Kroders Vērtē

Dec
1
2016

Bez starpbrīža, bet ne bez jēgas

Oksana – Karīna Tatarinova, Nataša – Inga Tropa // Foto – Elmārs Sedols

Futūristu cienīgs žests

Arī tā ir Regnāra Vaivara izrādes sastāvdaļa, ka režisors personiski apzvanīja kritiķu “cehu”, lai uzaicinātu noskatīties savu iestudējumu “Divas māsas un draudzene” Ģertrūdes ielas teātrī, turklāt apsolot rezervēt vietas, kas netika izdarīts. Šis futūristu performanču cienīgais žests nāca kā papildinājums citiem dzeltenās preses čakli apspriestiem žestiem, kuru vidū – publiska ieskata sniegšana intīmās ģimenes problēmās, vēzēšanās ar cirvi Vecrīgas ielās un sabotāžas pārmešana Ģertrūdes ielas teātrim. Kā vēlāk noskaidrojās, visi minētie pekstiņi ietilpa izrādes reklāmas kampaņā.

Gumijas stiepšana “kāpostnieka” stilā

Ja nav lasīts literārais pamats – somu aktiera, režisora un dramaturga Mikas Milliaho luga –, pirmajā brīdī rodas iespaids, ka izrāde turpina režisora dzīvē izspēlētās no jelkādas loģikas atbrīvotās izdarības. Ar neapvaldītas ālēšanās piestrāvoto atmosfēru, ironiskajiem citātiem un daudzajām parodiskajām norisēm “Divas māsas un draudzene” met tiltu uz Regnāra agrīnajiem iestudējumiem, kas mulsināja vērtētājus un raisīja protesta garu tajos, kuri jutās aizskarti, kā savulaik baznīcas vīri par JRT iestudēto “Salomi”, kur Jānis Kristītājs vicināja plastmasas fallu.      

Regnāra Vaivara jaunākajā iestudējumā trīs aktrises stiepj gumiju neveikla “kāpostnieka” stilā – rāpo pa grīdu, bārstās ar cukuru, piesienas skatītājiem, sēžoties klēpī, rāpjoties pičpaunā un neslēpti ironizējot par viņu atraisītības trūkumu, vairākkārt izdala publikai tualetes papīra gabaliņus, šķaidās ar izsmidzināmiem tīrīšanas līdzekļiem u.t.jpr. Norises liekas pagalam samētātas, un tas, ka pa vidu iepīts kaut kas līdzīgs stāstam par triju sieviešu likteņiem, šķiet pavisam neobligāti, jo galvenais rādās esam bezcerīgs juceklis, par ko, starp citu, signalizē lugas oriģinālnosaukums “Haoss”.

Nervu sabrukums Anadirā

Tomēr kādi cilvēciski pieturas punkti pamazām sāk iezīmēties. Visas trīs dāmas secīgi iepazīstina skatītājus ar sevi un ķibelēm, kas viņas piemeklējušas, izraisot nervu sabrukumu. Ingas Tropas Nataša ir skolotāja, kura cieš no atrašanās savas veiksmīgās mātes ēnā un kurai draud atlaišana no darba, Karīnas Tatarinovas Oksana jeb Oļesja – žurnāliste, kuru krāpj vīrs un kura meklē mierinājumu kokteilī no antidepresantiem un alkohola, viņas māsa – Ivetas Poles Elizabete jeb Liza – psihoterapeite, kurai nekādi neizdodas tikt pie vīra, tikai pie šizofrēniska mīļākā, kurš cieš no personības dalīšanās.

Miku Milliaho interesē, kā dzimumu stereotipu laušana ietekmē indivīda psiholoģiju un sabiedrību kopumā. Viņa luga “Panika” vēstīja par vīrieša vietu mūsdienu pasaulē, “Haoss” veltīts sieviešu jautājumam. Dramaturgs to risina brehtiskā manierē, paredzot izrādes dalībnieku tiešu vēršanos pie publikas. Arī nosacījums, ka visas lomas, tostarp vīriešu, jāspēlē aktrisēm, kuras atveido divas māsas un draudzeni, ir jau lugā ierakstīts. Regnārs Vaivars to ir respektējis, tāpat kā lugas sižeta mugurkaulu, kas irdeni sastutēts no trim sīkās epizodēs sadrumstalotiem dzīvesstāstiem.

Lielās līnijās viss ir tā, kā Milliaho iecerējis, tomēr ne gluži tā, jo režisors ir atradis par nepieciešamu lugu lokalizēt. Mainīti darbības personu vārdi, un arī pati darbība notiek nevis Somijā, bet tālu Krievijas ziemeļos, pilsētā, kuru sauc par Anadiru. Ar reālo ģeogrāfisko punktu tai maz sakara, svarīgs bijis nosaukums, ko iespējams latviskot kā anālo atveri vai, prastāk izsakoties (un šī iespēja izrādē tiek izmantota neskaitāmas reizes), – pakaļas caurumu. Šādā simboliskā nekurienē trīs jaunas sievietes, pārkrievojušās latviešu izsūtīto pēcteces, cīnās ar nepārvaramiem šķēršļiem, ko rada dzīve, vīrieši un viņas pašas.

Skats no izrādes "Divas māsas un draudzene" // Foto – Elmārs Sedols

Ieslodzīti izgāztuvē

Spēles telpa organizēta tieši skatītāju priekšā – brīvajā laukumā starp krēslu pirmo rindu un skatuves paaugstinājumu, uz kura novietoti rekvizīti un statīvs ar kostīmiem. Uz skatuves atrodas arī divas asistentes (tovakar Patrīcija Kolāte un Zane Zilberte). Viņas palīdz aktrisēm pārģērbties, kaut ko atnes vai aiznes, aiz durvīm spēlē klavieru pavadījumu, dažbrīd arī dzied mikrofonā. Izrādes sākumā uz melni krāsotās, nodilušās grīdas atrodas tikai trīs krēsli, trīs vīna glāzes un trīs cukurtrauki ar dozatoru. Ar katru nākamo mirkli grīda kļūst netīrāka – piešļakstīta ar dažādiem šķidrumiem, piebārstīta ar cukuru, piemētāta ar tualetes papīru un visādām drazām, līdz atgādina atkritumu izgāztuvi. Reizēm aktrises uzkāpj uz skatuves, reizēm atver logus, ļaujot ielūkoties sniegotajā pagalmā, vai durvis, aiz kurām redzama tualete vai kāpnes. Tomēr par spīti telpas relatīvajam plašumam rodas klaustrofobiska sajūta, ka mēs, skatītāji, līdz ar histēriski klaigājošajām sievietēm esam ieslodzīti telpā, no kuras nav iespējams izkļūt. Kaut gan – pašā izrādes sākumā publikai tiek pavēstīts, ka gandrīz divarpus stundas ilgā izrāde būs bez starpbrīža un skatītāji drīkst iziet pačurāt, uzpīpēt vai vispār iet projām, ja to vēlas. Pirmā Adventa vakarā iespēju attālināties no izrādes notikuma izmantoja četri skatītāji. Par piekto, kurš izgāja no zāles, pusbalsī īgni murminot, ka viņam pietiek “šitās diršanās”, neesmu pārliecināta, ka tā nebija inscenējuma sastāvdaļa.

Ekspresionistiski spilgti un daiļrunīgi

Kostīmu māksliniece Madara Botmane ietērpusi aktrises vienādās garās melnās samta rītakleitās, zem kurām vīd melna veļa, melnas zeķbikses un melnas kurpes. Pielaikojot sev kādu citu lomu, aktrises novelk rītakleitu un ietērpjas ķermeni deformējošos kostīmos. Karīnas Tatarinovas oficiante ķīniete ietinas caurspīdīgā plēves priekšautā un ieslīpās acis atveido ar melnu briļļu aprisēm uz sejas. Iveta Pole skolas direktora lomā uzvelk strīpainus šortiņus un bikšturiem piestiprinātu resnu Karlsona vēderu. Inga Tropa un Karīna Tatarinova, atveidojot Oksanas šizofrēniskā pielūdzēja divus “es”, ietērpjas dāsni polsterētos baltos T-kreklos, kas pēc apjoma atgādina hokejistu apģērbu. No skatītāju vidus rekrutētajiem vīriešiem, kuri uz īsu brīdi asistē aktrisēm, tiek izsniegti lieli, spilgti sarkani gumijas cimdi, bet Oksanas vīra uz kruīza kuģa nocopētā dūdiņa apliek ap vidu divus sarkanus glābšanas riņķus. Šķiršanās prāvas ainā tiesnesis mantijas vietā uzvilcis sarkanu Ziemassvētku vecīša mēteli, bet parūku aizstāj garas, sprogainas auna ausis. Izrādes bilde ir krāsu spektrā ierobežota, toties ekspresionistiski spilgta un daiļrunīga, jo atklāj tiklab sieviešu depresīvo emocionālo stāvokli, kā apkārtējās pasaules kaitinošo ķēmīgumu, kāds tai piemīt viņu skatījumā.

Ar pilnu jaudu

Aktrises ar pilnu jaudu izmanto daudzveidīgo lomu piedāvātās iespējas. Specbalvas vērti ir Ivetas Poles dēmoniskie, kā no katakombām nākošie smiekli rupja vīrieša, kafejnīcas apmeklētāja lomā. Vai Karīnas Tatarinovas kolorīti ļenganā tirināšanās, atveidojot Lizas pielūdzēja personības kautrīgo šķautni. Tomēr spēkos līdzvērtīgajā aktrišu trio publikas uzmanība visvairāk centrējas uz Ingas Tropas Natašu – gan tāpēc, ka viņai fiziskā nozīmē ir sarežģīta kustību partitūra ar lēcieniem uz un no skatuves paaugstinājuma, kritieniem un pārvēlieniem uz grīdas, gan arī tāpēc, ka aktrise pa atveidojamo tēlu emociju viļņiem “sērfo” droši un visplašākajā amplitūdā – no nekaunīgi provocējošas “uzkasīšanās” publikai un brutālas uzstājības līdz sievišķīgam mulsumam vai zemnieciski tiešai, atbruņojošai atklātībai. Un gluži fizioloģiskai sajūtu precizitātei, kā epizodē, kur jēgu pārdzērusī Nataša grib uzvemt savas mirušās mātes piemiņai, kas viņai traucē dzīvot savu dzīvi. Inga Tropa teju vai izprovocē vemšanas reakciju arī publikā, liekot ķermeniski atsaukties uz spēles laukuma notiekošajam.

Oksana – Karīna Tatarinova, Nataša – Inga Tropa, Elizabete – Iveta Pole  // Foto – Elmārs Sedols

Zīmes un nozīmes

Arvien dziļāk ienirstot izrādes juceklīgi samētātajā estētikā, prātā iespiežas atsevišķi tēli, kuri atkārtojas un tādējādi iegūst nozīmi. Kaut vai tas, ka visas trīs aktrises spēles laukumā parādās nevis pilnā augumā, bet rāpojot uz ceļiem, kuri nosaitēti, lai nesavainotos. Varbūt dzīve šīs sievietes nospiedusi uz ceļiem. Vai arī viņas pašas šādu eksistences veidu izvēlējušās kā ērtāko. Cukurs, kas dāsni tiek kaisīts uz grīdas, bērts mutē un matos, līdz ar burtisko garšas un metaforisko dzīves saldinātāja nozīmi iemanto asociāciju ar narkotikām kā iespēju pārcelties citā, ar redzamo realitāti nesaistītā pasaulē.

Iestudējumā nav stabila, nemainīga zīmju repertuāra, uz ko varētu atsaukties. Zīmes tiek izveidotas saskaņā ar to funkciju konkrētajā brīdī un kļūst saprotamas skatīšanās procesā. Šķiet, šī iemesla dēļ izrādē ir tik daudz nenoteiktību, kuras liek kasīt aiz auss un prātot, vai tā bija paredzēts, vai arī tā ir nejaušība. Piemēram, vienā no sākuma epizodēm sievietes apspriež kanādiešu žurnālistes Naomi Kleinas grāmatu “Šoka doktrīna” (kura, starp citu, tiek pieminēta arī Valtera Sīļa un Jāņa Baloža “Veiksmes stāstā”) un konsekventi dēvē autori par Naomi Kempbelu. Gluži brīnišķīga ironija, bet varbūt pārteikšanās vai vienkārši nezināšana, ja ņemam vērā, ka grūti būs atrast cilvēku, kurš nav neko dzirdējis par garkājaino modeli Naomi Kempbelu, kamēr sociāli ekonomisko procesu pētnieces Naomi Kleinas vārds pazīstams vien saujiņai interesentu. Līdzīga nenoteiktība rodas epizodē, kurā tiek minēti Elizabetes sapņu vīriešu vārdi – Valters un Elmārs. Kas lai zina, ko tie nozīmē psihoterapeitei Lizai, bet tiem, kuri seko Latvijas teātra procesam, ļauts domāt par diviem nu jau vidējās paaudzes talantīgākajiem režisoriem Valteru Sīli un Elmāru Seņkovu.

Sitiens pa bungādiņām

 Īpaša ir skaņu un mūzikas telpa. Aktrises čukst, šņāc, gārdz, kliedz un dzied dīvainas parafrāzes par zināmiem skaņdarbiem. Epizodē uz kruīza kuģa karaokes vai vienkārši kroga dziedātāja auro Raimonda Paula dziesmas “Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu” krievu versiju “Milion alih roz”, bet – latviešu valodā, kas, dziedātājai pūloties melodijā iedabūt vārdus “miljons sarkanu rožu”, vainagojas vien ar kroplīgu vārdkopu “miljon’ sarkan’ rož’”, savukārt pēdējais vārds sasaucas ar krievu vārdu “roža” – purns. Pēc brīža “Dāvāja Māriņa” skan atkal, taču šoreiz to autentiskās folkloras kopu dziedātāju balsīs pie transformētas melodijas dzied visas trīs sievietes. Regnāra kopīgi ar aktrisēm radītā pasaule “sit” gan pa redzes nerviem, gan pa bungādiņām.

Veiksmes stāsts II

Mikas Milliaho lugu, protams, var iestudēt kā no sīkām ainiņām uzbūvētu stāstu par triju vidusmēra sieviešu situāciju mūsdienu pasaulē un ļaut skatītājam pavaimanāt par sieviešu nevienlīdzību mačo dominētā sabiedrībā. Regnārs Vaivars šo melnās komēdijas materiālu izmanto, kā šķiet, citiem nolūkiem. Viņa izrādi varētu nosaukt par “Veiksmes stāstu II”, ja ņemam vērā to, ka Jāņa Baloža un Valtera Sīļa “Veiksmes stāsts” savu ceļu pie skatītāja sāka dažas dienas pirms Regnāra Vaivara iestudējuma. “Divas māsas un draudzene” no cita skatupunkta tiecas noskaidrot to pašu, par ko reflektē Valters Sīlis un Jānis Balodis, proti, kāpēc esam tur, kur esam, un kāpēc Latvijas atjaunotās neatkarības gados notikumu gaita attīstījusies tieši tā un novedusi pie tieši tāda rezultāta. Sīli un Balodi interesē fakti, dokumenti un notikumi, Regnāru Vaivaru – indivīda subjektīvā pasaules izjūta, caur kuru režisors dara ieraugāmas arī plašākas sociālas sakarības.

Vīrietis kā podests

Skats no izrādes "Divas māsas un draudzene" // Foto – Elmārs Sedols

Trīs nervozās sievietes iespējams uzlūkot kā Latvijas sabiedrības mikromodeli. Deformētu (vai varbūt pilnveidotu?) modeli, pie kura vainojama ne jau tikai politiķu mazspēja vien, bet gadsimtiem ilgas kārtības laušana. Visas trīs dāmas ir garīga darba darītājas, ar izglītību, informācijas telpu un medicīnu saistītu profesiju pārstāves, kuras, plašāk skatoties, izstūmušas vīriešus no viņu nišas. Protams, ka pie sieviešu ieplūšanas apritē vīriešiem ir pieticīgākas iespējas gan atalgojuma, gan profesijas izvēles ziņā. Un protams, ka tradicionālo vīrieša funkciju uzņemšanās padara sievietes pašpietiekamas. Iestudējums (tāpat kā luga) uzrāda vispārzināmu un neatrisināmu paradoksu – sievietes, no vienas puses, par to vien gvelž kā par vīriešiem un seksu, no otras – ir absolūti noslēgušās savā pasaulē. Ne velti izrādē vīrietim ir tikai no malas, respektīvi, no skatītāju zāles pieaicināta apkalpotāja vai podesta loma, bet attiecības veidojas un kaislības mutuļo tikai starp pašām sievietēm, jo aktrises spēlē ne vien sava dzimuma, bet arī vīriešu lomas.

Meteorīts nāk

No lugas divdesmit četrām ainām Regnārs Vaivars izveidojis septiņpadsmit, turklāt tieši fināla ainā iepludinājis visvairāk jaunrades. Lugā visas trīs dāmas, nolaidušas tvaiku, atgriežas pie ikdienas rutīnas, Vaivara versijā – piedzīvo ko līdzīgu apokalipsei. Tieši šī aina ir visvairāk izstiepta un rada sajūtu, ka izrāde zaudē līdzšinējo dinamiskumu un sāk buksēt. Tomēr režisoram tā, šķiet, ir konceptuāli svarīga. Pie skaitļa septiņpadsmit scenārija tekstā lasāms nevis vārds “aina”, bet vārdkopa “pavasara mirkļi”. Izrādē tā materializēta kā mūzika no savulaik visā Padomju Savienības teritorijā skatītās daudzsēriju TV filmas “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Aktrises, pirms sākt šo mūziku dziedāt, izspēlē izvērstu ironisku parafrāzi par fon Trīra filmu “Melanholija”. Proti, uzzinājušas, ka Sibīrijas plašumiem tuvojas meteorīts, viņas pēkšņi izlemj piepildīt sapni par Latviju un doties uz savu senču dzimteni pa Baltijas ceļu, kas tiks izveidots, katrai iejūtoties savas Baltijas valsts tēlā – Lietuva, Latvija, Igaunija. Visas trīs ir totāli “salietojušās” – cukura kristāliņi vīd matos, uz sejas un apģērba. Līdzīgi kā Čehova “Trīs māsu” Maskava, ko iespējams interpretēt gan telpas, gan laika kategorijās, arī Latvija ir ietilpīgs tēls. Reālā Latvija pārvērtusies Anadirā, bet eksistē iztēlotā Latvija kā zudusī identitāte, kā pagātne, kuras vairs nav, vai nākotne, kuras nebūs.

Pakārušās balss tiesībās

Izrādes laikā visas trīs sievietes ar visparastāko dārza kapli savu reizi pievelk tuvāk kādu no mikrofoniem, kas karājas pie griestiem. Iespējams, tā ir zīme, ka sieviete iegūst balsi, iespēju tikt sadzirdētai, plašākā nozīmē – izcīna balsstiesības līdzvērtības nozīmē. Bet – ko tas līdz? Fināls ir komiski draudīgs – visas trīs pakaras mikrofona vados, kurus aptin sev ap kaklu, liekot vadus turēt no publikas izsauktajiem vīriešiem. Citiem vārdiem sakot – pakaras savās no vīriešiem atkarotajās balsstiesībās. Vai varbūt vīrieši ir tie, kas viņām uzmet kaklā līdztiesības cilpu? Fonā skan mūzika no “Septiņpadsmit pavasara mirkļiem”, un sievietes izdzied visiem tik labi zināmos motīvus par dzintarkrastu un ķiršu lietu, kas kaut kur tālu līst. Šajā iznīcības ainavā pēkšņi uz spēles laukuma parādās liels brūns suns ar laipnu “sejas” izteiksmi. Viņš mierīgi lūkojas publikā, viegli luncinot asti. Tāpat kā visu citu Regnāra Vaivara izrādē, smaidīgā suņa klātbūtni iespējams uztvert dažādi. Arī kā atgādinājumu par to, cik tālu no dabas un tās likumiem ar savām sociālajām konstrukcijām un refleksijām attālinājies cilvēks. Un to, ka atpakaļceļa nav un nevar būt.     

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta