēram, Moriartijs (atveido aktieris Endrjū Skots) BBC seriālā „Šerloks” (2011)), kurš var būt gan sociopāts, gan psihopāts, gan filozofs vienlaikus. Iespējams, viņš lieto narkotikas, jo viņam ir izteikti sašaurinātas acu zīlītes. Toms Auniņš šādu efektu panāk, mainot acs varavīksnenes krāsu ar atbilstošu lēcu palīdzību – izskatās efektīgi.

Zīmīgajam Raskoļņikova sapnim, kurā viņš kā mazs zēns redz skatu, kad cilvēks nosit vecu zirgu tikai tāpēc, ka tas nespēj vairs pavilkt uzkrauto nastu, atvēlēta izrādes informatīvā lapiņa. Uz tās attēls, kura priekšplānā redzams vecs, nosprādzis zirgs, bet tālumā zem drūmām Pēterburgas debesīm izslējies stāv kails vīrietis ar cirvi rokās. Ja skatītājs romānu ir lasījis, attēls asociatīvi atgādina, par ko tajā rakstījis Dostojevskis.

Teātra trešā stāva zāles viena daļa pārtapusi par izmeklētāja kabinetu (scenogrāfs Toms Grīnbergs), kas tomēr nav parasts. Izrādes darbība notiek nesenās mūsdienās, par ko liecina kabinetā izvietotie rekvizīti – uz rakstāmgalda atrodas veca modeļa dators, kurā nemainīgi aplūkojams mazos kvadrātiņos dažādas intensitātes krāsās organizēts attēls, kas uzmācīgi piesaista uzmanību un uz kura redzams viens un tas pats (cik bija iespējams saskatīt) neeiropeiska izskata vīrietis, kas dīvaini smaida. Blakus datoram darbojas skaņu plašu atskaņotājs, uz kura novietota rotaļlieta – sārta, graboša lelle, līdzīga sniegavīram, kas veidots no divām bumbām. Visu izrādes laiku, platei griežoties, zvārojoties un klusi grabot, griežas arī lelle. Uz rakstāmgalda virsmas novietota viena vai vairākas mikroshēmas, procesori, blakus tiem – novecojis telefaksa aparāts. Viss šo tehnisko ierīču klāsts un to monotonā darbība raisa asociācijas ar cilvēka psihi, kas informacionāli regulē izturēšanos un cilvēkam dod iespēju domāt, gribēt un just. Šie priekšmeti metaforiski asociējas ar Raskoļņikova sakairināto prātu un arogantajiem uzskatiem par cilvēci kopumā. Iepriekš aprakstītais „mazā cilvēka” attēls norāda, cik šis mazais cilvēks ir parasts un cik viņu ir daudz, pretstatā Raskoļņikova personībai, kas ir īpaša, kura uzdrošinās un kurai ir tiesības nogalināt.

Izmeklētājs Porfīrijs Petrovičs, kuru atveido performances mākslinieks, mūziķis un blogeris Andrejs Zālītis, no romānā atjautīgā, vērīgā dvēseļu pazinēja iestudējumā kļuvis par psihologu, kurš pusi izrādes sēž ar muguru pret skatītājiem un apātiski veras datora monitorā. Viņam pa rokas tvērienam pie krēsla pieslieta bise, kas, protams, izrādes laikā izšaus. Porfīrijs Petrovičs nepārtraucot uzklausa Raskoļņikovu, kurš aizrautīgi klāsta savus uzskatus par slepkavības fenomenu, par cēloņiem, kas liek to izdarīt, un par iemesliem, kas ļauj to attaisnot. Kabinetā ik pa brīdim spalgi iezvanas telefons, bet zvanītājs nekad nerunā. Klausulē dzirdami sprakšķi, augstfrekvences skaņas, kuras skatītājam liek reaģēt, dabiski vai demonstratīvi aizklājot ausis. Šādā veidā skaņa, kas dažbrīd kļūst par troksni, izrādes laikā tiek izmantota vairākkārt, Raskoļņikova garīgo un arī fizisko moku ainu atklājot ar pārspīlējumiem. Tas nepašaubāmi pārsniedz normālas skaņas robežas, iedarbojoties uz skatītāju psihofizioloģiju. Šis paņēmiens raisīja asociācijas ar Kristiāna Smeda izrādi „12 Karamazovi”, kurā aktieri – rokmūziķi spēlēja skaļu un basa ritma skaņām dominējošu mūziku ar mērķi apdullināt, izsist no līdzsvara izrādes vērotājus.

Svidrigailovs, kuru atveido Pēteris Ķimelis, lielāko izrādes daļu pavada, ērti atlaidies polsterētā dīvānā, kas novietots skatuves labajā malā, dzerot konjaku un smēķējot. Viņš ar smīnu sejā garlaikoti vēro Raskoļņikova rīcību, viņa garīgās un arī fiziskās ciešanas, un viņa izturēšanās pauž, ka „es zinu, ko tu izdarīji pagājušajā vasarā”.

Brīžos, kad Raskoļņikovs grib palikt viens, viņš iet uz „savu istabu”, kas kā biezas polietilēna plēves šūpuļtīkls pakārts pie zāles griestiem. Tajā Raskoļņikovs lasa no mātes saņemto vēstuli, rakņājas „diplomātā”, dzer tēju un mokās sirdsapziņas pārmetumos. Viņa atrašanās augstāk par pārējiem simboliski norāda uz viņa būtību – būt pārākam. No saviem augstumiem viņš arī demonstrē, kā izdara slepkavību. Kad kā atgādinājums par noziegumu uz skatuves parādās Raskoļņikova sapņa rēgs – nogalinātā vecene, kas, šausmās izķēmotu seju un nedabiski saliektu augumu, lēni šļūcot, tuvojas skatītājiem un pēkšņi saļimst uz grīdas, viņš to dāsni aplaista ar sarkanu šķidrumu, šļakstoties neviļus „iesaistot” arī pirmajās rindās sēdošo publiku.

Pārkāpjot piekto bausli (Krievijas Pareizticīgo baznīcas versijā – sesto), Raskoļņikovs izaicina Dievu, bet mūsdienīgajā versijā – Dievs tiek noliegts, jo – kāpēc gan man būtu vajadzīgs Dievs, ja es neesmu vajadzīgs viņam? Reliģisko doktrīnu neievērošana atbrīvo no važām, kas ierobežo cilvēku kaislības, padarot sabiedrības likumu pārkāpšanu par vieglāku un pašsaprotamāku.

Izrādē daudznozīmīgi eksponēta kāda metaforiska instalācija, kas spilgti papildina vai pat daļēji aizstāj scenogrāfiju. Izrādes gaitā Porfīrija Petroviča lomas atveidotājs noņem balta palaga priekškaru, aiz kura rozā un sarkanos toņos izgaismota melna sešstūra laukuma kontūra. Pie tās, ar saitēm fiksējot rokas un kājas, tiek piesieta Soņa, kuru atveido Kristīne Vismane. Porfīrijs Petrovičš sāk griezt rokturi, un kontūra ar piesieto ķermeni lēni, tad aizvien ātrāk sāk griezties. Šis paraugdemonstrējums ir spilgts nežēlības teātra piemērs, un tā izprašanai vērts meklēt kādus dziļākas nozīmes slāņus. Varbūt šajā brīdī notiek Dieva zaimošana? Varbūt tā ir parodija par Vitrūvija cilvēku vai kādu Bībeles tēlu? Iespējams, šādi Soņa tiek sodīta par viņas grēcīgo dzīvi.

Toms Auniņš neapšaubāmi prot strādāt ar skaņu, par ko liecina mūziķa iepriekšējā pieredze un viņa grupas panākumi. Tomēr izrādē „Noziegums un sods” izmantoto skaņdabu kods nelasījās. Iestudējumā izmantotā mūzika vērtējama kā konceptuālās, elektroniskās un intuitīvās mūzikas apvienojums, kur skaņas iegūtas, tās dažādi modificējot – improvizējot un eksperimentējot. Skaņa parvēršas mūzikā, iegūstot māksliniecisku nozīmi un jēgu, taču – jo vairāk skaņdarbā jaunu un sarežģītu izteiksmes līdzekļu, jo grūtāk mūziku uztvert; jo vairāk tad, ja pilnībā izjaukta tās harmoniskā struktūra un apvienojošais ritms. Šāda mūzika klausītāja uztverē rada haosu, paniku un trauksmi. Ja citē amerikāņu avangardistu, mūziķi Džonu Keidžu, kurš uzskata, ka „komponistam jāatmet vēlme kontrolēt skaņu, jāatbrīvo gars no mūzikas un jāattīsta tādi izteiksmes līdzekļi, kas ļauj skaņām būt viņām pašām, nevis cilvēka izdomāto teoriju nesējām vai cilvēcisku jūtu izpausmēm”, tad T. Auniņa mūzikas izvēle attaisnojas, un ir pienācis laiks noskaidrot, cik maksā labs cirvis.

http://www.youtube.com/watch?v=MNh9soqP9O4

Drukāt 

Atsauksmes

  • Toms Auniņš 20.04.2015

    Paldies par recenziju, liels prieks, ka izrāde raisījusi tik plašas asociācijas un atsauces uz citiem nozīmīgiem kultūrvēstures fenomeniem! Šķiet, ka rakstā tiešām atbildīgi un precīzi risināta subjektīvā pieredze redzot šo mūsu darbu!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt