Kroders Vērtē

Feb
3
2015

Viņas dažādās nokrāsas

Skats no izrādes "Trauki" // Foto – Inga Plūme

Izrāde „Trauki”, kuru autore veidojusi kopā ar jauno režisori Martu Elīnu Martinsoni Dirty Deal Teatro, ir jau trešais Ingas Gailes režijas darbs. Pirms tam Ģertrūdes ielas teātrī 2013. gadā tika iestudēta luga „Mūsu Silvija debesīs”, un 2012./2013. gada „Spēlmaņu nakts"' ietvaros tā ieguva Latvijas Dramaturgu ģildes specbalvu „Pazudušais dēls”. 2014. gadā teātrī „Skatuve” kā diplomdarba izrādi I. Gaile iestudēja Borisa un Arkādija Strugacku lugu „Pēterpils pilsētas žīdi” (Latvijā pirmiestudējums). Ar izrādi „Trauki” autore publiku uzrunā daudz personiskāk – I. Gaile pati pirmizrādē atveidoja Feministes-grūtnieces lomu, ko, izrādes tekstu rakstot, jau bija paredzējusi sev, zinot, ka ir bērniņa gaidībās. Turpmākajās izrādēs Feministes loma uzticēta aktrisei Ingai Tropai, kas arī tēlo grūtnieci.

Lugas autore kādā intervijā stāsta, ka ideju nosaukumam „Trauki” aizguvusi no Amerikas ziņu kanāla – kādā no sižetiem ortodoksāls kristiešu līderis sievietes nosaucis par traukiem, kuru primārais uzdevums ir iznēsāt bērnus. Teātra mājaslapā izrāde reklamēta kā sieviešu tiesību varietē, un tiek darīts daudz, lai izklaide izdotos. Ironisks skatījums, humors, spraigi dialogi, antropoloģiski pētījumi (pētījumu autore antropoloģe Ieva Raubiško), dziesmu un deju priekšnesumi, teatrālas ainas, epizodisks konferansjē (izpilda Feministe), performance ar skatītāju iesaistīšanu (pie ieejas zālē lugas autore ar visiem sasveicinās, paspiežot roku), aģitpropa elementi, stand-up komēdijas iezīmes, masku izmantojums u.tml. veido kolorītu spēles teātri, kādā viegli runāt par nopietnām tēmām. Līdzās dramaturģes radītajam tekstam izrādē ierakstā dzirdams arī dažādu cilvēku viedoklis par to, kas ir feminisms.

Izrādē tiek variēts „teātris teātrī” spēles princips. Skatuves laukuma iekārtojums – centrā novietotā miniatūrā skatuvīte ar priekškaru – nepārprotami norāda, ka, tam atveroties, atklāsies no skatītājiem slēpta vēl cita spēles telpa, t.i., varietē vide.

Feministe – Inga Tropa // Foto – Inga Plūme

Izrādes sākumā Feministe priekškaru atver un piesaka abas izrādē darbojošās personas – Mīļāko, kuru atveido aktrise Marija Linarte, un Sievu-Māti, kuras lomā iejutusies Anna Putniņa. Uz mazās skatuvītes tiek spēlēts teātris – improvizēts šovs, un Feministe skatītājiem paskaidro, ka tajā uzaicinātas piedalīties abas sievietes, lai atklātā sarunā noskaidrotu, kas viņas ir vai grib būt patiesībā, atmetot sabiedrības uzspiestos stereotipus un noteiktos priekšstatus par perfekto sievieti. Šova laikā Feministe lūdz abām dalībniecēm izpildīt dažādus uzdevumus – nolasīt nākamās ainas nosaukumu, izpildīt kādu dziesmu ar deju elementiem, izspēlēt teatrālas ainas u.tml. Bieži tekstā tiek izmantots apzināts pārspīlējums, ar kura palīdzību tiek uzsvērts situācijas vai problēmas absurdums, piemēram, Sieva un Mīļākā viena otru cenšas aizvainot un pazemot, norādot uz katras sociālā statusa trūkumiem attiecībā pret vīrieti – sievu kā mājkalpotāju, bet mīļāko – kā tikai seksuālu būtni bez nākotnes perspektīvām.

Feministe kā šova vadītāja ik pa brīdim dalībniecēm uzdod provokatīvus jautājumus, zinot, ka atbildes uz tiem būs radikāli atšķirīgas. Mīļākā un Sieva bieži strīdas, pretstatot savus uzskatus vai argumentus tādā vai citā jautājumā un neiztiekot arī bez mērenas didaktikas. Ik pa brīdim arī Feministei ir ko piebilst, taču viņas viedoklim vienprātīgi nepiekrīt ne Sieva, ne Mīļākā. Šādi paiet gandrīz visa izrāde, kuras ritms un dinamika mainās atkarībā no tā, cik un kādā intonācijā tiek apspriesta piespēlētā tēma, taču dažbrīd iestudējums sāk garlaikot, iespējams, daudzo un intensīvo sarunu vai arī telpā valdošā karstuma dēļ.

Izrādi nosacīti var sadalīt divās nevienlīdzīgās daļās – izklaidējošs varietē ar visiem iepriekš minētajiem spēles elementiem un nobeiguma daļa, kurā uzveduma veidotāji un aktrises stāsta patiesus notikumus, pilnībā mainot izrādes estētiku. Visi paņēmieni, kas ar uzviju tika izmantoti šova radīšanai, izrādes nobeigumā tiek atmesti – aktrises vairs nespēlē neko, tām apnicis izklaidēt. Sievietes atbrīvojas no savām lomām, no funkciju izpildītājām, no „trauka” pārtopot par cilvēku. Tiek stāstīti patiesi stāsti no dzīves, atzīti trūkumi, apliecinātas bailes nebūt perfektai, skaistai, iekārojamai.

Mīļākā – Marija Linarte, Sieva – Anna Putniņa // Foto – Inga Plūme

Scenogrāfe Ieva Kauliņa spēles telpu un tēlu kostīmus, izmantojot vispārpieņemtus sterotipus, pārsvarā veidojusi dažādu nokrāsu rozā toņos – skatuves priekškars darināts no rozā samta, papildināts ar auduma drapērijām un izrotāts ar zelta bārkstīm, tas akcentē sievišķīgo gaisotni, kas valda telpā. Gan Feministes-grūtnieces sarafāns, gan Mīļākās un Sievas kleitas arī ir no rozā samta – lai arī šūtas no viena auduma, to piegriezums ir stereotipu noteikts – Mīļākajai jābūt pavedinošai, kārdinošai un seksuālai, tādēļ viņas kleita ir īsa un apspīlēta, bet Sievas galvenais uzdevums ir rūpēties par vīru un bērniem, izaicinošu apģērbu ikdienas rūpēs aizmirstot. Neviļus šo rozā pasauli gribas asociēt ar kādu video, kurā sievišķīguma un seksualitātes ikona Merilina Monro izpilda Martina Gordona dziesmu „Diamonds are a girl's best friend”, ar savām daudzajām pavadonēm tērpušās krāšņās rozā kleitās, – līdz ar to var secināt, ka rozā ļoti piestāv sievišķajam.

Izrādei raksturīgs totāls vispārinājums – netiek attēloti individuāli raksturi, bet gan apspēlētas sievietes dažādās lomas – Meitene, Māte, Sieva, Mīļākā, Feministe –, ar kurām identificēties būtu iespējams gandrīz ikvienai skatītājai. Abstraktuma un vispārinājuma radīšanai teatralizētajās ainās tiek izmantotas maskas. Piemēram, dzemdību ainā Feministei tiek piemērota vilka maska, neidentificējot notiekošo darbību ar konkrētu personu, bet gan vispārinot fizioloģiskā procesa norisi. Raiņa un Aspazijas masku izmantojums izrādes nobeiguma daļā ir vairāknozīmīgs – pirmkārt, šis gads Latvijas kultūrā paies Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas zīmē. Otrkārt, maskas norāda, ka, neatkarīgi no pastāvošā laikmeta, sievietes un vīrieša loma tajā vienmēr atšķīrusies – dzimuma pazīme bija iemesls, lai leģitimētu atšķirīgas tiesības un ierobežojumus.

Performances nolūkos šovā tiek iesaistīti arī vīrieši. Mīļākā, mērķtiecīgi uzlūkojot skatītājus zālē, pievēršas vienam no pirmajā rindā sēdošajiem vīriešiem, pavedinoši apsēžas klēpī, apskauj un noskūpsta. Un kurš vīrietis gan spētu palikt vienaldzīgs, ja tiek uzrunāts tik konkrēti un nepārprotami. „Labi, ka mēs apsēdāmies trešajā rindā,” teica mans blakussēdētājs, kurš tālredzīgi bija pieļāvis šādu izrādes pavērsienu. Tomēr izrādē piedalās vēl viens „vīrietis” – tas ir no finiera izgriezts nokrāsots vīrieša siluets, kas ir gana ērts, lai to pārvietotu, nevērīgi pieslietu pie staba vai dusmās nomestu uz grīdas, vēl pasperot ar kāju.

Mīļākā – Marija Linarte, Sieva – Anna Putniņa, Feministe – Inga Tropa // Foto – Inga Plūme

Bez pamatlomām – Meitenes, Mīļākās, Sievas-Mātes, Feministes – aktrises atveido vēl citus tēlus. Mīļākā kļūst par meiteni, kurai mamma apnicīgi aizrāda: „Nesēdi uz betona, jo apsaldēsies un tev nevarēs būt bērni”, Feministe kļūst par sievieti dzemdētāju, Sieva-Māte – par vecmāti, kas pieņem dzemdības. Visas lomas tiek izspēlētas, atraktīvi komentējot un ar darbībām vizualizējot notiekošo.

Izrādes mūzikas autors Jānis Ozoliņš ir grupas „Sigma” (2005) dalībnieks. Grupa darbojusies dažādos kultūras projektos, tai raksturīgs savdabīgs melodisks skanējums, kurā apvienojas poproka, elektroniskās un minimālisma mūzikas elementi. Jānim Ozoliņam šī ir jau atkārtota sadarbība ar izrādes autori – iepriekš tapusi mūzika izrādei „Pēterpils pilsētas žīdi”.

Iestudējuma muzikālais noformējums nav bagātīgs, bet kompozicionāli pārdomāts un kopējai noskaņai atbilstošs. Jānis Ozoliņš izrādē ļāvis prevalēt Ingas Gailes sacerētajiem dziesmu tekstiem, atklājot to idejisko saturu un neliekot aktrisēm izdziedāt sarežģītas un grūti izpildāmas muzikālās partitūras. Maigi liriskā dziesma „Reiz dzīvoja meitene...”, ko izrādes sākumā izpilda Feministe, ir veiksmīgs uzveduma tēmas pieteikums. Mīļākās izpildījumā dziesma „Tu esi novājējusi” prasa daudz vairāk atraktivitātes – gan dziesmas sinkopētā ritma, gan vienlaikus izdejoto kustību dēļ, ko uzteicami izpilda aktrise Marija Linarte. Dziesmas vārdi – visas pasaules kataklizmas, nelaimes, kari un slimības nav nekas salīdzinājumā ar tevis paveikto, jo TU ESI NOVĀJĒJUSI, – atklāj mūžīgi sievišķīgās „resnuma problēmas” absurdumu pretstatā reāli pastāvošām, tautas un daudzu cilvēku dzīvības apdraudošām globālām problēmām. Pārējo izrādes skaņu partitūru veido pirmā takts no „Mūzikas skaņu” (1965) dziesmas „My Favorite Things” motīva, tehniski ierakstīti aplausi, smiekli, dažādu intonāciju izsaucienu atskaņojums, ar kuru palīdzību tiek pausta izrādes veidotāju attieksme pret to, kas notiek uz skatuves, kaut arī – izmantotā smieklu vai izsaucienu fonogramma ne vienmēr sakrita ar skatītāju reakciju.

Mīļākā – Marija Linarte // Foto – Inga Plūme

Viena no izrādes pamatidejām vēsta, ka cilvēks nav kādas noteiktas funkcijas veicējs, bet gan tiesīgs pilnvērtīgi dzīvot, savas prioritātes izvēloties sistematizēt pats, nevis vadoties pēc sabiedrības noteiktiem stereotipiem. Taču bailes, kas viņu pavada šajā izvēles procesā, ierobežo šo uzdrīkstēšanos, zinot, ka ikvienai apzinātai rīcībai ir sekas. Prasības, kas tiek izvirzītas sievietēm, rada neērtības arī vīriešiem. No viņiem tiek pieprasīts daudz – neizrādīt emocijas, nepadoties vājumam, uzturēt ģimeni, lemt, būt sportiskiem, nepārtraukti ieslēgt sevi „dežūras režīmā”, un tas var izdoties tikai neilgu laiku un ne visiem. Kā to visu paveikt – kā saprast sievieti un kļūt par viņas sabiedroto – tie ir jautājumi, kuru dēļ izrāde varētu būt aktuāla un interesanta ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta